Par to, kā Jūrmalas dome ir «uzmetusi» basketbola komandu, par Latvijas sporta spēļu dzīvi koronavīrusa ēnā un citām aktualitātēm Neatkarīgās intervija ar biedrības Jūrmalai un sportam vadītāju Jāni Voinu.
- Biedrība Jūrmalai un sportam organizē un nodrošina basketbola komandas SilJa darbību. Pirms priekšlaicīgā sezonas noslēguma notika komandas nosaukuma maiņa - no Jūrmala Betsafe uz SilJa. Kā saprast šo nosaukuma maiņu?
- Šī bija komandas trešā sezona. Komandas ģenerālsponsors līdz šim bija Jūrmalas dome. Bija basketbola komanda, kuras ģenerālsponsors bija Jūrmalas pašvaldība, kas finansēja apmēram divas trešdaļas no kopējā komandas budžeta. Pagājušajā gadā mums parādījās liels sponsors Betsafe, ar kura nosaukumu startējām.
Savukārt SilJa no pirmās dienas jau bija atbalstītāja un ir arī tagad.
Problēmas sākās šogad, kad Jūrmalas dome nebija spējīga vai nevēlējās sniegt mums solīto finansiālo atbalstu. Pagājušajā gadā pašvaldības budžetā bija paredzēta konkrēta summa mūsu basketbola komandai. Daļu no šīs summas saņēmām pavasarī, bet otru daļu rudenī vairs nesaņēmām. Šogad sezona noslēdzās ātrāk nekā parasti dēļ koronavīrusa, un mēs nolēmām, ka komanda vairs nevar palikt ar iepriekšējo nosaukumu, kurā ir vārds «Jūrmala». Jo diemžēl pašlaik Jūrmala ir mūs piemānījusi ar to, ka nav izpildījusi savus solījumus. Līdz šim nekad netika teikts, ka Jūrmala negribētu atbalstīt profesionālo sportu. Droši vien, ka pašvaldība plāno tieši šo argumentu izmantot, pamatojot savas pašreizējās darbības. Ja viņi būtu pateikuši pagājušā gada vasarā, ka atbalsta nebūs, būtu cita situācija - tad kluba nav, un ejam mājās. Taču viņi novilka līdz marta vidum un tikai tad pateica, ka finansiālu atbalstu mums vairs nesniegs.
- Tas, ko jūs stāstāt, izklausās pēc nesaprotama absurda.
- Tā tas tiešām ir. Līdzšinējā kārtība bija tāda, ka nebija kādu oficiālu dokumentu, kas uzliktu par pienākumu pašvaldībai finansēt basketbola komandu, bet bija budžetā paredzēta nauda šim mērķim. Tādā veidā pašvaldība varēja turēt komandu īsā saitītē - lai kāds no komandas vadības nevarētu kaut ko bilst, darīt ko tādu, kas nepatīk domes vadībai. Un tad kaut kas nepatika, un domes vadība sāka izdomāt aizbildinājumus, lai naudu nedotu.
- Kāds ir iemesls, kāpēc naudu nepiešķīra?
- Ir tā, ka oficiāli nekāds iemesls netiek pausts. Ir gan neoficiāli viedokļi, kas man ir zināmi, sazinoties ar domes pārstāvjiem. Tas ir tāds, ka pilsētas mēram Gatim Truksnim nezin kāpēc nepatika manas aktivitātes Latvijas Zemnieku savienībā. Atklāti man neviens to nav sacījis, bet galvenais neoficiālais iemesls ir manas politiskās aktivitātes Zaļo un zemnieku savienības ietvaros. Esmu aizgājis no Latvijas Zaļās partijas un iestājies Latvijas Zemnieku savienībā. Tas acīmredzot nav paticis Truksnim, un, tā kā Jūrmalā ir šā viena cilvēka diktatūra, lietas nekust uz priekšu, ja viņš neuzliek savu parakstu un zīmogu.
- Par kādām summām ir runa?
- Sezona mums ir no septembra līdz maijam, savukārt pilsētas budžets tiek veidots decembrī. Summa, ko gaidījām no domes, bija 140 tūkstošu eiro. No janvāra līdz maijam mums vajadzīgi 80 tūkstošu, bet no septembra līdz decembrim - 60 tūkstošu.
- Kā var noprast, ar šo naudu vien nepietiek, lai komanda varētu pastāvēt.
- Jā, mums bija arī finansējums no uzņēmuma Betsafe, no uzņēmuma SilJa. Ar to varējām izmaksāt algas, samaksāt kādus parādus, daļēji samaksāt un pārlikt maksājumus. Cerētais Jūrmalas pašvaldības atbalsts bija apmēram divas trešdaļas no visa finansējuma. Cerējām, ka kuru katru brīdi būs arī pašvaldības atbalsts. Pati tā nostāja, vai vajag Jūrmalai profesionālo sportu vai nevajag, ir jautājums, ko dome var lemt. Mēs pat nepretendējam uz to, lai dome lemtu, ka pilsētai vajag mūsu komandu. Bet mēs esam sašutuši par to, ka mūs iznīcina ar «atpakaļejošu datumu». Čempionāts ir beidzies, bet mēs esam palikuši parādā.
- Tātad klubam ir parādi un nav skaidrības par nākotni?
- Tieši tā. Klubam ir parādi pret spēlētājiem un sadarbības partneriem - ar autobusu esam braukuši, ēdnīcā ēduši, zālēs trenējušies. Tāpat sporta tērpi un apavi jāpērk, medicīna jāapmaksā, visas sezonas garumā tas ir bijis vajadzīgs. Bet tagad ir izveidojies parāds, ar kuru jātiek galā. Komunikācijā ar pašvaldību mūsu uzstādījums bija, ja jūs nevarat uzreiz pārskaitīt visu finansējumu, iedodiet vismaz daļu, lai varam izmaksāt algas spēlētājiem. Basketbola spēlētāji saņem algas tikai sezonas laikā - tie ir astoņi mēneši. Pēc tam viņi trīs mēnešus dzīvo no tā, ko ir iekrājuši. Tā kā nākamā sezona paredzēta tikai septembrī, spēlētāji tagad dzīvo ļoti neapskaužamā situācijā. Taču šie argumenti pašvaldības vadību nepārliecina.
- Jūrmalas komanda ir apmēram trešā ceturtā spēcīgākā Latvijā - aiz VEF un Ventspils?
- Tieši tā - mēs esam komanda, kas cīnās par trijnieku. Pagājušajā gadā mēs cīnījāmies ar Ogri par trešo vietu, bet zaudējām. Šogad mēs sezonā ar galveno konkurentu Ogri esam nospēlējuši 1:1 un, ja būtu izslēgšanas spēles, cīnītos atkal par vismaz trešo vietu. Lai gan esam stabila četrinieka komanda, mums ir viens no mazākajiem budžetiem līgā.
- Kā jūtas leģionāri, kas spēlē jūsu komandā?
- Ir mums arī ārzemju spēlētāji. Viņi ienes tādus spēles elementus, kas pašmāju basketbolistiem nav raksturīgi. Viņi nebaidās uzņemties iniciatīvu. Mūsu komandā katru gadu ir bijuši divi vai viens ārzemju spēlētājs, kas spēlē tādās pozīcijās, kur mums pašiem trūkst spēlētāju.
Viens no ārzemniekiem pie mums spēlē jau divus gadus, viņš ir lietas kursā par to, kas notiek.
- Kādu jūs redzat komandas nākotni? Pieņemot, ka koronavīrusa sērga pāries, būs jauna sezona. Varbūt komandai jāpamet Jūrmala un jāatrod cita mājvieta?
- Protams, nav izslēgta spēlēšana kaut kur citur. Pašlaik ir krīze, un visiem paliks mazāk naudas - arī uzņēmumiem. Apzināsim iespējas, apsverot arī tādu variantu kā pārcelšanos uz citu pilsētu. Taču pašlaik klubs ir pārtraucis savu darbību un strādā pie tā, lai nokārtotu savas saistības.
- Komandas treneris Mārtiņš Gulbis plašsaziņas līdzekļos ir ļoti emocionāli izteicies par radušos situāciju, kurā viņš jūtas pazemots. Viņš sacīja: «Jūrmalas domei, nepildot finansiālos nosacījumus, laikam liekas, ka basketbolisti un treneri ir lelles, ar kurām var rotaļāties.»
- Viņš ir viens no talantīgākajiem jaunās paaudzes treneriem un dažkārt izsakās ļoti emocionāli. Tā kā viņš ir komandas galvenais treneris, viņš ir informēts par komandas finanšu lietām un ir sašutis par domes rīcību. Vēl pavisam nesen - decembrī - Jūrmalas sporta gada balvas pasākumā Gatis Truksnis uzrunāja gan treneri, gan komandas kapteini, apgalvojot, ka visas finanšu problēmas tuvākajā laikā tiks atrisinātas. Taču pēc tam šis solījums nav pildīts.
Gulbis un komanda dara savu darbu un dara ļoti labi. Viņš ir arī Latvijas sieviešu izlases galvenais treneris - sporta personība, kura sacītajā ieklausās. Nu var jau būt, ka Trukšņa kungs kaut kad tomēr atcerēsies, ka viņš arī Gulbim kaut ko ir solījis.
- Koronavīrusa dēļ tiek atceltas sacensības, arī Nacionālā basketbola līga (NBA) Amerikā ir pārtraukusi čempionātu. Tāpat arī Latvijā viss ir atcelts. Kā Latvijas basketbolisti pārdzīvo šo sociālās distances un pašizolācijas laiku?
- Mēs apzināmies, ka viegli nebūs. Ja salīdzinām sevi ar NBA, tad tur ir viena ļoti būtiska atšķirība. ASV basketbols ir bizness - viņi ar to pelna naudu. Viņiem ir liels tirgus, translācijas, reklāmas. Bet Latvijā sports nav bizness. Ir politiķi, kas iestājas par to, ka pašvaldībām nav jāatbalsta sports. Bet tad basketbola un citu sporta veidu līmenis dramatiski kristos - mēs nebūtu vairs augstākajā sabiedrībā, bet pagalam vājā līmenī. Bez pašvaldību atbalsta spēlētāji aizbrauks uz ārzemēm, un vietējā čempionātā spēlēs tikai skolēni, studenti un veterāni. Šajā situācijā, kāda ir pašlaik Latvijā, privātais ieguldījums sportā pastāv, taču tas ir nepietiekams. Privātie atbalstītāji mēdz būt cilvēki, kas paši spēlējuši, kam tā ir sirdslieta, vai arī kādu politisku aprindu ļaudis, kas sportu atbalsta kādu politisku motīvu dēļ. Acīmredzot mūs gaida ļoti grūts laiks. Tiek lēsts, ka kopējais finansējums sportam samazināsies uz pusi. Tas draud ar to, ka samazināsies sacensību kvalitāte un arī skatītāju interese ies mazumā. Nopelnīt ar biļetēm un reklāmu Latvijas sportā nav iespējams - ar biļetēm nav iespējas nosegt pat tekošos spēles izdevumus. Situācija ir bēdīga, un tāda tā būs ne tikai Latvijā, bet visur. Samazināsies naudas daudzums sportā, un, kamēr ekonomika neatkopsies, būs ļoti grūti.
- Valdība ir mobilizējusi divus miljardus eiro, lai saglābtu biznesa infrastruktūru.
- Protams, ir labi, ka tiek kaut kas domāts. Krīze parāda mūsu ekonomikas mīnusus - to, ka mums viss balstās uz pakalpojumiem, bet ražošanas ir maz. Tiklīdz mums nav pakalpojumu ņēmēja, mums iestājas stāvoklis, kad jādomā par izdzīvošanu.
Valdībai jāatrisina jautājums, kā, dalot šos miljardus, panākt vislabāko efektu, nevienu neatstājot malā. Varbūt nevajag atbalstīt tos, kas pirms krīzes nebija godīgi pret valsti?
- Vai azartspēļu infrastruktūra arī būtu tā, kas jāatbalsta?
- Šī nozare ir bijusi labi pelnoša, bet tagad ir dīkstāvē. Šī nozare labi pelna, taču nerada pievienoto vērtību. Es domāju, ka tai jāatrod savas iekšējās rezerves, lai šo laiku pārdzīvotu. Es neredzu pamatu runāt, ka valdībai vajadzētu atbalstīt konkrēti šo nozari. Es zinu, ka šīs nozares vadītāji daudz līdzekļu ziedo labdarībai, kultūrai un sportam, bet domāju, ka viņi var pārdzīvot šo grūto periodu paši. Es uzskatu, ka jāatbalsta tās nozares, kas rada pievienoto vērtību. Labāk ieguldīt naudu ražošanā, jo tikai ražošana varēs izvilkt valsti no krīzes.
- Ražošanai ir grūti laiki - kādas metāla konstrukcijas, ko sametina, piemēram, Jelgavā, būtu jāved uz Skandināviju, taču vīrusa dēļ transports ir traucēts vai apstājies.
- Tāpēc šīm nozarēm ir jāsniedz atbalsts. Man ir pazīstami uzņēmēji, kas tieši Jelgavā ar to nodarbojas, un ir skaidrs, ka viņi jāatbalsta. Viņi strādāja iepriekš, radīja augstu pievienoto vērtību, nodrošināja darba vietas, viņiem nebija nodokļu parādu. Šāda veida uzņēmējdarbība ir pelnījusi, lai tagad dīkstāves laikā saņemtu valstisku atbalstu. Jāatbalsta eksportspējīgi uzņēmumi, lai viņi var pārdzīvot šo dīkstāves laiku. Ja viņi to pārdzīvos, viņi pēc vīrusa krīzes beigām atkal ražos.
- Jūs iepriekš kā piegāžu un iepirkumu eksperts esat darbojies vairākās tādās jomās, kas pašlaik vairāk vai mazāk cieš no krīzes - ar būvmateriāliem, viesmīlību, ēdināšanu. Tad jau zināt, kā jūtas šo jomu uzņēmēji?
- Viņi ir norūpējušies. Ir problēmas ar piegādēm, jo robežas ir slēgtas. Viens man zināmais piena produktu ražotājs jūtas apdraudēts, jo tam nav iespējas visu apturēt - veikali joprojām strādā un produkcija ir jāražo. Pārtikas produktu ražotājiem ir vēl daudz grūtāk nekā metāla konstrukciju ražotājiem - metāla konstrukcijas nebojājas ātri, tās var mazliet pagaidīt, bet piens nevar stāvēt noliktavās.
Privātais sektors noteikti zina, kāda palīdzība vajadzīga. Domāju, ka valdībai vajag daudz komunicēt ar lielajiem ražotājiem, lai finanšu palīdzība nonāktu pie īstajiem uzņēmumiem vislabākajā veidā.
- Jūrmalai ir sevišķi sarežģīts brīdis, jo ražošanas tajā maz - lielākā peļņa ir no tūrisma, viesmīlības, ēdināšanas. Kā lai pilsēta pārdzīvo vīrusa krīzi?
- Ja vīruss plosīsies tikai līdz maijam, pastāv cerības, ka vasaras tūrisma sezona netiks galīgi sabojāta. Taču neviens jau nezina, cik ilgi vēl būs karantīna, pašizolācija, sociālā distance. Ja krīze iestiepsies vasarā, tad Jūrmalai būs ļoti smagi. Varbūt šī situācija ir signāls, ka nākotnē vajag domāt ne tikai par vasaru, kurā notiek pelnīšana un uzkrājumi, bet arī par to, kā nodarbināt cilvēkus, veicināt ekonomisko rosību arī ziemā un rudenī. Par to ir vērts domāt un runāt, jo ziemā Jūrmalā nekas nenotiek - arī bez koronavīrusa ir tukšas ielas.
- Saeimas deputāti aplaudēja mediķiem, tomēr atkal nepiešķīra naudu, lai viņu atalgojums pieaugtu par 20%. Kā to skaidrot?
- Tas ir ļoti līdzīgi kā mūsu gadījumā ar basketbola komandu un Jūrmalas domes finansējumu. Netiek pildīti solījumi, un politiķi redz, ka viņiem par to nekas nav - var mierīgi «uzmest» un dzīvot tālāk. Mediķiem taču bija ne tikai solīts palielināt atalgojumu, bet tas bija pat ierakstīts likumā. Taču likums netiek pildīts, nauda netiek piešķirta, un ir tikai aplausi. No deputātu puses liela liekulība ir šādi aplausi.
