Paši sev uzsauc fanfaras: tā izskatās valdības pārlaimīgā iznešanās sakarā ar tās vētraino darbību, kam 23. decembrī apritēja pirmās 100 dienas. Ai, cik mēs labi, cik mēs gandarīti un nozīmīgi, esam izdarījuši visu, ko solījām. Bet nepateicīgā tauta nezin kādēļ nedzied līdzi šīm fanfarām. Kāpēc tā?
“Finanšu ministrijas 100 dienu nozīmīgākais veikums - Saeimā apstiprinātais drošības un ilgtspējas budžets, kas ir adekvāta atbilde šī brīža ģeopolitiskajai situācijai un nodrošina ekonomikas izaugsmes atgriešanos,” dižojas finanšu ministrs Arvils Ašeradens (JV). “Pēdējos trīs mēnešos ir veikti būtiski priekšdarbi pārmaiņām Valsts ieņēmumu dienesta darbībā un dinamiskākai kapitāltirgus attīstībai,” turpina ministrs.
Nevar noliegt, tā ir diža māksla - ar tukšām frāzēm radīt priekšstatu, ka viss notiek pēc plāna, turklāt efektīvi. Tikai - kur un kā tiek risināti drošības jautājumi atbilstoši “šī brīža ģeopolitiskajai situācijai”? Kara norišu eksperti prognozē nacistiskās Krievijas agresīvo darbību ekspansiju tuvākajos gados, taču mūsu valdībai tikai pašslavinošas vāvas publiskajos tekstos.
Ar ko lepojamies? Ar to, ka varbūt kādreiz atklāsim vilciena līniju, kas jau tagad morāli novecojusi, ar to, ka uz sliedēm uzlikts viens jauns vilciena sastāvs no diviem teorētiski esošajiem, ar to, ka bāzīsim jūrā vēja propellerus, kas ir neefektīvi un dārgi, ar to, ka mums ir bezjēdzīgais “zaļais kurss”, drīz būs tūkstošiem migrantu un anormāli dārgas pases, kas pieder valstij, bet par tām jāmaksā mums.
Protams, valdīkļi ne īpaši grib lepoties ar to, ka aptuveni 22% Latvijas iedzīvotāju ir pakļauti nabadzības riskam, taču neviens arī nevēlas īpaši iespringt uz tādiem nesmukumiem. Labklājības ministrs Uldis Augulis (ZZS) ir gandarīts, ka izdevies palielināt pensiju piemaksas (par cik eirīšiem - to gan nav konkretizējis).
Toties vislielākais prieks jaušams par to, ka ratificēta Stambulas konvencija: ratifikācija, kā izsakās Augulis, pauž Latvijas apņemšanos izveidot visaptverošu un daudzpusīgu tiesisko regulējumu nolūkā aizsargāt sievietes no visu veidu vardarbības blā, blā, blā… Saskaņotas sadarbības izveidei tiks ieviesta virkne pasākumu, lai vardarbībā cietušajiem sniegtu vispusīgu palīdzību un aizsardzību. Nez, kas jums traucēja to visu darīt pirms stambuliādes ratificēšanas, kas Latvijai draud ar visu tradicionālo vērtību un konservatīvā dzīvesveida degradāciju?
Protams, ka “konservatīvo zaļzemnieku” balsojums par konvencijas ratifikāciju maz interesē tos, kuri jau dzīvo zem nabadzības sliekšņa, taču augstprātība, ar kādu valdošie krēsli izturas pret tautu kopumā, joprojām ir apbrīnojama. Vienam otram valdīklim labāk ir turēt muti ciet, jo, to atverot, no tās gāžas ārā tādas “pērles”, ka vircas bedre var pienest ūdeni.
Šajā ziņā ekspremjers Kariņš nu jau ir gudrs: viņš vairumā gadījumu nekomentē “Jaunās vienotības” aplamības. Tāpēc JV reitingu kritumu “skaidroja” Saeimas frakcijas vadītājs Edmunds Jurēvics, atskaņojot partijas oficiālo viedokli. Kārtējo reizi nepalaimējās premjerei Evikai Siliņai (JV), kad tā aroganti izklājās par jaunajām pasēm, kas nabagiem vispār neesot vajadzīgas, sak, šo dokumentu visiem cilvēkiem nevajag - pase esot nepieciešama tikai tiem, kas grib ceļot uz trešajām valstīm, tātad viņiem esot gana daudz naudas, lai to atļautos.
Politologs Juris Rozenvalds uzsvēra, ka valdība šo simt dienu laikā esot uzlabojusi komunikāciju ar sabiedrību un ar uzņēmējiem. Kāda vēl komunikācija? Neko tādu nevar pamanīt, jo valdošie attālinās no sabiedrības cienījamā ātrumā, arvien nepamanot to, kas cilvēkiem patiesībā ir nepieciešams. Ja arī kaut kādi prioritāri plāniņi šai valdībai ir bijuši, tā diez vai spēs panākt kādas pozitīvas izmaiņas, jo tai nav ideju, kā realizēt šos plānus.
Tāpat kā Rozenvalds - cerīgi ir noskaņots arī Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents Andris Bite, kurš sarunā ar “Neatkarīgo” pauda, ka nekādus brīnumus viņš negaidīja, tomēr šīs valdības 100 dienas esot labākas nekā iepriekšējās valdības simtnieks.
“Ar daļu no ministriem notiek nākotnes nodomu veidošana, proti, plānojam darbības. Pozitīvi ir ar ekonomikas ministru, šoreiz finanšu ministrs ir konstruktīvāks. Ar iepriekšējo premjeru Kariņu galīgi negāja - bija tikai stāstiņi par dažādām pieredzēm. Ar esošo premjeri ir vismaz salikta dienaskārtība, ko darīt tālāk,” tā Bite. Viņš arī gaida, kad valdība izveidos plānu, kā augt ekonomikai, nevis tikai reaģēs uz uzņēmēju prasībām.
Politologs Filips Rajevskis, “Neatkarīgajai” komentēdams valdības simt dienas, teica: “Šai valdībai ir problēmas uzstartēt. Tas tāpēc, ka premjere Evika Siliņa ir pārāk daudz ko pārmantojusi no iepriekšējās valdības, un šis mantojums ir ļoti smags. Viņai vajadzēja nest svaigumu un jaunu elpu, bet viss šis pasākums lēnām ir pārvērties par Kariņa trešo valdību. Un tad rodas jautājums: vai “Jaunā vienotība” vispār spēj kaut ko izdarīt citādi?”
Rajevskis apšauba, vai JV spēj risināt situāciju ar skandāliem. “Viņi nespēj operacionāli piebeigt šo skandālu,” tā Rajevskis, “tas turpina slīdēt pār valsti kā tāda lidmašīnas ēna.”
Sabiedrībā skaļi izskanēja arī jauno un dārgo pasu skandāls. “Evikas Siliņas skandāls ar izteikumiem par pasi - tas patiesībā bija Iekšlietu ministrijas un PMLP skandāls, un tas parādīja, ka premjeres komunikāciju komanda strādā ļoti vāji. Tas pat nebija politisks skandāls, bet neprasme komunicēt ar sabiedrību un atbildēt uz jautājumiem, kā rezultātā premjere palika par vainīgo,” analizē Rajevskis.
Vai nav tā, ka valdība attālinās no reālajām problēmām, kas patiesībā satrauc sabiedrību? “Viņi nav pat pietuvinājušies šīm problēmām,” turpina politologs, “valdība nerada sajūtu, ka viņi mēģinātu saprast sabiedrību vai mēģinātu mijiedarboties ar to. Protams, ne vienmēr iespējams pieņemt lēmumus, kas sabiedrībā rada prieku, bet vienmēr ir iespēja pateikt, kāpēc valdība pieņem tādu vai citu lēmumu. Ir iespaids, ka lēmumi tiek pieņemti nezin kā interesēs.”
Fascinē valdības paštīksme, uzsverot to, cik tā vienota un tendēta uz konfliktu izslēgšanu, cik jauki, ka “progresīvie” ir mazāk kreisi, savukārt ZZS - mazāk konservatīvi. “Viņus visus satur kopā vēlme būt pie varas,” atzīst Rajevskis. Taču interesanti ir tas, ka situācija ir kaitīga un sāpīga tieši valdošajai partijai, proti, JV, kas dabū uz pleciem lielās nepatikšanas. “Viena problēma: JV nespēj adekvāti komunicēt,” tā Rajevskis.
Tostarp Evika Siliņa draudzīgās valdības kopā sanākšanas brīdī mīlīgi izteicās: “Mēs cenšamies strādāt kā komanda, lai kopumā tomēr varētu parādīt rezultātu, par ko mēs paši arī varētu Ziemassvētkos pie egles palepoties un arī palepoties sabiedrībai. Tāpēc liels paldies par to jūsu uzdrošināšanos, ka jūs piekritāt nākt strādāt šajā komandā.”
Nekādu šaubu: valdībai šķiet, ka ir ar ko lepoties, sabiedrībai šķiet citādi. Iespējams, tieši tāpēc gandrīz neviens nepamanīja, ka Ašeradens simt dienu sprintā apsolīja, ka neaiztikšot PVN un UIN līdz 2026. gadam. Arī sasniegums: labi, ka vismaz nepaaugstinās. Tas acīmredzot viens no ļoti daudzajiem un milzīgajiem simt dienu panākumiem.
