Neatceros nevienu valdību, kas būtu tik aktīvi rūpējusies par iedzīvotāju labklājību un labbūtību kā esošā: nepaiet ne diena bez jaunām ierosmēm un nekļūdīgiem soļiem, lai novestu iedzīvotājus līdz gaišajai nākotnei, kas tepat, tepat aiz stūra. Ak, tā nav, jūs sakāt? Labi, palūkosim.
Tīmeklī lasu premjeres Evikas Siliņas (JV) tekstu: “Latvijā būs partnerības institūts. Stāsies spēkā nepieciešamais un daudzu gaidītais regulējums, likumā nostiprinot, ka visas ģimenes ir svarīgas. Paldies visiem, kuri to veicināja un atbalstīja!”
Siliņai seko tieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere (JV): “Šodien noslēdzas parakstu vākšana par likuma “Grozījumi Notariāta likumā” atcelšanu. Provizoriskie dati rāda, ka viss paliek nemainīgi - kopā partnerību esam nosargājuši. No šā gada 1. jūlija divi pilngadīgi cilvēki varēs reģistrēt savas attiecības. Skaista diena demokrātijai.”
Vai tad tās nav patiesas rūpes par cilvēkiem, ko? “Visas svarīgās ģimenes” beidzot noregulēsies partnerības institūtā, kas, pēc Ineses domām, ir nosargāts, un dzīve uzreiz paliks gaišāka: Jānis beidzot oficiāli un pilnīgi atklāti varēs samīļoties ar Pēteri, bet Annai, sēžot teātra zālē, būs atļauts sadoties rokās ar Minnu. Bet jūs te vēl mēģinājāt savākt kaut kādus parakstus pret partnerību! Tiešām, kauna nav.
Pieminot šo “partnerības regulējumu”, gan Siliņai, gan Lībiņai-Egnerei savos jūsmas piepildītajos rakstugalos vajadzēja pieminēt arī Stambulas konvenciju, kas pērnruden veiksmīgi tika ratificēta, cītīgi piepalīdzot nešaubīgajiem konservatīvās pārliecības flagmaņiem “zaļzemniekiem”: arī šī ideoloģiskā uzvara ir nozīmīga.
Taču lai cik centīgi es meklētu vēl kādus pieminēšanas vērtus šīs valdības varoņdarbus, nācās sāpīgi vilties - nesanāca tos atrast. Vismaz tīmeklī neko tādu nepamanīju. Ak, jā, vēl viens labais darbs tomēr bija: valdība sev un savam aparātam paaugstināja algas. Ir tāda veca, bet jauka anekdote. Valdība sola: “Turpmāk mēs dzīvosim labāk!” Tauta vaicā: “Bet mēs?”
Tiešām prieks par to, ka vismaz daži dzīvos vēl labāk. Bet mēs, pārējie, paliksim pie ārprātīgajiem elektroenerģijas un gāzes rēķiniem, par kuru izcelsmi mūsu valdība nezin kāpēc nerunā. Acīmredzot tā nav svarīga tēma. Paliksim pie inflācijas, kas audzē pārtikas produktu cenas, paliksim pie atziņas, ka “zaļo” fanātiķu gribulis “uzlabot” degvielas kvalitāti ar biopiedevām padarīs pasauli tīrāku un zaļāku. “Uzlabošana” paaugstinās degvielas cenu - bet tas taču mūsu pašu labā, vai ne?
Patiesībā tas ir labi, ka mūsu valdība nerunā par sasalstošajiem un neejošajiem vilcieniem, kuru dēļ cilvēki nokavē darbu. Skolēni tiek izsēdināti kaut kādās stacijās, no kurām viņi netiek ne līdz skolai, ne līdz mājām. Ārā tāds mīlīgs vasaras laiciņš, kāpēc gan svaigā gaisā nepavadīt pāris stundas, kamēr atbrauc vecāki ar savu auto?
Ja valdība par to runātu, tad satiksmes ministram Briškenam vajadzētu progresīvi atkāpties no amata, bet kurš tad vadītu leģendārās līnijas “Rail Baltica” attīstību? Ak, jā, taisnību sakot, Briškens ir runājis par tām nenozīmīgajām ķibelēm ar “Vīvīvilcienu”: “Līdzšinējie gadījumi, kad pasažieru vilcieniem ir radušās tehniskas problēmas, ir apliecinājuši, ka Latvijā nedarbojas kopējās rīcības algoritms.” Lūk, kas pie vainas: rīcības algoritms! Un nevis amatpersonu nemākulība.
Un paldies Dieviņam, ka valdība ne pušplēsta vārda nav teikusi par tādiem niekiem kā mazapmaksātais policistu un ugunsdzēsēju darbs. Nav jau tik daudz darba tiem policistiem un glābējiem, katru dienu taču nenotiek noziegumi un ugunsgrēki. Nu, varbūt pa kādam noziegumam un ugunsgrēkam. Bet ne jau visur uzreiz. Tāpēc nevajag pārspīlēt. Vajag rūpīgāk taupīt naudu, policistiem un ugunsdzēsējiem nav jāpērk ikri un laši. Tāpat kā nabadzīgajiem iedzīvotājiem nav vajadzīgas jaunās pases: vai tad viņi taisās apmeklēt kādu Lielbritāniju vai Jaunzēlandi? Nē taču!
Ir arī labi, ka valdība nerunā par militārajiem draudiem, jo mums blakus - uz austrumiem no Zilupes - ir miermīlīgs un jauks kaimiņš, kam nekādā gadījumā neienāktu prātā mums uzbrukt. Nu, tiešām, nevajag provocēt šo kaimiņu ar robežas žogu, ar nocietinājumu būvēm vai militārās tehnikas iepirkumiem, kur nu vēl ar uzrunām, kas nomierina iedzīvotājus - tādas lietas tikai satracinās rāmo kaimiņu. Vai mums to vajag?
Un atcerieties, ka militāros draudus mēs varam novērst arī bez visādām militārajām būvēm: tiklīdz iekš radiofona sāk skanēt viegls džezs vai Čaikovska “Gulbju ezers”, ziniet - jāķer 72 stundu soma un jāskrien uz Suvalku koridoru, kamēr to nav ieņēmuši mūsu dārgie kaimiņi.
Tāpēc, mīļie iedzīvotāji, atcerieties, ka viss ir labi, varat gulēt mierīgi. Ja jums tomēr tā nešķiet, ielāgojiet, ka visāda neapmierinātība un līdz ar to vēršanās pret varu var jums dārgi maksāt. Krimināllikuma 80.1 pants līdz šim noteica, ka par vairāk nekā divu personu apvienošanos organizētā grupā nolūkā vērsties pret Latvijas Republikas valstisko neatkarību, suverenitāti, teritoriālo vienotību, valsts varu vai valsts iekārtu Latvijas Republikas Satversmē neparedzētā veidā soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar probācijas uzraudzību, vai ar sabiedrisko darbu, vai ar naudas sodu.
Nesen spēkā stājās grozījumi: par Krimināllikuma 80.1 pantā minēto noziedzīgo nodarījumu tiek paredzēts ievērojami bargāks sods - brīvības atņemšana uz laiku līdz astoņiem gadiem, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas, un probācijas uzraudzība uz laiku līdz trim gadiem.
Tātad: ja jūs vienosities organizētā grupā, piemēram, ar tīmekļa draugiem un paziņām, lai vērstos pret varu, tad - paši saprotiet - būs ziepes. Un vēršanās pret varu noteikti ir tās kritizēšana. Tāpēc turpmāk pievērsīsimies tikai slavināšanai. Jo ne velti mūsu plaukstošajā valstī tiek celti cietumi. Tāpēc nav taisnība mūsu proletāriskajam dzejniekam Leonam Paeglem, kurš savulaik uzrakstīja grāmatu “Cietumi nelīdz”. Un kā vēl līdz: ja ir piemēroti likumi un attapīga valdība.
