Katrai tautai ir savi mīti. Daži mīti, laikam ritot, mirst, bet citi pieņemas spēkā. Mītu rašanās ir saistīta ne tikai ar pagātnes notikumiem, bet arī ar tagadni. Ir gadījumi, kad kādi mīti tiek mākslīgi kultivēti, lai aiz teiksmainās senatnes tiek slēptas tagadnes problēmas.
Šeit labākais piemērs ir Otrais pasaules karš un mūsdienu Krievija. Karš, kuru Krievijā sauc par Lielo tēvijas karu, tiek nostādīts kā centrālais vēstures notikums, uz kura bāzes tiek stiprināta valsts un tās pilsoņu vienotība. Vēsture tiek dogmatizēta, bet diskusijas par joprojām strīdīgiem, līdz galam neizpētītiem aspektiem tiek maksimāli ierobežotas, nosakot pat kriminālatbildību par vēstures kropļošanu, ar to saprotot valsts oficiālā notikumu vērtējuma apšaubīšanu vai alternatīvu, atšķirīgu hipotēžu izvirzīšanu. Ja arī īstermiņā šāda pieeja valsts varu un sabiedrību šķietami saliedē, ilgtermiņā tā atstāj krietni negatīvākas sekas, tā bremzē sabiedrības modernizēšanos, kas Krievijas gadījumā būtu īpaši vajadzīgs. Balstoties uz šo pseidovēsturisko konstrukciju, tiek veidota arī mūsdienu Krievijas ārpolitika, valstis sadalot savējās un svešajās. Baltijas valstis Krievijai ir vienas no svešākajām, jo tās nesaka paldies par 1940. gada okupāciju un vēlāko atbrīvošanu, kā arī nešķiro savu valstu pilsoņus, kuri ir bijuši spiesti karot gan nacistiskās Vācijas, gan PSRS pusē.
Viens no dzīvākajiem mūsdienu latviešu tautas mītiem ir par Kārli Ulmani. Par saimnieku, politiķi, labāko valsts prezidentu. Īpaši tiek uzsvērta K. Ulmaņa pozitīvā loma pēc 1934. gada 15. maija valsts apvērsuma: Saeimas padzīšana un politisko partiju aizliegšana esot līdzējusi vispārējas kārtības un labklājības nodrošināšanā. Mēģināšu paanalizēt, kā mēs līdz šādam mītam esam nonākuši. Pirmkārt, jāatzīst, ka 30. gadu otrā puse tautas atmiņā objektīvi ir palikusi kā stabilitātes un labklājības laiks, jo pirms tam bija pasaules ekonomiskā krīze, bet pēc tam – padomju okupācija un staļinisms. Otrkārt, runājot un rakstot par 30. gadiem, tiek izmantota tā laika literatūra un periodiskie izdevumi, piemēram, Atpūta, aizmirstot, ka tolaik bija cenzūra. Par K. Ulmaņa politiku drīkstēja rakstīt tikai labu vai neko. Salīdzinājumam – tikpat labi varētu pētīt 1940. gada notikumus, kā avotu izmantojot Pravdu vai Cīņu. Treškārt – K. Ulmaņa kults tika stiprināts drīz pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Saeima par pirmo atjaunotās Latvijas Valsts prezidentu ievēlēja Gunti Ulmani. Nevis tāpēc, ka šis pilsonis bija vispiemērotākais kandidāts, kas ar savām zināšanām varētu reprezentēt Latvijas Republiku, bet gan tāpēc, ka viņa uzvārds bija Ulmanis un viņš bija K. Ulmaņa radinieks. Tā vietā, lai nosodītu 1934. gada 15. maija notikumus, Saeima godināja sava padzinēja piemiņu. Ceturtkārt, nevar piemirst arī mūsu ļoti niecīgās parlamentārisma tradīcijas. Tā kā latviešu tautai nebija savas aristokrātijas, tai nebija nekādas pieredzes, vietējā pašpārvalde simtiem gadu atradās vācu muižniecības rokās. Līdzīgi kā sava valsts, arī valsts pārvalde bija jāveido no nulles, trūka paša galvenā – pieredzes un tradīciju. Piektkārt, savu artavu K. Ulmaņa kulta zelšanai dod arī mūsdienu politiskā elite, kas ar savu diletantisko un bieži destruktīvo rīcību liek tautai izdarīt secinājumus, ka tā nekam neder, rīkojas tikai savās interesēs, tātad – ir jāpadzen. Kas to reiz ir izdarījis? K. Ulmanis, un pēc tam viss nostājās savās vietās, mēs toreiz piedzīvotu īstus zelta laikus, ja ne padomju okupācija. Vienlaikus izskan aicinājumi atrast jaunu vadoni, jo kolektīvā pārvalde nav sevi attaisnojusi.
K. Ulmaņa personības kults ir spēcīgs, neraugoties uz vairākām vēstures epizodēm. Pirmkārt, 1934. gada 15. maijā Latvijas valstij nekādu ārēju vai iekšēju apdraudējumu nebija, arī ekonomiskā situācija sāka uzlaboties, līdz ar to valsts apvērsuma veikšana bija pilnīgi neattaisnota. Solītā Satversmes reforma netika veikta turpmāko sešu gadu laikā, tika ieviesta cenzūra, un sabiedrība tika izstumta no politiskās dzīves. Jau tā īsā demokrātiskā pieredze tika aprauta. Sabiedrība joprojām nespēj diskutēt par 1939.–1940. gada notikumiem, kad tika zaudēta valsts neatkarība. Doma, ka K. Ulmanis kādā epizodē kļūdījās, netiek pieļauta. Tāpat K. Ulmaņa rīcība pēc 1940. gada 17. jūnija, sadarbojoties ar okupantiem, tiek attaisnota. Tiem, kas uzskata, ka absolūta padošanās bija pilnīgi pareiza, jo karš izraisītu lielus postījumus un upurus, uzdošu jautājumu: vai nosodāt arī nacionālos partizānus, kuri ar ieročiem rokās pretojās okupantiem? Tā taču bija pilnīgi pretēja rīcība un radīja upurus! Cīnītāji tika nogalināti, viņu radinieki represēti un deportēti. K. Ulmanis pēc padomju varas pasludināšanas un Tautas Saeimas lēmuma par pievienošanos PSRS 1940. gada 22. jūlijā lūdza sev piešķirt pensiju, līdz ar to faktiski atzīstot padomju varu un Latvijas aneksiju. Manuprāt, šāda rīcība jāvērtē kritiski. Kritiski K. Ulmaņa politiku vērtējuši vairāki vēsturnieki, arī trimdas autori. Taču šī kritika visbiežāk paliek akadēmiskajā vidē un plašāku sabiedrisku rezonansi negūst.
Nav noliedzams, ka K. Ulmanis ir viena no spilgtākajām personībām Latvijas vēsturē, viņš vadīja pirmās četras Latvijas valdības. Arī pēc 1934. gada 15. maija pozitīvi vērtējama, piemēram, skolu celtniecība, izglītības veicināšana un jaunatnes patriotiskā audzināšana. Bet vienlaikus atklāti jārunā par viņa kļūdām. Savukārt mūsdienu politikā jāmeklē nevis vadoņi, bet personības. Lai atkal mēs nenonāktu situācijā, kad kāds no malas nāk un ar pirkstu baksta, kas un kā jādara, jo paši esam izrādījušies muļķi.
