Ar napoleoniem raksturīgo acu spīdumu
Ceturtdien Saeimas sēdē kriminālvajāšanai izdotā deputāta Jura Juraša vietā bija novietota deputāta fotogrāfija uz kartona. Kartona Juraša parādīšanās Saeimas sēžu zālē izsauca pretrunīgu reakciju. Vieni to uztvēra kā JKP saliedētības demonstrāciju, kamēr citi kā kārtējo JKP «muļķa laišanu».
Savā iepriekšējā komentārā (7.02.2019. NRA), citējot Bismarku, norādīju, ka ar muļķa laišanu var daudz ko sasniegt, bet ar to nedrīkst pārspīlēt. Aldis Gobzems ir uzskatāms šīs atziņas piemērs. Laižot muļķi, viņš daudz ko sasniedza (premjera nomināciju), taču, nespējot laikus piebremzēt, atkrita peļķē un kļuva par vispārēju apsmieklu. Arī JKP draud uzkāpšana uz tā paša grābekļa.
Taču, ja gribam būt objektīvi, tad jāatzīst, ka, lai arī JKP un KPV LV iebrauca Saeimā, ekspluatējot samērā līdzīgus, klaji populistiskus, uz nekritisku vēlētāju orientētus lozungus, abu šo politisko spēku pašreizējais stāvoklis ir kardināli atšķirīgs (kaut abi ir valdošajā koalīcijā). Kāda ir šī atšķirība, un kāpēc, vismaz pagaidām, JKP muļķīgi gājieni nav tik bīstami?
Kaut arī Latvijā ir izplatīts viedoklis, ka mūsu partijas nav nekādas partijas, bet gan sīkas interešu grupas savu savtīgo mērķīšu sasniegšanai bez kādas ideoloģijas un stratēģiskiem mērķiem, es šim uzskatam nepiekrītu. Jā, partijas varbūt arī ir interešu grupas savu savtīgo mērķīšu sasniegšanai, taču, lai tās šos «mērķīšus» sasniegtu, tām jāpiedāvā arī kaut kādas idejas un jāuzrāda tālāki, vispārnacionāli mērķi. Tiklīdz šīs idejiskās kontūras izplūst, sākas partiju noriets. Tā, apmaldoties ideoloģijas trīs priedēs, pazuda Latvijas ceļš, Tautas partija, un tādu pašu likteni gandrīz vai piedzīvoja Vienotība un pirms tam tēvzemieši. Arī vājie ZZS vēlēšanu rezultāti lielā mērā skaidrojami ar ļoti izplūdušu (lai neteiktu nekādu) ideoloģisko uzstādījumu.
Gobzems un KPV LV uz vēlēšanām gāja ar skaidru ideju - visa vecā elite ir caurcaurēm sapuvusi, un tā jāmaina. Visa. Vecā konstrukcija jānojauc un jābūvē jauna. Pilnīgi no nulles. Tikai tad KPV LV vēlētājam beidzot dzīvē sāks veikties. Taču - kas notiek tagad? Tagad šie revolucionāri, kuri solīja kardinālas pārmaiņas, ir vienā valdībā ar visiem tiem, kuru dēļ KPV LV vēlētājs līdz šim cietis. Vilšanās liela, un nav gaidāmas nekādas attieksmes izmaiņas, jo vienīgā KPV LV ideoloģija bija krass antielitārisms. Tagad, esot šajā elitē iekšā, to vairs ekspluatēt nevar un parādās akūts politiskās degvielas deficīts.
Gluži citā situācijā atrodas JKP. Viņi uz vēlēšanām gāja ar izteiktu revanšisma karogu. Viņu ideoloģija bija šaura un konkrēta. Par saviem ienaidniekiem viņi pasludināja nevis mistisko politisko eliti, vecos vēžus un pat ne korupciju šā vārda pilnajā nozīmē, bet gan vienu ļoti konkrētu partiju - ZZS - un vienu konkrētu politiķi - Aivaru Lembergu. Līdz ar to JKP atrašanās vienā kompānijā ar «vecajiem vēžiem» viņu tēlu nebojā, jo «kā gan citādi mēs varam izsvēpēt ZZS mantojumu un piežmiegt Lembergu». Kamēr ZZS ir opozīcijā un Lembergs vada Ventspili, JKP var uz šā sava zirga jāt bez apstājas.
Šis ļoti šaurais, ideoloģiski ierobežotais rāmis JKP dod iespēju koncentrēt visus spēkus vienā virzienā, un tas, kombinācijā ar koalīcijā lielāko mandātu skaitu, ļauj tai kļūt par pašreizējā politiskā procesa dominējošo spēku. Par galveno figūru uz Latvijas politiskās skatuves (nejaukt ar aizskatuvi) jau drīzā nākotnē var kļūt ar smagu paranoju apmātais Feldmans. Kāpēc tieši viņš? Bordāns, tāpat kā Strīķe un Jurašs, savu politisko resursu jau lielā mērā ir izsmēluši. Viņi var sevi tikai atkārtot. Ko gan jaunu var pateikt Strīķe? Neko. Tikai atgremot jau sen sakošļāto. Tikmēr Feldmans tieši dēļ savas apsēstības var publikai piedāvāt napoleoniem tik raksturīgo acu spīdumu. Izskatās, ka tieši tas joprojām ir augsti pieprasīts.
Gaidīt un cerēt, ka Feldmans savā apmātībā saies pilnīgā ķīselī, kā tas notika ar Gobzemu, ir naivi. Vēlētāji, kuri balsojuši par revolucionāru, arī pēc vēlēšanām grib par savu pārstāvi redzēt revolucionāru, nevis līdzsvarotu un uz saprātīgiem kompromisiem orientētu politiķi. No šāda aspekta JKP ar Feldmanu priekšgalā konsekventi ietur savu kursu, un tas viņiem atšķirībā no ideoloģisko satvaru zaudējušās KPV LV sola nesliktas dividendes nākotnē. To derētu likt aiz auss visiem pārējiem politiskā procesa dalībniekiem.