Aktrise Gunta Virkava: Mums vajadzētu būt laimīgākām

 
CITRONS UN ĶIPLOKS. «Es jau daudzus gadus no rīta tukšā dūšā izdzeru glāzi ūdens ar citrona sulu – tas palīdz stiprināt imunitāti un justies možākai. Bet šajā laikā, iespējams, der ieklausīties Krievijas profesora Leonīda Rošaļa ieteikumā ik rītu tukšā dūšā apēst ķiploka daiviņu, to nevis sakošļājot, bet norīt, smalki sagrieztu, uzdzerot siltu ūdeni. Es tā tagad daru un jūtu, ka viss ir labi, nav pat specifiskās smakas,» iesaka aktrise Gunta Virkava ©Ģirts Ozoliņš/F64 Photo Agency

«Es atzīstu, ka neesmu eņģelis ar spārniņiem, bet – visi aktieri taču ir dulli. Es, protams, atvainojos ikvienam, kam esmu nodarījusi pāri, tomēr es uzskatu, ka ikviens cilvēks ir pelnījis, lai viņam tiktu dota otra iespēja. Un, ja tas tiek solīts, skumji, ka solījums netiek turēts,» saka skatītāju mīlētā aktrise Gunta Virkava.

Dienu pirms valstī tika izsludināta ārkārtējā situācija saistībā ar koronavīrusa izraisītās slimības Covid-19 izplatību, teātra klubā Austrumu robeža pirmizrādi piedzīvoja Ivara Šterna sarakstītā situāciju komēdija ar mazliet melnīgsnēju pieskaņu Nu, johaidī - afēra!. Guntai Virkavai tajā uzticēta Annas loma.

Annas dzīvi nevar nosaukt par izdevušos - pirms 27 gadiem viņas mīlētais vīrs paziņoja, ka ir iemīlējies citā, un pameta viņu ar sešgadīgu dēlēnu. Visu turpmāko dzīvi Anna bija spiesta upurēt dēla Makša labā, smagi strādājot, brīžiem piemirstot par viņa audzināšanu. Bet katram cilvēkam ir tiesības uz laimi... Visus šos gadus Anna cītīgi glabāja kādu noslēpumu - cerībā, ka pienāks diena, kad dzīves grāmatā varēs atvērt jaunu lapaspusi. Šodien Maksim ir dzimšanas diena, viņu apciemo kāds negaidīts viesis, un - sākas gandrīz vai krimināli notikumi. Sākas grandioza afēra!
Pārējās lomās: Ivars Kļavinskis, Zane Aļļēna un Ivars Šterns.

Sakarā ar valstī izsludināto ārkārtas stāvokli, arī Austrumu robežā visu pasākumu norise ir pārtraukta līdz 14. aprīlim.

Par cilvēciskām vērtībām

«Jauniestudējums Nu, johaidī - afēra!, ko paguvām vienreiz nospēlēt, tapa diezgan ilgi. Sākām mēģināt ar režisoru Valdi Lūriņu, bet aktieru slimošanas dēļ - paldies, Dieviņam, mani viņš no tā pasargāja - daudzi mēģinājumi tika atcelti. Arī režisors saslima, tāpēc iestudējumu pabeigt uzņēmās Ivars Kļavinskis, un mēs visu paveicām gods godam. Protams, šis darbs izvērtās nedaudz savādāks, nekā sākotnēji bija iecerēts, mainījās arī nosaukums, tomēr jāatzīst, ka pirmizrādē mums nebija kauns stāvēt uz skatuves,» saka Gunta Virkava, neslēpjot, ka teātrī tā mēdz būt, ka izrāde skatītājiem tiek nodota pusgatava vai - materiāls ir tāds, ko aktieriem ir neērti spēlēt, jo īsti nav, ko skatītājam pateikt. «Man ar manu Annu ir, ko skatītājam teikt,» uzsver talantīgā skatuves māksliniece, norādot, ka šī izrāde stāsta par vērtībām - mantiskām un cilvēciskām. Par to, kā cilvēks mainās, kādas necilvēciskas īpašības viņā parādās naudas un mantas dēļ. «Mēs risinām arī ģimeniskas problēmas - mātes un dēla sarežģītās attiecības, kādas veidojas mātes pārlieku lielās mīlestības dēļ pret dēlu. Runājam par saasinātām savstarpējām attiecībām, tostarp par vīrieša nodevību. Bet, lai izrāde nebūtu sadzīviski reālistiska, esam atraduši formu, kā to vispārināt, un krāsas, kā to akcentēt,» stāsta Gunta Virkava, piebilstot, ka viņas draudzene, noskatījusies šo izrādi, teikusi, ka viņai bijis ļoti žēl Annas. «Un tas ir ļoti labi! Jo tas nozīmē, ka šī komēdija, liekot līdzpārdzīvot, ir sasniegusi savu mērķi. Jo teātrim ir jāsniedz skatītājam emocijas - un nav tik būtiski, vai tie ir smiekli vai asaras,» aktrise uzskata.

Savas Annas advokāte

Gunta Virkava priecājas par savu jauno raksturlomu, sakot, ka vislielāko gandarījumu viņai sagādāja tieši mēģinājumu process, kura laikā, izejot cauri garam psihoanalīzes procesam, vajadzēja iekļūt Annas ādā. «Es vienmēr mēģinu būt savas lomas advokāte, atrast, kāpēc konkrētais cilvēks ir tieši tāds, kāpēc nonāk tik neordinārās un negaidītās situācijās. Protams, teātris ir palielināmais stikls, tas sublimē problēmas, kurām būtu jāpievērš uzmanība, paspilgtina notikumus. Un tāpēc šis analīzes process parasti ir tik garš. Jo tas nav tik vienkārši - iemācies tekstu, ej uz skatuves un runā. Nav taču tā. Sirsniņa sitas, nervi iet pa gaisu, bet - laikam esmu sadomazohiste, jo man tas viss patīk. Tas liek kustināt smadzenes un par daudz ko domāt,» smaidot stāsta pieredzējusī teātra un kino aktrise.

Gunta Virkava nedomā, ka Anna viņai pašai ir ko jaunu un būtisku iemācījusi, bet aktrisei ir svarīgi caur šo lomu aicināt skatītājus domāt par savu dzīvi, to paanalizēt un, iespējams, kaut ko arī saprast. «Varbūt mums, sievietēm, vajadzētu būt laimīgākām...? Tāds varētu būt galvenais manas Annas vēstījums. Nenolaidiet rokas, nepaļaujieties uz likteni un neticat tam, veidojiet savu dzīvi pašas!»

Būt savā profesijā

Aktrise pati ir spilgts piemērs tam, kā nenolaist rokas, kā nepadoties dzīves grūtību priekšā, kā nenokrist no zara, ko pirms dažiem gadiem nežēlīgi zāģēja dzeltenā prese, liekot nonākt pretrunīgu viedokļu krustugunīs. «Protams, tas viss bija sāpīgi. Es arī atvainojos ikvienam, kam esmu nodarījusi pāri, tomēr uzskatu, ka ikviens cilvēks ir pelnījis, lai viņam tiktu dota otra iespēja. Jo īpaši, ja viņš nožēlo un ir spējis piecelties. Tas ir pirmkārt. Otrkārt, man tika solīts, ka varēšu atgriezties savās mājās, kur esmu nostrādājusi četrdesmit sešus gadus. Un, lai arī par savu esību esmu atgādinājusi, skumji, ka tie bija tikai solījumi...» Guntas Virkavas balsī jaušams sarūgtinājums, jo ievainota ir viņas iekšējā pasaule, un to nevar noslēpt. Un tomēr aktrise nepadodas, turpinot dzīvi tvert ar gaišu smaidu, pat iedvesmojot ar savu vitalitāti un dzīvesprieku. Un viņa arī turpina būt savā profesijā, ar ko, kā pati saka, ir saindējusies nedziedināmi un ko viņai neviens nevar atņemt.

«Man nevienam vairs nekas nav jāpierāda. Esmu daudz, lielas un brīnišķīgas lomas spēlējusi, nekad tikai ar paplāti uz skatuves neesmu stāvējusi. Režisori man ir uzticējušies, ko es ļoti novērtēju, un es uzskatu, ka man nevajag sevi kā īpaši vairs apliecināt. Man vienkārši vajag darboties, vajag būt šai izrāžu mēģinājumu procesā, jo - es mīlu savu profesiju. Es tāpēc nekad nedižojos, uzskaitot savas skaistās lomas, ko esmu nospēlējusi, jo es mīlu šo darbu pašu par sevi. Un tā nav vēlme izrādīties uz skatuves vai gozēties uz žurnālu vākiem un avīžu slejās. Es vienkārši esmu ar to saindēta - būt šai procesā, analizēt cilvēkus, viņu savstarpējās attiecības, meklēt arvien jaunas formas un paņēmienus, kā par to runāt ar skatītājiem,» stāsta skatītāju mīlētā aktrise.

Skatītājs ciena un mīl

Jā, skatītāji Guntu Virkavu mīl un, satiekot aktrisi izbraukuma izrādēs, neslēpj, ka ir viņiem vajadzīga. «Es neesmu teātra kritiķu ļoti lutināta, bet no saviem skatītājiem gan esmu dzirdējusi ne tikai skaļus un patiesus aplausus, bet arī daudz ļoti jauku un mīļu vārdu. Pasniedzot ziedus pēc izrādēm, viņi nekautrējas atzīties, ka mīl mani. Domāju, katram aktierim ir ļoti patīkami sajust, ka skatītājs viņu ciena un mīl,» saka Gunta Virkava.

Atgriezties teātra štatā viņa nemaz nealkst, bet, ja nāktu kāds piedāvājums nelielai lomai, aktrise būtu gatava sadarbībai. «Es gribu dzīvot brīvāka cilvēka dzīvi, un neko lielu man arī vairs nevajag. Bet bez darba es nevaru. Atceros, kā mans tētis [viens no ievērojamākiem cirka māksliniekiem, leģendārais žonglieris Alfons Virkavs (1909-1988)] teica, ja aizies no sava darba, ar viņu būs cauri. Un tā arī bija - viņš pēc tam diezgan ātri aizgāja mūžībā,» atminas Gunta Virkava.

Pie skatītājiem visā Latvijā viņa šo gadu laikā devusies - un turpinās to darīt, kad pēc ārkārtējās situācijas valsts atgriezīsies ierastajā ikdienas režīmā - ar divām komēdijām: Sirēna un Viktorija, kurā spēlē kopā ar Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieri Jakovu Rafalsonu un aktrisi Aīdu Ozoliņu, un Mīli mani! - duetā ar aktieri Zigurdu Neimani. Un spēlēs arī jaunajā izrādē Austrumu robežā. «Priecātos par vēl kādu piedāvājumu, un ar to man tad arī pietiktu,» viņa piebilst.

Turamies un izturam!

Bet līdz 14. aprīlim, kad valstī izsludināta ārkārtējā situācija, Gunta Virkava brauks pie sava drauga uz Roju, kuram tur ir skaisti iekopts īpašums un kur iespējams baudīt brīnišķīgu atpūtu svaigā gaisā, un iespējams, aizbrauks padzīvot pie savas draudzenes uz Siguldu. «Nekur neskriešu, jo visi projekti ir atcelti. Protams, šī situācija mani ļoti uztrauc, jo man vēl nav pensijas - izrādes ir vienīgais manu ienākumu avots. Bet nu laikam mums visiem kāds ir uzlicis šo pārbaudījumu, un es domāju, ka mēs saprotam, kas ir šis kāds. Jo visa cilvēce bija aizgājusi pa nepareizu ceļu. Pa ļoti nepareizu ceļu, kurā bija pazudušas cilvēciskās vērtības. Cilvēki bija palikuši alkatīgi, ļauni, skaudīgi. Mums visiem ir jāattopas, jāpārskata savas vērtības, un šī situācija mūs tagad mēģina vest pie saprāta - kāpēc mēs karojam, kāpēc viens otram kaut ko atņemam, kāpēc esam tik atkarīgi no naudas, kāpēc neprotam dzīvot laimīgi un mierā...? Jā, šis ir liels trieciens pa galvu mums visiem, jo mēs visi šīs situācijas priekšā esam neaizsargāti un kaili. Vai tiešām mēs neaptversim, ka kaut kas jādara savādāk, lai mēs kā civilizācija neiznīktu pavisam...?» Gunta Virkava ir nopietni aizdomājusies.

Bet Neatkarīgās lasītājus viņa aicina sargāt vienam otru, būt līdzās. Varbūt ne burtiskā nozīmē, bet saliedēti un cilvēcīgi. «Kāds no augšas mums liek atgriezties pie cilvēcīgām savstarpējām attiecībām, kas arī ir būtiskākais, kas cilvēcei dots - ka cilvēks ar cilvēku var sarunāties. Es ticu, ka daudzi ir sabijušies, bet vajag savākties un neļauties panikai. Turamies un - izturam! Un drīz atkal tiekamies!»

Gunta VIRKAVA

- Aktrise

- Dzimusi 1951. gada 28. janvārī

- Izglītība: Latvijas Kinoaktieru studija (kinoaktrises specialitāte, 1970); Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultāte (1975)

- Latvijas Nacionālā teātra štata aktrise (1975-2017)

- Kino debitējusi 1967. gadā - epizodiskā lomā filmā Kad lietus un vēji sitas logā, bet 1969. gadā - galvenajā lomā filmā Es, Francisks Skorina (Belarusfiļm)

- Filmējusies Rīgas kinostudijas, Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas un Igaunijas kinostudiju filmās

- Lomas TV seriālos: Tumsas puķe (1998), Ferdinands Lieliskais (2202-2003), UgunsGrēks (2015-2016)

- Spēlē izrādēs: A. Gaļina komēdijā Sirēna un Viktorija (rež. F. Deičs/J. Rafalsons, 2015), komēdijā pēc A. Birbeles lugas motīviem Mīli mani! (rež. Z. Neimanis, 2018) un I. Šterna situāciju komēdijā Nu, johaidī - afēra! (rež. V. Lūriņš/I. Kļavinskis, 2020),

- Bijusi precējusies ar aktieri Rolandu Zagorski. Meita Elizabete Zagorska ir dziedātāja. Trīs mazmeitas: Loreta (19), Luīze (11) un Emma (3)

- Aktrises dzīvesstāsts lasāms Ainas Liepiņas grāmatā Gunta Virkava. Nakts sarunas (2013)