“Vecā gada cerības var pārnest uz jauno gadu. Tikai šoreiz lai no cerībām dzimst mērķi. Un lai no mērķa dzimst atbildība, jo neviens cits jau mūsu dzīvi nepadarīs ne gaišāku, ne skaistāku. Mūsu laime ir mūsu atbildība. Un būt pašiem savas dzīves noteicējiem ir ļoti liela laime,” vecgada vakarā teica Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs.
Šī bija ļoti personiska uzruna. Salīdzināju ar 2022. gada uzrunu, ko teica toreizējais prezidents Egils Levits. Tā savukārt bija izteikti politiska uzruna: par okupācijas pieminekļu nojaukšanu, par latviešu valodu, par karu Ukrainā, par kovidu, par augstajām cenām, kas daudziem cilvēkiem ir eksistenciāls apgrūtinājums, par gaidāmo ekonomisko transformāciju un modernu, solidāru Latviju.
“Cits cerējis vairāk rūpēties par sevi, bet sanācis nogurt vairāk nekā jebkad. Cits savukārt cerējis gatavot jaunus ēdienus, bet sanākuši vien tie paši trīs mūžīgie. Kāds savukārt cerējis biežāk tikties ar tuvajiem, bet mūžīgais “nu, tad kādreiz noteikti saskriesimies!” jau kļuvis par joku,” atcerēdamies pagājušo gadu, turpina Edgars Rinkēvičs. Arī personiski, ne politiski. Acīmredzot Levita gaidītā ekonomiskā transformācija nav sanākusi, tāpēc jāakcentē mūžīgās vērtības - rūpes par tuvākajiem, uzmanība pret cilvēkiem, nevērības kā netikuma atmešana.
“Mums katram ar savu attieksmi, ar savu atbildību ir jādara viss, lai mūsu Latvija taptu drošāka un skaistāka,” no personiskā uz kopīgo pāriet Edgars Rinkēvičs. Šis atgādinājums par Latvijas drošību faktiski ir vienīgais aicinājums ar politisku pieskaņu. “Esmu apņēmības pilns kopā ar jums visiem nākamgad celt mūsu labāko valsti pasaulē - mūsu Latviju. Un mums tas izdosies! Es vēlu, lai ikdienišķas nejēdzības mūs katru mudinātu domāt - kā tieši es varu kaut ko uzlabot?” turpina prezidents.
Tālāk Edgars Rinkēvičs atkal pāriet uz personisko: “Vēlu, lai ar kaimiņu, kurš neciešami trokšņo, jūs atrastu par ko cīnīties kopā. Kopā sanestu malku tai jaukajai kundzei, kura pati nekad nelūgs palīdzību. Un kopā apēstu pīrādziņus, kuri šogad sacepušies pārāk daudz, daudz par daudz. Vēlu, lai uz citiem mēs neskatītos caur pieri. Bet gan ar gaišām acīm un atvērtu sirdi.” Neatceros, ka jelkad kāds no prezidentiem būtu šādā veidā uzrunājis valsts iedzīvotājus, un šis uzrunājums pilnīgi noteikti ir nācis no sirds.
Simpātiski ir tas, ka Edgars Rinkēvičs savā runā akcentēja ģimeniskās vērtības: “Liela daļa bauda svētku vakariņas ģimenes lokā. Un esmu gatavs saderēt, ka puse šīs runas nedzird, jo bērnu smiekli un klaigas ir skaļākas un svarīgākas. Un tā ir labi, tā ir pat ļoti labi.” Tomēr viņš neaizmirsa par vientulību kā daudzu cilvēku sāpīgu problēmu: “Daudzi jauno gadu sagaida vienatnē mājās.
Dažs tāpēc, ka tieši tā grib, bet dažs tāpēc, ka tā ir sanācis. Domāsim viens par otru, pieskatīsim viens otru. Un rūpēsimies par tiem, kas nav mēs, bet ir mūsējie. Darīsim to ik dienu.”
Pieņemu, ka daudzi cilvēki, kuri klausījās prezidenta uzrunu, vēlējās dzirdēt politiskās situācijas analīzi, drošības prognozes un tamlīdzīgi. Taču vajadzētu atcerēties, ka tā ir svētku uzruna, kurā tiek akcentētas vispārcilvēciskas vērtības un pausts konkrēts skatījums uz laika rituma ētiskajām pusēm. Politiskās situācijas analīzei ir piemērots cits žanrs. Gadumijas uzruna ir uzmundrinājums, nevis pārmetums par to, kur esam rīkojušies kā aplamnieki.
Bet, protams, ir vēl iespējas augt. Tā, piemēram, man kā latviešu valodas skolotājai un izcilās valodnieces Ellenas Blūmentāles audzēknei gribējās mazliet parediģēt tekstu - gan tikai trīs vietās. Tomēr jāatzīst, ka svētku uzrunas Edgaram Rinkēvičam izdodas, un man nav ne jausmas, kuram prezidenta kancelejā runu veidošanas jomā ir lielāka teikšana - pašam prezidentam vai kādam kancelejas valodniekam, proti, tam, kurš izlemj par runas akcentiem, par tēliem un par dinamisko virzību.
Ne reizi nav notikusi neviena aplamība, kā tas bija, piemēram, ar prezidentu Raimondu Vējoni, kurš dziesmu svētkus kādā uzrunā reiz nosauca par ziemsvētkiem. Tauta gan viņam piedeva šo neveiklību, jo Vējonis bija tāds mīļš un tuvs savējais. Un tomēr, gadiem ejot, prasībām augot un mainoties sociālajai un politiskajai situācijai, nāksies mainīt akcentus: vien ar personiskumu, kas cilvēkiem tā patīk, nepietiks.
Bet, protams, neaicinu gaidīt no prezidentiem - arī no esošā prezidenta -, ka viņš mums savās runās sasolīs laimeslāčus un lāčplēšus, kuri mūsu vietā visu izdarīs. Kā 1995. gada 11. novembrī savā runā teica prezidents Guntis Ulmanis: “Mēs visi saprotam - Lāčplēsis nenāks, lai kā mēs gribētu tam ticēt, un arī neviens cits neatnesīs labākus laikus. Katram pašam mums ir apzinīgi jāstrādā savā vietā, nesavtīgi pildot pienākumus un prasot to pašu no tautas priekšstāvjiem.”
