Elita Veidemane / Viedokļi

“Ārkārtas situācija [Baltkrievijas pierobežas joslā] ir jāatceļ, jādod piekļuve medijiem un nevalstiskajām organizācijām, ukraiņu bēgļu uzņemšana ir jaunais standarts Eiropā, kas parāda, uz ko mēs un visa pārējā Eiropa esam spējīgi, uzņemot cilvēkus,” pagājušajā nedēļā “Delfi TV” raidījuma ēterā sacīja “Amnesty International” Eiropas reģionālā biroja vadītājs Nils Muižnieks.

„20. janvāra naktī operēju vienu ievainoto – man trāpījās Bauskas milicis. Ļoti smags ievainojums: cauršauta femorālā artērija. Netiku ar šo operāciju galā, jo šautie ievainojumi mūsu slimnīcā nebija operēti... Docents Ņikitins nāca palīgā. Pacients izdzīvoja. Bet tā nakts bija šausminoša,” stāsta Rīgas 1. slimnīcas ķirurģe Larisa Ķirse, atceroties 1991. gada barikādes, kad OMON vienība uzbruka Iekšlietu ministrijai, bet kāds „trešais spēks” apšaudīja Bastejkalnā esošos cilvēkus.

„Es neuzskatu, ka tas būtu jādara, es uzskatu, ka mums ir šī atalgojuma reforma jāveic,” ministru prezidents Krišjānis Kariņš (JV) TV3 raidījumā „900 sekundes” atbild uz jautājumu par to, vai būtu atbalstāma iniciatīva, kurā rosināts iesaldēt algas valsts vadošajām amatpersonām un tautas priekšstāvjiem to līdzšinējā apmērā. Jā, alkatīgajām amatpersonām tā ir reforma. Pārējie var iesālīties.

„Nesen dotie solījumi par smago kara tehniku ir svarīgi,” intervijā vācu laikrakstam „Handelsblatt” sacīja NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs, paužot cerību, ka nākotnē izskanēs vairāk šādu solījumu. Šis gan vairāk izklausās pēc slavenā „Kā var nesolīt?”, tomēr cilvēkiem piemīt ieradums ticēt labākai nākotnei, kaut arī stabila pamata šai ticībai nav. Kā tad īsti ir, par to iztaujāju domnīcas „Ziemeļeiropas politikas centrs” direktoru Arti Pabriku.

Patiesību sakot, šīs ziņas pamats nav skolnieces Amandas sacerējumi, bet gan tas, ka latviešu dzejniecei Amandai Aizpurietei ir pasniegta Vilenicas festivāla galvenā balva, un tas ir lielākais 2022. gada starptautiskais notikums latviešu literatūrā.

Tonakt negulējām. No Lietuvas nāca arvien trauksmainākas ziņas. Krievu tanki bija ielenkuši Lietuvas Republikas Augstākās padomes ēku Viļņā, bija ieņemta Lietuvas televīzija un radio. Nogalināti 14 un ievainoti 110 cilvēku. Asiņaini ritēja 1991. gada 13. janvāris. Neilgi pirms pieciem no rīta Dainis Īvāns radiouzrunā aicināja cilvēkus pulcēties Doma laukumā. Sākās Barikāžu nedēļa.

...Raimonds Pauls, vētrainu aplausu aicināts, atkal iznāk uz skatuves, izvelk no kabatas sniegoti baltu mutautiņu, noslauka taustiņus un... aizver klavieru vāku. Viss! Dzintaru koncertzāles velvēs aizskan Maestro tradicionālais atvadu sveiciens „Uz to mums atkal jāiedzer”, muzikanti, trombonus un saksofonus mirdzinādami, ceļas kājās, un mēs – aplaimoti un pateicības pārņemti – arī ejam prom. Tik daudz mums šovakar dots, tik daudz...

„Latvija – moja strana, russkij – moj jazik!” („Latvija – mana valsts, krievu valoda – mana valoda” – krievu val.) – tāds pirms dažiem gadiem bija viens no saukļiem pensionāru mītiņā pret latviešu valodu. Tagad piketēt vairs nav jāiet: lai nevajadzētu mācīties kaut kādu tur latviešu valodu, ir iespēja doties pie psihiatra un izlūgties izziņu par savu garīgo/mentālo atpalicību. Un tomēr ne viss ir tik vienkārši.

Ugunsdzēsēju depo tiek slēgti, jo „nav naudas”. “Nav naudas” arī ārstu un medmāsu algām. Arī skolotāju algām „nav naudas”. Darba vides modernizēšanai – tādiem mērķiem „nav naudas” teju nekad. Taču „naudas ir tik daudz kā vēl nekad”, ja vajag algot universālos „kareivjus” – valsts kapitālsabiedrību valžu un padomju locekļus. Tos pašus, kuri sacerējuši elektroenerģijas sadales tarifu projektu, kas pakļauj iznīcībai gan uzņēmējus, gan pārējos iedzīvotājus.

Lasīt ministriju amatu sarakstus – tā ir viena no saturīgākajām izklaidēm tumšos ziemas vakaros. Arī šoreiz, lietum plīkšķot pret terases nojumi, saulaini pasmaidīju, kad Veselības ministrijas amatu sarakstā ieraudzīju nosaukumu „nepārtraukto uzlabojumu speciāliste”. Priecīgā satraukumā meklēju arī “pārdabiskā skaistuma eksperti” un “centības veicināšanas atašeju”. Nebija.

„Es iedomājos par mazo bērniņu blakus vagonā. Tas laikam bija pirmais, kas nomira badā, visiem noskatoties, jo līdzēt neviens nevarēja.” Tās ir rindas no atmiņām, kas sāpīgiem, dziļiem burtiem iekaltas grāmatā, kas saucas „Mātes Sibīrijā”. Grāmata nule izdota, to izveidojusi Dzintra Geka, uz Sibīriju izsūtīto cilvēku skarbā un vienlaikus tik sargājošā sirdsapziņa.

No prezidentu un premjeru uzrunām, sagaidot jauno gadu, vajadzētu atteikties. Tās ir tikpat tukšas, aukstas un bezpersoniskas kā valdības deklarācijas, kas tiek sacerētas pēc vēlēšanām, ieliekot tajās gigantisku darbu, kas gan vairāk izskatās pēc bezmērķīgas peļu bara rosības. Premjera Kariņa runa izcēlās ar nekonkrētu daiļfrāzību, Valsts prezidenta Levita runā, kas arī bija daiļa, sacerētāji tomēr bija pacentušies ielikt dažas – kaut arī izplūdušas, tomēr konkrētības.

Saņēmu vēstuli no Ukrainas „Zoopatruļas”, Ukrainā reģistrētas nevalstiskas bezpeļņas organizācijas, kas specializējas kaķu un suņu veterinārajā aprūpē kara laikā. Organizācijas cilvēki pēdējo desmit mēnešu laikā ir izglābuši vairāk nekā 1000 suņu un kaķu, kas bija nonākuši Krievijas izraisītā kara šausmās.

No ezera dzīlēm iznirst baznīca, saplūst ar debesīm, metot spožu atvilni zaļajā meža sienā, kas izklājusies aiz senās celtnes. Tas ir Foļvarkas vecticībnieku dievnams. Kopš 1887. gada tas izlaupīts 12 reizes, no 162 svētbildēm palikusi tikai ikona „Kungs Cebaots” un krusts. Latgale atver visas savas durvis: gan skaistās, gan ne tik ļoti. Šis ir mans aizgājušā gada sirsnīgākais ceļojums.

Iniciatīvu portāls „Mana.Balss.lv” atsakās publicēt daugavpilieša, uzņēmēja Andreja Faibuševica iniciatīvu par tiešās valsts pārvaldes ieviešanu Daugavpilī. Savukārt iniciatīva ar viegli absurdo nosaukumu „Pārtraukt nerrot Latvijas iedzīvotājus ar Krievijas un Baltkrievijas pilsonību” jau publicēta un gaida rindā uz Saeimas apspriešanu, jo savākti vairāk nekā 10 000 parakstu.

Šķita, ka jaunās valdības radību mokas jau bija beigušās, tomēr jautājumi kā nebeidzas, tā nebeidzas. Kāpēc satiksmes ministrs Jānis Vitenbergs (NA) uzaicināja par padomniekiem mākslas vēstures skolotāju Kristīni Kalniņu, videogrāfu Uvi Leskavnieku un meiteni bez profesijas, skolnieci Megiju Florentīni? Kādas algas paredzētas šiem padomniekiem?

To, ka Latvijai naudas ir tik daudz, ka nevar pat apjaust – cik, mēs zinām jau sen. Tāpēc Latvijas valdība, kas no iepriekšējās līgani pārplūdusi nākamajā, turpinās nolaist naudu „vaterklozetā”. Un neviens nebūs vainīgs. Piebildīsim, ka tā ir mūsu – nodokļu maksātāju – nauda. Un tie ir desmitiem miljonu eiro.

„Reizēm gribas atmest ar roku un pateikt: ejiet jūs visi...” – virziens ir saprotams, un to šķietamajiem dabas „sargiem” norāda Ķemeru Nacionālā parka fonda valdes priekšsēdētājs Andis Liepa.

„Dāvanas? Mums?” – sieviete, atspiedusies pret spieķīti, paspēra soli atpakaļ. Viņas pārsteigums bija neviltots, kad mēs, sasveicinājušās un paskaidrojušas sava nāciena mērķi, grasījāmies to realizēt, proti, pasniegt viņai divus saiņus ar pārtiku un ziemas drēbēm.

Polijā ir ieviests karastāvoklis – šāda ziņa sagaidīja Polijas iedzīvotājus agrā, aukstā 1981. gada 13. decembra rītā. Polijas valdību toreiz vadīja armijas ģenerālis Vojcehs Jaruzeļskis. Viņš izveda tankus pilsētu ielās, ieviesa stingru kontroli, cenzūru, apcietināja tūkstošiem cilvēku un aizliedza kustību „Solidaritāte”. Taču šis karastāvoklis tikai paātrināja komunistu režīma sabrukumu Polijā un visā Austrumeiropā.

„Es tagad nodarbojos ar „Doždj” problēmu,” klāsta Aleksejs Venediktovs, „nodarbojos ar to, lai viņiem atjaunotu raidīšanu. Man ir pārrunas ar Latvijas vadību.” Kas ir Venediktovs – to mēs zinām, viņš ir Krievijas žurnālists, bijušais „Eho Moskvi” vadītājs, kurš mīlīgi bildējas kopā ar Putinu, Simonjanu, Solovjovu... Bet kas ir „Latvijas vadība” – nav īsti skaidrs. Kāda direktoru padome, varbūt akcionāri?

„Esmu skeptiķis. Tāpēc nekāda rožaina skata uz nākotni man nav. Tomēr ir tāda pavisam klusa cerībiņa, ka, tiekot vaļā no finanšu ministra Jāņa Reira (JV) un viņa ārprātīgajiem lēmumiem, mēs varam cerēt, ka kopā ar Kultūras ministriju mēs varēsim izkustināt nodokļu jautājumu attiecībā uz māksliniekiem,” teic tēlnieks Gļebs Panteļejevs, atbildot uz jautājumu: ko gaidāt no Kultūras ministrijas pie jaunās valdības?