Ilgi gaidītais čiks

 
©F64 Photo Agency

Latviešiem ir teiciens – labs nāk ar gaidīšanu, bet ne vienmēr šis teiciens ir simtprocentīgi trāpīgs. Dažkārt kaut kas ilgi gaidīts atnes vien lielu vilšanos. Tieši tāpēc, ka, jo lielākas gaidas, jo lielāka iespējamā vilšanās.

Beidzot jaunā Krišjāņa Kariņa valdība ir sagaidīta. Vairāk nekā trīs mēnešus pēc Saeimas vēlēšanām. Starptautiskā mērogā šie trīs mēneši nav nekas īpašs, bet mūsu valstij tas ir valdības veidošanas ilguma rekords. Jāatzīst, ka pa šiem trim mēnešiem vēlētāju gaidas ir krietni rimušas un maz palicis to, kuri patiesi cer uz kādiem patīkamiem pārsteigumiem vai būtiskām pārmaiņām. Visas brīnumu gaidas jau izplēnējušas ilgajā valdības veidošanas procesā, kura laikā skaidri iezīmējās jaunās valdības vaibsti - nekā patiesi jauna tur nav un nebūs.

Pat atsevišķu partijnieku revolucionārā degsme ar mauzeriem rokās ieviest jaunu pasaules kārtību jauna var likties tikai politikas iesācējiem. Cilvēki ar ilgāku pieredzi atceras gan Eināru Repši ar Jauno laiku, gan Valdi Zatleru ar savā vārdā nosaukto partiju, gan arī jauno Ainaru Šleseru un viņa Jauno partiju (jā, tieši tā sauca viņa pirmo, uz antioligarhisko saukļu bāzes veidoto partiju). Tā ka nav nekā jauna arī no šī aspekta. Toties tādu personāžu kā Reirs, Pūce, Pabriks, Gerhards, Viņķele, Rinkēvičs, arī Bordāns, nerunājot par pašu Kariņu, parādīšanās valdības sastāvā ļauj saprast, ka šī valdība jau nu nekādā ziņā nebūs ne pārmaiņu, ne attīstības, ne izrāviena valdība. Vēl jo vairāk tāpēc, ka arī starp it kā patiesi jaunajiem ministriem kaut kādus uz reformām orientētus Densjaopinus, Gorbačovus vai Napoleonus grūti saskatīt. Tā vien izskatās, ka labākajā gadījumā tur ir tādi reformatori kā Sprūdžs (bija tāds darbonis Zatlera partijā), Veldre (aizsardzības ministrs otrajā Godmaņa valdībā, kurš gribēja ieviest kavalērijas vienības Latvijas bruņotajos spēkos) vai Ķīlis (izglītības ministrs, kurš pieteica virkni skaļu reformu, no kurām nevienu tā arī nespēja realizēt). Ļoti gribētu cerēt, ka kļūdos, tāpēc jau iepriekš atvainojos jaunajiem ministriem, ja esmu aplami novērtējis viņu darba spējas.

Visapmierinātākie trešdien izskatījās jaunās koalīcijas politiķi. Daži no viņiem (piemēram, Pūce, Reirs, Pabriks) jau ļoti labi zina, ko viņi ar saviem draugiem darīs rīt un drīzākajā laikā. Ne velti Pūcem ministra birojs bija nokomplektēts jau pirms tam, kad pats bija apstiprināts par ministru. Daži domā, ka zina, ko darīs (Bordāns, Linkaits). Citi plāno izbraukt ar savu administratīvā darba pieredzi (Gerhards, Viņķele), vēl citi domā - gan jau tikšu galā, ne es pirmais, ne pēdējais. Viņiem ir labi. Viņi ir ieguvuši to, ko gribējuši, bet vai tautai ir pamats gavilēt par jauno valdību? Protams, ka nē.

Pastāv viedoklis, ka, jo tautai (teiksim labāk - sabiedrībai) mazāk iemesla jūsmot vai, tieši otrādi, dusmoties par savu valdību, jo labāk. Tas liecinot par sabiedrības, valsts un tās institūtu briedumu un patstāvīgumu darbā. Iespējams. Tomēr šoreiz liela daļa vēlētāju pieprasīja tieši pārmaiņas. Trīs lielākās koalīcijas partijas vismaz skaitījās «jaunās». Bet politika acīmredzami būs vecā. Vismaz pēc satura un dziļākās būtības.

Var jau Zakatistovs stāstīt, ka šī valdības deklarācija ir vēl nebijusi parādība Latvijas politikā, bet ko viņš cenšas apmānīt? Izskatās, ka sevi. Tieši tāpat kā Zatlers, kurš joprojām iedomājas, ka tā dēvētā reformu un tiesiskuma koalīcija bijusi unikāla Latvijas politiskajā vēsturē un patiesi ienesusi kaut kādas nebijušas politiskās attiecības. Tikai neviens cits, arī vēlētāji šo «unikalitāti» nekādi nespēja ieraudzīt. Tāpat arī tagad neviens cits bez Zakatistova jaunās valdības deklarācijas un valdošās koalīcijas īpašo ekskluzivitāti neredz.

Optimismu vieš fakts, ka, par spīti dažādām valdībām, dažādām koalīcijām un politisko spēku savstarpējām attiecībām, Latvijas valsts ir attīstījusies un turpina attīstīties. Lai kādas muļķības daži «jaunie» censoņi gribētu sastrādāt, gan jau dzīve visu saliks savās vietās. Katrs jau var iedomāties, ka tagad visu darīs un mainīs pēc sava prāta, nerēķinoties ne ar ko. Viņiem derētu pakonsultēties pie sprūdžiem un ķīļiem, pie kā šāds voluntārisms noved.