11.feb 2019
«Vilcene iekrita ceļmalas grāvī. Viņa bija smagi ievainota, un es zināju, ka pēc dažām minūtēm viņa nomirs. Es nolaidu ieroci un piegāju pie elsojošā dzīvnieka. Vilcene palūkojās uz mani ar sāpju un dzīvības ilgu pilnu skatienu, tad – pievērsās rietošajai saulei. It kā es vairs nebūtu blakus, it kā mana klātbūtne vairs nebūtu svarīga... Saule spoguļojās mirstošās vilcenes acīs, tās satumsa un dažus mirkļus vēlāk izdzisa kopā ar sauli, kas aizslīdēja aiz meža sienas. Es stāvēju blakus vilcenei, kura vairs neelpoja, un manī bija tikai tukšums un sāpes par bezjēdzīgi nogalināto dzīvnieku. Tajā brīdī es sev zvērēju, ka vairs nekad neiešu medībās.» Šo stāstu pirms vairākiem gadiem man pavēstīja Oskars Grīgs, bijušais Saeimas deputāts, kurš nu jau Viņsaulē mierpilni sarunājas ar savu pēdējo vilceni. Nez, ko Grīgs teiktu, uzzinot par to, kas notiek Saeimā tagad?