Kurmja kungs šoruden un šoziem paspēja mani nokaitināt ar savu izmisīgo rakšanu, kas rūpīgi kopto piemājas zālienu padarīja par melnzemes sprādzienu piemeklētu karalauku. Un tad vienu dienu Kurmja kungs, saposies goda drānās, kas bija cauri slapjas, jo visi pazemes skapji bija ūdens pilni, pieklauvēja pie manām durvīm, sak, parunāsim, kaimiņien…
Atzīšos: man palika žēl Kurmja kunga. No kaklasaites un samtainā smokinga stūriem pilēja ūdens, citkārt spožos briļļu stiklus klāja rasas lāses. Kurmja kungs, rūpīgi nosusinājis brilles un uzskrullējis īso ūsu galus, uzsāka sarunu.
- Vispirms man jālūdz jums piedošana. Mani pazemes labirinti un dzīvokļi ir pilni ar gruntsūdeņiem, tāpēc esmu spiests rakties uz augšu. Esmu sagādājis nepatikšanas jūsu dārzā.
- Tā izskatās, - atbildēju, - kad sniegs nokusīs, vajadzēs līdzināt zālienu.
- Taču tas nav galvenais, kāpēc pie jums atnācu, - Kurmja kungs prata būt noslēpumains.
- Tad kāpēc?
- Es gribēju ar jums parunāt par nākamo gadu. Proti, par to, ko jūs no tā gaidāt.
- Visi gaida kaut ko labāku. Izņemot tos, kuri gaida kaut ko vēl sliktāku.
Kamēr Kurmja kungs apdomāja manu īso atbildi, tikmēr uzvārīju augļu tēju. Ciemiņš, atzinīgi novērtējis manu virumu, turpināja sarunu.
- Un tā. Ko gaidāt no jaunā gada?
- Pirmām kārtām - mieru. Es gribu, lai beidzas karš, gribu, lai ukraiņi uzvar, lai pasaule beidzot saprot, ka tā dēvētais kara nogurums ir tieši tas, uz ko cer kremļa “stratēģi”, precīzāk - masu slepkavību un vispārējas iznīcības organizatori. Gribu, lai militārā palīdzība Ukrainai paliek aktīvāka, jo Ukraina patlaban cīnās par mums visiem. Kamēr Krievija elpos savu nāvējošo elpu uz Ukrainu, tikmēr neviena Eiropas valsts nevarēs justies drošībā. Es bezgalīgi ceru, ka Ukraina izturēs un pasaule palīdzēs tai izturēt.
- Piekrītu. Bet kādu gribat redzēt jauno gadu Latvijā?
- Arī piepildītu ar mieru. Lai cilvēki varētu sevi veltīt darbam, ģimenei, ceļojumiem, saskarsmei ar skaistumu, tikšanās reizēm ar draugiem… Lai varētu paredzami plānot nākotni. Zināt, Kurmja kungs, es kā vienmēr gribu augustā aizbraukt uz Latgali.
- Bet uz Taizemi?
- Arī uz turieni. Taču pasaule ir tik nemierīga…
- Jā, tas man arī nepatīk. Es joprojām nevaru saprast, kāds, piedodiet, baudījums ir tiem, kuri vienā mierā pasaka: rīt uzbruksim tai un tai valstij. Vai tad tiešām dzīvot mierā nav labāk nekā dzīvot bailēs un šausmās? Bet te, Latvijā, ko vēl gribas pieredzēt?
- Vilciena līnijas Rīga-Ventspils, Rīga-Liepāja, Rīga-Valka atklāšanu. Varbūt palūgt lietuviešiem, kuri jau atklāja līniju Rīga-Viļņa: draugi un kolēģi, palīdziet mūsu lēndarītājiem, atklājiet šādas vilciena līnijas ar jauniem vilcieniem, mūsējie taču nevar!
- Nu jūs gan esat prasīga… Varbūt gribēsiet arī tādu valdību, kas domā par valsts iedzīvotājiem un viņu vajadzībām?
- Gribēšu gan. Jo esošā domā tikai par sevi vien un runā aplamības.
- Ak vai… Bet tad varbūt parunāsim par dzīvniekiem?
- Protams, varam. Es gribu, lai jaunajā gadā paliek daudz mazāk to necilvēku, kuri spīdzina, nogalina un pamet dzīvniekus. Jo gribēt, lai tādu necilvēku vispār nebūtu - nozīmē gribēt par daudz, un tādas cerības nepiepildās. Kurmja kungs, dzīvnieku mocītāji manā naida skalā ir pirmajā vietā. Nelieši, kuri dara pāri neaizsargātajiem.
Kurmja kungs, izdzēris pēdējo tējas malku, palūkojās uz mani caur brillēm un uzdeva, šķiet, viņam vissvarīgāko jautājumu.
- Bet, kundze, kas tomēr ir vissvarīgākais katra cilvēka dzīvē?
- Mīlestība, - bez apdomāšanās atbildēju.
- Arī pret kurmjiem?
Nu gan man bija jāsmejas.
- Teiksim tā: es ar jums varu sadzīvot. Līdzināšu jūsu rakumus arī turpmāk. Es cienu visas dzīvas būtnes.
- Zināt, man arī ar to mīlestību tā savādi sanāk: es dzīvoju viens. Es mīlu slieciņu noliktavas, ko esmu savācis uz ziemu, mīlu savas pazemes istabiņas un klusumu, klusumu… Jā, zinu, ka jums, divkājainajiem, mīlestība ir tikai uz cilvēkiem un dzimteni, ne jau uz kaut kādām lietām - kā tas ir man. Labi, nu man ir laiks iet mājās. Bet pasakiet vēl kaut ko par to savu svarīgo mīlestību.
- Labi. Es novēlu, lai jaunajā gadā neviens cilvēks nejustos lieks un vientuļš, novēlu, lai katram cilvēkam būtu mīlestība un stiprais plecs blakus.
Kurmja kungs piecēlās, notrausa neredzamu pūciņu no smokinga, paklanījās un aizgāja savos rakumos. Nezin kādēļ man šķita, ka viņš aizdomājās par mīlestību. Tik samtains un silts bija viņa ķepasspiediens.
