“Esmu pateicīgs Latvijai par neatslābstošu atbalstu,” teic Ukrainas prezidents, un es viņam ticu. Tīmeklī daudzi apgalvo, ka viņš izskatījies noguris. Ja kādam no mums būtu jāvada valsts, ko jau gandrīz divus gadus cenšas iznīcināt viens bandītveidojums, nezinu, kā mēs izskatītos. Prezidents Volodimirs Zelenskis preses konferencē, kas notika Rīgas pilī, izskatījās možs – pēc trīs Baltijas valstu apciemojuma, kas notika vienā nepārtrauktā skrējienā.
Pirms Ukrainas prezidenta ierašanās pie Rīgas pils, otrpus parkam, pulcējās kādi divsimt cilvēki - ar Latvijas un Ukrainas karogiem. Tuvāk viņus nelaida modrie militārās policijas un pašvaldības policijas puiši. Pamazām pulcējās arī žurnālisti, kuriem tāpat nācās gaidīt atbraucam Ukrainas prezidentu.
Pēc apsardzes automašīnu māņu manevriem pie pils beidzot piebrauca auto, kurā atradās Volodimirs Zelenskis. Spēcīgi noskanēja Ukrainas himna, pēc tam - Latvijas, un Zelenskis kopā ar mūsu Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču iegāja pilī. Sākās viņu sarunas.
Pēc tam - preses konference. Galveno jautājumu būtība: kāpēc Rietumi kavējas ar palīdzību? Prezidents Rinkēvičs izteica cerību, ka ES tomēr saņemsies un piešķirs palīdzību 50 miljardu eiro apmērā. Rinkēvičs: “Visi saka, ka atbalsta Ukrainu, taču ir jāmaina politiskais signāls, uzsverot, ka Ukraina tiks atbalstīta līdz pilnīgai uzvarai pār Krievijas imperiālismu.” Cerīgi vārdi, bet pagaidām realitāte ir gana skarba.
Zelenskis turpināja: “Izturēt šo gadu - tas ir nenodot savas teritorijas, neļaut iesaldēt konfliktu. Nepieļaut, lai Krievija atkal kļūtu varena. Viņu ir ļoti daudz. Viņu varenība izpaužas cilvēku masā. Bet mēs viņu attieksmi redzam. Tā nav cilvēku masa, tā ir gaļas masa. Tas briesmīgi skan. Bet tā ir patiesība.”
“Latvija turpinās sniegt atbalstu Ukrainai, tās aizstāvjiem un iedzīvotājiem gan cīņā pret agresorvalsti Krieviju, gan Ukrainas eiroatlantiskajai integrācijai. Palīdzot Ukrainai, mēs sargājam Eiropu un Latviju,” teica Edgars Rinkēvičs, turpinot, ka līdz ar šā gada pirmās militārās palīdzības pakotnes piešķiršanu Latvijas valsts un sabiedrības atbalsts Ukrainai pārsniedz 600 miljonus eiro, kas veido teju vienu procentu no IKP.
Un kā ar steidzami darāmajiem darbiem? Tā ir nepieciešamību turpināt koordināciju ES sankciju politikas jautājumos, lai nodrošinātu iespējami plašākas un efektīvas sankcijas, tai skaitā lai nepieļautu Ukrainas graudu no Krievijas okupētajām teritorijām eksportu, kā arī dubultās nozīmes preču importu Krievijā. Varbūt beidzot mūsu nopelnītkārie darbarūķi beigs sadarbību ar agresorvalsti Krieviju?
Šīs “sadarbības” vietā prezidents Rinkēvičs solīja jaunu militārās palīdzības pakotni, kas ietver pašgājējartilērijas iekārtas (haubices), artilērijas munīciju, prettanku un pretgaisa ieročus un munīciju, visurgājējus, sakaru ierīces, ģeneratorus, ziemas ekipējumu, dronus, kā arī cita veida bruņojumu. Tāpat Valsts prezidents informēja, ka Latvija apņēmusies šogad apmācīt vismaz 3000 Ukrainas karavīru, kā arī turpināt Ukrainas karavīru un robežsargu rehabilitāciju.
Kā jau vienmēr tādās saspringtās vizītēs - minūtes krājās pie minūtēm, laiks kavējās, un tas bija tik dārgs! Jautājums, ko gribēju uzdot prezidentam
Zelenskim, tā arī palika neuzdots. Bet tas bija tāds: vai viņš balotēsies nākamajās prezidenta vēlēšanās?
Vēlāk atbildi uz šo jautājumu man palīdzēja atrast prezidents Edgars Rinkēvičs: “Es nerunāju ar viņu par kandidēšanu, jo viņi vēl nav lēmuši par vēlēšanām. Saskaņā ar Ukrainas likumiem karastāvokļa laikā tās nerīko. Par to, vai mainīs likumus, spekulācijas uzvirmo ik pa brīdim, bet mēs neapspriedām tās.”
Grūti gan iedomāties Ukrainā citu prezidentu kā vien Volodimiru Zelenski. Nesalaužamība, garaspēks, uzticība savai valstij, drosme un mīlestība: tā izjūtu Volodimira Zelenska misiju un gājumu šajā laika posmā, ko sauc par 21. gadsimtu. Slava Ukrainai! Varoņiem slava!
