Šobrīd kārtējo reizi ir aktualizējies jautājums par iespējamu Satversmes reformu. Tiek piedāvāti vairāki varianti, sākot ar visas tautas vēlēta prezidenta institūcijas izveidi un beidzot ar iespēju došanu uz Saeimu kandidēt individuāliem iedzīvotāju izvirzītiem pretendentiem bez partejiskas piederības.
Šādu priekšlikumu cēlonis ir pilnīgi skaidrs – sabiedrību neapmierina ne politiskais process kopumā, ne personālijas, kas šajā procesā piedalās. Tiek izteikta cerība, ka ar izmaiņām sistēmā tiks uzlabota lēmumu pieņemšanas kvalitāte. Kādi tad plusi un mīnusi ir šiem variantiem.
Visas tautas vēlēts prezidents. Tā būtu radikāla reforma, tās atbalstītāji pamatoti norāda, ka šāda valsts pārvalde mentāli tautai būtu tuvāka – personību, līderu un vadoņu loma pēdējo gadsimtu laikā ir bijusi ļoti spēcīga. Ļoti iespējams, ka saprašanās starp tautu un varu uzlabotos. Tomēr vienlaicīgi jāsaprot, ka šādas valsts pārvaldes formas radīšana automātiski nenodrošina to, ka par Latvijas prezidentu kļūst kāda spējīga harizmātiska personība, lielas izredzes par prezidentu kļūt būtu arī kādam populistam, pat aktierim vai sportistam. Šī brīža situācijā kā vienu no reālākajiem pretendentiem varētu prognozēt A. Šleseru, kurš iegūtu arī krievu valodā runājošo atbalstu. To pierāda viņa (ne viņa partijas) reitingi pirms pēdējām pašvaldību vēlēšanām. Lai arī kas kļūtu par prezidentu, tā būtu varas koncentrācija un lēmumu, arī nepopulāru, pieņemšana neapšaubāmi tiktu atvieglota.
Par individuāliem kandidātiem. Ja pirmajā mirklī šī ideja šķiet pievilcīga, jo tādā veidā varētu kvalitatīvi uzlabot parlamenta sastāvu, šai idejai ir vairāki mīnusi. Pirmkārt, šādi tiktu sabalsoti daudzi sīkpartiju pārstāvji, kuri pēkšņi pasludinātu apolitiskumu, un otrkārt – kā šie cilvēki - personības vienosies un pieņems lēmumus, par to ir jāšaubās.
Kādi vēl ir varianti? Jāsāk no tā, kur tad ir šā brīža lielāka problēma? Sadrumstalotība. Pārāk daudz partiju ir koalīcijā, jebkura no tām var jebkurā brīdī faktiski gāzt valdību. Līdz ar to lēmumus, īpaši nepopulāros, īpaši, strauji tuvojoties vēlēšanām, pieņemt nevar. Ideālā variantā valdībā vajadzētu būt vienai – divām partijām. Kas strādā līdz nākamajām vēlēšanām. Un, ja strādā slikti, tad vēlēšanās cieš sakāvi un dod vietu citām. Kāda var būt politiskā atbildība šobrīd, kad valdības līdz vēlēšanām mainījušās vairākas reizes? Man būtu priekšlikums, neapšaubāmi, tas ir vērsts demokrātijas ierobežošanas virzienā, vēl vairāk paaugstināt latiņu, pārlecot pār kuru, var iekļūt Saeimā. Vismaz uz 15 – 20 procentiem. Tas spiestu politiskos spēkus apvienoties, noliekot personīgās ambīcijas. Otra lieta – nopietni jāapsver iespēja likt anulēt deputāta mandātu tiem, kas pēc vēlēšanām no priekšvēlēšanu apvienības vai partijas izstājas. Arī nedemokrātiski, bet tāda prakse mums ir un arī tā veicina sadrumstalotību. Lai tie, kurus neapmierina partijas darbība, cīnās par savu viedokli partijas iekšienē. Arī šiem priekšlikumiem ir savi trūkumi. Lielākais no tiem – nav nekādas garantijas, ka kāda priekšvēlēšanu apvienība, kas apvieno vairākas partijas, pēc vēlēšanām atkal sašķeļas. Ļoti ticami tas šobrīd izskatās par jauno apvienību „JL & PS & SCP”. Nekādas kopīgas idejas nav atrodamas, vienīgi kopēja vēlme tikt nākamajā Saeimā. Tomēr procentu barjeras noteikšana jebkurā gadījumā spiestu politiskos spēkus apvienoties, pie tam šādi labojumi būtu ieviešami ātri, neveicot grandiozu Satversmes reformu. Vēlams, līdz nākamajām vēlēšanām. Ja nu tad atkal nekas neuzlabojas, tad gan jāķeras pie visas tautas vēlēta prezidenta.