Pēc Seima vēlēšanām Polijā patlaban pie varas ir “Pilsoniskās koalīcijas” līderis Donalds Tusks, kurš iestājas par “iekļaujošas” sabiedrības modeli, proti, viņš un viņa partija pārstāv kreisi liberālo orientāciju – kaut ko līdzīgu mūsu “Progresīvajiem”. Opozīcijā palikusī nacionālkonservatīvā partija “Likums un taisnīgums” var vien vērot, kā Polijas Seima priekšsēdētājs iekļaujoši bildējas kopā ar migrantu baru… Kas notiek Polijā – valstī, ko pazinām kā konservatīvisma bastionu?
Polijas parlamenta apakšpalāta decembrī nobalsoja par līdzšinējā opozīcijas līdera Donalda Tuska apstiprināšanu premjera amatā. Pirms tam parlaments neatbalstīja esošā premjera Mateuša Moravecka izveidoto valdību, pieliekot punktu astoņus gadus ilgušajai konservatīvo spēku valdīšanai Polijā.
Kādi bija pirmie darbi, ko veica Tuska valdība? Tā likvidēja Smoļenskas aviokatastrofas izmeklēšanas komisiju, ko 2016. gadā bija izveidojis Jaroslavs Kačiņskis, šajā katastrofā bojā gājušā Polijas prezidenta Leha Kačiņska dvīņubrālis.
Partija “Likums un taisnīgums”, ko pārstāvēja brāļi Kačiņski, vienmēr apšaubīja oficiālo atzinumu, kas tika izdarīts viņu konkurenta Donalda Tuska vadītās toreizējās valdības laikā, nosakot, ka katastrofas cēloņi bijuši sliktie laika apstākļi un cilvēciska kļūda. Taču “Likums un taisnīgums” joprojām uzskata, ka katastrofa bijusi Krievijas sazvērestība un ka Polijas prezidenta lidmašīna tikusi uzspridzināta. Tusks tika kritizēts par to, ka viņš savulaik nav piespiedis Krieviju atdot lidmašīnas vraku. Taču vraku neizdevās atgūt arī Mateušam Moraveckim.
Donalds Tusks parlamenta runā apgalvoja, ka gatavojas atgūt “normālu Polijas sabiedrības dzīvi pēc šaubu, apātijas un ļaunuma perioda” un tas būšot viens no galvenajiem viņa valdības uzdevumiem. Viņš partiju “Likums un taisnīgums” nodēvēja par mafiju un zagļiem, kas aplaupījuši Poliju un poļus. Bet normāla sabiedrības dzīve - Tuska ieskatā - iestāsies tad, kad viss notiks pēc viņa prāta.
Drīz sāka “notikt” daudz kas. Burtiski nedēļas laikā Tuska valdība padzina Polijas televīzijas, radio un preses aģentūras vadību, kā arī to uzraugošās padomes. Tika slēgts viens telekanāls. Pamatojums: Polijas televīzija un pārējie sabiedriskie mediji pēdējos gados kļuvuši par varas ruporu, veidojot propagandu par labu valdošajai partijai.
Cik līdzīga situācija mūsējai, vai ne? Sabiedriskie mediji jau gadiem producē propagandu, kas atbalsta valdošo “Jauno vienotību”, tagad arī pārējās satelītpartijas, kas iekļāvušās koalīcijā. Tad kas atliek? Gaidīt nākamo Saeimas sasaukumu, kas izveidos tādu koalīciju, kas padzīs varas propagandas ruporu vadību un čaklākos varas aprakstniekus? Un kur tad paliks mediju vārda brīvība?
Politikas pētnieks Andis Kudors, vērtējot Tuska varas vēršanos pret sabiedriskajiem medijiem, saka: “Polijas liberāļi demonstrē tolerances trūkumu pret atšķirīgu skatījumu uz politiskajiem procesiem. Ja mēs redzētu līdzīgu rīcību no konservatīvajiem spēkiem, kuri nupat zaudēja varu, tad troksnis būtu tāds, ko nevar noslāpēt, sak, mediju brīvība tiek ierobežota. Tagad, kad “vienīgās pareizās patiesības” pārstāvji asi rīkojas pret atšķirīga viedokļa paudējiem sabiedriskajos medijos, ir iestājies klusums.”
Kudors novēro, ka Polijas konservatīvajos spēkos ir bažas par jaunām it kā liberālas, autoritatīvas varas tendencēm. “Kāpēc es saku “it kā”? Politologu jēdzieni nespēj izskriet līdzi politiķu darbībām. Še mēs varam runāt par kreiso “woke” kustību, varam runāt par ultraliberālo kustību - prasības, ko viņi izvirza, ir radikālas. Tāpēc bažas par to, ka pūš kaut kādi jauni autoritārisma vēji, pastiprinās. Un to mēs redzam arī Polijā.”
Pēc Tuska nākšanas pie varas Polijā varēja vērot sajūsmas vilni, jo tā esot bijusi “demokrātijas uzvara”. “Bet ar ko šī uzvara demokrātismā atšķīrās no iepriekšējās - konservatīvo spēku - uzvaras? Liberāļi to gan nedēvēja par “demokrātijas triumfu”. Turklāt kreiso liberāļu attieksme pret vārda brīvību ir uz daudz zemāka līmeņa nekā konservatīvajiem,” tā Kudors.
Un tomēr, uzskata Kudors, pēc Seima vēlēšanām bija skaidrs, ka Tuskam nemaz tik viegli neies. “Konservatīvo Polijā ir daudz, un spriedze var tikai pieaugt. Un ne tikai Polijā vien: šāda veida spriedze pieaugs visā Eiropā. Sašķeltība ir pastiprinājusies, tā ir objektīva. Tā, piemēram, LGBT lobijs iet ar augošām, radikālām prasībām, savukārt konservatīvie nav mainījušies: viņi joprojām atbalsta tikai dabiskas ģimenes modeli, viņi nav radikalizējušies.”
Tas pats par migrācijas tēmu. “2015. gada migrantu krīze, kas bija Vācijā, spilgti parādīja, ka iepriekšējā rīcībpolitika nav efektīva un ka tendences jau paliek bīstamas. Grūtības tikai pieaug, jo redzams, ka vairums no iebraucējiem neintegrējas, daudzi atbalsta radikālā islāma ideoloģiju. Neredzu vieglas dienas šajā ziņā,” pesimistisks ir Kudors. “Uz Poliju līdz šim skatījāmies ar cerībām, bet nav jau tā, ka viss būtu zudis: šajā valstī ir liels konservatīvo īpatsvars, kas joprojām atbalsta dabisko un konservatīvo ģimeni. Politiskā cīņa vēl nav galā. Turklāt lielākā daļa poļu ir pret Putinu un pret viņa impērismu. Tāpēc mums poļi ir simpātiski.”
Kudors piebilst, ka liberāļu nostāja migrācijas jautājumos ir prātam neaptverama: “Gribas saķert galvu un jautāt: cilvēki, jūs tiešām nesaprotat, ko jūs darāt un ko jūs atbalstāt?! Nesaprotat, ka vairosiet destrukciju Eiropā? Jūs vēlaties runāt kaut kādās postmodernās, pūkainās kategorijās, ignorējot realitāti? Jūs nesaprotat, ka paši cietīsiet, ja ļausiet Eiropā ieplūst cilvēkiem ar krasi atšķirīgu kultūru?”
Kudors arī brīdina, ka radikālo islāmistu prasības paliek arvien izteiktākas, jo viņi jau atklāti pauž, ka islamizēs Eiropu: viņiem ir lielas ģimenes, un tas ir tikai laika jautājums, kad Eiropa kļūs par islāma valstu savienību. “Kādreiz islāmisti to politkorekti noklusēja, tagad viņi kļūst atklātāki. Un pat šādos apstākļos kreisie liberāļi tur acis un ausis ciet, neko neteikdami.”
Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis, vērtējot varas maiņu Polijā, teic: “Ir jārunā par atgriešanos pie iepriekšējās politikas, kāda bija vērojama līdz konservatīvo valdības nākšanai pie varas pirms astoņiem gadiem. Polijas sabiedrība vienmēr ir bijusi diezgan sadalīta starp konservatīvi un liberāli, federāleiropeiski domājošajiem. Tusks pārstāv otro daļu. Konservatīvi domājošie (varas ietvaros) ir palikuši prezidenta Dudas veidolā.”
Vienmēr esam lūkojušies uz Poliju kā uz sabiedroto, domājot par konservatīvo vērtību nosargāšanu. Bukovskis uzskata, ka Latvijas un Polijas attiecībās šīs politiskās ideoloģijas nespēlē lielu lomu: “Sadarbība ar Poliju mums vienmēr ir bijusi, lai arī kādas partijas būtu pie varas: gan konservatīvas, gan liberālas. Tas tāpēc, ka nacionālās intereses stāv pāri partijiskajām interesēm. Tajā iekļaujas drošība, atrašanās NATO, Eiropas Savienībā - tas ir svarīgāk nekā atšķirības politiskajā niansēs. Nav taču tā, ka Tusks tūlīt pateiks: stājamies ārā no NATO! Tieši otrādi: viņa proamerikānisms, proeiropeiskums vienmēr bijis izteiktāks nekā partijas “Likums un taisnīgums” līderiem. Skaidrs, ka Tuska valdībā prevalēs pārnacionālās intereses.”
Bukovskis arī ir pārliecināts, ka Tuska un Dudas konflikts gruzdēs visu laiku: “Dudam vienmēr ir spēcīgs viedoklis, viņš vienmēr ir ar savu skatījumu, kas gan nereti ir atšķīries no partijas “Likums un taisnīgums” skatījuma. Bet tas, ka abi pārstāv divus dažādus politiskos spēkus, liecina par to, ka lēmumu pieņemšana notiks smagnējāk. Taču nedomāju, ka situācija nonāks līdz konstitucionālajai krīzei, kaut kam tādam, kas varētu apdraudēt pašas Polijas drošību un labklājību.”
Runājot par sabiedrisko mediju izdzenāšanu, Bukovskis piebilst, ka politiskais spēks “Likums un taisnīgums” tos bija izmatojis kā valsts instrumentu. “Sabiedriskie mediji bija vienas partijas rokās,” tā Bukovskis. Nu, gluži kā pie mums. Un nav teikts, ka Tuska vadītā koalīcija nedarīs to pašu. Visticamāk - izmantos medijus tieši tāpat: cilvēka daba nemainās nedz gadsimtos, nedz partijas valdīšanas termiņos.
Tomēr Bukovskis atzīst: “Jo vairāk viedokļu, jo sabiedrība spēcīgāka. Sabiedrības daudzveidīgums izpaužas arī parlamentā: ir liberālais gals, ir konservatīvais gals, ir gali, kas ir nepieskaitāmi un tā tālāk.” Un tas pat ir labi: rodas pārliecība, ka no Polijas daudz neatšķiramies.
