Māra Lāce: Izdzīvošanas instinkta pastiprināšanās ir saistīta ar domāšanas asumu

 
©F64

«Krīzes laikā kultūru vajadzētu plaši atbalstīt arī valstiskā līmenī, un Vācija jau ir paziņojusi, ka kultūrai būs viens no lielākajiem atbalstiem. Jo optimistiskāk domās un nekrās negatīvās emocijas, jo veselāks cilvēks būs un arī vairāk pasargāts pret pasaules nelaimēm. Jāapzinās, ka kultūra ir piederības jautājums – vietai, valstij, konkrētai kultūrtelpai…» saka Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) direktore Māra Lāce.

- Daudz tiek runāts par to, kādas sekas koronvīrusa izraisītā slimība Covid-19 varētu nest ekonomikai, bet arī kultūras nozarē ir pauze, kādas sekas varētu būt kultūrai?

- Runājot par šo laiku un par kultūras situāciju, es to gribētu sadalīt vairākos segmentos. Pirmkārt, tas, ko kultūra, kas ir mums visapkārt, dod un kāpēc tā ir vajadzīga. Kultūra ir sava veida izklaide, tā sniedz arī terapeitisku ietekmi. Gados jaunai kolēģei pajautāju, kāpēc kultūra šajos laikos ir nepieciešama, un viņa acumirklī atbildēja - lai cilvēks nesajuktu prātā, un ar šo piemēru raksturoja terapeitisko aspektu. Otrkārt - intelektuālais aspekts. Cilvēkam, kurš kaut cik spēj domāt un arī domā, un grib arī analizēt un saprast likumsakarības, kultūra spēj dot vielu pārdomām, barību intelektuālo vajadzību uzturēšanai. Protams, šim laikam nāk līdzi ekonomiskais aspekts, kas ļoti nopietni skar arī kultūras nozari, jo kultūras nozare reizēm spēj būt salīdzinoši pat labi pelnoša, ieņēmumus gūstoša tad, ja mums ir sabiedrība apkārt, kurai tas ir nepieciešams un kas šo piedāvājumu var patērēt, un uzsveru - patērēt klātienē. Manā skatījumā, kultūras patērēšana klātienē vienmēr dod vislabāko iespaidu.

- Daudzi saka, šis laiks, kuram ejam cauri, pagaidām - mēnesi, bet iespējams - pat daudz ilgāk, atsijās lieko un nevajadzīgo. Ko atsijās kultūrā?

- Paredzu, ka kultūras sniegums dažādās jomās varbūt vairāk pievērsīsies eksistenciālām problēmām mākslas darbos, ne tik daudz sociālām tēmām. Krīzes situācijās ikviens cilvēks, arī mākslinieks vairāk nonāk konfrontācijā ar sevi, ar savu izpratni, ar savu izdzīvošanu, un tad šīs tēmas vairāk parādās.

Protams, mēs nevaram izbēgt no tā, ka šobrīd jēdziens «globalizācija» ir nonācis līdz augstākajam punktam un kritiskā masa pārsniegta. Jau kādu laiku bija nojaušams, ka kaut kādā virzienā bija jākrīt no tā augstākā punkta, un kritiens noticis tādā virzienā, ko neviens negaidīja.

- Muzeji esot bijuši atvērti pat kara laikā.

- Jā, muzeji ir bijuši atvērti kara laikā, bet tad ienaidnieks bija redzams, tagad nav redzamā ienaidnieka. Un muzeji ir vieni no lielākajām riska vietām, kur iespējams ir saslimt, tāpēc mēs arī esam slēgti, un visā pasaulē kultūras institūcijas ir slēgtas, arī muzeji.

- Lielbritānijā muzeji ļoti ilgi bija atvērti, tikai nesen tika slēgti.

- Jo Lielbritānijas izvēlētais ceļš, protams, bija atšķirīgs no pārējās Eiropas - šīs valsts vadība uzskatīja, ka visam ir jāiet savu gaitu, ka arī šis vīruss sabiedrībai ir jāizslimo un spēcīgākie izdzīvos. Līdzīgi kā viduslaikos - ar kuģi atbraukušajiem tika noteikts karantīnas režīms, kas izdzīvoja - varēja doties pilsētā, kas nomira - tos uz kapsētu.

- Kā zināms, Lielbritānijā valsts muzejos pastāvīgās ekspozīcijas ir bez maksas. Vai jums ir ziņas par izstāžu apmeklētības pieaugumu vai samazināšanos?

- Diemžēl man par to nav ziņu, bet, visticamāk, apmeklējums kritās, vismaz tas būtu loģiski, jo cilvēki tomēr izvairās no kontaktēšanās.

Noteikti būtu par to, lai arī Latvijā valsts muzejos pastāvīgās ekspozīcijas būtu bez maksas, daudz esam par to runājuši, bet tas nekad nav akceptēts Kultūras ministrijā. Piemēram, LNMM budžetā ļoti būtiska ir pašu ieņēmumu daļa. Latvijā ir vairāki muzeji, piemēram, Rundāles pils muzejs un Turaidas muzejs, kuriem pašu ieņēmumu daļa veido divas trešdaļas no visa gada finansējuma, un Rundālei šobrīd ir diezgan kritiska situācija, jo valsts dotācija ir mazāka, nekā tā būtu nepieciešama.

- Tomēr bez kultūras sabiedrība nepaliek, virtuālā vide tiek pārplūdināta ar iespējām skatīties izrādes, operas, klausīties mūziku… Vai tam varētu būt negatīvas blaknes?

- Ļoti negribētu, ka šis laiks mainītu cilvēku pieradumus patērēt vai lietot kultūru klātienē. Gribu cerēt, ka pēc pandēmijas cilvēkiem atkal būs vēlme iet uz kultūras iestādēm, būt sabiedrībā, tiešajā klātbūtnē piedalīties kolektīvajā procesā.

- Varbūt krīzes blakusefekts būs daudz izglītotāks un sagatavotāks kultūras produktu patērētājs, jo mājās sēdēšanas laiks tiks izmantots lietderīgi.

- Būtu ļoti labi, ja cilvēki sēdētu mājās, bezmērķīgi neklīstu apkārt, bet jēdzīgi pavadītu laiku. Ne velti šobrīd tik aktuāla kļuvusi Bokačo 14. gadsimtā uzrakstītā grāmata Dekamerons, kurā cilvēki, nonākot pašreiz notiekošajam līdzīgā situācijā, meklē kompensējošos mehānismus - bēgot no mēra, bariņš jauniešu dodas ārpus pilsētas un, kavējot sev laiku, stāsta stāstus. Lai spētu izdzīvot, lai uzturētu garu, lai uzturētu sevī spēju domāt uz nākotni.

- Mēdz teikt, ka kardinālas pārmaiņas un krīzes pārvērš cilvēku, lielākoties - padara viņu stiprāku. Ko šī krīze varētu izdarīt ar kultūras nozari, kādas varētu būt iespējamās pārmaiņas?

- Atsaucoties uz iepriekšējo pieredzi 2008. - 2010. gada krīzē, kas ļoti skarbi skāra kultūras nozari, piemēram, LNMM finansējums tolaik tika samazināts par 46 procentiem, jāteic, ka vienlaikus notika vairāku muzeju apvienošana. Tomēr no tās krīzes mēs iznācām laukā stiprāki, jo mēs daudz strādājām pie jauno iespēju izmantošanas - gan komunikācijā ar sabiedrību, gan jauno digitālo platformu ieviešanā savā darbībā, pārskatījām komunikācijas stratēģijas… Mēs pavisam noteikti iznācām stiprāki un ar uzrāvienu, kas mums bija vajadzīgs.

Izdzīvošanas instinkta pastiprināšanās ir saistīta ar domāšanas asumu, un, visticamāk, tam tā vajadzētu būt arī šajā situācijā, tikai šī situācija mani vairāk uztrauc no tāda viedokļa, ka klātienē tiekam izzolēti no sava skatītāja.

- Pēc krīzes visas nozares sacentīsies par patērētāju - būs jāpatērē vietējie produkti, jāceļo pa Latviju… Cik liela ir bīstamība kultūras nozarei aiziet kumēdiņu jeb atraktivitātes virzienā, jo paredzams, ka būs gluži kā austrumu tirgū, kur visi kaut kā mēģinās piesaistīt sev klientu.

- Kultūras nozarei visu laiku bijis jāpievērš sev uzmanība, sevi jāpierāda. Līdz šim kultūras institūcijas cīnījās par to pašu cilvēku, par ko lielveikali. Cīnījāmies par to, lai ģimene lielveikalā nepavada visas brīvdienas, bet lai kaut kāda daļa no viņiem atnāk arī uz muzeju. Domāju, ka šī cīņa turpināsies, un tā var izvērsties par diezgan nežēlīgu, cik nu tāda iespējama kultūras nozarē.

- Kur redzat savus stipros ieročus?

- Mākslas darbus var pētīt virtuālajā vidē, digitālā pasaule piedāvā milzīgas iespējas - var pietuvināt un izpētīt katru otas triepienu, bet ar mākslas darbu vislabāk var kontaktēties klātienē, tikai tad mākslas darba oriģināls sniedz emocionālu piepildījumu. Protams, pieļauju iespēju, ka es kā vecākās, aizejošās paaudzes pārstāve kļūdos. Es tiešām ceru, ka nepazudīs nepieciešamība cilvēkiem nākt uz muzeju, kas, kā novēroju, daudziem jau kļūst par sava veida dzīves būtisku sastāvdaļu.

- Tieši iepriekšējā krīze LNMM radīja dažādas programmas - izglītības programmas, interešu grupu tikšanās, sarunas ar izstāžu kuratoriem un vēl, un vēl…

- Mēs bijām spiesti to darīt, tomēr neuztvērām to kā slogu, jo šīs programmas pavēra dažādas iniciatīvas, ieceres, idejas… Mums bija jādomā par to, kā cilvēku dabūt muzejā. Paredzu, ka pēc šīs krīzes mums būs jācīnās atkal, lai skatītāju dabūtu atpakaļ.

Protams, kultūras institūciju slēgšana krīzes laikā nozīmē ne tikai to nenopelnītos ieņēmumus. LNMM bija iemantojis ļoti lielu uzmanību un izpratni, un atbalstu no sabiedrības, mēs bijām ļoti labi apmeklēti, un šī krīzes situācija var kaut kādā veidā nedaudz psiholoģiski pamainīt cilvēku ieradumus. Kad viss nostāsies savā vietā, mums atkal sevi būs jāpierāda - ka esam tā vieta, kur cilvēkiem ir jānāk.

- Ķīniešiem ir teiciens - kaut tu dzīvotu pārmaiņu laikā. Jums pēdējie 15 gadi bijis nemitīgs pārmaiņu laiks. Kā jūs ar to esat sadzīvojusi? Domāju, ka daudziem ir grūti pieņemt to, ka šobrīd nav un, iespējams, nekad vairs nebūs tā, kā bija ierasts daudzus gadus.

- Man palīdz mans raksturs. Man ļoti svarīgs ir mērķis - ko esmu gribējusi sasniegt, ko gribējusi izdarīt. Un tad tikai jācenšas iet un pārāk nesasteigt, un grūtību periodos mēģināt kaut tikai virzīties mērķa virzienā. Nevis skriet sprintu, bet maratonu. Kādreiz bieži lietoju teicienu - nevajag skriet ejošam vilcienam pa priekšu, jo tas neizbēgami tevi nobrauks. Un vēl ir nepieciešama humora izjūta, jo zaudējot to, beigas klāt.

- Vai jums jebkad profesijā ir bijusi sajūta - zeme atveries?

- 2009. - 2010. gads bija vissmagākais, jo krīzes dēļ darbiniekiem uz pusi tika samazinātas algas, darbinieki bija jāsūta piespiedu bezalgas atvaļinājumos, tādu laiku gan es vairs negribētu piedzīvot.

- Jūs taču zināt, ka tā var būt arī šoreiz.

- Zinu, ka tā var būt. Neviens no tā neesam pasargāti, bet es ļoti ceru, ka tik tālu nenonāks. Turklāt laiks ir cits. Būtiski arī tas, ka muzejos ievērojami mainījies darbinieku sastāvs, un daudz ir gados jaunu darbinieku, kuri neko tādu nav piedzīvojuši. Iepriekšējo paaudžu muzeju darbinieki bija ārkārtīgi izturīgi, jo ļoti daudz ko savā dzīvē bija piedzīvojuši, un liela daļa no viņiem muzejā strādāja ar misijas apziņu. Šobrīd muzeja darbiniekiem arī piemīt misijas apziņa, bet tā ir citādāka, un gados jaunākās paaudzes vairs nav gatavas galvu nolikt uz mākslas altāra, un kadru mainība ir liela, jo atalgojums nav nekāds dižais. Tomēr ir jāspēj saglabāt pozitīvs skats uz dzīvi - strādājam ar lielisku kultūras mantojumu, un mums ir interesants darbs, un paši šo darbu esam izvēlējušies.

- Neraugoties ne uz ko, vai jums ir darāmo darbu saraksts piecgadei?

- Ir, bet katram pienāk brīdis, kad…

- Slikts tas vadītājs, kurš aiz sevis atstāj tukšu vietu, pat ne idejas.

- Idejām ir jāpaliek. Attīstība mums ir iezīmēta līdz 2025. gadam stabili. Un šo gadu laikā esmu centusies veidot komandu, kurā visi darbinieki ir domubiedri, domā vienā virzienā.