Kritiskā balss operas mijkrēslī – Vadims Žuravļovs

 
VADIMS ŽURAVĻOVS. Normālā situācijā dziedātājs, ja jūt, ka nevarēs galveno lomu dziedāt ar pilnu balsi, atceltu savu piedalīšanos pat pirmizrādē, bet Kaufmans šādu lēmumu nepieņēma, jo zināja, ka viņam piedos. Viņš jūtas kā popzvaigzne, kam atliek vien parādīties un publika jau ir sajūsmā ©Publicitātes foto

Pāris dienas pirms starptautiskās satiksmes pārtraukšanas Rīgā ar divām publiskām lekcijām viesojās operkritiķis Vadims Žuravļovs, Youtube kanāla Dievu mijkrēslis (Sumerki bogov) veidotājs. 12. marta vakarā koncertzālē Artissimo viņš dalījās pārdomās par tēmu Primadonnu laikmeta beigas, bet 13. martā aplūkoja šī gada simtgadnieka – Zalcburgas festivāla – vēsturi.

Operas kritikā Žuravļovs pārstāv jaunu formātu - videoblogu, kas sastāv no 15-30 minūšu gariem ierakstiem, kuros kritiķis spriež gan par jaunākajiem muzikālajiem iestudējumiem un nozīmīgiem koncertiem Krievijā, gan arī analizē jauniestudējumus, kas tapuši Eiropas operteātros - Vīnē, Berlīnē, Parīzē, Minhenē un citur. Savos vērtējumos kritiķis mēdz būt gana skarbs, pat ironisks, sevišķi apspriežot tos opermākslas aspektus, kas šo žanru mūsdienās pietuvinājuši masu kultūrai. Atsevišķos gadījumos var kaitināt Žuravļova viszinīgi kritiskie atzinumi, sevišķi par visā pasaulē labi pazīstamām operzvaigznēm, tomēr lielākoties viņa veidotajiem aktuālās problemātikas izgaismojumiem un mākslinieciskās kvalitātes vērtējumiem grūti nepiekrist.

- Kāpēc jūsu Youtube kanāla nosaukums ir Dievu mijkrēslis, kas ir skaidra atsauce uz Riharda Vāgnera cikla Nībelunga gredzens noslēdzošo daļu, taču vienlaikus signalizē par visa potenciālu bojāeju?

- Kanāls tapa pirms diviem gadiem, kad mani draugi ilgstoši bija pierunājuši dalīties ar sarunām par operu, kādas norisinājās mūsu lokā, apspriežot jaunākās tendences opermākslā, iestudējumus un dziedātāju sniegumu. Man aiz muguras ir daudzu gadu pieredze mūzikas žurnālistikā, esmu bijis Maskavas Lielā teātra mākslinieciskais menedžeris, tā ka saskarē ar nozari esmu bijis no visām pusēm un uzskatu, ka to pārzinu diezgan labi. Kanāla nosaukums Dievu mijkrēslis ir agrākais tulkojums operai, kuru tagad nereti tulko kā Dievu bojāeja (latviešu valodā joprojām Nībelunga gredzena tetraloģiju noslēdzošās operas nosaukums tiek lietots 20. gs. sākuma tulkojumā - Dievu mijkrēslis - L.M.). Man likās, ka bojāeju kā finālu operas žanrs pagaidām vēl nav sasniedzis, toties mijkrēslis lieliski raksturo daudzas mūsdienās bieži sastopamas parādības, piemēram, to, ka nupat par normu tiek uzskatīts fakts, ka operdziedātāji var atļauties iziet uz skatuves nesagatavojušies, dziedāt intonatīvi neprecīzi vai savam balss tipam neatbilstošu repertuāru un tamlīdzīgi. Pirms kāda laika es uzrakstīju rakstu Dieviešu mijkrēslis, kur pirmoreiz Krievijas mūzikas vēsturē salīdzināju divus izcilos mecosoprānus - Irinu Arhipovu un Jeļenu Obrazcovu. Šis salīdzinājums toreiz ļoti rezonēja ar sabiedrību, cilvēki zvanīja uz redakciju un šausminājās, kā es uzdrīkstos rakstīt negatīvā nokrāsā par Arhipovu un salīdzināt viņu ar Obrazcovu, kuru tolaik modē bija kritizēt, kamēr Arhipova bija neaizskarama. Vienā brīdī es sāku apkopot zvanus, un izrādījās, ka abu dziedātāju fani dalās tieši uz pusēm. Atcerējos šo gadījumu un sapratu, ka esmu nonācis pie videobloga nosaukuma.

- Vai esat formulējis sava kanāla misiju? Kas ir jūsu auditorija - drīzāk mūziķi vai operas žanra cienītāji?

- Galvenais mērķis sākotnēji bija vienkārši dalīties iespaidos par redzēto un dzirdēto, jo bieži dodos uz izrādēm un koncertiem ne tikai Krievijā, bet arī Eiropā. Taču nejauši sanāca tā, ka mani komentāri un viedokļi kļuva par savdabīgu opozīciju mūsdienu operas pamatplūsmai, un tajā patiesībā nav nekā slikta. No vienas puses - protams, vēlos uzrunāt opermīļus, arī tos, kuri maniem vērtējumiem un komentāriem nepiekrīt, tomēr vienlaikus mans kanāls ir paredzēts visplašākajai auditorijai, kuru varbūt interesē ziņas par jaunākajiem operu iestudējumiem, koncertiem un ar skatuves mākslām saistītajiem procesiem. Es daudz ceļoju un daudz skatos. Šajā sezonā vien esmu bijis tādos operteātros kā Metropoles opera Ņujorkā, Karaliskā Koventgārdena opera, Vīnes Valsts opera, Parīzes opera, Minhenes opera, Milānas Teatro alla Scala, Berlīnes operteātros. Nevar teikt, ka es speciāli pētu savu auditoriju, bet, protams, iespēju monitorēt skatījumu skaitu internets piedāvā, arī komentāru sadaļā redzu, ka manu sekotāju vidū ir gan daudz mūziķu, gan izglītotu klausītāju, kuriem mūsdienu pasaulē nav vienaldzīga kritiskās domāšanas pastāvēšana. Operas pasaulē kritiskā domāšana ir diezgan liels retums. Ir sabiedriskās attiecības, kuru uzdevums ir glīti iesaiņot un pasniegt publikai kādu mākslinieku, ir šo radīto tēlu atbalstoši komplimentējoši teksti, bet kritikas ir maz. Es cenšos joprojām attīstīt savu kritisko domāšanu un skaļi runāt par to, kas mani personīgi tā vai cita mākslinieka sniegumā neapmierina.

- Esat kādreiz arī saņēmis atgriezenisko saiti no dziedātājiem, pret kuriem vērsta jūsu kritika?

- Es ļoti daudz saņemu ziņas, jautājumus un komentārus no dziedātājiem, jo tik ilgi jau strādāju šajā nozarē, ka man vienkārši ir izveidojies samērā plašs personīgi pazīstamu operdziedātāju loks. Ar mani labprāt un daudz komunicē jaunie dziedātāji, un tas patiesībā man šķiet pats svarīgākais. Es saprotu, ka jaunajiem daudz vairāk nekā citiem ir nepieciešams atbalsts, jo dažādi agrākie principi, kas darbojās skatuves mākslās, mainās. Agrāk bija svarīgi daudz mācīties, mēģināt, attīstīties, bez tā nebija iespējami panākumi, un šobrīd konservatorijās un mūzikas augstskolās jaunos tā arī māca, taču panākumus nozarē gūst nevis tie, kas labi mācās, attīstās un izcili dzied, bet pavisam citi cilvēki. Tā arī ir galvenā disonanse, ar ko saskaras tie, kas izlēmuši profesionāli nodarboties ar operdziedāšanu. Analizēju šo problemātiku savā videoblogā un priecājos, ja varu kaut kā palīdzēt jaunajiem māksliniekiem saprast mūsdienu operas pasaules izaicinājumus.

- Kas, jūsuprāt, valda mūsdienu operas pasaulē? Kādreiz uzskatīja, ka galvenais ir diriģents, vēlāk valdīja solistu kults, pēc tam stafeti pārņēma režisors. Vai šodien tas ir menedžeris?

- Mūsdienu operas pasaulē var runāt par jauna tipa konglomerātu. Teātru menedžeri, aģenti, mākslinieciskie vadītāji, režisors, diriģents - rodas tāds klubiņš, kurā tiek nolemts, kurš kur dziedās, kam ļausim nopelnīt pieklājīgu naudu un taisīt starptautisku karjeru. Mūsdienās vairāk nekā jebkad agrāk nevar runāt par vienu galveno, kas visu nosaka, tās ir komandas, un tajās ļoti daudz ko nosaka cilvēciskais faktors - attiecības ar cilvēkiem, savstarpējie pakalpojumi karjeras būvēšanā un tamlīdzīgi. Režisori atlasa dziedātājus, ar kuriem ir labs kontakts un kuri ir gatavi iemiesot viņu idejas. Savukārt diriģenti ļoti bieži izvēlas ne tik labus solistus, jo ar tādiem ir viegli un ērti strādāt. Šo jautājumu esmu uzdevis pat ļoti augsta līmeņa diriģentiem, kuri tā arī atzinuši, ka ar viduvējiem solistiem strādāt ir daudz vieglāk nekā ar izciliem. Šausmīgi, vai ne?

- Nav noslēpums, ka operdziedātāji, īpaši dāmas, mūsdienās saskaras ar eidžisma jeb diskriminācijas pēc vecuma problēmu, tādēļ nereti tiek pieļautas kļūdas repertuāra izvēlē karjeras sākumā. Vai tam ir risinājums?

- Mūsdienās operu repertuārs ir daudz plašāks nekā kādreiz, tādēļ principā operdziedātāju karjeras, ja vien tās būvē gudri, var būt pat ilgākas nekā agrāk. Jautājums ir par to, vai dziedātāji pietiekami pārzina savu instrumentu un saprot, kurā brīdī kāds repertuārs ir atbilstošākais viņa balss iespējām konkrētajā brīdī. Viena no tendencēm dziedātāju vidū ir specializēties konkrētā repertuārā, piemēram, barokā vai Vāgnera operās, un savu potenciālu izkopt un realizēt konkrētā ietvarā. Tas ir vienkāršākais variants, izslēdzot kārdinājumus un riskus. Gudrs dziedātājs savukārt izkops tehniku tā, lai izslēgtu iespēju, teiksim, 40 gadu vecumā balsi pazaudēt, un izvēlēsies lomas atbilstoši savai vokālajai formai. Taču tā nav tikai operas specifika - arī citās jomās būs cilvēki, kuri dos priekšroku augstākam riskam un ātrai slavai.

- Kā atšķiras mūsdienu vadošie operteātri?

- Es teiktu, ka galvenās atšķirības ir sastāvu komplektēšanas principos. Teātros ar pastāvīgu trupu vienmēr pastāvēs konkurence un intrigas. Savukārt teātros, kur dziedātāji tiek nolīgti uz konkrētu iestudējumu un izrāžu skaitu, parasti atmosfēra ir daudz mierīgāka, jo nav par ko strīdēties. Labi operteātri mūsdienās nepārtraukti cenšas dažādot un paplašināt repertuāru tā, lai piedāvājumā būtu gan baroka operas, gan romantisma zelta repertuārs, 20. gadsimts, laikmetīgās operas pasūtījumi, jo tas apliecina institūcijas atbildību par žanra attīstību un tā tālāk. Taču daudz kas atkarīgs no vadības vīzijas. Daudzveidības ziņā lielisks piemērs ir Parīzes opera - tajā skan gan baroks, gan romantisms, franču operas, vācu operas, 20. gadsimta operas. Šobrīd arī vairs netiek uzskatīts, ka bērns pirmoreiz uz operu ir jāved uz baletu Riekstkodis. Mūsdienu vecāki tik ļoti vairs neuzmācas bērniem ar saviem priekšstatiem vai bērnības atmiņām, un tas ir apsveicami. Bērni ir ļoti atvērti arī laikmetīgajai operai, jo viņiem nav nekādu stereotipu, kuri būtu operas apmeklējuma laikā jāapstiprina vai jāapgāž. Repertuāra plānošana mūsdienās ir vieglāka, jo katru sezonu var veidot citādu kombināciju no dažādu laikmetu un stilu operām. Galvenais, lai būtu kas dzied, tā ir daudz lielāka problēma, īpaši repertuāra teātros, jo vieni un tie paši solisti, protams, nevar vienlaikus dziedāt baroku, Verdi un vēl 20. gadsimtu.

- Jūsu darbības laukā bijuši arī vokālie konkursi. Kā jūs pret tiem attiecaties?

- Esmu bijis vairāku starptautisku vokālo konkursu žūrijās un varu teikt, ka diezgan daudz esmu redzējis. Manuprāt, konkursi gandrīz vienmēr ir drusku negodīgi, tajos vienmēr ir daļa taisnības un daļa netaisnības. Visi cenšas bīdīt savējos, piemēram, itāļi vienmēr virzīs uz priekšu itāļus. Nesen Romā, piemēram, itāļi ļoti gribēja iedot pirmo vietu vienam itāļu mecosoprānam, starptautiskā žūrija pārbalsoja astoņas reizes, taču beigās panāca itālietei trešo vietu. Tajā pašā laikā - nezinu, kur šobrīd ir lietuviete, kas ieguva pirmo vietu, bet konkrētā itāliete dzied gan Koventgārdenā, gan Metropoles operā… Dziedātājiem jāsaprot, ka konkursi lielā mērā ir loterija. Jaunākais spilgtākais iespaids, kas to ilustrē, man personīgi bija pēdējā Operalia, kuras fināls norisinājās Prāgā. Kad paziņoja rezultātus, es burtiski biju šokā, jo tieši tie konkursanti, kas saņēma galvenās balvas gan operas, gan sarsuelu kategorijā, pēc manām domām, bija vājākie pretendenti. Krievijas operdziedātājiem savukārt Eiropas konkursi ir sporta veids, kur nav ko zaudēt, bet, ja paveicas, var vismaz dabūt naudas balvu vai kādu līgumu. Konservatorijas ražo milzīgā skaitā jaunos māksliniekus, kuriem vienkārši ir grūti dabūt darbu Krievijā, tāpēc viņi dodas meklēt laimi Rietumos, piemēram, Itālijā, kur tas ir tāds pašvaldību bizness, jo teju katrā ciemā ir kādas mūzikas pasaules slavenības vārdā nosaukts konkurss, samaksā kādus 100 eiro un - lūdzu! Mazliet žēl, jo principā konkursi varētu būt reālas starta platformas jaunajiem māksliniekiem, bet tā tas vairs nav, tie parasti pastāv inerces dēļ. Es vienmēr saku - paskatīsimies, kur būs tie konkursu uzvarētāji pēc pieciem vai desmit gadiem. Veiksmei mūsdienu skatuves mākslā ne vienmēr ir saistība ar profesionālo kvalifikāciju. No otras puses - ne jau visiem arī ir jādzied Metropoles operā vai jādiriģē Vīnes filharmoniķi.

- Jūsu grāmata Brīnišķīgā laikmeta beigas (Конец пекрасной эпохи) ir interviju apkopojums ar māksliniekiem. Vai beigas nozīmē, ka, jūsuprāt, arī mūsdienu operas pasaulē vairs nav jēgas dziedātāju portretu veidošanai kaut vai vēsturiskas dokumentēšanas nolūkā?

- Mani nekad nav īpaši aizrāvusi biogrāfiskā pieeja. Operdziedātājs vislabāk izpaužas mūzikā, un tā par viņu pasaka vairāk nekā biogrāfiski apraksti par dažādiem dzīves sīkumiem. Mūsdienu tehnoloģijas piedāvā ļoti plašas iespējas katram pašam iepazīties ar interesējošo dziedātāju ierakstiem gan audio, gan videoformātā, lielākā daļa iestudējumu tiek dokumentēti videoierakstos, kas, lai arī pastarpināti, tomēr sniedz tiešu iespaidu par mākslinieka profesionālo sniegumu, tāpēc, manuprāt, runāt par aprakstošā žanra norietu ir pamatoti.

- Savā lekcijā Primadonnu laikmeta gals jūs atklāti sajūsminājāties par Mariju Kallasu. Tajā pašā laikā taču zināms, ka šai primadonnai lai nu kā, bet vokālo problēmu bija pārpārēm. Kāpēc pret viņu neesat tikpat nesaudzīgs kā pret Annu Ņetrebko, kurai savā blogā bieži veltāt skarbus vārdus?

- Anna Ņetrebko manā skatījumā iemieso visu slikto, kas šodien raksturīgs operas pasaulei - ārišķība, virspusējība, pievēršanās masu izklaidēšanai, nevērība pret intonāciju, vulgāra uzvedība un tā tālāk. Marija Kallasa turpretī ir sava laika skatuves ikona. Ja dziedātāja savus trūkums spēj pārvērst tik ekspresīvos tēlos kā Kallasa, cepuri nost. Ir vispārzināms gadījums, kad Lukīno Viskonti veidotajā Traviatas iestudējumā Milānas La Scala vajadzēja apklusināt sašutumā kurnošās un protestējošās sieviešu dzimuma klausītājas, kurām nebija pieņemams Kallasas seksapīls. Kallasa bija pēdējo belkanto mohikāņu skolniece, kura paralēli bija spējīga dziedāt Džokondu un Lučiju. Protams, ka viņai bija daudz vokālo trūkumu - briesmīgas pārejas notis, nevienmērīgs elpas balsts, kas labi dzirdams ierakstos, es nemaz to nenoliedzu. Taču Kallasa mācēja ne tikai spēlēt uz publiku, bet arī iespēju robežās savus vokālos trūkumus pārvērst par efektiem, tāpat kā Edīte Gruberova, un tā tomēr ir meistarība, nevis iedomāta primadonnas stāvokļa eksponēšana, kā tas ir Ņetrebko gadījumā.

- Jūs mūsdienu operdziedātājus salīdzināt ar popzvaigznēm, pārsvarā ar neglaimojošu nozīmi. Piemēram, kas ļauj Jonasu Kaufmanu pieskaitīt «popzvaigznēm»?
- Diezgan vienkārši - Jonass Kaufmans ir glīts, šarmants vīrietis ar cirtainiem matiem, un izskata trumpis joprojām ir noteicošais sieviešu auditorijā. Publika viņam ir gatava piedot gandrīz visu, pat to, ka viņš, piemēram, nesen Koventgārdenā Florestāna partiju Bēthovena operā Fidelio dziedāja pusbalsī. Kad kāds par to iepīkstējās, uzreiz tika nolinčots - kā jums nav kauna, mākslinieks taču ir apslimis un tomēr nepievīla mūs, nodziedāja pirmizrādi kaut vai pusbalsī! Patiesībā taču normālā situācijā dziedātājs, ja jūt, ka nevarēs galveno lomu dziedāt ar pilnu balsi, atceltu savu piedalīšanos pat pirmizrādē, bet Kaufmans šādu lēmumu nepieņēma, jo zināja, ka viņam piedos. Viņš jūtas kā popzvaigzne, kam atliek vien parādīties un publika jau ir sajūsmā. Taču katrs cilvēks izvēlas pats savus plusus un mīnusus mūsdienu operas pasaulē. Es kā kritiķis varu tikai piedāvāt alternatīvu viedokli, kas var šķist pretenciozs, tomēr liks aizdomāties, varbūt vairāk iedziļināties, iepazīt un nonākt pie saviem kritiskajiem secinājumiem.

Vadims Žuravļovs

  • Operas kritiķis, žurnālists, videobloga Dievu mijkrēslis autors
  • Mākslas zinātņu doktors, aizstāvējis disertāciju par Zalcburgas festivāla vēsturi.
  • Publicējies vairākos Krievijas dienas preses izdevumos, žurnālā Russkaja misļ (Francija), Opernwelt (Vācija), vadījis autorprogrammas radio un TV - Eho Moskvi, RTR, Kultura, sarakstījis grāmatu par režisoru Dmitriju Čerņakovu u.c.
  • 2002-2009 bijis Maskavas Lielā teātra radošās plānošanas daļas vadītājs, ar kura gādību Maskavā izrādīti Roberta Vilsona, Pētera Konvičnija, Greiema Vika, Dmitrija Čerņakova, Deklana Donelana u.c. režisoru iestudējumi.
  • Izveidojis populāru lektoriju par operu krievu valodā, lekcijas lasītas Berlīnē, Parīzē, Zalcburgā, Eksānprovansā un citur.