Tuvojas laiks, kad vecā gada izskaņā valsts augstākās amatpersonas teiks uzrunas tautiešiem. Daļa iedzīvotāju domā, ka šādas uzrunas ir vajadzīgas, daļa – ka tām nav nekādas nozīmes, vienīgi politologiem būs ko izvērtēt. Aptuveni 15% Latvijas iedzīvotāju ekonomiski aktīvajā vecumā norāda, ka viņus iedvesmojot amatpersonu uzrunas. 50% uzskata, ka runas nav iedvesmojošas, bet 34% norāda, ka neklausās šīs runas. Procentuālie rādītāji gadu no gada ir līdzīgi.
Kādam vajadzētu būt saturam, lai cilvēki ar interesi klausītos amatpersonu Jaungada uzrunās? Kas jāmaina? Ko cilvēki grib dzirdēt? Šos jautājumus uzdevu dažiem sabiedrībā zināmiem ļaudīm.
Politologs Filips Rajevskis: “Sabiedrībā joprojām mājo cerība, ka mainīsies varas attieksme pret cilvēkiem. Taču pagaidām politiskās elites un ierēdniecības attieksme nemainās - tā ir tikpat aroganta kā vienmēr. Pēc daudziem lēmumiem, kas tiek pieņemti, rodas jautājums: kāpēc tas tika pieņemts? Kā labā?
Vai amatpersonu runās vajadzētu “ielikt” ticamības elementu? Ticamība faktiski ir sajūtu lieta… Jo distance starp sabiedrību un varu ir liela. Ļoti liela. Jābūt sajūtai, ka distance sarūk. Diemžēl tas nenotiek. Tā, piemēram, hrestomātiskais gadījums “Kariņš un lidmašīnas”: viņš tur, augšā, mēs - pa zemi. Edgars Rinkēvičs daudz labāk sajūt šo situāciju.
Skaidrs ir tas, ka ierēdniecība strādā nevis valsts un tautas, bet savās interesēs, proti, lai paši justos droši, lai nebūtu jābaidās, ka zaudēs savu vietu. Latvijā neizdodas mainīt šo situāciju.
Otrā svarīgā lieta: Latvijai vajadzīgs izrāviens. Esmu runājis ar uzņēmējiem, un viņi apgalvo: politiķi netic, ka var būt ekonomiskais izrāviens. Bet ja netic, tad arī neko nevar izdarīt… Politiķi netic, ka Latvija var kļūt bagāta un spēcīga. Amatpersonām savās runās jāparāda ticība, ka mēs varam, ka Latvija var. Bet tad tiešām ir jātic.”
Žurnālists, telefonradio raidījuma “Jautājumi no provinces” veidotājs Dzintris Kolāts: “Lai amatpersonas nolasa kādu dzejolīti. Piemēram, par zaķīti un kaķīti, kas uz ceļa satikās un brīnījās. Viņi intervētu viens otru, lai noskaidrotu gājiena mērķi. Labs dzejolis būtu arī Plūdoņa “Divi pasaules”, kur lasām:
Kā zibošs ziedu mežs,
Kas kairas smaršas dveš,
Sēd zīdā, zeltā dāmas cēli, glīti;
Un kavalieri triec,
Un puto šampaniets,
Un lepni dīžā baltās vestēs švīti.
Tas izraisītu interesi, jo tā nav bijis nekad. Politologiem būtu ko domāt un analizēt. Bet parastās, ikdienišķās Jaungada runās jau nav ko analizēt. Evikai Siliņai, manuprāt, nav humora izjūtas, tāpēc viņa tiešām varētu no kāda dzejnieka aizņemties dzejoli. Edgaram Rinkēvičam sanāktu labāk, jo viņš jau iemanījies sakarīgi runāt.
Bet kopumā domāju, ka tādas Jaungada uzrunas vispār nav vajadzīgas: tās nāk no Brežņeva laikiem, tādas padomju atraugas.”
Tēlnieks Gļebs Panteļejevs: “Nezinu, ko tauta gribētu dzirdēt… Bet es esmu tautas daļa, tāpēc pateikšu par sevi. Es gribētu, lai amatpersonu rīcība būtu skaidra, plānojama, perspektīvā redzama un bez līdzšinējā haosa. Lai solījumi būtu ticami, nodokļu izmaiņas - prognozējamas. Es pat neprasīšu stabilitāti, jo tās pasaulē vienkārši nav un nebūs. Īsi sakot: vajadzīga prognozējamība eksistenciālas nestabilitātes apstākļos. Amatpersonām novēlu beidzot saprast un formulēt, ko mēs - kā valsts, kā pilsoņi - gribam sasniegt.”
