“Kā man iet? Kaut kā jau kustas ar to spieķ,” Raimonds Pauls runā, aprautās vārdu galotnes pamezdams kā nevajadzīgus niekus. “Parīt koncerts jāatstrādā. Kā es to visu iztur? Nav ne jausmas. Būs jāsāk dzert kaut kāds tablets,” viņš nosmej. Mūsu Maestro muzikālais spars ir fantastisks. Piektdien, 12. janvārī, ir viņa 88. dzimšanas diena. Sumināts, Maestro!
Raimonds Pauls koncertu “atstrādās” Dzintaru koncertzālē - kopā ar Radio bigbendu un Paulu Saiju. Jā, tieši savā dzimšanas dienā. Tas ir jau gadiem izstrādāts rituāls, ka dzimšanas dienas gaviles tiek pārvērstas mūzikā. Un Paula Saija - kā Maestro jaunatrastā dziedātāja - ir brīnišķīgs atklājums visiem labas mūzikas cienītajiem. Pērnā gada oktobrī iznāca jauns albums “Pauls un Paula”, par ko Maestro lakoniski izteicās: “Domāju, ka tautai patiks.” Un tiešām patīk: koncerti, ko Pauls un Paula sniedza dažādās Latvijas pilsētās, bija blīvi apmeklēti.
Intensitāte, ar kādu Raimonds Pauls koncertē, ir neticama. Bet citādi viņš nevar. Ja Pauls to nedarītu, pieņemu, ka viņam būtu ļoti grūti: viņa sargeņģelis - Lana - ir debesīs, un šis - zemes - laiks nu jāaizpilda ar mūziku vēl vairāk, nekā tas noticis pirms Lanas aiziešanas. Tie ir arī koncerti kopā ar aktieri Andri Keišu, un skatītāju interese par tiem ir nemainīga: iespējams, ka tieši humors un spoža parodija kopā ar Paula mūziku ir tas, kas nepieciešams tumšajam laikam. Dažādās nozīmēs tumšajam…
Uz skatuves Pauls - kā vienmēr - atturīgs un asprātīgs. Sarunās, kas notiek ārpus koncertiem, viņš atklājas it kā negribīgi, taču tās reizes, kad jūtu un domu vārti ir vaļā, ir neticami skaistas.
“Aizvien biežāk redzu sevi maziņu,” iesāk Pauls, “tādu četrgadīgu puiku redzu sēžam pie klavierēm. Atceros, kā sēdēju un spēlēju. Šīs atmiņas manī rada kaut kādu īpatnu laimes izjūtu. Varbūt tāpēc, ka man piederēja šī pilnība - atrasties un augt godīgu un labestīgu vecāku paspārnē, savukārt daudziem bērniem tādas nebija, viņi nevarēja nešaubīgi paļauties uz savu tēvu un māti, un tā man ļoti žēl. Viņu abu - Voldemāra un Almas Matildes - dzīves piemērs man bija kā vadzvaigzne, lai kur es ietu un lai ko es darītu. Jā, bija visādi klupieni, bet tad, kad mēģināju celties kājās, tas man izdevās, jo zināju, kā manā vietā būtu darījis tēvs, kā būtu rīkojusies māte... Es nezaudēju savus labos orientierus. Un tagad zinu droši: cilvēka audzināšanas pamatā ir nevis skola, bet gan ģimene. Mēs visapkārt redzam milzum lielu netīrību, bet tā nav bīstama tiem cilvēkiem, kuru dvēselē vecāki ielikuši gaišumu un labestību.”
Lai arī par kādu tēmu runātu Raimonds Pauls, viņš vienmēr izmanto savu neiztrūkstošo ironiju. Un tomēr tā mazinās, ja viņš stāsta par meitu Aneti un mazmeitām. “Viņas piepilda manu dzīvi,” tā Pauls, “tad es jūtos drošāk, es zinu, ka mana pasaule turpinās, kaut arī, iespējams, apkārt viss šķobās un grūst.”
“Mana mūzika bez mazmeitu dzīvīguma nebūtu nekas. Jā, un vēl... Meitas Anetes piedzimšana izmainīja ne tikai manu ikdienu, bet arī mani pašu: es tiku vaļā no dzeršanas, kas muzikantu vidū nereti bija postoša. Tikai es pats un mani tuvākie cilvēki zina, kāda cena bija šim dzīves posmam... Šķiet, tikai tad sapratu, kāda jēga ir dzīvei. Arī mana mūzika palika spēcīgāka, dziļāka. Aneti audzinājām kopā ar sievu, es nemēģināju tēva pienākumus novelt uz Lanas pleciem... Ja tā paanalizē, es esmu mēģinājis Aneti audzināt tāpat, kā to darīja mans tēvs un māte. Vienīgi... Viņi abi bija sirsnīgāki, es esmu daudz vēsāks.”
Pauls vienmēr ir priecājies, ka abām mazmeitām laba izglītība un ka viņas prot vairākas valodas. Bet par sevi viņš saka: “Mans trūkums droši vien ir tas, ka es neprotu angļu valodu... Es varētu arī kaut ko muldēt angliski, bet kāpēc man tas būtu jādara? Tas pats attiecas uz dziedāšanu: kāpēc latvietim vajadzētu dziedāt angliski? Nu labi, ja dziedātājs, piemēram, iziet starptautiskajā arēnā, tad tur nav ko iesākt ar latviešu valodu, bet es nedomāju, ka man vajadzētu sacerēt mūziku ar angļu tekstu. Taču lai katrs dara, kā viņš grib!”
Tad Pauls mirkli padomā un turpina: “Ja mēs runājam par savas nācijas saglabāšanu, tad vairāk jādomā par dziesmu svētkiem, par Jāņu svinēšanu - par to, kas raksturīgs tieši mums. Kāpēc ik gadu uz “Skroderdienām Silmačos” visas biļetes tiek izpārdotas? Tas taču ir fenomens! Un neviens to nevar izskaidrot. Varbūt tāpēc, ka šajā lugā var skaidri redzēt, kādi mēs esam? Un mēs ejam uz šo izrādi un smejamies par sevi. Tas ir mazs sabiedrības modelis: mēs esam naivi, reizēm varbūt pastulbi, viltīgi, bet arī sirsnīgi, sentimentāli un labestīgi. Bet latviskums nav jāpiesprauž kā broša pie žaketes atloka, tam jābūt pašā cilvēkā, viņa domāšanā, daiļradē.”
Raimonda Paula prātojumi ir tikpat būtiski un dziļi kā viņa mūzika, un ir svarīgi, ka viņš nekad necildina sevi, neizceļ citu vidū, bet pateicas visiem, kas ar viņu kopā muzicē.
Pauls pats sev jautā: “Vai bija vērts darīt to, ko visu mūžu darīju? Atbildēšu diezgan droši: bija vērts. Par spīti tam, kā dažs labs šodien skaidro gan mani pašu, gan manu mūziku. Dažkārt mana mūzika bija laba, dažkārt - ne tik ļoti... Kā nu bija, tā bija. Var jautāt: vai šis ceļš, ko esmu nogājis, bija pareizais? Priekš manis - jā. Noteikti jā. Laiks tik un tā visu noliks savā vietā. Es nevienam neprasu, lai man dzied slavas dziesmas vai lamā. Labāk izvērtēt visu godīgi. Varbūt padomāsim par to, ko esam darījuši citiem cilvēkiem - ko labu un ko sliktu? Tas ir viens no svarīgākajiem dzīves jautājumiem.”
Paulam, protams, ir patīkami dzirdēt, ja saka: “Mēs izaugām kopā ar jūsu dziesmām.” Viņš turpina: “Jebkuram komponistam tā ir lielākā uzslava. Es negribu lietot banālo frāzi: “Es strādāju tautai!” Es nezinu, kam es strādāju! Es strādāju tiem, kuri mani klausās. Mani dēvē par leģendāru? Nu, tas ir žurnālistu izgudrojums! Kas tad ir leģendārs? Grupa “The Beatles” ir leģendāra, tas gan. Lai tie, kuri dzīvos vēl pēc piecdesmit gadiem, palūko: kā cilvēki reaģēs uz vārdu Raimonds Pauls. Es gribētu tikai to, lai cilvēki izturas pret mani tā, kā esmu izturējies pret viņiem. Varbūt es kādreiz ne visu esmu izdarījis tā, kā tas bija vajadzīgs, bet nekad neesmu gribējis kādam nodarīt ļaunu, vienīgi - man bija savi mērķi, kurus esmu sasniedzis, kādu aizskarot. Esmu šķīries no cilvēkiem, ar kuriem kopā kaut ko darīju, bet tāda nu ir mana profesija... Mākslā žēlastības nav. Šķiet, man ir izdevies sevi saglabāt tādu, kāds es biju visu mūžu. Es pat nepratu izmantot tās milzīgās priekšrocības, ko man deva popularitāte, un, ja es tās izmantoju, tad varbūt tikai kādus desmit procentus...”
Rakstot par Raimondu Paulu, manī nav ilūziju, ka esmu spējusi viņu līdz galam izprast un atklāt. Jo Maestro ir tik daudzslāņains kā Zeme, mirdzošu iegulu caurausts, pazemes strāvojumu tricināts, mīlestības apmirdzēts, sirsnīgi silts, stindzinoši vēss, sāpju, mīļuma un nolemtības tirdīts. Tāds kā mēs visi. Tikai ar to milzīgo Dieva doto atšķirību, ko dod ģenialitāte.
Savulaik Paulam jautāju: “Ko jūs teiksiet Dievam, kad nostāsities Viņa priekšā un Viņš jums jautās: ko tu esi devis cilvēkiem? Ko labu un ko - sliktu?” Pauls atbildēja savā stilā: “Esmu strādājis to darbu, kas man no Dieva nolikts. Man tas bija jādara, tāpat kā jebkuram citam cilvēkam jādara savs darbs. Es centos būt godīgs. Es, protams, varētu pateikt, ka vienmēr esmu bijis godīgs, ka esmu bijis nenormāli talantīgs, bet tas jau nu būtu riebīgi - tā lielīties. Jūs sakāt: tā ir mana skarbā ironija? Jā, jā, tā man apkārt kā sargājoša siena, taču ar šo ironiju es patiešām pasaku to, ko domāju. Tā ka... Labāk lai Dievs mani pieņem tādu, kāds es īstenībā biju, nevis tādu, kādu es gribētu sevi redzēt.”
