Balsot pašvaldību, Saeimas un Eiroparlamenta (EP) vēlēšanās vajagot ļaut no 16 vecuma, bet līdz legālai cigarešu pirkšanai katram indivīdam gan būs jāpagaida četri gadi – pirkt smēķus un pīpēt drīkstēs tikai no 20 gadu vecuma. Tā lēma Saeima. Par balsošanu vēlēšanās gan vēl nav izlemts, par šo jautājumu šķēpi lūst krakšķēdami.
Par balsošanas vecuma sliekšņa pazemināšanu pie mums runā ne jau pirmo reizi. Un, raugi, arī Igaunija nesen paziņoja par gatavošanos EP vēlēšanās ļaut balsot personām no 16 gadu vecuma. Taču tas vēl nenotiks šogad. Latvijā diskusija par sešpadsmitgadīgo balsošanas tiesībām pagaidām ir tikai tādā kā pārrunu stadijā, konkrētu lēmumu nav. Tomēr ieinteresētās politkopas uzstāj uz jauniešu aktīvāku iesaistīšanu politikā.
No vienas puses - tāda sešpadsmitgadīgu pusaudžu iekļaušana valstiskas balsošanas pasākumos demonstrē dažu partiju izmisuma soļus, sak, mums pietrūkst balsu, mēs tagad tās paņemsim no skolas solos sēdošajiem bērniem. No otras - kāpēc gan lai bērni neizklaidētos, spēlējot pieaugušos? Beigu beigās - bērni taču atdarina pieaugušos itin visā, un kāpēc lai vēlēšanas būtu izņēmums?
Pērn skandālu izraisīja Izglītības ministrijas akceptētie metodiskie materiāli skolām - “Seksuālā izglītība - jautājumi un atbildes”, un velti - vai tad fertilo vecumu sasniegušas meitenes un dzimumbriedumu sasnieguši zēni nevarētu arī balsot EP vēlēšanās, piemēram, par Krišjāni Kariņu vai Mārtiņu Staķi? Tur jau daudz prāta nevajag.
Šādā pusaudžu iesaistīšanā politikas procesos noteikti būtu ieinteresēti liberālmarksistu pulciņi, piemēram, “progresisti”, kuru galvenais un sasniedzamais mērķis ir protestēt pret kaut ko, un bērniem tas arī patiktu. Sešpadsmitgadīgie vēlētāji - čiksas un džeki - pēc pilsoņa pienākuma izpildīšanas varētu iet barā un bļaut “frī, frī, palestain”. Nu, vai kaut ko tikpat muļķīgu.
Protams, var iebilst, ka pusaudžiem viņu vecumā var būt interese par jebko: par tetovējumiem, par riņķi degunā un nabā, par pornofilmām, par aromātisko tabaku, par ballītēm, kamēr vecāku nav mājās, bet ne par to, kurš tiks ievēlēts kaut kādā tur parlamentā. Nē, nu jā, teiks citi: bet ir taču arī tādi pusaudži, kuri ir izlasījuši Raiņa “Uguni un nakti” un pat zina, kā sauc Valsts prezidentu. Tādu gudrīšu gan nav daudz.
Tā kā izglītības līmenis mūsu valstī pēdējo gadu laikā sit augstu vilni, varam secināt, ka sešpadsmitgadīgie vēlētāji būs tik “apkalti” ar zināšanām politikas un ekonomikas jomā, ka varēs spriest par valsts attīstībai svarīgiem virzieniem, izvēloties personālijas, par kurām balsot. Tas viss - pateicoties “kompetenču izglītībai”, kurā, piemēram, valsts un pasaules vēsturei nav atvēlēta pat statista loma. Pēc skolas beigšanas jaunieši iestāsies augstākajās mācību iestādēs, kur viņus turpinās “apkalt” kreisā novirziena pasniedzēji, kuru mūsu augstskolās diemžēl ir daudz. Un tad jau elektorāts būs sagatavots vēl kreisākam valsts kursam, nekā redzam tagad.
Pārdomās ir arī sociologs Aigars Freimanis. “Stāstā par sešpadsmitgadīgo iesaistīšanu vēlēšanās ir savs simpātiskuma moments, bet ir arī bažas,” viņš sarunā ar “Neatkarīgo” iesāk, “jo, satiekot cilvēkus 16+ vecumā, nedomāju, ka viņi visi būtu gatavi piedalīties vēlēšanās, ņemot vērā jēdzienu - atbildība. Manī gan ir aizdomas, ka viņi būtu vieglāk manipulējami. Bet nevaru apgalvot, ka tie, kuri jau tagad - saskaņā ar likumu - piedalās vēlēšanās, nav manipulējami.”
Te nu jāatceras 14. Saeimas vēlēšanas: JV izlēma indeksēt pensijas mēnesi agrāk - lai pensionāri tās saņemtu tieši pirms vēlēšanām. Sapriecājušies seniori nodomāja, ka tā būs katru mēnesi, un - aizsteidzās balsot par iejūtīgo “Jauno vienotību”, kas rezultātā ieguva vislielāko mandātu skaitu 14. Saeimā. Visizteiktākā manipulācija.
Savukārt par to, vai balsošanas rezultātos, ļaujot balsot sešpadsmitgadīgiem pusaudžiem, patiešām varētu notikt kaut kādas reālas izmaiņas, Freimanis ir skeptisks: “Domāju, ka īpašu izmaiņu rezultātos nebūs. Es būšu diezgan konservatīvs: lai paliek tā, kā ir. Protams, ir iespējams, ka vienā otrā Latvijas reģionā jauniešu balsis kādam deputāta kandidātam varētu būt noteicošas, bet kopumā - ne.”
Turklāt iedzīvotāju vidējais vecums Latvijā ik gadu paaugstinās, proporcionāli samazinoties jauno vēlētāju daļai. Freimanis arī atzīmē, ka gados jauniem vēlētājiem un nosacīti vecajiem vēlētājiem motivācijas balsot ir dažādas. “Pašorganizācija varētu spēlēt diezgan lielu lomu - ja tā, protams, notiktu. Bet mums to jauniešu nav tik daudz. Latvija nav arābu valsts, kur trešdaļa sabiedrības ir vecumā līdz 18 gadiem. Pat ja mūsu sešpadsmitgadīgajiem jauniešiem piešķirtu balsstiesības, nekādas dramatiskas izmaiņas balsojuma rezultātos mēs nemanītu,” tā Freimanis, “vienīgi - piespiestu tradicionālās partijas uzrunāt arī šo - jauniešu - auditorijas daļu.”
