«Tikai kara laika apstākļos lēmumi jāpieņem nekavējoties, bet šis nav karš, šī ir iespēja pārvērtēt savu dzīvi,» saka ģimenes psihoterapeite Aina Poiša. Pagājušajā nedēļā viņai nācies no ierastā dzīves ritma pārslēgties uz viņai pavisam nepazīstamu, pārvarējusi apjukumu un pati sev atzinusi, ka nav jāpieņem pārsteidzīgi lēmumi.
- Mazliet paanalizējot notiekošo, paredzams, ka pēc vīrusa uzvaras gājiena, atsākoties ierastajai dzīvei, psihoterapeitiem varētu sākties ļoti liela slodze. Cilvēki būs parakājušies sevī, kaut ko sapratuši, pieņēmuši lēmumus...
- Šajās dienās man bija saruna, kurā izkristalizējās tieši šī tēma. Kāda jauna sieviete, kas studē Rīgā, šajā grūtajā laikā nolēma doties padzīvot pie vecākiem uz laukiem, un tā taču ir ļoti laba doma - turēties pa gabalu no pūļa, bet tas saasina savstarpējās attiecības, tajās parādās būtiskais, kas ir daudz dziļāk un nelien ārā, kamēr cilvēki nav cieši kopā. Ir ļoti svarīga prasme menedžēt stresu, atrodoties noslēgtā šaurā teritorijā. Ikdienā tam ir dažādi kompensācijas mehānismi, kādu tagad nav, teiksim, tikšanās ar draugiem, interešu grupas.
Saldie saukļi - būsim kopā, veltīsim laiku sev mīļajiem un tamlīdzīgi - tomēr «nestrādā», tomēr ir svarīgi, lai cilvēkiem nepazūd atbalsts ne tikai medicīnas nozīmē, bet arī garīgi emocionālā sapratnes līmenī, un tur palīdzēt var psihoterapeiti. Tas ir fakts - šī krīze aktualizē dziļi noslēptas un neatrisinātas problēmas. Piespiedu čupošanās šaurā ģimenes lokā saasina attiecības, emocijas, pat raisa paniku laikā, kad panikas jau tā ir gana.
- Tas nozīmē - bērni noskaidros attiecības ar vecākiem un vecāki - ar bērniem, bet arī pāri noskaidros attiecības. Iespējams, gaidāms šķiršanās līknes pieaugums?
- Tā var būt. Kad pāris dodas atvaļinājumā, tas notiek ar mērķi uzlabot attiecības, bet ļoti bieži atgriežas ar pretēju efektu - attiecības ir kļuvušas vēl sliktākas. Jo nav vairs ikdienas ieradumu, kuros var nepamanīt katra vajadzības un attieksmi. Patiesībā ikdienā ir attiecību minimālā programma - satiekamies vakaros, kad laiku jāvelta bērniem, vakariņu gatavošanai un citiem rutīnas pienākumiem, un vienkārši nav laika konfrontēties viens pret vienu, un no rītiem atkal ātri visi prom, un tā nepamana būtiskas emocionālās vajadzības, kuru piepildīšanu, protams, ikviens sagaida no cilvēka, kurš pielaists tuvāk. Tieši tāpēc atvaļinājumi parāda to, ko ikdienā nav bijis iespējams ieraudzīt. Un piespiedu būšana kopā ar savu ģimeni režīmā 24/7 ir ļoti līdzīga ilgstošam atvaļinājumam, tikai bez pludmalei piedienošām ekstrām - saules, siltuma, bezrūpības un bezatbildības, tieši otrādi - ar pastiprinātu spriedzi un atbildības spiedienu. Būšana kopā piespiedu kārtā ar paaugstinātu stresa līmeni nav viegls uzdevums. Un divu metru atstatums varbūt ir pietiekams vīrusam, bet ne attiecībām, kurās ir dziļi apslēptas problēmas.
Man nesen bija zvans no klientes, konteksts - pāru attiecības, un kliente teica, ka jūk prātā no tā, ka jāsēž vienistabas dzīvoklī kopā ar vīru un mājdzīvniekiem, proti - viņai nav iespējas distancēties, aizejot kaut uz citu istabu.
- Kāpēc tik daudziem milzīgu stresu rada pašu bērni?
- Vecāki jau lielākoties nav izjutuši, ko nozīmē visu laiku būt kopā ar saviem bērniem, jo jau no maza vecuma ir auklītes, bērnudārzi, skola, pulciņi un brīvdienās - izklaides. Dēļ izdzīvošanas esam spiesti ļoti strādāt un būt prom no saviem bērniem, vadājam pa pulciņiem, tērējam enerģiju loģistikai, lai tikai pēc iespējas viņi būtu tālāk no mums, un tas viss notiek ar lozungu - bērniem ir jāattīstās, un tā ir taisnība, bet vienlaikus notiek izvairīšanās no emocionālās klātbūtnes. Patiesībā - mūsu bērnus audzina citi cilvēki. Un ar vēlām vakara stundām nepietiek, lai veltītu patiesu un nedalītu uzmanību tikai bērnam, apmierinātu viņa vajadzības pēc vecākiem. Pašreizējos apstākļos ir viss vienā, un visa slodze ir uz vecākiem, un izrādās - vecākiem uz to nav uztrenēts muskulis. Vecāki ir pieraduši pie atbalsta sistēmas ārpus ģimenes, un tagad tā visa nav.
Nesen diskutēju ar kādu mammu, kura uzskatīja, ka pusdienošana restorānā ar bērniem ir kopīga laika pavadīšana, bet vecākā meita jau agrīna tīņa vecumā, un diez vai viņa uzskata tāpat... Vecākiem vajadzētu pavadīt laiku ar bērniem tā, lai viņi jūt, ka vecākiem interesē viņu intereses - tik vienkārši. Bērni nedrīkst būt marionetes pieaugušo interešu stāstā.
Šo laiku es ieteiktu izmantot kopīgām sarunām par to, kā šajā laikā jūtamies, kādu mēs redzam savu dzīvi šajā posmā, kad mums visiem jābūt vairāk kopā un reāli jāizolējas no sociālā tīkla, un kā mēs varētu savu dzīvi organizēt, kā sabalansēt vajadzības un intereses? Valdības rīkojumi - teiksim, mācības notiks digitālajā vidē - nav apspriežami, bet valdība nevar dot rīkojumu - esiet kopā ģimenē, rūpējieties cits par citu, esiet iejūtīgi, izprotoši...
- Tomēr interneta patēriņš strauji aug, sociālie tīkli pārkarsuši. Diez vai tas liecina par atklātām ilgstošām sarunām aci pret aci.
- Tie ir mūsu gadsimta ieradumi, no kuriem esam kļuvuši atkarīgi. Un bērni vislabāk mācās no parauga, nevis no moralizēšanas vai pamācībām. Kad izaug tik lieli, kad atļaujas pateikt - paskaties pati uz sevi, pirms norādi man, tad raisās konflikti un tiek apšaubīta vecāku autoritāte. Domāju, ka šajā laikā kaut ko līdzīgu piedzīvo ne vienā vien ģimenē.
Šajā gadsimtā vispār ir devalvēta patiesa interese par otru cilvēku, tā ir formāla un pavirša. Tāds ir šis laiks, bet ikviens var neaprobežoties tikai ar minimālām komunikācijas standartfrāzēm. Un vēl liela problēma - spēja uzklausīt. Visbriesmīgākais būtu šo laiku uztvert kā uzspiestu krīzes modeli, jo šī tomēr ir iespēja iemācīties vērtīgāk pavadīt laiku kopā, neuzspiežot tikai vienu ideju un arī nepaliekot bezspēcīgā baiļu atmosfērā, kur nevaram vairs neko, tikai saspiesties kopā un baidīties kopā. Bet dzīve jau neapstājas!
- Ko mums visiem labu varētu nest sociālā distancēšanās?
- Daļa sabiedrības varētu tikt vaļā no emocionāla noguruma, kas radies no pārāk aktīviem iespaidiem sociālajā vidē. Cilvēkiem tiek piedāvāts ļoti daudz, un sociālais burbulis nereti provocē, pat spiež izmantot teju vai visu - ir jābūt tur, tur un tur, jāredz un jānoklausās tas, tas un tas. Nespējot «sagremot» vienu iespaidu, kad jāpievēršas jau nākamajam, cilvēkam rodas emocionāls un psiholoģisks nogurums.
- Jau ilgu laiku runājam par to, ka dzīvojam ne tikai patērētāju sabiedrībā, bet sabiedrībā, kas pati nespēj patērēt to, ko saražojusi.
- Tāpēc saku - visa kā ir par daudz mūsdienu sabiedrībai, mums ir jāiemācās patērēt ar lielāku atbildību, pat zināmā taupības režīmā ne tikai naudas izteiksmē, bet arī iespaidu ziņā. Līdzīgi kā bērnus reizēm ir grūti pārorientēt uz mierīgu nodarbi, lēnu tempu, jo telefonā ir pieraduši pie ļoti kustīga kairinājuma, un, ja skolotājs nav atraktīvs, tad viņš ir garlaicīgs. Domājoši cilvēki atkal un atkal atkārto - šis laiks mums atgādina, ka mazāk ir vairāk. Lai ir nevis notikumu virkne, kuros esi piedalījies, bet lai ir kaut viens notikums, kurā esi guvis pārdzīvojumu un baudījumu. Piemēram, tagad neviens vairs nekrāj pirmajam magnetofonam, kā mana paaudze savā laikā to darīja, ravējot cukurbietes. Tagad viss ir tik pieejams, ka vairs nav prieka par guvumu.
- Vai garīgās prakses varētu būt risinājums vismaz daļai sabiedrības?
- Domāju, ka garīgās prakses varētu būt risinājums nobriedušiem cilvēkiem, kas vēlas saprast pamatvērtības. Protams, līdz tām nonāk arī cilvēki, kuriem dzīve sadod tā pa sprauslām, ka saprot - dzīvība un nāve ir vissvarīgākie jautājumi, ar kuriem mums ir jāiemācās sadzīvot šajā dzīvē. Eksistenciāli jautājumi - kāda ir jēga, ko es varu darīt, lai piepildītu savu dzīvi ar jēgu, ko es varu darīt, lai būtu vajadzīgs un lietderīgs sabiedrībai, lai mana dzīve sniedz pienesumu pasaulei. Ir ļoti liela cilvēku grupa, kas nav nobrieduši līdz šādām atziņām un dzīvo pamatvajadzību līmenī, un nevienam nav tiesību viņus nosodīt. Un par tiem man nav ilūziju, jo šādi cilvēki spēj vai nu protestēt un noliegt pārmaiņas, jo tas ir raksturīgs visiem cilvēkiem - noliegt to, kas nav pazīstams, tomēr nobriedis cilvēks sāk meklēt informāciju un analizēt kontekstu, un tikai tad var pieņemt atbildīgu lēmumu. Man vakar stāstīja, ka kāds pāris, atbraucis no ārzemēm, uzrīkojuši viesības tā viņi sapratuši pašizolēšanos. Pieauguši cilvēki, nevis pusaudži.
Nelaime ir tā, ka daudzi nemaz nesaprot, kas ir garīga izaugsme, šo vārdu salikumu saistot ar reliģiju, bet tas var būt tikai viens no aspektiem. Domāju, ka jebkas, kas cilvēkam ļauj paskatīties augstāk par pirmatnējām vajadzībām, ir garīgums. Piemēram, mācīšanās pareizi elpot, elpošana palīdz kontaktēties ar savu ķermeni, bet kontakts ar savu ķermeni palīdz savākt domas un emocijas. Var pat teikt - apzināta koncentrēšanās uz savu iekšējo melno kasti, kurai varam tikai cerēt pietuvoties. Tāpēc cilvēki reizēm apvienojas kristīgās meditācijās, klusēšanas retrītos, mantru skaitīšanas grupās, jo tas ir viens no veidiem, ar kuru var pietuvoties savam centram, savai melnajai kastei. Tas ir veids, kā cilvēks var palikt stiprāks savā iekšējā sistēmā, un iekšējās norises var sākt konkurēt ar ārējām norisēm. Garīgums ir rūpēšanās par savu iekšējo sistēmu - tā es to saprotu.
Arī nekrīzes situācijā mums ir jāizvērtē, ar kādiem cilvēkiem un ko mēs kopā darām, vai neesam aplipuši ar sociāliem balstiem, kas mums atņem spēku, kurus tautā mēdz saukt par emocionāliem vampīriem. Arī tā ir pašizolācija enerģijas laukā. Ikvienam ir tiesības ap sevi pulcināt cilvēkus, kas tevi ceļ un stiprina, un izvairīties no tādiem, kas tevi grauj un atņem tavu spēku.
- Un varbūt šis ir ļoti labs laiks šādu lēmumu pieņemšanai.
- Tieši tā. Tāpēc ir svarīgi pašam ieraudzīt iespējas savai izaugsmei un personīgai attīstībai.
- Kāds šis laiks ir jums pašai?
- Eju cauri šim laikam kā ikviens cilvēks. Pirmajā brīdī manī bija noliegums, man tas nešķita tik nopietni, bet vienā brīdī sapratu, ka noliegums nepalīdz, un tad iestājās apmulsums. Pagājušajā nedēļā es nevarēju atrast sev vietu, jo tas bija milzīgs lēciens no viena dzīves ritma uz man pavisam nepazīstamu. Man bija daudz brīva laika, es runāju ar cilvēkiem, ar kuriem esmu uz viena viļņa, lai gūtu apliecinājumu tam, ka neesmu viena tāda apjukusi. Turklāt man ir tāda profesija, ka no manis sagaida spēju atbildēt uz visiem jautājumiem. Un tad es akceptēju - ir jānomierinās, nav jāpieņem pārsteidzīgi lēmumi.
Nedēļas beigās man jau sāka parādīties dažādas idejas, un dienasgrāmatā sāku ierakstīt plānus, lai pavisam nepazūd struktūra. Tad paskatījos apkārt, ieraudzīju šo to darāmu mājās, lielu kaudzi grāmatu, kurām sen nav bijis laika. Ieplānoju sev laiku brīvā dabā, staigājot garākus gabalus kājām. Izrevidēju virtuves skapīšus, apzināju krājumus un sāku plānot pirkumus, lai nav vairākas reizes jādodas uz veikalu. Un šonedēļ, kad man jau ir struktūra katrai dienai, esmu sākusi apzvanīt sev svarīgus cilvēkus un ļauties garām telefona sarunām, pat neskatoties pulkstenī. Atceros, ka vēl nesen vakaros biju tik nogurusi, ka nebija laika tik daudz kam...
- Kā prognozējat - vai pēc krīzes daudzi sāks jaunu dzīvi?
- Gribētu cerēt, bet tas noteikti nebūs masveidīgi. Domāju, ka tā rīkosies cilvēki, kuri par to jau bija domājuši, iespējams, pat plānojuši, un šis ir tikai kā jauns grūdiens, kā apstiprinājums tam, ka iet pareizā virzienā.
Tikai visiem es ieteiktu nepieņemt pārsteidzīgus lēmumus. Pēc krīzēm ir nepieciešams laiks, lai cilvēks atgriežas adekvātā situācijā, un impulsam ir jādod integrēšanās laiks, lai ar pilnu atbildības izjūtu var pieņemt lēmumu, kura pieņemšanā tikpat svarīgas kā jūtas, tā prāts. Tikai kara laika apstākļos lēmumi jāpieņem nekavējoties, bet šis nav karš, šī ir iespēja pārvērtēt savu dzīvi, piešķirt tai lielāku laimīgumu. Ja vari ko darīt laimīguma vārdā, tad nevajag atlikt, jo nav garantijas, ka arī vīruss neatņems tavu laiku.
- Tas nozīmē, ka tomēr esam kara laika apstākļos?
- Esam. Atbilstoši 21. gadsimtam.
