PERSONĪBA. Agnese Rakovska, latviskā versija

 
AGNESE RAKOVSKA: «Ar mani atkal runā rīts, un es gaidu, ko jaunu tas atnesīs manā dienā». Kā dziesmā – tā viņai arī sanāk ©Publicitātes foto: Elizabete Džeina RUBENE

Dziedātāja Agnese Rakovska ir viena no spilgtākajām personībām latviešu mūzikā – no dažādiem aspektiem raugoties. Pēdējā laikā gan viņa manīta mazāk (un ne tik skaļi), taču šā gada sākumā par Agnesi un Triānas parku atkal bija iemesls runāt – kaut vai dziesmas Kamēr panākumu Muzikālajā bankā dēļ.

Patiesībā šobrīd par Triānas parku būtu iemesls runāt ar pavisam lielu sparu, jo grupai akurāt pēc nedēļas bija paredzēts lielkoncerts kultūras un izklaides centrā Hanzas perons, taču... Covid-19, kuram bokseri jau sola pa purnu (ja precīzāk - salauzt degunu), bet mūziķi vien skumji nopūšas un pieņem tā radītās nepatikšanas zināšanai. Grupas Triānas parks diska 11 iznākšanas, tajā iekļauto 11 dziesmu plašākas atrādīšanas un komandas 11 gadu pastāvēšanas atzīmēšanas pasākums koncertzālē Hanzas perons bija plānots pēc nedēļas, bet tagad tas pārcelts uz 15. oktobri. «Protams, tas izjauc mūsu plānus un ikdienu, bet zināmā mērā esmu pat priecīga par šīm piespiedu brīvdienām mājas režīmā. Aicinu visus būt atbildīgiem un tiešām palikt mājās. Koncerti un pasākumi tiek pārplānoti uz rudeni, tas ir, iespējams, mans mīļākais gada laiks! Mēs varam domāt un kalkulēt, bet dažreiz nostrādā citi mehānismi - gluži kā dziesmā Ar mani atkal runā rīts, un es gaidu, ko jaunu tas atnesīs manā dienā - brīvdienu,» joko Agnese. Turpinājumā lasāmā saruna ar viņu notika vēl pirms tam, kad pār mūsu dzīvi galvenais pavēlnieks kļuva Covid-19, taču tas nenozīmē, ka tāpēc tajā vajadzētu mainīt kaut rindkopu no Agneses pārdomām. Nu, ja nu vienīgi sadaļā par koncertu.

Albums tika laists klajā jau oktobra vidū, taču lielākā koncertā tas līdz šim vēl nav atskaņots. 11 lielākās atšķirības no tā priekštečiem ir tādas, ka pirmoreiz kāds triāņu albums ir pilnībā latviski, arī stilistiski tas ir krietni citādāks, proti, vairāk orientēts uz popmūziku. «Pēc dziesmu Kā gaisa balonā un Stars veiksmes stāstiem sapratām, ka dziesmas latviešu valodā mūsu klausītājus uzrunā pavisam jaunā līmenī. Rakstīt dziesmas latviešu valodā jau sen ir bijis mans mērķis un joprojām lielākais izaicinājums,» tā grupas vokāliste Agnese Rakovska. Pēdējā laikā viņa (un triāņi) publiskajā telpā vairs nav manīta tik bieži un, ja ir manīta, tad krietni piezemētākos toņos, vairs ne ar tādu troksni un spozmi, taču tas nenozīmē, ka Agnesei nebūtu, ko teikt - iespējams, ka sakāmā pat kļuvis vairāk, turklāt tas ir nopietnāks un nobriedušāks. Triānas parks ir kļuvis pieaugušāks.

- Diezgan dīvains iemesls svinībām - albums 11 ar 11 dziesmām un 11 gadu pastāvēšanas jubileja...

- Ārprāts, jau 11 gadu (nošausminās)... Ir tik daudz noticis, bet man ir tāda stulba, cilvēciska problēma, ka es nemāku novērtēt to brīdi, kurā atrodos - es visu laiku esmu nākotnē. Arī tagad, te sēžot ar tevi, es domāju par lietām, kas man ir jādara rīt, taču tas ir slikti, jo es taču šobrīd esmu šeit. Un, kad tu ieminies par 11 gadiem, tad man ir tāda sajūta - oi, kā, jau 11, pa kuru laiku?! Pa šo laiku ir noticis tik daudz kardināli atšķirīgu lietu. Piemēram, vēl pavisam nesen grupā valdīja tāda jocīga sajūta, ka tā varētu pat izjukt. Tiesa, šādi momenti ir bijuši arī iepriekš, es pat nezinu, kas tomēr ir licis palikt kopā.

- Bet esat taču palikuši! Lai gan kļuvuši mazliet citādāki, vairs ne tik dauzonīgi.

- Man liekas, ka mēs esam izauguši - gan kā grupa, gan katrs atsevišķi kā cilvēki. Ir mazliet jocīga sajūta, ka it kā kāp kalnā un ir jūtams progress, taču tajā pašā laikā šī kalna pakāje it kā grūst. Es par šīm savām domām stāstīju kādai draudzenei, un viņa teica: «Nu, jā, bet tas jau nozīmē tikai to, ka esat pieauguši!» Man likās - kā, pieauguši?! Bet patiesībā tieši tā arī ir: es esmu apprecējusies, basģitāristam Kristapam arī ir nopietnākas attiecības, arī [bundziniekam] Edgaram tagad ir jauna dzīve ar Patrīciju (dziedātāja Patrisha - aut.) - tas viss nevar neatstāt savus nospiedumus arī mūzikā. Nekas vairs nav kā agrāk, kad mūzika bija kā tusiņš. Tagad tas ir arī darbs.

- Taču, ja tas ir darbs, tad tas vairs nedod tādu radošo pacēlumu!

- Nē, dod! Vienkārši ir mainījies formāts. Mēs vairs nedomājam tādās vienkāršotās kategorijās kā - davai, uztaisām kādu dziesmu! Mums ar to, ko darām, ir arī jānopelna, ir pievienojies finansiālais aspekts. Taču man tas patīk, jo neuzskatu, ka jādomā tikai par taureņiem un junikorniem - lai izpārdotu koncertu arēnā, ir jāsaprot, kas notiek ar cipariem, nevari tikai visu laiku plivināties savā radošumā. Ir jāpiedomā, ko darīt un kā izdarīt tā, lai cilvēki patiešām gribētu atnākt uz šo koncertu, nepietiek tikai ar to, ka esi populārs Instagramā vai kaut kādā tur topā esi dabūjis piekto vietu. Kuram tas vispār interesē - šī šķietamā popularitāte un topi?! Nevienam! Mūsu dzīvē ir ienākusi realitāte, taču es joprojām esmu tajā pašā vektorā un dodos turp, kurp vienmēr esmu virzījusies. Aizvien vairāk atklājot sevī latvisko tekstu rakstītprasmi un to kultivējot, rodas aizvien vairāk labu ideju. Patiesībā man to ideju ir tik daudz, ka es jau šogad gribētu ierakstīt nākamo albumu, bet, kad es to pateicu grupas džekiem, tad viņi teica, ka es esmu traka... Labi, lai tā būtu, taču es vienkārši gribu strādāt! Manā galvā vienmēr ir daudz ideju, daudz domu.

- Minēji, ka rakstīt dziesmas latviešu valodā ir tavs «joprojām lielākais izaicinājums». Kur slēpjas šis izaicinājums? Tu taču domā latviski, runā latviski, turklāt izsakies ļoti precīzi - tev nav speciāli jāpiedomā pie tā, lai normāli noformulētu teikumu!

- Šobrīd šādu problēmu tiešām nav, taču agrāk bija - vismaz man pašai tā likās. Man ļoti patīk dziesma [Kamēr], kuru iedziedāju kopā ar Intaru - beidzot ir sakritis tā, ka kāda dziesma šķiet forša gan man pašai, gan arī klausītājiem. Ne vienmēr tā izdodas. Personīgi man laba dziesma ir tāda, kuru klausoties galvā rodas kaut kādi zīmējumi, redzi sižetiskās līnijas, rodas asociācijas - tas ir šis minētais izaicinājums. Lai jebkuram pasakot, par ko ir dziesma, un palūdzot uzfilmēt tai videoklipu, viņš varētu uzreiz ieteikt pirmās idejas. Ir dziesmas, ar kurām neko tādu nevar izdarīt, jo tās vienkārši ir pliekanas. Man nepatīk pliekanība, man nepatīk skaņa kā troksnis, gribu, lai dziesma veido lielas krāsu līnijas, saturiskus teikumus. Kā teica [producents Aigars] Dinsbergs Muzikālajā bankā - klausoties šo jūsu dziesmu, es visu laiku redzu kaut kādas bildes! Lūk, tieši to es gribu - lai cilvēkiem manas dziesmas iztēlē radītu reālas bildes, un tām nebūt nav jāsaskan ar tām bildēm, kuras, šīs dziesmas radot, redzu es. Starp citu, šādu dziesmu radīšana nemaz nav tik pašsaprotami - ir pietiekami viegli uzrakstīt (paraugās apkārt un nodungo pantiņus par redzēto) «saule te uz trauka, karote uz šķīvja» - tā arī skaitīsies dziesma, taču tajā nav absolūti nekā.

- Katrs var meklēt un arī atrast tavās dziesmās kaut ko citu. Piemēram, tu teici, ka dzīvo nākotnē, taču man šķita, ka no triāņu jaunajām dziesmām dveš tāda kā samierināšanās ar esošo situāciju, nav vairs tās virzības uz tālajiem sapņiem. «Ar mani atkal runā rīts, un es gaidu, ko jaunu tas atnesīs manā dienā», «Par mums jau viss ir uzrakstīts, te viss ir izdomāts» utt.

- Šādi vārdi būtībā ir tāpēc, ka es zinu, ka tā ir, bet es gribu, lai tā nebūtu (smaida). Es gribētu pamosties un «ar mani atkal runā rīts...», taču neko tādu no šī rīta negaidu - eju un visu daru pati. Protams, es dažkārt cenšos palaist kādas lietas pašplūsmā, tāpat aizvien cenšos uzticēties cilvēkiem, jo tas ir pats patīkamākais, ja kādam deleģē kādu uzdevumu un viņš mani pēkšņi pārsteidz ar kādu piedāvājumu - tas ir forši, ja es varu gaidīt, «ko jaunu tas atnesīs manā dienā». Albumā ir daudz šāda veida dziesmu, piemēram, Viss ir izdomāts - predestinācijas sajūta par to, ka patiesībā, ja pat nespēsi to saprast, ļoti daudzas lietas šeit notiek bez tavas līdzdalības. Skaļi lozungi un pasaules glābšanas elementi mani neuzrunā. Es par daudz ko pārdzīvoju, taču dziesmā Lai notiek skaidrots, ka varbūt pasaule arī aizies bojā un tu aiziesi bojā reizē ar to, taču, ja tā ir jānotiek, tad lai tā arī notiek! Gala beigās es varu izglābt tikai sevi, taču es nevaru izglābt pasauli. Ja tai būs lemts aiziet bojā, tad tā to izdarīs, un ar to ir jāsamierinās. Es, protams, ceru, ka tā ar to pasauli nenotiks, taču esmu pieļāvusi dažādus scenārijus, un dīvainā kārtā tas kaut kādā mērā noņem daļu atbildības arī par to, ko es daru pati, un mentāli tas ir pat mazliet veselīgi... Cilvēku darbības nozīmība uz šīs planētas ir pārvērtēta.

- Varbūt latviskās dziesmas rada arī latviskāku domāšanu un latviskāku dzīvesveidu?

- Kad tagad dažkārt dziedu triāņu dziesmas angliski, man tas liekas ļoti jocīgi, lai gan agrāk dziedāju tikai angliski. Esmu tik ļoti iegājusi šajā mūsu latviskajā repertuārā, ka esmu jau pieļāvusi, ka ir kaut kāds iemesls tam, kāpēc es esmu piedzimusi tieši šeit, šajā valstī, ar šeit pieejamo kultūras saturu. Es nešaustu sevi ar domām, ka - vai, vai, vai, ja es būtu piedzimusi Amerikā, būtu pavisam citādi! Nē, es neesmu piedzimusi ne Amerikā, ne Lietuvā, ne Ķīnā, esmu piedzimusi šeit! Es beidzot esmu to pieņēmusi un gribu pilnībā saprast visas latviskās kultūras nianses. Šobrīd ļoti daudz lasu par latviešu glezniecību, gribu arī padziļinātāk izprast, kas notiek latviešu rakstniecībā utt. - gribu vairāk iedziļināties šajā pagātnes spilvenā, kas ir par un ap šo zemi, tiesa, ne līdz tādam līmenim kā citiem, ka pēc tam jātaisa filmas tikai un vienīgi par Sibīriju, izsūtīšanu un kariem... Es gribu pasmelties visu to labāko, kas šajā pagātnes spilvenā ir bijis.

- Piemēram?

- Nesen YouTube noskatījos, kur [arhitekte] Zaiga Gaile stāstīja par to, kā padomju laikos tusējusi slavenajā Kazā, un daudz ko citu, ko darījusi tajā laikā. Viņas stāstītais absolūti nebija tā bilde, ko es asociēju ar padomju laikiem, kad visi esot staigājuši kvadrātainām sejām - viņa runā par reāli krutām lietām! Arī tajos laikos bija hipsterīgas dzīves elementi, arī tajos laikos cilvēki kaut ko radīja, par kaut ko domāja. Arī tajos laikos bija superīgi darbi, tikai tie nav pieejami Instagramā un Facebook (ironizē). Vai, piemēram, mums ir programma kopā ar Igo. Braucot uz koncertiem, varam ilgi, ilgi runāt mašīnā, un viņš man stāsta par lietām, kas notikušas tajos laikos, kad viņš tusēja Liepājā, kad viņam bija bārs u.t.t. Viņš stāsta, un es it kā skatos filmu par tiem laikiem. Un tas ir tik interesanti! Es vēl iedomājos, nez, kā būtu bijis, ja mēs ar Igo būtu laikabiedri?! Vienalga, kuros laikos - tajos vai šajos! Man ir paveicies, ka es varu tikt tik tuvu šādiem cilvēkiem, kuri man var daudz ko izstāstīt, no kuriem es varu daudz ko mācīties. Un caur šo latvisko prizmu es atklāju dažādas lietas arī par sevi - par to, kā es domāju, kā lieku kopā domas. Man tagad dažkārt [pēc dziesmas uzrakstīšanas] pat rodas tāda dīvaina sajūta - ak Dievs, kas to ir uzrakstījis?! Ir sajūta, ka kāds to dara manā vietā. Izrādās, ka es līdz šim esmu slikti sevi pazinusi.

- Izklausās, ka esi mainījusi arī savu piegājienu dziesmu sacerēšanā.

- Manuprāt, cilvēks var radīt kaut ko patiesi vērtīgu tikai tad, ja radošajā procesā var netraucēti pavadīt laiku tikai ar sevi. Atminos, kā [dzejnieka Imanta Ziedoņa atraitne] Ausma Kantāne stāstīja, ka Ziedonim nav bijis ne suņa, ne kaķa - tas bija tikai tāpēc, ka viņu nedrīkstēja traucēt, kad dzejnieks strādāja, jo tas bija ārkārtīgi svarīgi! Katrai radošai personībai ir jābūt savai telpai, kurā ir klusums, kurā ir daudz grāmatu, kurā ir mākslas darbi, kas tevi iedvesmo, kurā ir tava mīļākā kafijas krūzīte utt. Protams, ka daudz kas var rasties arī tādā «satiekamies, viss notiek!» formātā, bet tas parasti nav ar paliekošu vērtību. Piemēram, dziesmas, kuras rakstītas šajās pēdējā laikā aizvien lielāku popularitāti gūstošajās čupu nometnēs - es nezinu, vai tās tiešām ir kaut kas vērtīgs? Vai tur top dziesmas, kuras gribēsi klausīties arī pēc desmit vai vairāk gadiem? Nezinu, redzēsim.

- Meklējot telpu savai individualitātei, jau esi spērusi soli šajā virzienā - kaut kur lasīju, ka mitinies ārpus Rīgas?

- Jā, es plānoju vākties prom no Rīgas. Piecus mēnešus nodzīvojām kemperī pie Ogres. Tas bija ļoti interesanti, sapratu, ka vairs negribu dzīvot Rīgā, un šobrīd prātoju par pārcelšanos uz Jelgavu, ja precīzāk - mazliet ārpus tās. Tā vieta, uz kurieni grasāmies pārcelties, mani ļoti iedvesmo. Gribu strādāt mājās, vairs negribu visu šo jezgu, man vienkārši ir nepieciešama pašai sava studija. Man to vajag, un viss! Turklāt es gribu darboties ne tikai mūzikā, bet strādāt arī ar citiem medijiem. Piemēram, mani ļoti interesē glezniecība, tas ir kā mans nākamais interešu objekts. Uzskatu, ka tas viens otru papildinās.

- Tu jau arī iepriekš esi stāstījusi, ka vēlies mācīties arī citās jomās, piemēram, pastudēt Kultūras vai Mākslas akadēmijās.

- Domāju, ka es septembrī stāšos Rīgas Stradiņa universitātē veselības vadības programmā, kas gan ir pilnīgi par citu tēmu. Esmu stradiņos jau pabeigusi audiologopēdus, varu strādāt slimnīcās, klīnikās vai speciālajās iestādēs ar cilvēkiem, kuriem ir dzirdes implanti vai aparāti, arī ar tādiem cilvēkiem, kuriem pēc insulta ir runas traucējumi vai citas problēmas. Pašlaik paralēli strādāju pie runas aplikācijas - mēģinu to palaist gaisā no finansiālā aspekta, tas ir kā biznesa plāns. Cerams, ka jau maijā aplikācija reāli sāks darboties. Tas ir runas traucējumu noteikšanas tests - līdzīgi kā fonēmu pārbaudes materiāls, tikai digitāls. Šī aplikācija tapa kā mana bakalaura darba centrālā tēma, bet, ja tikšu pie maģistra grāda šajā specialitātē, varēšu šajā jomā strādāt vēl nopietnāk. Piemēram, ja es maģistra darba ietvaros izstrādāšu runas aplikācijas izveides biznesa aspektu vai pētījumu. Runas aplikācija patiešām ir kaut kas tāds, ko gribu palaist gaisā kā produktu, lai cilvēki varētu to iegādāties. Tas ir mans šā gada mērķis ārpus mūzikas.

- Vai tu tīri fiziski nenogursti no šā skrējiena gan mūzikā, gan ārpus tās?

- Jā, nogurstu. Un tāpēc šobrīd gribu darīt mazāk, bet vērtīgāk, nevis vairāk un tizlāk. Liekas, ka man tas izdodas gluži labi, jo beidzot tiešām esmu iemācījusies atteikties no projektiem, kuri man personīgi nav svarīgi, esmu iemācījusies strādāt pēc saviem izvirzītajiem noteikumiem, nevis tādiem, kādus kāds cits mēģina man uzspiest. «Mēs darām tā, jo vienmēr un visur taču dara tieši tā!» (Izmēda.) Man ir vienalga, kā dara vienmēr un visur, mani tas neinteresē! Es daru šādi, un, ja kāds no manis kaut ko vēlas, tad es piedāvāju darīt tieši šādi, bet, ja šim kādam kaut kas nepatīk, tad, lūk, tur ir cits cilvēks un var droši doties pie viņa. Es nevienam neko neesmu parādā, un zini - tā ir ārkārtīgi laba sajūta! Man vēl ir ļoti daudz, ko teikt. Vai albums iznāks šogad vai nākamgad, to es vēl nezinu, bet tas iznāks. Starp citu, pēc Muzikālās bankas ir baigais āķis lūpā - pirmā vieta skatītāju vērtējumā [ar dziesmu Kamēr] bija ļoti patīkama. Taču tagad es gribu pirmo vietu, nevis otro.

- Mēs tikāmies, lai parunātos par koncertu, bet nu esam aizpļāpājušies par visām iespējamām tēmām, tikai ne par koncertu. «Joprojām saglabājot savu dinamiskumu, skatuvisko spožumu un drosmi, grupa klausītājiem piedāvās tēmu un noskaņu daudzkrāsainību - stāstus par mīlestību, piederību, draudzību un Latviju,» skan tā pieteikums. Ko tad īsti piedāvāsiet?

- Manuprāt, koncerts tiešām būs vizuāli ļoti pārdomāts. Kā vienmēr, būs ļoti skaisti tērpi, kurus šobrīd gatavo Karlīna Anete Nagliņa. Iesildītājas lomā būs 15 gadu jaunā, talantīgā dziedātāja Lorete Reide, kura tieši šajā dienā prezentēs savu debijas minialbumu, viesu statusā būs Jānis Aišpurs, ceru, ka pievienosies Ozols, ka atradīs laiku atbraukt arī Intars, izskanēs jaunā dziesma Laime šī, kuru bliezīsim kā trio kopā ar Aiju Andrejevu un Kristīni Pāži, būs vēl vairāki forši viesi. Visu negribu atklāt, turklāt šobrīd vēl mēģinu saprast, kā to visu savienot kopā.

- Jā, bet kā savienot vecos, tas ir, līdz šim darbojušos triāņus, ar jaunajiem?

- Man liekas, ka tie vecie koncertā nemaz īpaši nefigurēs - atstāsim tikai dziesmu Line. Nu, labi, būs kaut kādas atblāzmas arī no grupas darbības iepriekšējiem periodiem, taču, domāju, ka mēs stingri pieturēsimies pie albumā 11 iekļautā materiāla. Man liekas, ka pašlaik Triānas parka vienojošais elements ir latviešu valoda un tas, ka šos tekstus rakstu es, nevis divdesmit autoru liels kolektīvs. Man vienmēr ir bijis svarīgi, lai es pati saprastu to, ko saku no skatuves. Ja kāds man var piedāvāt kaut ko tādu, kas mani patiešām aizķer, tad OK, bet pārsvarā tā nenotiek. Turklāt, man šķiet, ka man pašai ir, ko teikt, tāpēc nejūtu vajadzību ņemt idejas no citiem. Šis koncerts būs lieli svētki, un, es ceru, ka cilvēki uz tiem nāks. Kad grupa pati organizē savu koncertu, tā vienmēr atļaujas tajā izdarīt kaut ko tādu, ko neatļautos, piemēram, kādos pilsētas svētkos. Piemēram, nospēlēt kādu interesantāku dziesmu, kaut ko pavilkt garāku, kaut kur ilgāk un drošāk parunāt utt. Tas būs mūsu diriģēts pasākums, kurā tieši mēs noteiksim, kā tas skanēs un izskatīsies.

- Savulaik teici, ka vienmēr esi sev kā galveno nosacījumu izvirzījusi to, lai tev būtu interesanta dzīve. Izskatās, ka tas joprojām ir spēkā!

- Jā, tieši tā! Tas vienmēr ir bijis spēkā, tas joprojām ir spēkā, un tas arī turpmāk būs spēkā. Pieļauju, ka mans vīrs tieši tāpēc arī ir ar mani kopā, jo - ar mani ir interesanti! Turklāt viņš mani diez ko bieži nemaz neredz, kas arī ir labi (smejas). Mums abiem ir, ar ko nodarboties. Mans vīrs pilnībā saprot, ar ko es nodarbojos, viņš man nepārmet, ka es pēc klipa filmēšanas atnāku mājās vienos naktī - viņš vienkārši zina, ka tā tas mēdz notikt. Esmu ļoti, ļoti, ļoti apmierināta un priecīga par to, kā ir sakārtojies manas privātās dzīves aspekts. Un tas man nozīmē daudz.

Agnese Rakovska

Pēc precībām Agnese Rozniece

  • Dzimusi 1986. gada 11. maijā Rīgā

  • Izglītība: Rīgas Franču licejs, Banku augstskola (finansiste/grāmatvede), Rīgas Stradiņu universitāte (audiologopēde)

  • Grupas Triānas parks vokāliste. Grupa izveidota 2008. gadā, sākotnēji tajā spēlēja arī Agneses tēvs Aivars Rakovskis, grupas Bastards līderis. Pašreizējais sastāvs: Agnese Rakovska (vokāls), Kristaps Ērglis (bass), Artūrs Strautiņš (ģitāra) un Edgars Viļums (bungas)

  • Ar dziesmu Line grupa pārstāvējusi Latviju Starptautiskajā Eirovīzijas dziesmu konkursā (2017. gadā Kijevā). Diskogrāfija: EnterTainment (2010), Triana Park (2014, EP), Alive (2018), 11 (2019)

  • Ģimenes stāvoklis: precējusies, vīrs Zintis Roznieks. «Viņš ir autospeciālists - ja kādam kaut ko vajag par mašīnu lietām, tad - pie Zinta, viņš zinās!»

  • «Mums ir foršs suns Kanēlis - 75 kilogramus smags, ļoti interesants suns, vācu dogs. Apspriedām dažādu iespējamo suņu iegādi, līdz nolēmām - a davai, lai ir interesantāk! Un ar Kanēli ir interesanti.»