Nesen pie Baltijas valstu robežām notika Krievijas un Baltkrievijas bruņoto spēku manevri. Nu jau satraukums par tiem ir noplacis, taču ir palikuši daži neatbildēti jautājumi. Skaidrs, ka šo manevru mērķis nebija sagatavot armiju drīzam iebrukumam Baltijas valstīs. Šī brīža starptautiskajā politiskajā situācijā tāds iebrukums patiesi nebūtu iespējams.
Taču šie manevri liek aizdomāties, kādas būtu sekas, ja starptautiskā situācija radikāli mainītos. Nesen Lietuvas prezidente D. Grībauskaite paziņoja, ka Baltijas valstis vēlas redzēt kopīgu NATO aizsardzības stratēģiju ārkārtas situācijām Baltijas reģionam. Savukārt Igaunijas prezidents T. H. Ilvess aicināja Baltijas valstis kļūt pieaugušām un saprast, ka ASV mūs nav aizmirsusi, tā tikai vairs mūs neuztver kā atsevišķu reģionu, bet gan kā Eiropas daļu. Tātad īstas vienotības par to, vai ir, vai nav kas jādara, nav arī pašu Baltijas valstu vadītāju starpā. Skaidrs ir tas, ka dominē divi viedokļi. Pirmais – mēs esam NATO un ES locekļi, tāpēc mūs nekas neapdraud. Un otrs – lai arī teorētiski ar starptautiskajiem līgumiem mūsu drošība patiesi ir garantēta, tomēr prasītos arī dažas vairāk praktiskas un taustāmas lietas, tā sakot, sirdsmieram.
Kādi būtu Baltijas valstu starptautiskie apdraudējumi nākotnē? Vienīgais teorētiskais apdraudējums ir Krievija, lai man piedod tie, kas uzreiz iebildīs, ka nodarbojos ar rusofobiju. Neatkarība būtu apdraudēta, vienlaicīgi notiekot diviem procesiem – vājinoties vai pat sabrūkot starptautiskajām aliansēm, kurās mēs esam (NATO un ES), kā arī, ja pie varas Krievijā nāk radikāļi. Pašreiz nenotiek ne viens, ne otrs, bet tas nenozīmē, ka nekas no tā nevar notikt nākotnē. Protams, ļoti daudz kas ir atkarīgs no tā, kādu attīstības ceļu nākotnē ies Krievija. Tie varētu būt vairāki. Pirmais – Krievija modernizē kā valsts pārvaldi, tā arī ekonomiku un realizē sapni par „sava ceļa iešanu”, spēj atteikties no saviem impēriskajiem kompleksiem. Valsts tad ne tikai ģeogrāfiski, bet arī savā uzbūvē atrastos kaut kur starp ES un Ķīnu. No tādas Krievijas mums nebūtu jābaidās, pat ja vājinās starptautiskās struktūras. Bet diemžēl pastāv arī citas iespējas. Otrā – ekonomiskā krīze pasaulē ieilgst, pieprasījums pēc Krievijas izejvielām turpina krist, tautas dzīves līmenis ievērojami pazeminās. Pieaug neapmierinātība, esošā politiskā elite, lai noturētu varu, kļūst arvien autoritārāka. Cita starpā tiek realizēta agresīva ārpolitika, lai tautā radītu iespaidu par Krieviju kā lielvalsti. Pieaug spiediens, pie iespējas arī militārs, uz valstīm, kuras ieguva vai atguva neatkarību pēc PSRS sabrukuma. Trešā – neraugoties uz ekonomisku stabilizāciju, paaudžu maiņas rezultātā pie varas Krievijā nokļūst politiķi, kuri kā galveno vēstures pamatvērtību uzsver uzvaru Lielajā tēvijas karā (1941. – 1945.), bet par lielāko 20. gadsimta katastrofu uzskata PSRS sabrukumu. Atšķirībā no saviem priekšgājējiem A. Putina un D. Medvedjeva, kas šīs vērtības tikai sludināja, šī paaudze ir aktīvi revizionisti un ķeras pie „vēsturiskā taisnīguma” atjaunošanas. Kā jau pieminēju, pēdējie divi scenāriji mūs apdraud, ja vienlaicīgi savu nozīmi zaudē NATO un ES. Jāņem vērā, ka, saasinoties Latvijas un Krievijas attiecībām, daļa krievu valodā runājošās kopienas simpatizētu Krievijai. Tas ir neglābjami, tur nepalīdzēs ne integrācija, ne pilsonības nulles variants vai reāla divvalodība. Nacionālais faktors vienmēr ir bijis spēcīgs, mūsu pašu vēsturē labākais piemērs ir vācu minoritāte, kuras liela daļa, neraugoties uz savu gadsimtiem seno vēsturi Latvijā, trīsdesmito gadu beigās arvien lielākas simpātijas izrādīja nacistiskajai Vācijai.
Kā redzams, pastāv teorētiskas iespējas, ka Krievijas spiediens mūsu virzienā nākotnē pastiprināsies. To, ka Krievija, tiklīdz atkopsies no PSRS sabrukuma, centīsies zaudēto atgūt, savā grāmatā „Diplomātija” jau pirms 15 gadiem ir norādījis arī H. Kisindžers. Vai pastāv iespēja, ka nākotnē varētu vājināties NATO un ES loma? ASV vēsturē ir bijuši vairāki posmi, kad tās distancējas no starptautiskajiem procesiem, tādu iespēju jāpieļauj arī nākotnē. Tam var būt gan iekšēji ekonomiski apstākļi, gan arī ārpolitiski apsvērumi. Zināmas pazīmes drošības un ārpolitikas virzienu maiņā pašreiz B. Obamas darbībā ir jau novērojamas, par to daudz raksta arī starptautiskā prese. Tāpat iespējams, ka nākotnē palielināsies ekonomiskās un politiskās pretrunas starp ASV un ES. Pašā ES pretrunas starp valstīm un to grupām ir jau tagad. Taču visvairāk Rietumeiropai nākotnē jābaidās nevis no ārēja iebrukuma, bet gan no demogrāfiskajiem procesiem tās iekšienē - iedzīvotāju novecošanas un pat pakāpeniskas izmiršanas. Arvien lielāks veco iedzīvotāju skaits neglābjami palielinās sociālās pretrunas, pie varas nāks partijas, kas solīs sociālo garantiju saglabāšanu iepriekšējā līmenī. Nav izslēgts, ka pārtikušās valstis nākotnē nevēlēsies nabadzīgajām kompensēt to zaudējumus, piemēram, darbaspēka aizplūšanu bagāto valstu virzienā, pat vienpusēji lems par izstāšanos no ES.
Kas būtu jādara, lai savu situāciju padarītu drošāku? Pirmais un galvenais solis būtu aktivizēt reģionālo sadarbību, vispirms jau Baltijas valstu starpā, ļoti tuva mums kā politiski, tā ekonomiski ir arī Polija, kurai tāpat būtu jākļūst par stratēģisku partneri. Atšķirībā no 20. – 30. gadiem, mums reģionā nav tāds sāpošs augonis, kā tolaik bija Polijas - Lietuvas Viļņas konflikts. Skandināvijas virziens drošības jomā neliekas tik perspektīvs, jo Somijā pārāk dziļi ir iesakņojusies „pragmātiskā” Krievijas politika, bet Zviedrijai ir vēsturiska pieredze, ka runāt par nacionalizācijā zaudētu kapitālu kompensāciju var pat ar komunistisko PSRS. Skandināvi ir mūsu ekonomiskie partneri, šajā lomā neapšaubāmi arī stratēģiskie, bet jāsaprot, ka drošības jomā nevaram prasīt no viņiem par daudz. Tāpat jāsaprot, ka, lai kā arī mums to negribētos, joprojām rietumos ir politiskās aprindas, kuras uzskata, ka zināmas vēsturiskas tiesības uz ietekmi Baltijas teritorijā Krievijai ir.
Vēlreiz akcentēju, ka šā brīža situācijā mums nav tiešu apdraudējumu, bet tādus nevar izslēgt nākotnē. Nevar paļauties tikai uz starptautiskajiem līgumiem un savu labo gribu, šāda taktika mūs atstāja pilnīgi vienus trīsdesmito gadu beigās. Tāpat negribu baidīt ar tūlītējām Krievijas briesmām vai rosināt no tās norobežoties, pragmātiska sadarbība visās jomās, ievērojot vienlīdzības principus, ir tikai atbalstāma. Taču vienpusēja piekāpšanās nedos neko, paraudzīsimies kaut vai uz Baltkrieviju, nekādus tiešus ekonomiskus labumus tā jau sen no Krievijas nesaņem. Un visbeidzot, ja Krievija redzēs, ka mums ir droši draugi un ilgtermiņa sabiedrotie tepat kaimiņos, ne tikai aiz trejdeviņām jūrām, tās cieņa pret mums tikai pieaugs.
