Bens Latkovskis / Viedokļi

Līdz pat 2018. gada vidum nekas neliecināja, ka šis gads, par spīti gaidāmajām Saeimas vēlēšanām, nesīs politiskus pārsteigumus. Ekonomiskās attīstības tempi priecēja, valdība strādāja samērā mierīgi, bez lieliem skandāliem un pat gandrīz vai saliedēti, jo šķita, ka līdzīgā sastāvā būs jāturpina darboties arī pēc vēlēšanām. Arī opozīcija uzvedās salīdzinoši klusi un ne uz kādu revolūciju tautu neaicināja. Tam vienkārši nebija acīmredzama iemesla. Taču izrādījās, ka tas ir bijis klusums pirms vētras.

Nav šaubu, ka korupcija ir liela Latvijas valsts nelaime un attīstības bremze. Šķiet, šī ābeces patiesība ir skaidri saprotama visiem, un līdz ar to šai bremzei (korupcijai) vajadzētu būt samērā viegli izskaužamai. Pareizāk sakot, samazināmai līdz minimumam. Līdz daudzmaz saprātīgam līmenim. Tādam kā Ziemeļvalstīs, pie kurām gribētu arī sevi pieskaitīt. Taču tas neizdodas. Kāpēc?

Beidzot, pēc trīsdesmit gadu slēpšanas, tā dēvēto čekas maisu saturs ir publiskots, un ikviens interesents var ar šiem dokumentiem iepazīties. Var jau teikt, labāk vēlāk nekā nekad, bet ir pilnīgi skaidrs, ka viss pasākums ir vilkts garumā pārāk ilgi, un tagad šī «maisu atvēršana» ieguvusi jau citu jēgu, salīdzinot ar sākumā iecerēto. Sākotnējā ideja bija veikt zināmu attīrīšanos no kolaborācijas nospiedumiem mūsu ikdienas dzīvē, lai jauno Latviju mēs varētu būvēt uz pavisam citiem, morāli tīrākiem, pamatiem. Nekas tāds nenotika, un čekas maisi tika ilgstoši slēpti no plašākas sabiedrības acīm. Kāpēc?

Lai gan pēc aizvadītās nedēļas arestiem un kratīšanām Rīgas vicemēra Andra Amerika atkāpšanās pirmdienas rītā nebija liels pārsteigums, tomēr tā arī nebija gluži paredzama. Galvenokārt tāpēc, ka dažādi pārmetumi un apvainojumi pār Amerika galvu biruši ne reizi vien, un līdz šim viņš vienmēr ticis cauri ar kautri nevainīgu smaidiņu, kuru, kritiskāk paskatoties, varētu tulkot kā «pat necentieties». Šoreiz viss izskatās nedaudz citādāk.

Pirms pāris mēnešiem bija Saeimas vēlēšanas. Ja neskaita Saskaņu, tad uzvarēja trīs nosacīti jaunās partijas. Jaunas kaut vai tāpēc, ka līdz šim tās vēl nebija bijušas pie varas. Iepretim trim «vecajām», kuras veidoja iepriekšējo koalīciju. Tauta izdarīja savu izvēli – jaunie, karogs jums rokās, uz priekšu! Valdiet, rādiet, ko protat!

Vācija jau kļuvusi par ES centrālo, cementējošo valsti, un pēc Lielbritānijas izstāšanās no ES tās nozīme tikai pieaugs. Līdz ar to Vācijas Kristīgo demokrātu savienības (KDS) vadības maiņa nav tikai Vācijai, bet arī visai Eiropai, tātad arī Latvijai, politiski svarīgs notikums.

Valdība jau sen būtu izveidota, ja politiskās partijas nesirgtu ar apziņas totalitārismu, kas Latvijā ir plaši izplatīts ne tikai politiskajās aprindās, bet visā sabiedrībā kopumā. Viena no totalitāras apziņas pazīmēm ir nesatricināma pārliecība, ka labs var būt tikai tas cilvēks, kurš domā tāpat kā tu, savukārt ideoloģiskais oponents nevar būt labs jau pēc definīcijas.

Vakar beidzās Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa dotais termiņš Aldim Gobzemam izveidot valdību, kura spētu iegūt Saeimas vairākuma atbalstu. Gobzems savu izdevību ir palaidis garām un par Ministru prezidentu nekļūs. Taču izvirzās cits jautājums. Vai šajā jau vairāk nekā divu mēnešu ilgajā valdības veidošanās sāgā izdevību paaugstināt savu autoritāti nav palaidis garām arī pats Vējonis?

Latvijā bieži piesauc Igauniju. Parasti grūtsirdīgi pažēlojoties. Lūk, Igaunijā esot tā un tā, bet mums, joprojām dziļā padomijas purvā dzīvojošiem, tas ir kā nepiepildāms sapnis. Taču paiet daži gadi, un arī pie mums tiek pārņemta Igaunijas pieredze. Ne vienmēr, bet pasaule ir ciešākām saitēm sieta, nekā mums dažkārt liekas, tāpēc tas, kas notiek tepat kaimiņos, nevar neietekmēt arī mūs.

Viens no Latvijas simtgades svinību spilgtākajiem pasākumiem, manuprāt, bija Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes leģendārās rokoperas Lāčplēsis jaunuzvedums 30 gadu pēc pirmizrādes. Iestudējumā attēlotie viltīgie paverdzinātāji Līkcepure un Dīterihs ar vienkāršo uzstādījumu – meklējiet Kangaru latviešu tautā – būtu katrreiz jāatceras, kad kāds mums atnes tālās zemēs sastādītu dokumentu un mudina bez liekas šaubīšanās to parakstīt.

Kā liecina aģentūras SKDS pētījums, pēdējo divu gadu laikā ir būtiski mainījusies Latvijas iedzīvotāju attieksme pret papildu darbaspēka ieplūšanu Latvijā. Ja 2016. gada decembrī 47% Latvijas iedzīvotāju papildu darbaspēka ieplūšanu atzina par pilnīgi nevēlamu un 35% par drīzāk nevēlamu (kopā 82%), tad šā gada oktobrī vairs tikai 22% to atzina par pilnībā nevēlamu un 43% par drīzāk nevēlamu (kopā – 65%). Ja pirms diviem gadiem tikai 12% darbaspēka ieplūšanu atzina par vēlamu (10% drīzāk vēlamu un 2% ļoti vēlamu), tad šogad jau 23% to atzīst par vairāk vai mazāk vēlamu (attiecīgi 19% un 4%). Tik augsts atbalsts darbaspēka ieplūšanai ir vēsturiskais maksimums kopš 2005. gada, kad šo parametru sāka mērīt.

Pagājušajā nedēļā Valsts prezidents Raimonds Vējonis izteica pēc būtības antikonstitucionālu «ultimātu» politiskajām partijām. Viņš teica: «Es esmu devis termiņu līdz pirmdienai, lai partijas piedāvā [vairākuma atbalstītu premjera amata kandidātu]. Nu tad zināmā mērā var teikt, ka 26. novembris ir tas kritiskais brīdis. Ja partijas līdz tam nespēs vienoties, tad tām šādas tiesības vispār vairs netiks dotas.» Tālāk intervijā prezidents atklāja, ka viņam esot «plāns B», taču nepateica, kāds tas ir, vien atzina, ka «partijām tas varētu nepatikt». Viņš gan norādīja, ka «plāns B» nav saistīts ar Saeimas atlaišanu.

Saeimas deputāts Gundars Daudze uzskata, ka balsojumā par viņa kandidatūru Saeimas priekšsēdētājas biedra amatam līdzšinējās koalīcijas partijas «uzmetušas» ZZS. Bet ko gan citu viņš varēja gaidīt? Politika ir nežēlīga, un vājos tur necieš.

Pērn Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) ziņoja par dažādiem finansiāla rakstura pārkāpumiem Latvijas sabiedriskajā radio. Atsevišķi Latvijas Radio darbinieki saņēma lielas, nepamatotas piemaksas pie darba algas; tika slēgti finansiāli ļoti dīvaini līgumi, kas radīja risku par sabiedriskā medija satura ietekmēšanu, un citi pārkāpumi.

Skatoties, kā «jaunie» politiķi mokās ar koalīcijas veidošanu, un redzot, cik lēni un neveikli viņiem tas sanāk, «vecie» politiķi apmierināti berzē rokas – nu, rādiet, jaunuļi, ko protat, bet mēs pasēdēsim malā, pasmiesimies, un tad jau jūs paši nāksiet lūgt padomu. Kad ilggadējam ZZS vadonim Augustam Brigmanim televīzijas žurnālists jautāja, ko viņš kā pieredzējis politiķis ieteiktu jaunajiem politiķiem tagad darīt, Brigmanis pasmaidīja un atteica: «Kā pieredzējis politiķis neteikšu.»

Kamēr Latvijā viss centrējas ap koalīcijas veidošanu un labākā premjera meklēšanu, pasaulē arvien biežāk izskan aukstā kara retorika un ieroču žvadzināšana kaut sarunu līmenī. Ar kārtējo runas pērli nupat izcēlās Krievijas prezidents Vladimirs Putins, kurš ikgadējā Valdaja diskusiju forumā, kas pēdējos gados gan notiek Sočos, uz jautājumu par Krievijas reakciju kodolagresijas gadījumā atteica: «Mēs kā mocekļi nonāksim paradīzē, bet viņi vienkārši nosprāgs.» Putina faniem, iespējams, šāda leksika šķiet ausij tīkama, taču patiesībā tā liecina par arvien tālāku Putina atraušanos no realitātes un dzīvošanu savā iedomu pasaulē.

Nupat notikušajās vēlēšanās tā dēvētajā latviskajā spārnā divas pirmās vietas ar lielāko mandātu skaitu ieņēma politiskie spēki, kuri dēvējami kā antisistēmiski. Visa viņu programma pēc būtības reducējama vienā teikumā – tā politiskā kārtība, kura līdz šim ir pastāvējusi, ir caurcaurēm sapuvusi, greiza, un vienīgais veids, kā to uzlabot – pilnīga tās demontāža un uzbūvēšana no jauna mūsu vadībā.

Jaunās konservatīvās partijas (JKP) piektdien izskanējušais piedāvājums iezīmē vēsturiski jaunu pieeju valdības veidošanā. Līdz šim partijas vismaz pieklājības pēc vispirms runāja par darāmajiem darbiem, vienojās par valdības veidošanas galvenajiem principiem, ideoloģiskajām nostādnēm un sadarbības kompromisiem, pieteica, kurās jomās labprātāk darbotos un kādus potenciālos ministru kandidātus redz. Tad gāja pie Valsts prezidenta un viņu iepazīstināja ar savām iespējām iegūt savai valdībai vairākumu Saeimā. Tomēr gala lēmumu, tieši kurš politiķis konkrēti tiks nominēts par valdības veidotāju, saskaņā ar Satversmes 56. pantu pieņēma Valsts prezidents. Šoreiz secība ir visai dīvaina.

6. oktobrī Latvijā notika Saeimas vēlēšanas. Tauta izdarīja savu izvēli. Tauta izvēlējās pārmaiņas. Un ko redzam tagad? Tas pats vecais cirks.

Lai cik arī nodrāzts būtu visiem zināmais kādreizējā Anglijas premjerministra Vinstona Čērčila izteiciens par demokrātiju, kura nekāda izcilā nav, bet nekas labāks nav izgudrots, tagad, pēc 13. Saeimas vēlēšanām, tas atkal ir aktualizējies un jāpiesauc. Lai demokrātija strādātu un strādātu labi, tā ir jāciena un pret to jāizturas nopietni. Diemžēl Latvijā pret demokrātiju izturas bez pienācīgas cieņas. To viļā uz visām pusēm, kā vien katram labpatīk.

Tagad mums būs mazāk ministriju, nebūs koalīcijas padomes un būs lielākas pensijas, ar vāji slēptu aizvainojumu intervijā LTV1 ironizēja ZZS priekšsēdētājs Augusts Brigmanis. Viņu var saprast – vēlēšanās uzvarējuši tie, kuri solīja nereālākās lietas, savukārt tie, kuri apelēja pie veselā saprāta un reālajām budžeta iespējām, palika zaudētājos. Līdz ar to arī Latvija iekļāvusies tajā pasaulē populārajā plūsmā, kurā vēlētājs grib pārmaiņas. Cits jautājums, kādas pārmaiņas viņš patiesībā vēlas sagaidīt, un vai zem šā daudz aptverošā vārda – pārmaiņas – neslēpjas vien eifēmisms vārdam – brīnums.

Saeimas vēlēšanas savā ziņā ir 100 dažādu uzskatu, pārliecības, rakstura cilvēku pieņemšana darbā, kur darba devējs un darbā pieņēmējs ir tauta. Uzdodiet sev jautājumu – kādā darbā jūs personīgi būtu gatavs pieņemt, teiksim, Artusu Kaimiņu, ja jums būtu jāmaksā no savas kabatas?