Šā gada janvārī Valsts robežsardze rosināja krimināllietu pret diviem organizācijas “Gribu palīdzēt bēgļiem” biedriem saistībā ar viņu darbībām Latvijas – Baltkrievijas pierobežā par iespējamu krimināltiesisku nodarījumu, atbalstot nelikumīgu robežas šķērsošanu. Viena no personām bija sociālantropoloģe Ieva Raubiško, kura nesenajā LR raidījumā “Brīvības bulvāris” analizēja attieksmi pret bēgļiem kā valsts noturības rādītāju.
Izrādās, janvārī viss bijis gluži nevainīgi un līdzjūtīgi: Raubiško kopā ar kolēģi devusies uz pierobežas joslu, jo piecu sīriešu grupa ar roku rakstītā vēstulē bija vērsusies biedrībā, lūdzot palīdzību.
Informācijas avoti sīriešiem bijuši gana labi, ja, Baltkrievijas pusē sniegos salstot, nabadziņi atraduši organizācijas adresi un uzrakstījuši tai vēstuli. Ilgi nebija jāgaida, kad “bēgļu” atbalsta biedrības pārstāvji, nesaņēmuši speciālo caurlaidi, pārkāpa pierobežas joslas režīma noteikumus - tā skaidroja Valsts robežsardzes priekšnieks Guntis Pujāts.
Radioraidījumā Raubiško iejūtīgi izstāstīja, kā kopā ar sīriešu un kurdu migrantiem ražo humusu un pārdod to latviešiem. Un tie savukārt nākamajā dienā atnes migrantiem paštaisītu “vīriešu zapti” un savas desas. Nu, tāda internacionāle, ka prieks. Varbūt mums visiem tā vajadzētu rīkoties, lai tautu draudzība zeltu un plauktu, bet sveškultūra iekļaujoši ienāktu mūsu pašu kultūrā? Piebildīšu - ienāktu un iznīcinātu mūsu kultūru.
Ieva Raubiško latviešu atturīgi noraidošo attieksmi pret “bēgļiem” skaidro ar “kara miglu”: “Mēs (..) esam iekrituši kara miglā. (..) Mēs esam iegājuši tādā melns - balts, ļoti striktu kategoriju telpā pašlaik. (..) Tā ir reakcija uz kara situāciju. (..) Melns - balts situācijā ir ļoti grūti nodrošināt fundamentālo, atšķirīgu viedokļu pastāvēšanu un šādi fundamentāli atšķirīgu viedokļu izteikšanu. (..) Tas ir bīstami mūsu demokrātijai, ja mēs uzskatām demokrātiju par labāko sabiedriskās dzīves formu. Manuprāt, mēs virzāmies prom no demokrātijas šajā ziņā.”
“Kara migla” - tas skan ļoti poētiski. Līdz brīdim, kad saproti, ka kara laikā nekāda pelēkā un vēl jo vairāk - krāsainā - situācija nav iespējama, jo tu esi vienā vai otrā pusē. Nav nekādas situācijas “tur viss nav viennozīmīgi” vai “patiesība mums nav zināma”. Un tas, ka atrodamies konkrētā pusē, nenozīmē, ka, Raubiško vārdiem runājot, “virzāmies prom no demokrātijas”. Jā, izsakieties par “bēgļiem”, pārējie arī izteiksies. Paredzu, ka vairums būs pret šiem “inženieriem”, “arhitektiem” un “ārstiem”, tagad arī - humusa ražotājiem.
Pēc Raubiško domām, attieksmi pret bēgļiem var definēt kā valsts noturības rādīju. Kas tā par noturību? Varbūt tā patiesībā ir vienaldzība pret tradicionālajām, nacionālajām vērtībām, jo vienīgi šīs vērtības var būt valsts noturības rādītājs - nevis solidaritāte ar humusa meistariem?
Jāpaskaidro, ka Eiropas Parlamentā ir panākta vienošanās par piecu galveno regulu galvenajiem politiskajiem elementiem, kas pārskatīs ES tiesisko regulējumu patvēruma un migrācijas jomā. Latviski tas nozīmē: uzņemsim tik “bēgļu”, cik mums pavēlēs Eiropas kungi.
Un tad sāksim sist pieri pret zemi, priecājoties, kāda laime mūs piemeklējusi. Kā savulaik Evika Siliņa, vēl būdama labklājības ministre, teica: “Darbaspēkam no trešajām valstīm jādod iespēja saņemt darba atļauju visā LV, ne tikai pie konkrēta darba devēja. To varam uzlabot, lai cilvēki vispār gribētu braukt uz LV. Mums ir vajadzīgi cilvēki, kas veido darba tirgu un uzlabo demogrāfiju.”
Kādā veidā migrantu pieplūduma sekas grasās risināt, piemēram, mūsu galvaspilsēta? Rīgas pašvaldības Ārējās komunikācijas nodaļas vadītāja pienākumu izpildītājs Mārtiņš Vilemsons skaidro: “Pagaidām šis ir nacionāla līmeņa/valsts jautājums. Ar Rīgas pašvaldību par šiem jautājumiem nav runāts, un kaut ko varēs lemt, kad būs skaidri zināms, kad un cik daudz imigrantu būs jāuzņem, kāds būs valsts finansējums u.tml. Nepieciešamības gadījumā Rīgas pašvaldība noteikti izmantos vērtīgo pieredzi, kas gūta, uzņemot Ukrainas civiliedzīvotājus - saistībā ar dienestu sadarbību, izmitināšanu, sociālo pakalpojumu sniegšanu un citiem atbalsta pasākumiem.”
Latvijas Republikā minēto jautājumu regulē Patvēruma likums, kas nosaka arī pašvaldības kompetenci. “Šā likuma 9. panta 1. daļa nosaka: ja patvēruma meklētājam nav pietiekamu līdzekļu, lai nodrošinātu savam veselības stāvoklim atbilstošus sadzīves apstākļus un savu uzturēšanos patvēruma procedūras laikā, viņu izmitina patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā.
Savukārt sestā daļa paredz, ka nepilngadīgu personu bez pavadības izmitina patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā, ievieto bērnu aprūpes iestādē vai audžuģimenē. Lēmumu par nepilngadīgas personas bez pavadības izmitināšanu patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā, ievietošanu bērnu aprūpes iestādē vai audžuģimenē pieņem bāriņtiesa sadarbībā ar sociālo dienestu, noskaidrojot pārvaldes viedokli. Izdevumus par nepilngadīgas personas uzturēšanos sedz Ministru kabineta noteiktā kārtībā no Labklājības ministrijas budžeta,” turpina Vilemsons.
Atbilstoši likumam nepilngadīgajam patvēruma meklētājam tiek nodrošinātas iespējas iegūt izglītību valsts valodā valsts vai pašvaldības izglītības iestādē. “Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā nepilngadīgam patvēruma meklētājam nodrošina izglītības ieguves iespējas. Saskaņā ar likumu nepilngadīgai personai, kurai piešķirts bēgļa vai alternatīvais statuss, tiek nodrošinātas iespējas iegūt izglītību valsts valodā valsts vai pašvaldības izglītības iestādē. Citus atbalsta veidus minētais likums nav paredzējis,” tā Vilemsons.
Jāatgādina, ka 2023. gada pašvaldības budžetā tika iekļauta valsts budžeta kompensācija saskaņā ar Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likumu, un tie bija 14,3 miljoni eiro. “Tas norāda uz analoģisku situāciju risināšanu valstiskā līmenī,” piebilst Vilemsons.
Un tomēr Ukrainas bēgļi, kuri mēģināja (un joprojām mēģina) glābties no Krievijas asiņainās ekspansijas, nav tas pats kas migranti no Āfrikas, kurus laipnā un viesmīlīgā (vientiesīgā) Eiropa turpinās uzņemt nu jau ar Eiroparlamenta atbalstu.
Ko tas nozīmēs mums, Latvijas iedzīvotājiem, kuru galvaspilsēta jau tagad ir palikusi viegli melna? Mums vajadzēs tēlot toleranci un vērot, kā izmeklētu advokātu biroji aizstāv “bēgļus”, kuri kaut kādu iemeslu dēļ nav nonākuši labākajās dzīvesvietā vai nav saņēmuši pietiekami brangus pabalstus?
Tas viss atgādina civilokupantu pieplūdumu pēc 1940. gada okupācijas, ko veica Padomju savienība. Viss taču bija “likumīgi”: tautu draudzības vārdā Latvijā no austrumiem tika ievesti tūkstošiem ”jaunās dzīves” veidotāju, kuri sāka mums mācīt, kā dzīvot, vispirms, protams, atņemot mājas, mantu un dzīvību tiem, kuri še mitinājās kā pamatnācija.
Taču par to mūsu valdīkļiem kārtējo reizi nav komentāru. Viņiem ir labi tā, kā ir. Bezspēkā nolaižas rokas, jo Latvija tiek pakļauta iznīcībai: ja mūs nepieveiks karš, mūs “paņems” ar migrantiem.
