“Tu melo un liekuļo! Tu noklusē patiesību un domā tikai par sevi!” – varētu domāt, ka šis ir teksts, ko izkliedz viens no mīlnieku pāra, kam attiecības sagājušas ķīselī. Nē, tie ir Latvijas iedzīvotāji, kuri neuzticas valsts augstākajām amatpersonām un viņu teiktajam. Šādu – ļoti kritisku – ainu atspoguļo pētījumu centra SKDS veiktā aptauja.
“Gada laikā ir nomainījušās visas Latvijas augstākās amatpersonas: ir gan jauns Valsts prezidents, gan Saeimas priekšsēdētājs, gan ministru prezidents. Taču iedzīvotāju uzticēšanās augstāko amatpersonu teiktajam nav īpaši mainījusies - tā vēl aizvien ir nožēlojami, pat kritiski zema,” tīmeklī raksta SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš.
Saskaņā ar SKDS aptauju, tikai viens procents no aptaujātajiem pilnībā tic amatpersonu teiktajam, bet 32% pilnībā netic. Ja salīdzinām ar gada sākumu, neticība ir pieaugusi. Gada sākumā 68% no aptaujātajiem atbildēja, ka drīzāk netic un pilnībā netic amatpersonu teiktajam, savukārt novembrī šādu viedokli pauda jau 70% no aptaujātajiem.
Vēl sliktāk ir bijis 2011. gada beigās, kad SKDS aptaujā valsts augstāko amatpersonu teiktajam neticēja 81% aptaujāto. Kas bija noticis? Neilgi pirms aptaujas Stokholmā notika plānoti bankomātu uzlabošanas darbi, kas neparedzēti ieilga, un par to ziņoja vietējie mediji. Zviedrijā šī ziņa tika uzņemta mierīgi, zviedri pārlieku nesatraucās, ka svētdienas rītā dažas stundas nestrādāja bankomāti, savukārt Latvijā šis fakts izvērtās teju vai par nacionālo traģēdiju.
Ziņa uz Latviju atskrēja, pamatīgi izdaiļota: Zviedrijā “Swedbank” ir bankrotējusi, tūlīt to sajutīs arī latvieši, kuriem konti ir minētajā bankā, tāpēc - skrieniet ņemt ārā savu naudu! “Labi informēti avoti” it kā no valdības esot apziņojuši “pilnīgi visus”, ka banka ir katastrofas priekšā. Sākās masveidīga histērija. To pastiprināja arī viena otra amatpersona. Protams, nekāds bankrots nenotika, taču iedzīvotāju apjukums, ko radīja baumu vilnis, nekādā veidā netika bremzēts, un tur “lielā pateicība” izsakāma tā laika valdīkļiem.
Tomēr viszemāko uzticēšanās līmeni konstatēja 2009. gadā - pēc “Parex bankas” kraha, pēc 13. janvāra logu dauzīšana Saeimā. Uzticēšanos valsts amatpersonu teiktajam pauda tikai astoņi procenti, bet neuzticēšanos - 88% no aptaujātajiem. Turklāt 51% izteica pilnīgu neuzticēšanos.
Faktiski neuzticēšanās valsts amatpersonām ir permanenta - lielāka vai mazāka - ja vērtējam pēdējo 30 gadu periodu. Ir sociologi un politologi, kuri apgalvo, ka tādi vērojumi ir raksturīgi daudzās postsociālisma sabiedrībās, jo izpratne par varas un sabiedrības attiecībām tikai veidojas.
Joprojām ir dzīva vecā izpratne par šīm attiecībām: ir pazīšanās, ir “blati”, ir pietuvinātas personas utt. Bet sabiedrībā pietrūkst mūsdienīguma, spēju analizēt un secināt. Savukārt no varas puses kā auksta elpa plūst vienaldzība, pašlabuma meklējumi, sīki meli un puspatiesības, nereaģēšana uz sabiedrības prasībām, nevēlēšanās “atsist” histēriķu biedēšanu ar tūlītēju karu utt. Tad kāpēc gan ticēt tām vāvām, ko reizumis izdveš varā iestiprinātie krēsli?
Ziemeļeiropas politikas centra direktors Artis Pabriks: “Zems uzticēšanās līmenis ir tradicionāls gadu no gada. Tam ir gan objektīvi, gan subjektīvi iemesli. Objektīvi: neatkarības atgūšana, privatizācija, reformas - cilvēks ir īpatns radījums, kuram izmaiņas nepatīk, bet vienlaikus viņš tās vēlas. Jā, viņi saka, mēs palikām nabagāki, neizveidojās vidusšķira.”
Viņš uzskata, ka šis naratīvs “Latvijā viss ir slikti, Latvija ir neizdevusies valsts” ir izdevīgs Krievijai. “Protams, arī Latvijas politiskajai opozīcijai šis naratīvs ir izdevīgs, opozīcija var arī pateikt, ka Siliņa un Kariņš ir pēdējie nejēgas, un opozīcija nebūs tālu no patiesības. It kā objektīva ir šī kritika, turklāt tā sakrīt ar inerci, kurā pastāvīgi ejam. Blakus vēl - Krievijas propaganda, plus pašu nespēja analizēt, kas nāk no vājās politiskās kultūras, plus tranzītperioda ekonomika un politika, kas prasa izglītošanos,” spriež Pabriks.
Viņš ir pārliecināts, ka sociālie tīkli fragmentē sabiedrību. “Katrs cilvēks dzīvo kādā burbulī. Jo vairāk sabiedrība fragmentējas, jo mazāka paliek ticība jebkurai valdībai vai politiskajam spēkam. Protams, vajag meklēt vienojošo faktoru, bet sabiedrībā, kas turpina fragmentēties, to atrast ir ļoti grūti,” atzīmē Pabriks. Tad ko darīt? “Valdībai vajadzētu parādīt, ka tā spēj sekmīgi strādāt un panākt pozitīvus rezultātus. Ir vajadzīgs ne tikai darbs ekonomikas celšanā, bet arī sabiedrības politiskajā izglītošanā. Bet tas ir ļoti, ļoti lēns process,” pesimistiski spriež Pabriks.
Ideāli, protams, būtu, ja mūžīgā “Jaunā vienotība”, kas valstī un sabiedrībā ir salaidusi grīstē neskaitāmas lietas, kopā ar citiem varā esošajiem beidzot nokāptu no pašiedomāto debesu augstumiem un sāktu apjaust, ka vispār šeit ir Latvija, kas, manuprāt, ir nacionāla valsts, kam nepieciešama nopietna drošības un labklājības programma, ko iespējams arī realizēt. Un tad jau tās socioloģiskās aptaujas brīnumainā kārtā arī “pavilktos” uz augšu.
