Visiem labi zināma Baltijas valstu 1940. gada jūnija traģēdija. PSRS agresīvās politikas rezultātā Baltijas valstis tika okupētas un zaudēja savu neatkarību. Šobrīd debates par pašu okupācijas faktu gandrīz ir beigušās, tomēr joprojām līdz galam neizdiskutēti ir jautājumi, kas ir saistīti ar okupācijas norisi. Kāpēc Baltijas valstis nepretojās, kāpēc vadošās aprindas, īpaši Latvijā, sadarbojās ar okupantiem pēc paša okupācijas fakta – šie jautājumi joprojām ir atklāti un aktuāli.
Lai arī 1940. gadā Baltijas valstu neatkarības jautājums kā centrālais nevienu brīdi nebija pasaules uzmanības centrā, jo citi notikumi to aizēnoja, piemēram, PSRS – Somijas karš 1940. gada sākumā, kā arī Vācijas ofensīva Francijā 1940. gada jūnijā, tā gluži nebija, ka pasaulē par Baltiju un Latviju nerunāja. Piedāvāju dažus citātus no „speciālā biļetena” – pasaules preses apskata, kurš tika gatavots īpaši Latvijas valdības vajadzībām. Saprotams, ka līdz Latvijas ierindas lasītājiem šāda veida informācija nenonāca, prese šajā virzienā tika stingri cenzēta, bet valdība par to, ko raksta ārzemēs, bija labi informēta. Piedāvāju vairākus citātus, lai raksturotu, ko par Baltijas valstīm rakstīja 1940. gada pirmajā pusē. Tā kā citātu būs daudz, savu komentāru par tiem pievienošu vispirms. Pirmkārt, kopējais noskaņojums Eiropā bija tāds, ka tika paredzēta PSRS spiediena palielināšanās, tiklīdz tāds būs iespējams. Kā zināms, PSRS militārās bāzes Baltijā bija jau no 1939. gada rudens. Raksturīgi, ka nepatika pret PSRS aktivizēšanos Baltijā okupācijas priekšvakarā parādījās pat PSRS sabiedrotās - Hitlera Vācijas presē. Bet tikpat būtiska ir nianse, ka Eiropa uzskatīja, ka Baltijas valstis pretosies, un no šiem preses apskata ziņojumiem izriet, ka par stiprāko posmu Baltijā uzskatīja tieši Latviju. Tika citētas gan K. Ulmaņa patriotiskās runas, gan rakstīts par armijas apņēmīgo noskaņojumu. Visai bieži tika akcentēta Baltijas valstu, īpaši Latvijas un Igaunijas, sadarbības aktivizēšanās, arī militārajā jomā. Bet notika tā, kā notika. Mēs ne tikai nepretojāmies, bet pat neprotestējām. Kārlis Ulmanis iebrūkošo PSRS karaspēku nosauca pat par mums draudzīgu. Katrā ziņā līdz 17. jūnijam gandrīz nekas neliecināja, ka beigsies tieši tā, kā tas beidzās. Viss liecināja, ka mēs pretosimies. Vairāk vai mazāk, bet pretosimies. Tātad, ieskatam, ko par Baltijas valstīm līdz to okupācijai 1940. gada pirmajā pusē rakstīja Eiropā. Vēsturniekiem, kas specializējušies šo jautājumu izpētē, nekādu jaunumu nebūs, bet, kā zināms, ne visi, kas interesējas par vēsturi, ir vēsturnieki.
Helsinki, 2.janvāris. Helsinkos stipri kritizē Igaunijas izturēšanos pret Somiju un dziļi nožēlo, ka padomju lidaparāti, kas bombardēja Somijas pilsētas, nākuši no bāzēm Igaunijā. Somu laikraksti aizrāda, ka igauņi neesot sapratuši, ka rases kopība rada ciešas saites, un ka somi cīnās arī par Igaunijas neatkarību. Abu tautu ienaidnieks esot viens un tas pats.
Londona, 4.janvāris. „Daily Herald” atzīmē pārmaiņas vācu un padomju attiecībās. Abu valstu alianse joprojām paliekot Berlīnes un Maskavas politikas stūrakmens, bet Hitlers sākot apzināties, ka viņam šajā aliansē pieder galvenā loma. Pirms mēneša Staļins esot diktējis savas prasības un Hitlers tās pieņēmis, jo baidījies no PSRS. (...) Vācija no tās tagad gaida iespaidīgu rīcību kā atlīdzību par tam atdoto Austrumpoliju un Baltijas valstīm.
Helsinki, 3.janvāris. Laikraksts „Svenska Pressen” raksta, ka attiecības starp PSRS un Igauniju nav sevišķi labas. (...) Padomju valdība neesot apmierināta ar aviācijas bāzēm, kas tai pieder Igaunijā, un tā labprāt gribētu izmantot visu Igaunijas teritoriju savu gaisa spēku operācijām. Igaunijas stāvoklis neesot apskaužams. PSRS cenšoties iestāstīt, ka tai nav nodomu sovjetizēt Igauniju, bet igauņi apzinoties, ka šāda sovjetizēšana ir gandrīz neizbēgama.
Londona, 3.janvāris. „News Chronicle” korespondents no Amsterdamas ziņo, ka „vācu kara ministrijai esot bijušas lielas pūles pierunāt vīrus, kas priekš 20 gadiem cīnījās kopā ar maršalu Mannerheimu, doties palīgā padomju spēkiem cīņās pret somiem”.
Amsterdama, 20.janvāris. Franču valdībā spriež, ka diplomātisko sakaru pārtraukšana ar PSRS nav vajadzīga, jo PSRS nav oficiāli pieteikusi Somijai karu.
Kopenhāgena. 22.janvāris. Labi informētas latviešu aprindas ziņo, ka vācu sūtnis Rīgā Ulrihs fon Koce esot nonācis lielās nepatikšanās. Vācu valdība viņam pārmetot, ka vāciešu repatriācijas akcija no Latvijas devusi tik sliktus rezultātus, lai gan fon Koce no savas puses izlietojis visus pierunāšanas un iebaidīšanas līdzekļus.
Helsinki.3.februāris. Pēc ziņām no Igaunijas turienes politiskās aprindās radusies pārliecība, ka ar padomju neveiksmi Somijā nokavējusies Kremļa projekta izpildīšana, pēc kura bija paredzēts Igauniju padarīt pilnīgi par PSRS provinci.
Maskava. 12.februāris. „Komsomoļskaja pravda” raksta: „Tagad mazās Baltijas valstis nav neaizsargātas – viņu savstarpējās palīdzības pakti ar lielo PSRS uz visiem laikiem izslēdz imperiālistisko rietumvalstu intervences iespēju viņu iekšējās darīšanās”
Helsinki. 12.februāris. Ģenerāļa Berķa brauciens uz Tallinu Baltijas valstīs izsaucis lielu interesi. Ziņo, ka ģen. Berķim bijušas apspriedes ar ģen. Laidoneru par Baltijas valstu kopēju aizsardzību. Latvijas valsts prezidents savā radiorunā paskaidrojis, ka viņš stāvokli uzskatot par diezgan nopietnu un ka visas pūles būšot pievērstas valsts aizsardzībai. No runas izriet, ka Latvijas un Igaunijas viedoklis ir diezgan skaidrs un ka abas valstis nepiekāpsies jaunu PSRS prasību priekšā.
Londona.12.februāris. „Daily Express” Stokholmas korespondents ziņo, ka pēc baumām, kādas tur saņemtas no Tallinas, PSRS gatavojoties pieprasīt no Igaunijas un Latvijas papildus bāzes karaspēkam un aviācijai, lai sekmīgāki varētu izdarīt uzbrukumus Somijai no dienvidiem. Laikraksts aizrāda arī uz citām ziņām no Tallinas, ka igauņu armijas virspavēlnieks ģen. Laidoners apspriedies ar Latvijas armijas komandieri ģen. Berķi, kā arī uz Valsts prezidenta K. Ulmaņa runu. Viņš izteicies, ka esot jāgatavojas un drīziem un lieliem upuriem. Kad izšķirošā stunda būs situsi, vismaz vienam katras ģimenes loceklim būšot jāuzvelk formastērps.
Londona. 15.februāris. Vairāki laikraksti ziņo, ka sakarā ar baumām par PSRS gatavošanos prasīt no Igaunijas un Latvijas jaunas bāzes padomju aviācijai un flotei abās valstīs radies nemiers, neskatoties uz Latvijas ārlietu ministra atsaukumu. „Daily Herald” diplomātiskais redaktors domā, ka Latvija un Igaunija bez šaubām ietilpst to valstu sarakstā, kuras krievi nodomājuši iekarot, ja viņiem izdosies okupēt Somiju. „Daily Express” Stokholmas korespondents ziņo, ka Staļins esot saniknots par to, ka igauņu un latviešu brīvprātīgie piebiedrojas somu armijai. PSRS sūtņiem Tallinā un Rīgā, kuri izsaukti uz Maskavu, jāatbildot uz jautājumu, kāda ietekme Baltijas valstīs būtu zviedru intervencei Somijas konfliktā. Tālāk Staļins gribot zināt, ko nozīmē Igaunijas un Latvijas sūtņu izsaukšana no Londonas uz Rīgu un Tallinu.
Stokholma. 16.februāris. „Reuters”: Zviedru politiskās aprindas uzmanīgi sekoja ASV vēstnieka Maskavā Šteinharda braucienam uz trim Baltijas valstīm. Šteinhards ir pazīstams kā piedzīvojis diplomāts un prezidenta Ruzvelta tuvs draugs.
Viļņa. 24.februāris. PSRS sūtnis Lietuvā Pozdņakovs atgriezies Viļņā. Pēc laikrakstu ziņām arī padomju sūtnis Tallinā atgriezies savā darba vietā, bet sūtnis Rīgā Zotovs vēl uzturas Maskavā.
Londona, 2.marts. Visās Baltijas valstīs sabiedriskā doma vienmēr vairāk gūst iespaidu, ka Krievija sāks jaunu akciju nolūkā aprīt šīs zemes, tiklīdz karš Somijā būs ievadīts likvidācijas gultnē – raksta „Daily Herald”. Viņš raksta, ka šī sajūta sevišķi intensīva Latvijā, kur valdība visādi cenšas savienot saprašanos ar Krieviju un pretestības gatavošanu gadījumam, ja krievu prasības atzīs par pārmērīgām. Fakts, ka divi vai trīs latviešu kājnieku pulki pārvietoti no Rīgas garnizona uz provinci, radījis iedzīvotāju vidū baumas par krievu nodomiem novietot padomju karaspēku arī Rīgā. Krieviem jau ir Latvijas teritorijā garnizoni Liepājā, Ventspilī un Pitragā. Tālāk klīst baumas, ka krievi prasot no Latvijas valdības , lai likvidē nacionālo aizsargu organizāciju, kurai ir 30 000 dalībnieku. Laikraksts tālāk ziņo, ka krievi ievērojami palielinājuši savus tekstilpreču, metālizstrādājumu un mājlopu iepirkumus Igaunijā un Lietuvā, bet ne Latvijā. Šīs atturības nolūks esot pārliecināt latviešus, ka viņu interesēs būtu ļaut sevi pilnīgi ietilpināt Krievijā, bet esot drošs, ka latvieši – vispirmā kārtā armija – pretosies jaunām krievu prasībām. Latviešu sabiedrība piešķirot sevišķu nozīmi „atvaļinājumam”, kādu kara ministrs ģen. Balodis pavadījis purviem un ezeriem bagātajā valsts austrumu daļā, kur 1920.gadā norisinājās panākumiem vainagotas kara operācijas pret krieviem. Tāpat ziņo, ka Latvijas armijas štāba priekšnieks ģen. Berķis apmeklējis savu kolēģi – Igaunijas kara ministru.
Londona, 1.aprīlis. „Daily Herald”: Staļins gatavo jaunu ofensīvu, lai atgūtu Besarābiju. (...) Molotovs atrod, ka teritorijas, ko Krievija zaudēja Eiropā kopš revolūcijas, tai nolaupītas, izmantojot tās vājuma brīdi.
Parīze, 1.aprīlis. Zem virsraksta „Ceļā uz Baltijas savienību” „Temps” publicē sava franču līdzstrādnieka korespondenci no Igaunijas par pieaugošu tuvināšanos Baltijas valstu starpā, kas piešķirot konkrētu vērtību 1934.gada paktam. Tuvināšanos atspoguļo arī prese: „Šīs tendences vispirms ir pozitīva liecība par spriedumu brīvību ārpolitikas jautājumos, kādu Baltijas valstu presei izdevies saglabāt, neskatoties uz rudens notikumiem. (...) Atdzimstot ideja par Baltijas federāciju”
Berlīne. 10.aprīlis. Par ģen. Baloža atkāpšanos no kara ministra amata „Deutsche Allgemeine Zeitung” raksta no Rīgas, ka oficiālais paziņojums apstiprinājis baumas par gaidāmo kara ministra nomaiņu. (...) Latviešu sabiedrībā ģen. Baloža aiziešanai jāatstājot lielu iespaidu, jo ģenerālis līdz ar prezidentu K. Ulmani piederot pie latviešu populārākajām personībām. Latviešu preses izturēšanos jāapzīmē par uzkrītošu, jo tā nevienu rakstu neesot veltījusi aizejošā kara ministra nopelniem un personībai. (...) Zīmīgu runu Darba kameras pilnsapulcē teicis K. Ulmanis. Kodols bijis satversmes likuma izdošanas pieteikums, kas ar valststiesīgu aktu noapaļošot patreizējo korporatīvo sistēmu, runājis par saimniecisko politiku, kas vērsta uz sadarbību ar Baltijas valstīm. Uzkritis, ka tikai nedaudzos vārdos pieminējis Baloža atkāpšanos, kas Rīgā ir galvenā sarunu tēma.
13.aprīlis. Stokholma. Zviedru liberālais orgāns „Stockholms Tidningen” asi kritizē „Izvestija” ievadrakstu, kurā aizstāvēta tēze, ka mazām valstīm neesot tiesību uz neitralitāti, ja viņas atrodas lielvalstu darbības ceļā.
13.aprīlis. Dānija. Dānijas premjerministrs Staunings izplatījis aicinājumu iedzīvotājiem publiskās vietās neapvainot armijas virsniekus un kareivjus, tautai jāsaprot, ka karaspēks pildījis savu pienākumu līdz brīdim, kad valdība lēma par padošanos.
25.aprīlis. Helsinki. „Usi Somi” ziņo no Tallinas, ka Igaunijas policija izdarījusi komunistu masu arestus sakarā ar viņu gatavošanos pirmā maija svētkiem. Tas izdarīts ar PSRS iestāžu piekrišanu.
29.aprīlis. „Frankfurter Zeitung” garš apcerējums par PSRS un Baltijas valstu attiecībām, norādot, ka Maskava darījusi visu, lai stiprinātu Baltijas piejūras tautu uzticību. (...)Latvijā zināmas aprindas esot bijušas draudzīgi noskaņotas Polijai un veicinājušas tuvināšanos Anglijai, ticot Tautu savienības politikai. Ženēvā Latvijas valstsvīri esot izveidojuši savu starptautisku profilu, tā, piemēram, Latvijas ārlietu ministrs V. Munters vadījis Tautu savienības padomes sesiju Ķīnas – Japānas konflikta lietā un arī to, kurai bija jānodarbojas ar Abesīnijas kara noslēgumu. Tādēļ Latvijas jaunā draudzība nebalstoties uz draudzības un pateicības pamatiem, kā tas esot ar Lietuvu. Neskatoties uz to, Maskava esot atzinusi Latvijas valsts vadības centienus izslēgt katrus pārpratumus radošu ietekmi, ko būtu varējusi izsaukt laika garam neatbilstoša draudzība ar Rietumvalstīm. Somijas un PSRS miera līgums esot noslēdzis Maskavas revizionismu Baltijas jūras telpā. Šķiet, ka PSRS nepastāv vēlēšanās izplatīt Baltijas jūras piekrastē zināmu ideoloģiju.
10.maijs. Stokholma. Igaunijā PSRS karaspēks nocietinās, no Hījumā un Sāremā salām evakuēs visus civiliedzīvotājus, galvenokārt tie ir zviedri.
23.maijs. Ženēva. „Helvitian”: poļu delegācija pie Tautu savienības cēlusi nopietnus iebildumus, kad neitrāla valsts – Lietuva pārņēmusi karojošas valsts – Polijas teritoriju (Viļņu).
1.jūnijs. Kauņa. PSRS Kara komisāra vietnieks Loktinovs, kas savā inspekcijas ceļojumā apmeklē Baltijas valstīs stacionētās padomju karaspēka daļas un kopš pagājušās svētdienas uzturējās Kauņā, piektdien pēcpusdienā speciāllidmašīnā izlidojis uz Rīgu. Loktinovu izvadīt bija ieradušās augstas lietuviešu militārpersonas.
1.jūnijs. Stokholma. Saspīlējumu starp PSRS un Lietuvu sakarā ar pazudušajiem padomju karavīriem Vācijā iztulko kā padomju centienus pastiprināt savas pozīcijas Baltijas valstīs. Pēdējā laikā attiecības starp PSRS un Vāciju vairs neesot draudzīgas.
1.jūnijs. Kauņa. Lietuvā izmeklē incidentus, PSRS un Baltijas valstu attiecības arvien bijušas korektas, taču padomju demaršs Lietuvai sakrīt ar „Pravdas” uzbrukumiem Igaunijai, pārmetot tai draudzību ar angļiem. Latvijas kara ministrs Berķis dosies uz Maskavu oficiālā vizītē, kurai piešķir politisku nozīmi.
1.jūnijs. Berlīne. „Frankfurter Zeitung”, atzīmējot PSRS Kara komisāra vietnieka Liktinova Baltijas apmeklējumu, konstatē, ka Latvijas prese to nepiemin ne ar vienu vārdu.
4.jūnijs. Parīze. Havass ziņo no Stokholmas: „Latvijas armijas komandieris ģenerālis Berķis izbraucis uz Maskavu ievadīt politiskas sarunas. Šis brauciens jāved sakarā ar Krievijas militārās gatavošanās pastiprināšanu pie Latvijas un Igaunijas robežām.”