“Mums te jābeidz skrūvēt viena lidmašīna, to gaida Amerikā,” saka Ingemārs Butkevičs, “tā paredzēta demo dīleriem. Bet varētu būt, ka īstais klients būs viens bijušais militārais pilots. Es jums varētu piezvanīt pēc pusstundas.” Nu amerikāņu pilots gaida konteinerā iepakoto “Tarragon Aircraft” supervieglo lidaparātu, kas ražots Latvijā, bet “Neatkarīgā” sarunājas ar Ingemāru Butkeviču, SIA “Pelegrin” valdes locekli, kurš vada šo unikālo uzņēmumu – lidmašīnu ražotāju.
Ideja par lidaparātu ražošanu 2010. gadā ienāca prātā toreizējam uzņēmuma vadītājam Valentīnam Vasjakam. Viņš bija pieredzējis lidotājs un aviācijas entuziasts, kā arī kaislīgs motobraucējs. Nelielā angārā Ādažos Vasjaks kopā ar domubiedriem būvēja mazas, bet ātras lidmašīnas. Tās tika nosauktas par “Tarragon”, un to izcilība jau novērtēta ASV, Austrālijā un daudzviet Eiropā. Taču 2020. gada oktobrī Valentīns Vasjaks diemžēl gāja bojā avārijā, kad viņa vadītais “Harley Davidson” sadūrās ar auto.
“Bet viss sākās ļoti vienkārši: puiši Itālijā nopirka lidmašīnas skici, atveda uz Latviju, salika un saprata: ir daudz trūkumu. Izdomāja, ka paši varētu uztaisīt lidmašīnu. Atrada investoru Aivaru Lejieti, un tika uzprojektēta sava lidmašīna,” stāsta Butkevičs.
Šobrīd lido 37 “Tarragon Aircraft” lidmašīnas. “Lai pilnīgi no nulles saskrūvētu vienu lidaparātu… Lūk, tiek atsūtīts karbons ruļļos kā drēbe, un no šīs “drēbes” līdz gatavai lidmašīnai paiet astoņi mēneši. Mēs intensīvi strādājam, lai šo laiku samazinātu līdz sešiem mēnešiem,” tā Butkevičs. Un tas tāpēc, ka “Tarragon” lidaparāti tiek izpirkti ātrāk, nekā latvieši tos spēj saražot.
“Tarragon” ir divvietīga lidmašīna, tās svars ir aptuveni 400 kilogramu, tā patērē 25 litrus degvielas stundā, attīsta ātrumu līdz 350 kilometriem stundā. Tā var nosēsties arī tur, kur nav skrejceļa.
Šīs lidmašīnas var lidot līdz pat līdz 3,5 kilometru augstumam. Nosēšanās distance uz asfaltēta seguma ir 150 metru, bet pacelšanās minimums ir 225 metri. Šie gaisa kuģi faktiski ir roku darbs, un to ražošanā netiek izmantoti konveijeri vai robotizētas iekārtas.
Kāpēc jāražo šādi lidaparāti? “Pirmkārt, cilvēkiem tie patīk,” skaidro Butkevičs, “otrkārt, lidojot ar “Tarragon”, ir līdzīgas sajūtas kā lidojot ar iznīcinātāju - ar džetu. Maksimālais ātrums gan nav tāds kā džetam, “Tarragonam” nav pārslodžu, bet spēja manevrēt ir ļoti tuva džetam. Iznīcinātājs maksā vairākus miljonus eiro, toties mūsu “Tarragon” var iegādāties jau par 320 000 eiro. Militārajām lidmašīnām vienas stundas izmaksas ir ap 5000 eiro, bet “Tarragon” - 100 eiro,” teic Butkevičs, “tieši tāpēc bijušie militārie piloti, lai baudītu pelnīto atpūtu, nereti iegādājas mūsu “Tarragon”. Klients pasūta savu dizainu, mēs saliekam krāsu toņus, un tā katram klientam ir individuāli darināta lidmašīna.” Un klienti gandrīz vienmēr ir bagātnieki, kuri lidmašīnas pērk baudai, lai, piemēram, priecātos par skaistajiem dabasskatiem. Bet ir arī darījumcilvēki, kuri apmeklē savus biznesa partnerus.
Butkevičs ir gandarīts, ka arī Latvijas bruņotie spēki ir iegādājušies divas “Tarragon” lidmašīnas. “Tās nav paredzētas militāriem uzbrukumiem, bet gan pilotu treniņiem. Bet tās var izmantot arī izlūklidojumiem. Mūsu lidmašīnas ir diezgan klusas, tās uzreiz nevar pamanīt, tās ir piemērotas zemiem lidojumiem,” tā Butkevičs.
Interesanta ir lidmašīnas nosaukuma izcelsme. Taragons ir tas pats estragons - īpatnēja garšviela, ko izmanto kulinārijā. Taču Butkevičs atceras, ka šo nosaukumu izdomāja Valentīns Vasjaks, un tas bija saistībā ar Spānijas pilsētu Taragonu, kas viņam šķita ļoti spēcīgs vārds. Taču ikkatrs var izvēlēties pats - lidaparāts ir debesu garšviela vai pilsētas atbalss. Savukārt Ingemārs to dēvē par “debesu ferrari”, un ar to viņš ir nolidojis kādas 350 stundas.
Viņš piebilst, ka būtu priecīgs, ja Latvijas bruņotie spēki iegādātos vēl “kādus divus, trīs vai četrus” šādus “debesu ferrari”. Tas ir iespējams, jo Aizsardzības ministrija turpinās militāro atbalstu
Ukrainai, un jau tuvākajā laikā Ukrainai tiks piegādātas Latvijā ražotās lidmašīnas “Tarragon”.
