Darba tirgus mainās, un šo pārmaiņu procesā izzūd vai mazinās pieprasījums pēc dažām tā sauktajām vecajām profesijām, taču to vietā uzņēmumos ienāk daudz jaunu profesiju pārstāvji. Lielo datu zinātnieki, IT risku vadītāji – tikai dažas no profesijām, par kurām pirms 10–15 gadiem vēl nerunājām. Arī robotikas inženieri ir jaunpienācēji plašajā profesiju saimē. Kā kļūt par šādu speciālistu un kāda ir viņu darba ikdiena un izaicinājumi, plašāk stāsta Dmitrijs Ivančenko no uzņēmuma ABB.
- Kāds bija jūsu ceļš līdz robotikas inženiera profesijai?
- Kad skolā bija jāpilda dažādi karjeras testi, tie uzrādīja, ka man vēlamais ceļš ir tehniskais novirziens. Tas mani interesēja. 9. klasē apmeklēju programmēšanas kursus, tomēr līdz pat 12. klasei tā arī nebiju skaidri izlēmis, ko tieši vēlos darīt. Pēc rūpīgām pārdomām izkristalizējās divi virzieni: studēt datorzinātnes vai apgūt elektroinženiera profesiju. Izvēlējos otro variantu, jo mani piesaistīja tas, ka (atšķirībā no «klasiskās» programmēšanas) iekārtas, kuras programmēju, fiziski pastāv un es varu redzēt, kā manis ieprogrammētās iekārtas ietekmē citu iekārtu darbību. Uzsāku studijas Rīgas Tehniskās universitātes programmā Elektrotehnoloģiju datorvadība. Kopumā RTU mācījos piecus gadus [iegūts arī maģistra grāds]. Gribu gan paskaidrot, ka, absolvējot minēto programmu, nekļūst par robotikas inženieri, bet gan par elektroinženieri. Pateicoties praksei un pēc tam arī darba iespējām ABB, es pamazām caur projektiem arvien vairāk sāku strādāt tieši ar robotiem.
- Kāpēc par prakses vietu izvēlējāties ABB?
- Enerģētikas jomā uzņēmuma zīmols ir labi zināms. Apmeklējot RTU Karjeras dienas, pamanīju uzņēmuma stendu. Nedaudz vēlāk apmeklēju arī ABB atvēro durvju dienas. Man patika redzētais un iespēja iemācīties programmēt rūpniecībā lietojamās vadības ierīces, tāpēc vēlējos praksi iziet šajā uzņēmumā.
- Galu galā kļuvāt par pilntiesīgu darbinieku.
- Jā, praksi uzsāku 2013. gada vasarā. Pēc obligātās prakses noslēguma uzņēmums piedāvāja praksi turpināt (jau apmaksātu). Kad absolvēju augstskolu, tas bija 2015. gadā, kļuvu par pastāvīgu darbinieku. Sākotnēji strādāju ar projektiem, kas saistīti ar PLC programmēšanu (programmējamie loģiskie kontrolieri), nedaudz vēlāk tiku iesaistīts projektos, kas saistīti ar robotiku un robotiem.
- Kas ir robotikas inženiera galvenais uzdevums?
- Jebkurā rūpnīcā, ražošanas uzņēmumā var automatizēt daudzus procesus, kurus joprojām veic cilvēki. Mans uzdevums ir programmēt robotus atbilstoši tehniskajam uzdevumam, kas var atvieglot darbinieku ikdienu, piemēram, monotonus, fiziski smagus darbus uzticot veikt robotu sistēmām, lai cilvēki var vairāk laika veltīt intelektuālākām nodarbēm.
Līdz ar to manā pārziņā ir: 1) pārbaudīt virtuālā vidē robota un apkārtējo iekārtu izvietojumu, lai pārliecinātos, ka viss nepieciešamais robotam ir ērti aizsniedzams un pats robots netraucē citām iekārtām, ziņot, ja kaut ko vajag pabīdīt; 2) ieregulēšanas darbi, kuru rezultātā robots mijiedarbojas ar apkartējām iekārtām un veic savu darbu pēc iespējas efektīvāk un ātrāk. Ieregulēšanas darbos ietilpst robota darba instrumenta kalibrēšana; robota darba atskaites sistēmu kalibrēšana; robota kustības trajektoriju un punktu izveide/pārbaude; robota un citas vadības iekārtas savstarpējo datu apmaiņas pārbaude; sistēmas darbības pārbaude; 3) pēc ieregulēšanas darbiem vēl nepieciešams apmācīt uzņēmuma personālu darbībām ar robotu (pamatlietas, piemēram, kustināt robotu, ieslēgt un izslēgt robotu); 4) sagatavot dokumentāciju - robota lietošanas instrukciju (par to pašu, ko stāstu apmācības laikā) un aprakstu konkrētam projektam (piemēram, aprakstīt robota darba algoritmu, aprakstīt īsumā galvenās iekārtas, ar kurām robots strādā); 5) pēc projekta noslēgšanas palīdzēt risināt radušos jautājumus un problēmas, nepieciešamības gadījumā arī veikt labojumus robota programmā.
- Vienlaikus darbojaties ar vienu projektu?
- Jā, jo katrs projekts ir tehniski ļoti apjomīgs, tajā ir iesaistīti vairāki speciālisti. Tas ir komandas darbs.
- Cik aptuveni ilgs ir viena projekta īstenošanas laiks?
- Tas lielā mērā atkarīgs no apjomiem, darba uzdevumu specifikas, kādi robotam vai robotiem būs jāveic. Bet vidēji darbs vienā projektā ilgst no diviem līdz trīs mēnešiem
- Lūdzu, ieskicējiet vienu darba dienu robotikas inženiera darbā.
- Darbā esmu ap pulksten 8, tad notiek e-pastu izskatīšana. Pēc tam darba diena atkarīga no tā, kādā stadijā ir projekts. Ja ir projekta sākumstadija, tad lielāko dienas daļu pavadu pie datora - programmējot. Jāpaskaidro, ka robotu programmēšana iedalās divos posmos: offline programmēšana jeb darbs ar datoru, kad top robota programma virtuālajā vidē, virtuālā vidē tiek testēts, kā tas strādās. Kad robots un pārējās iekārtas ir uzstādītas pie klienta objektā, tad sagatavotā programma tiek ielādēta reālā robotā, un sākas online programmēšana jeb darbs ar robotu klātienē, kad soli pa solim pārbaudu robota darba funkcijas un sasaistu to ar citām iekārtām uzņēmumā.
- Kas aizņem vairāk laika - offline vai online programmēšana?
- Noteikti online programmēšana. Virtuālā vidē ir ideālistiska situācija, kad viss strādā, kā plānots. Taču ne vienmēr dzīvē ir tāpat. Ir situācijas, kuras nevar uzmodelēt. Tāpat ir virkne faktoru, kas var ietekmēt robotu funkciju izpildi. Bet to jau es redzu, esot uz vietas objektā.
- Ja ir konstatēta kāda problēma, ir jāatgriežas pie offline programmēšanas?
- Nē, to visu laboju klātienē objektā. Nav jēgas atgriezties atpakaļ virtuālajā vidē, izņēmums var būt kādas skices izveide, ko ērtāk ir uztaisīt datorā, nevis klātienē objektā, ja tur, piemēram, ir auksti vai pārāk trokšņaini.
- Kas, jūsuprāt, ir šīs specialitātes interesantākās darba šķautnes?
-Iespēja robotam savā ziņā dot dzīvību - es viņu programmēju vairākus mēnešus, tad nogādāju objektā, ieregulēju, un tas turpina strādāt uzņēmuma labā un atvieglo darbinieku ikdienu.
- Un šī darba lielākie izaicinājumi būtu…
- Programmēt robotu nav izaicinājums, izaicinājumi ir tehniska rakstura - katrā projektā ir kaut kas cits, piemēram, mums - jauni tehniskie risinājumi. Katram projektam ir sava specifika, nianses. Tām ir jāpielāgojas. Izaicinājums ir uzturēt «līmenī» konkrētas rakstura īpašības, piemēram, akurātumu, pacietību, it īpaši, ja projekts kavējas un aizņem vairāk laika, nekā bija plānots. Tas ir psiholoģiskā rakstura izaicinājums.
- Absolvējāt augstskolu 2015. gadā. Vai ar tur iegūtajām zināšanām pietiek vai ir jāmācās papildus?
- Ir jāpapildina savu zināšanu bagāža. Principā es mācījos darot. Kā jau iepriekš minēju, es izskolojos par elektroinženieri, par robotikas inženieri kļuvu laika gaitā. RTU gan piedāvā studiju programmu Intelektuālas robotizētas sistēmas, kas, manuprāt, detalizētāk skata robotizētu sistēmu uzbūvi, to darbības principus un vadību.
- Nākotnē būs pieprasījums pēc robotikas inženieriem?
-Domāju, jā. Pēc robotizētām sistēmām aug pieprasījums no uzņēmumu puses. Robotika ražošanas uzņēmumos - tā ir nākotne, arī Latvijā. Roboti arvien vairāk tiek iesaistīti ražošanas procesos. Un likumsakarīgi - būs vajadzīgi zinoši speciālisti, kas tos spēs uzprogrammēt un pielāgot uzņēmuma vajadzībām.
- Vai šo profesiju izvēlas meitenes?
- Galvenokārt šajā profesijā strādā puiši, taču var strādāt arī meitenes. Galvenais - lai ir interese par darba saturu.
- Vai atalgojums ir konkurētspējīgs?
- Atalgojums pārsniedz 1000 eiro, karjeras sākumā darba samaksa ir mazāka. Atalgojumu ietekmē arī tas, kādam tirgum strādā uzņēmums.
- Kādas izaugsmes iespējas piedāvā profesija?
- Piemēram, var kļūt par projektu vadītāju vai arī specializēties kādā konkrētā ražošanas jomā. Palielinoties darba pieredzei un zināšanām par to, kādus risinājumus labāk lietot, var profesionāli pāriet pie lietām, kas jau pēc specifikas tuvāk atbilst sistēmu projektēšanai (piemēram, kad jādomā par veselu ražošanas līniju, nevis tikai par vienu robotu sistēmu). Izaugsme ir arī tad, kad tavā pārziņā ir arvien lielākas un sarežģītākas robotu sistēmas. n
Pārpublikācija sagatavota projekta Karjeras atbalsts vispārējās un profesionālās izglītības iestādēs ietvaros, ko līdzfinansē Eiropas Sociālais fonds
Publikācijas avots: www.profesijupasaule.lv
