arrow_downwardKā būt laimīgai?

Vairākus gadus Lita Rubene man bija zināma kā cilvēks, kurš vienmēr bijis klāt meditācijas retrītos Jura un Ingas Rubeņu izveidotajā Elijas namā. Šovasar viņu iepazinu vairāk, jo ciemojos Lūžņas stacijā, kur Lita un viņas vīrs Filips attīsta garīgo prakšu centru. Izrādās, ka Covid-19 ierobežojumu dēļ stacija ir vienīgā vieta pasaulē, kur šogad noticis jaudīgs vīzijas meklējumu jeb Vision Quest retrīts dabā un pati stacijas saimniece tajā ir piedalījusies. Lita arī ir pirmā sieviete no Latvijas, kura ir piedalījusies pazīstamā dzīļu psihologa Bila Plotkina Animas Vision Quest.

Viņa jau vairākus gadus ir līdzgaitniece cilvēkiem, kas mēģina sākt peldes ledus aukstā ūdenī. Brigita Mironova - Ledus skolas dibinātāja un pārdošanas trenere. Ja būtu jāraksturo ar vienu pašu vārdu, ko Brigita iedvesmo, es teiktu - drosmi. Ne tikai nodarbošanās dēļ, bet tāpēc, ka viņa runā par savas dzīves notikumiem, par kuriem lielākā daļa cilvēku klusē vai stāsta anonīmi. Bet, ziniet, kas ir apbrīnojamākais? Brigita nav upuris - katru traumatisko notikumu viņa spējusi pārvērst pieredzē, kas rāda tālāko ceļa virzienu, lai dzīve kļūtu labāka.

Visiem noteikti nav nepieciešama vētra, lai iztīrītu galvu, izventilētu plaušas un piepildītu sevi ar jaunu enerģiju. Vienam pietiek ar rāmu, iepriekš paredzētu pūsmiņu, citam vajag pēkšņu brāzmu, kas... kā nākusi, tā arī nozudusi.

Piedzīvojums, brīvība, satraukums, baiļu pārvarēšana, adrenalīns, ātrums, tauriņi vēderā, lidojuma sajūta, meditācija, sevis pilnveidošana, kopības izjūta – tie ir tikai daži iemesli, kāpēc es un daudzi citi brauc ar moci. Mocis ir mana iedvesma, mans dziednieks, skolotājs, mans instruments, kas tik dabiski papildina visu to, kas man dzīvē patīk. Man patīk tāda izaugsme, kurai es neredzu gala, man patīk piedzīvojuma garša, un katrs izbrauciens ar moci, pilnīgi katrs, ir piedzīvojums.

Izlasot virsrakstu, pirmā doma droši vien ir: tam jābūt kaut kam saldam un siltam. Taču ne viss ir tā, kā izskatās.

Sandra Dzenīte-Cālīte ir Zvannieku mājas dvēsele. Par to nekādu šaubu nav. Viņā klausoties, sevi pieķeru domājam – kā vienā cilvēkā var būt koncentrēts tik daudz gaišuma un vieduma?

Man šķiet, ka Kristīnes Luīzes Avotiņas izstādēs cilvēki mēģina aizbēgt no tās dzīves, kurā ir ikdiena, rūpes un arī sāpes. Uz mirkli patverties košā un fantastiskā pasaulē, tādā kā paradīzes dārzā, kur nekas nenomāc krāsu sulīgumu un saules gaismas spilgtumu. Kur vienmēr, šķiet, ir priecīgi. Šī glezniecības pasaule ir arī Kristīnes pašas patvērums brīžos, kad jādziedē salauzta sirds vai jātiek pāri grūtām situācijām. Tomēr gleznošana ir arī stāsts par Kristīnes dzelžaino raksturu: itin nekas nav spējis viņu izšūpot tiktāl, lai viņa ik dienu vairākas stundas nestāvētu pie sava molberta un negleznotu. Nevienam un nekam tādas varas pār Kristīni nav.

Iespējams, šis laiks ir īstais brīdis, lai ieviestu pārmaiņas arī savā drēbju skapī. Kā izvērtēt to, kas skapī atrodas, lai beidzot izveidotu... patiesu garderobi? Patiesu pret sevi pašu un savu dzīvesstilu?

"Neesam cilvēki, kuri spēj nosēdēt mierā, tad mēs vienkārši paliekam "slimi"," atzīst diriģents, Berlīnes Komiskās operas mākslinieciskais vadītājs Ainārs Rubiķis, kurš pandēmijai saredz arī pozitīvās puses. Piemēram, brīvais laiks no pamatdarbiem ļāvis viņam kopā ar sievu aktrisi Rēziju Kalniņu izlolot un realizēt savu sapni – vasaras beigās atklāt jaunu mākslas platformu, mūzikas un drāmas telpu "OratoriO". Lai arī diriģentu satrieca finanšu ministra Jāņa Reira izteikumi, kā arī ir rūgtums par zibenīgas reakcijas trūkumu politiķu darbos, A. Rubiķis cer, ka krīze beigsies un mākslinieki atkal varēs satikt skatītājus, jo "rozi caur ekrāniem nepasmaržosi".

Ja pirms krīzes budžeta plānošanai nepievērsi lielu uzmanību, tad pēdējo mēnešu notikumi spilgti pierādīja: ir pēdējais brīdis rūpīgi sekot līdzi finansēm un plānot tās. Lūk, septiņi soļi, ko varam izdarīt savai finanšu veselībai šodien, lai tiktu pie lielāka miera.

Rīdziniece, bet nu jau 13 gadus Ventspili par savām mājām sauc Ivita Zaķe, kura ir basketboliste no matu galiņiem līdz papēžiem. Ivita Zaķe ir profesionāla basketbola trenere, kura kopš bērna kājas ir augusi kopā ar basketbolu un turpina dzīvot ar un ap basketbolu.

Maija Milbrete nolēma nestrādāt, lai mainītu dzīvi, bet Anda Kārkliņa nodibināja savu uzņēmumu Anonymous Publishing. Abas sievietes dalās pieredzē par lēmumu krasi mainīt savu dzīvi.

Gads bez iepirkšanās – tas 2017. gadā sākās kā Sabīnes Koklačovas joks un eksperiments, bet tā atkārtošana šogad ir apzināts lēmums. Sabīne uzsver: “Tā ir mana garīgā prakse. Tā attālina no mantām, sabiedrības normām, kuras mēs pildām, pat dažkārt neuzdodot jautājumus. Tā ir sevis un savu vēlmju ierobežošana, labprātīga rakstura audzināšana, disciplīnas un koncentrēšanās praktizēšana. Manas prakses princips ir pirkt tikai to, kas ir nepieciešams, un nepieķerties mantām, jo visas pasaules sāpes rodas no pieķeršanās. Ja kādam tas liekas vienkārši un pašsaprotami – pamēģiniet!”

No Gundegas Skudriņas prieks, pozitīvisms un iedvesma burtiski plūst. Bet ne jau visa viņas dzīve sastāv no svētkiem un ne vienmēr pati ir ar smaidu uz lūpām. Arī krīzes Gundegai nav svešas. Man šķiet, tieši tāpēc viņa māk tā priecāties un novērtē svētkus, jo zina, ko nozīmē sāpes un bedres. Tikai viņa tajās neiestieg.

Šķiet, ja Latvijā ir kāds cilvēks, kas citus spēj motivēt, sapurināt un likt noticēt, ka esam stiprāki, nekā mums pašiem šķiet, tad tā ir bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Traumas ir pārdzīvojamas un pārvaramas – bez mazākās šaubīšanās uzsver prezidente. Un to apliecina viņas pašas pieredze.

Oktobrī, ko pasaulē atzīmē kā krūts veselības mēnesi, klajā nāk žurnālistes Initas Silas grāmata Laimes meklētājas dienasgrāmata. Tango ar diviem misteriem V* (vēzi un vīrieti), kurā viņa emocionāli atklāj savus pārdzīvojumus un izjūtas, saskaroties ar diagnozi – krūts vēzis, – kas liek vēl vairāk novērtēt dzīvi un būt laimīgai katru dienu.

Meldrai bija tikai 21 gads, kad viņa piedzīvoja savas pirmās panikas lēkmes. Izstaigājusi burvju loku pa dažādiem ārstu kabinetiem, viņa sāka meklēt informāciju, kā sev palīdzēt, lai dzīvotu pilnvērtīgi, un atklātajā dalās ar citiem.

Pirts ir mūsu senču svētnīca – vieta, kur gan tiešā, gan pārnestā nozīmē mazgāties baltam, kur pēc nedēļas darba atstāt ne tikai netīrumus, bet arī raizes. Pirts ir visātrākais un vienkāršākais veids, kā atjaunot un līdzsvarot sevi visos līmeņos – ķermenī, prātā un dvēselē.

Mūsu attiecības ar naudu nav vienkāršas. Tās lielā mērā veido gan mūsu ģimenes pieredze, gan naudas kultūra mums apkārt. Turklāt tās mainās, tāpēc parunāsim par galvenajiem posmiem sievietes attiecībās ar naudu viņas dzīves cikla laikā.

Vizuāli trausla un smalka, vaibstos – kaut kas no Mišelas Feiferes jaunībā. Pirmajā mirklī pat nepateiksi, ka šī smalkā sieviete ar klusināto balsi ir uzņēmēja, kas visai agrā jaunībā izveidojusi pati savu uzņēmumu. Sieviete, kas nekautrējas runāt par naudu. Sieviete, kura nepārtraukti meklē jaunu izaicinājumu.