Golānas augstieņu atbalss Latvijā

Marta nogalē ASV prezidents Donalds Tramps kārtējo reizi pārsteidza pasauli. Viņš bez redzama iemesla (ja par tādu neuzskata Izraēlā gaidāmās parlamenta vēlēšanas) atzina Izraēlas jurisdikciju pār tā dēvētajām Golānas augstienēm, kuras kopš 1967. gada sešu dienu kara kontrolē Izraēla. 1981. gadā Izraēla šo teritoriju vienpusēji anektēja, taču, pēc starptautisko tiesību normām, tā joprojām skaitās Sīrijai piederoša Izraēlas okupēta teritorija. Vai šis lēmums kaut kādā veidā ietekmē arī mūs un kādā veidā?

Tramps savu lēmumu (kā parasti, tviterī) pamatoja ar to, ka 52 gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai atzītu to, kas ir kritiski svarīgi Izraēlas drošībai un reģiona stabilitātei. Šo Trampa lēmumu atklāti neatbalstīja neviena pasaules valsts, izņemot Izraēlu. Lai arī Krievija un Ķīna to formāli nosodīja, visticamāk, abu šo valstu vadītāji klusībā berzēja rokas. Šāds Trampa solis pilnībā atbilda šo valstu stratēģiskajām jeb, kā Krievijas informatīvās ietekmes telpā mēdz teikt, ģeopolitiskajām interesēm.

Gan Krievija, gan Ķīna ir valstis, kuras nav pilnībā apmierinātas ar savām oficiālajām, starptautiski atzītos dokumentos noteiktajām robežām. Krievijas vadība un plaši iedzīvotāju slāņi vēl nav līdz galam samierinājušies ar PSRS sabrukumu un sirds dziļumos uzskata, ka Krievijas teritorijas samazināšanās līdz Ivana Bargā laika apmēriem ir pazemojums, kurš kaut kad nākotnē jālabo. Krimas atgūšana ir pirmais solis šajā virzienā, un starptautisko tiesību normas ir tikai traucēklis šajā ceļā.

Arī Ķīnai ir teritoriālas pretenzijas gandrīz pret visām kaimiņvalstīm, ieskaitot Japānu. Tā ir okupējusi prāvu Indijas teritorijas daļu, kuru starptautiski neviens par Ķīnas teritoriju neatzīst. Ķīnai turklāt ir Taivānas problēma, kuru Ķīna neatzīst par atsevišķu, neatkarīgu valsti un starptautisko tiesību subjektu. Līdz ar to strikta turēšanās pie starptautisko tiesību normām nav arī Ķīnas ilgtermiņa interesēs. Tāpēc jebkura pasaules ietekmīgākās valsts - ASV - kustība starptautisko normu nozīmes mazināšanas virzienā, no šo valstu interešu viedokļa, ir tikai apsveicama.

Diemžēl gandrīz visas pārējās pasaules valstis, ieskaitot ASV, no starptautisko tiesību normu izļodzīšanas nekādu labumu negūst. Tieši otrādi, palielinās nestabilitāte visā pasaulē. Daudziem šodien var šķist, ka miers pasaulē ir norma un karo tikai atsevišķās, no civilizācijas attālākās vietās, taču tā ir viltīga ilūzija. Viltīga tāpēc, ka ļauj izvairīties no skaidras atbildes uz jautājumu - kāpēc pasaulē jau ilgstoši izdodas noturēt salīdzinošu stabilitāti? Diemžēl atbilde daudziem ļoti nepatīk, un viņi to nekādi nav gatavi atzīt.

Miers ir, pateicoties civilizētajā pasaulē pastāvošajai pārliecībai, ka starptautiskās normas ir jāievēro, un ir arī valsts, kura uzņēmusies pienākumu uzraudzīt, lai visi pārējie tās ievērotu. Nav šaubu, ka Staļins jau 1945. gadā būtu aizgājis līdz Lamanšam un iedzīvinājis sapni par vienotu, sarkankarogotu Eiropu no Lisabonas līdz Vladivostokai, ja pie Elbas tai pretī nenostātos ASV armija. Grūti noticēt, ka Putins paliktu Doņeckas un Luhanskas apgabalos un neietu tālāk, ja pasaulē neeksistētu NATO, ASV un cieņa pret starptautisko tiesību normām. Diez vai miers starp Indiju, Ķīnu, Pakistānu ilgi noturētos, ja ASV skaidri pateiktu - mūs neinteresē, kas notiek pārējā pasaulē, dariet, ko katrs gribat. Ko šādā situācijā uzsāktu Putins, labāk pat nedomāt.

Tāda ir realitāte. Var jūsmot par Trampu - o, cik viņš kruts vecis, bet tajā pašā laikā nevajag aizmirst par savām interesēm. Āfrikas migranti ir tālu, uz Latviju braukt dzīvot viņi nealkst un mūsu drošību pārskatāmā nākotnē faktiski neapdraud. Savukārt, ja izjūk visa uz starptautisko tiesību normām bāzētā drošības konstrukcija, tad mēs paliekam neaizsargāti kā vēlā naktī tramvaja otrajā vagonā, kad tajā iekāpj bandīti un nav neviena, uz kura palīdzību cerēt.

Arī tagad mums šķiet, ka varam darīt, ko gribam, neviens mūs neaiztiks, jo mūs sargā ASV un NATO. Diemžēl, kopš Baltajā namā sēž Tramps, par to, ka grūtā brīdī ASV steigsies palīgā, nav drošas pārliecības. Golānas augstieņu atzīšana liecina, ka viņam starptautiskās normas un līgumi nešķiet saistoši. Viņam patīk rīkoties, vadoties no situatīvām interesēm. Neviļus atmiņā nāk Trampa domubiedra Ņūta Gingriča retoriskais jautājums - vai Narvas dēļ ir vērts liet amerikāņu karavīru asinis?