KBL. Gundega Skudriņa - velniņš ar spārniem

 
©Dmitrijs Suļžics/F64

No Gundegas Skudriņas prieks, pozitīvisms un iedvesma burtiski plūst. Bet ne jau visa viņas dzīve sastāv no svētkiem un ne vienmēr pati ir ar smaidu uz lūpām. Arī krīzes Gundegai nav svešas. Man šķiet, tieši tāpēc viņa māk tā priecāties un novērtē svētkus, jo zina, ko nozīmē sāpes un bedres. Tikai viņa tajās neiestieg.

Ja es būtu zinātniece, gribētu Gundegas pozitīvo skatu uz dzīvi un dzīvesprieka enerģiju pārvērst tabletēs, ko iedzert grūtā brīdī kā antidepresantu.

- Izklaides industrija ir viena no tām, kas dīkstāves dēļ cieta visvairāk. Tev apstājās daudzi iecerētie projekti, varētu teikt, ka paliki bez darba.

- Nekad neesmu lolojusi ilūzijas, ka darbojos nozarē, bez kuras cilvēki nevarētu iztikt. Skaidrs, ka vienmēr vispirms vajadzēs nopirkt maizi un par veselību parūpēties, tikai tad sekos viss pārējais. Nekad arī neesmu plānojusi dzīvi gadiem uz priekšu - ko, kad un kā darīšu. Nē, dzīve mani virza, un es tai vienmēr esmu ļāvusies. Esmu pierādījums, ka tad, ja ļaujies, nokļūsti neiedomājamākajās vietās un iegūsti milzīgu pieredzi.

Šajā pārmaiņu laikā man noteikti palīdz Dvīņu daba, jo esmu elastīga domāšanā, man ir viegli adaptēties. Ja mani noliek vienu pašu mājās uz divām nedēļām pašizolācijā, varu izdomāt, ko darīt ar savu enerģiju. Turklāt Dieviņš man devis spēju saskatīt pozitīvo it visā, nevis ieciklēties uz to, ko esmu zaudējusi. Jā, sadzīviski ir daudz problēmu, piemēram, man bija ārkārtīgi skumji izvākties no pašu iekārtotā skaistā biroja (kas bija Skudras metropoles mājas), jo nevaru samaksāt īri, bet tomēr cenšos vairāk enerģijas virzīt uz to, ko varu darīt, nevis bēdāties par to, kas atņemts.

Viss atkarīgs no tā, kā uz notikumiem raugāmies. Tā var būt krīze, bet var būt arī iespēju laiks, kad gan darbos, gan privātajā dzīvē atsijājas viss liekais un piedzimst kas vēl nebijis un vērtīgs. Šis laiks ir mūsu spoguļattēls, un svarīgākais savā atspulgā ieraudzīt nevis greizas un dusmīgas grimases, bet uzsmaidīt tam pateicībā par iespēju pilnveidoties.

Personīgi man krīze bija svētīga ar to, ka izdzīvoju visplašāko emociju gammu - sākot ar mulsumu, nedrošību, bailēm, neziņu, līdz nonācu pie liela miera un visaptverošas mīlestības... Līdzko nomierinājos, aizvērto durvju (proti, plānoto pasākumu) vietā sāka vērties lodziņi - atnāca gan idejas, gan risinājumi.

- Viens no lodziņiem droši vien ir nebijušais projekts Teātris pa telefonu, kad pieci aktieri dienas laikā zvanīja vienam klausītājam, ļaujot viņam izbaudīt citādāku dienu, kļūstot pašam par performances dalībnieku.

- Tā galvenā doma bija - vai mūsdienās, kad esam ierauti informācijas viesuļvētrās un ar savu viedokli bļaujam skaļāk cits par citu, vēl protam klausīties? Vai spējam sadzirdēt otru un paši sevi?

Sirdi silda sirsnīgās vēstules, ko pēc tam saņēmām. Esmu gandarīta, ka cilvēkus tas aizkustināja, turklāt - tik daudzās valstīs! Savukārt aktieriem šī jaunā forma bija pārbaudījums un izaicinājums, kas prasīja drosmi, lika pārvarēt iekšējās bailes, jo viņi pirmo reizi strādāja ar klausītāju tik ciešā kontaktā - viens pret vienu -, un tas radīja gan mulsumu, gan pārsteigumu, jo arī klausītāju reakcijas bija ļoti dažādas. Taču katrā ziņā tas parādīja jaunu pasākuma formu un iespējas darboties.

Ģirts Ozoliņš/F64

- No malas varētu šķist - ko tu ņemies, tu taču vari atļauties nestrādāt. Baudi mieru savos laukos, kamēr viss atrisinās, jo tavs vīrs ir veiksmīgs uzņēmējs. Kāpēc tev ir svarīgi strādāt un būt finansiāli neatkarīgai?

- Oi! Pirmkārt, manam raksturam, manai personībai nepietiek tikai ar sievas lomu. Man ir ļoti svarīgi mācīties, attīstīties, pilnveidoties, un katrs mans projekts man ļoti daudz iemāca. Tā ir ķēdīte - ja es kaut ko daru, tad es kaut kur virzos; ja es virzos, tad kaut ko sasniedzu; pat ja nesasniedzu, tad procesā mācos; ja mācos, tad pilnveidojos; ja pilnveidojos, tad man tas kaut ko vērtīgu dod. Caur notikumiem, piedzīvojumiem un satiktajiem cilvēkiem paplašinu redzesloku un paskatos uz dzīvi citām acīm. Esmu pateicīga profesijai, ka satieku cilvēkus no atšķirīgiem sociālajiem slāņiem, ar dažādu filozofiju, kultūru, uzskatiem un pārliecību. Tas man ir iemācījis būt tolerantai. Kā es pilnveidotos, sēžot četrās sienās skaistā mājā? Kļūtu par labāku ēst gatavotāju? Iespējams. Tas nav nekas slikts. Kādai citai, bet ne man.

Otrkārt, domāju, ka katram cilvēkam šajā dzīvē ir kāds uzdevums. Man ir svarīgi, lai no manis un mana darba ir kāda jēga, ka tas dod pienesumu pasaulei un sabiedrībai.

Treškārt, man vienmēr vajag horizontu. Nemelošu: daudzi būtu pārliecināti, ka uz jautājumu, kas man ir svarīgākais dzīvē, es atbildētu - ģimene, bet man svarīgākā ir brīvība. Brīvība visās tās izpausmēs.

Ceturtkārt, mani tas aizrauj. Zini, tā ir gluži vai narkotiska atkarība... Sākumā galvā piedzimst ideja, lēnām veidojas projekta vīzija, un, ja atnāk 100 procentu pārliecība, ka tas izdosies, sākas narkotiskais stāvoklis, kad dzīvoju ne tikai šo laicīgo dzīvi, bet paralēli arī otru, kur šis pasākums jau realizējies. Pat jūtu, kas būs tā stiprās puses, kas vājās. To grūti izskaidrot, bet sajūta, it kā dzīvotu divās dimensijās vienlaikus. Šī sajūta ir reibinoša, no tās var kļūt atkarīgs. Domāju, ka citiem radošiem cilvēkiem, kas, piemēram, komponē, varētu būt līdzīgi, arī viņi uz to brīdi dzīvo citā pasaulē.

Piektkārt, Skudras metropole man ir kā vēl viens bērns. Tas ir manis radīts un izauklēts, man par to ir jārūpējas.

- Tu strādā no agras jaunības. Arī pēc vidusskolas nevis devies uz Rīgu studēt, bet paliki pie vecākiem audzēt rozes.

- Strādājusi esmu, cik vien sevi atceros. Skolas laikā vasarā strādāju veļas mājā pie lielajiem, karstajiem palagu gludināšanas ruļļiem, vēlāk pienotavā, laboratorijā. Uz darbu cēlos piecos no rīta, bet ap pusdienlaiku biju brīva un varēju baudīt jaunību.

Pēc vidusskolas vecāki nevis uzspieda, ka uzreiz jāstājas augstskolā, jo visi tā dara, bet gluži otrādi - ierosināja padzīvot mājās, pastrādāt un padomāt, ko patiešām gribu nākotnē darīt. Tā arī notika. Tā kā vecāki audzēja rozes, bet man vajadzēja darbu, es kļuvu par tām atbildīga. Tas bija tik skaists laiks! Redz, es atkal atceros nevis smagās un garās darba stundas siltumnīcā, bet pozitīvo, piemēram, kas par dzīves skolu bija tirgošanās Cēsu tirgū! Jauns, zaļš gurķis starp pieredzējušām tirgus sievām ar pamatīgu dzīves bagāžu! Viņas bija pret mani ļoti labvēlīgi noskaņotas. Bija klientes, kas man pārmeta maldināšanu - es esot tikai pārpircēja. Lai nemelojot, ka pati tās rozes audzēju, jo man, lūk, sarkani lakoti nagi. Pasmaidīju un parādīju plaukstu otru pusi - tās visas sadurstītas. Jā, manikīrs man bijis vienmēr, jo uzskatu, ka nav neviena attaisnojuma, lai sieviete iespēju robežās nebūtu sakopusies. Arī tagad, kad domāju, kā varētu ieekonomēt, sapratu - no šiem skaistumkopšanas rituāliem neatteikšos. Bet pircējām bija stereotips - ja tev sarkani nagi, tu nemāki audzēt rozes.

Dmitrijs Suļžics/F64

- Pieņemu, ka tavs izskats ne reizi vien radījis par tevi greizu priekšstatu.

- Ne velti ir teiciens - neskati vīru no cepures. Tā arī ir. Man bija kādi 19 gadi, kad Drabešu kultūras namam meklēja jaunu vadītāju. Es pie pagasta priekšsēdētāja uz pārrunām ierados augstpapēžu šņorējamos zābakos līdz celim, īsos šortiņos, ādas jakā, ar naģeni un koši sarkanām lūpām. Man ārkārtīgi paveicās, ka mans pirmais priekšnieks aiz ārienes saskatīja manu būtību un darbaspējas. Tā nokļuvu kultūras lauciņā un atradu savu aicinājumu.

- Kas ir tavs aicinājums?

- Dot cilvēkiem prieku un iedvesmu.

Man patīk dzīvi salīdzināt ar kardiogrammu - tad, ja tā nepārtraukti ir taisna, cilvēks ir miris, dzīvam cilvēkam tā ir taisna, tad - augšā, tad - lejā. Ikdiena mums ir kā taisna līnija, protams, ir kritieni lejā, bez tiem neviens nav izticis, bet tad, kad mums ir svētki, mums ir kalniņš augšā. Tas ir mans aicinājums - radīt brīžus, kas paceļ virs ikdienas, virs taisnās līnijas.

Viendien klausījos, kā meitas latviešu valodā mācās par locījumiem, un atskārtu, ka mani mīļākie locījumi ir datīvs (kam?) un instrumentālis (ar ko?). Patīk, kā tie skan, bet, ja parok dziļāk, man ir ļoti svarīgi - kam un ar ko. Man patīk būt kopā ar savējiem, savukārt dot otram, dalīties - man tas ir kā elpot.

Tāpēc daudz vairāk priecājos par dāvanām, kuras es uzdāvinu, nevis uzdāvina man.

Lauris Vīksne/F64

- Par dāvanām runājot. Tu bieži saki: to man Dievs dāvājis. Cik svarīga tev ir ticība?

- Es esmu ticīga, bet neeju baznīcā. Es vispār visu daru tā, kā jūtu, kā liek sirds. Nemaz neesmu prāta cilvēks, nepakļaujos stereotipiem vai citu spiedienam. Ja nejūtu, ka man vajadzīga baznīca, es uz to neeju. Ja sajutīšu - iešu. Es ļoti ieklausos sevī, ļoti.

Dievs man ir daudz devis. Jau teicu, ka manī ielikta spēja skatīties uz dzīvi pozitīvi. Vēl es sev ļoti uzticos, un arī tā ir milzīga Dieva dāvana. Tas man palīdz pārdzīvot dažādas krīzes, jo es sevi ļoti labi zinu, piemēram, šodien man ir slikti, es varu iziet no rāmjiem, iekrist histērijā, izbimbāties, bet jau tajā brīdī zinu, ka iztrakošos, bet pēc tam nomierināšos un pati sev palīdzēšu. Tikai es pati sev varu palīdzēt, neviens cits. Piecelšos un visu izdarīšu. Vēl dāvana, kas ļoti palīdz arī profesijā, ir spēcīgā intuīcija, jo pārsvarā visu daru intuitīvi.

Bieži jūtu augstāko spēku palīdzību un saslēgšanos. To nevar izskaidrot, un arī nevajag, tie ir netverami mirkļi, kuros apzinos - man palīdz. To ļoti novērtēju un vienmēr pasakos. Vienmēr!

- Tā, kā jūti, nevis tā, kā pieņemts, tu dari jau kopš sešu gadu vecuma, kad pēc vecāku šķiršanās pieņēmi lēmumu dzīvot pie tēta, kas padomju laikiem bija ļoti netipiska izvēle. Tu jau tad izdarīji izvēli, balstoties uz sirdi.

- Kad vecāki mani informēja par šķiršanos, es uzreiz izšāvu, ka gribu pie tēta, un tad ieraudzīju mammas asaras. Protams, tikai tagad, pati būdama mamma, varu saprast, kas tās ir par sāpēm, kad bērns izvēlas otru vecāku. Tāpēc būšu mammai pateicīga visu mūžu, ka viņa mani ne piespieda, ne mēģināja pārliecināt, ne manipulēja. Ļoti cienu savus vecākus par to, ka viņi, par spīti sāpēm, nolika malā savu egoismu un ļāva man izdarīt izvēli pašai. Tas man daudz iemācīja un arī stiprināja pašapziņu - nebaidīties pieņemt lēmumus.

Tad arī pirmo reizi saskāros ar stereotipu un aizspriedumu murgu - mani uz ielas apturēja puspazīstamas tantes un audzināja, cik esmu slikta un kā varēju mammai ko tādu nodarīt, lai gan nevienu brīdi nedomāju, ka mammu pametu. Viņa nekur nepazuda, es ciemojos pie viņas un rūpējos. Bet šie labie cilvēki panāca pretējo - brīdī, kad tantes mani sāka kaunināt, man pret mammu radās pretreakcija, es noslēdzos. Domāju, ka mums būtu vēl ciešākas attiecības, ja nebūtu šo apkārtējo cilvēku spiediena. Dažkārt cilvēkiem vienkārši vajag paklusēt.

Tāpēc vienmēr saku, ka nav vienas receptes, kas der visiem, jo katram ir citi apstākļi. Tiešām tā domāju.

- Bieži vien mēdz teikt, ka visas nelaimes sakņojas bērnībā, bet tu uzsver, ka, par spīti visam, tev bija laimīga bērnība.

- Nevaru teikt, ka man dzīvē kaut kā būtu pietrūcis, noteikti ne. Man bija gan mīlošs tētis, gan mamma. Visvairāk sāp, ka mans lēmums sāpināja mammu, bet to apzinos tagad, bērnībā man viss bija labi. Jau tad biju elastīga un pielāgojos apstākļiem, meklējot pozitīvo. Man ir burvīga (es negribu teikt audžumāte, jo nekad dzīvē viņu tā neesmu nosaukusi) tēta sieva, ar kuru man vienmēr, jau no paša sākuma, ir bijušas labas attiecības. Pieņemu, ka tas arī viņiem bija izaicinājums - veidot jaunu dzīvi ar mani pūrā. Negāja viegli, nē, bet tētis prata uzturēt manī sajūtu, ka es esmu viņam svarīga. Tāpēc arī neesmu greizsirdīga uz savu meitu tēvu, kuru meitenes burtiski pielūdz un dievina, jo zinu, cik tā ir īpaša sajūta - es tētim esmu svarīga. Tas noteikti palīdzēs attiecību veidošanā ar vīriešiem.

- Ne tikai, jo tieši tēvs veido meitenes pašapziņu. Tu vienmēr mēdz teikt, ka esi tēta meita.

- Ja no mammas esmu mantojusi emocionalitāti, tad no tēta - drosmi, nedaudz valdonīgumu un enerģiskumu. Tētis bija ļoti harizmātisks cilvēks un man iemācīja svarīgākās dzīves vērtības: ģimene, darbs, mājas (plašākā nozīmē - kā zeme), daba. Viņš bija ļoti aizņemts, nav tā, ka ar mani baigi ucinājās, un es attiecībās ar bērniem esmu tāda pati.

Jā, mēs bijām ļoti tuvi viens otram. Iespējams, tētis ļoti novērtēja to, ka es izvēlējos dzīvot ar viņu, savukārt es viņam emocionāli ārkārtīgi pieķēros. Bet, protams, tā kā abiem līdzīgi raksturi, mums bija arī ne mazums domstarpību... Ārprāts, cik grūti runāt par tēti pagātnes formā... (Gundega sāk slaucīt asaras.)

- Pagājušā gada nogalē sociālajos tīklos pie skaistas fotogrāfijas Alpos rakstīji, ka gads dāvājis kalnu virsotnes un visdziļākās sēras, dāsni dalījis uzvaras un vissāpīgākos zaudējumus.

- Jā, uzkāpu savā Olimpa kalnā un uzreiz nošļūcu zemē... Uzreiz pēc uzvaras vērienīgākajā un prestižākajā pasākumu rīkotāju konkursā Best Event Award, vēl esot Milānā, kur to saņēmām, man sākās veselības problēmas. Atlidoju mājās, trīs dienas kratījos 40 grādu temperatūrā, līdz izsaucu ātros un nokļuvu slimnīcā. Tētis tobrīd gulēja blakus mājā, jo viņam veica plānotu operāciju, bet... Guļot slimnīcas palātā, uzzināju, ka tētis ir aizgājis...

Nekas jau vēl nav sadzijis...Tēta man šausmīgi pietrūkst, šausmīgi, tas ir vārdos neizsakāmi. Labi, ka ir māsas, cita citu vēl tagad ļoti stutējam. Ar māsām vienmēr esam bijušas tuvas, bet tas, ka mums visām ir viena sāpe, ļoti palīdz, jo pirmos mēnešus šķita, ka neviens no ārpasaules to nesaprot. Sāpe mums liela, jo tētis mums visām trim bija lielais balsts.

- Kur atradi spēku pāris dienas pēc tēta aiziešanas palaist Citādās Ziemassvētku vakariņas?

- Teikšu tā - visa mana dzīve ir manos projektos. Kad gulēju slimnīcā, ļoti skaidri sapratu, kāpēc šis projekts - Tuvāk zvaigznēm - pie manis atnāca. Jo kādam bija jāaiziet tuvāk zvaigznēm... Bija pārdomas, vai to atcelt, taču viss jau bija sagatavots, biļetes pārdotas, lai gan bija skaidrs, ka man sevi jāsaudzē un emocionāli no tā jānorobežojas. Kolēģiem teicu: “Ja jūs to varat, dariet.” Tas ir vienīgais projekts, kuru es radīju, bet nebiju klātesoša. Esmu un vienmēr būšu ļoti pateicīga kolēģiem par paveikto.

- Kā tu saņemies krīzes brīžos?

- Kas tad man tās par krīzēm! Vienmēr aizdomājos, ka citiem cilvēkiem ir daudz sliktāk. Protams, visas nelaimes rodas no salīdzināšanas - nekad nevajag neko salīdzināt, bet, ja padomā, kas citiem jāpiedzīvo... Kamēr nav viss pavisam slikti, ir labi. Svarīgākais - lai ir veselība, bet pārējais atkarīgs no katra paša - kā mēs veidojam attiecības, kā domājam, cik daudz ieguldām.

- Piedod, ka tevi saraudināju. Atgriezīsimies pie svētkiem. Tev jūnija sākumā ir dzimšanas diena. Vienmēr to svini?

- Piekrītu reiz dzirdētajam, ka gada laikā no vienas dzimšanas dienas līdz nākamajai cilvēks patērē ārkārtīgi daudz savu iekšējo resursu. Līdz ar to mēnesi pirms jubilejas esam zemākajā punktā, bieži gadās visādas ķibeles, tāpēc dzimšanas dienā, kad ar laba vēlējumiem saņemam ļoti daudz pozitīvas enerģijas, tā mūs uzlādē un atkal uznes tik augstu, lai vari gadu izdzīvot. Tāpēc dzimšanas dienas vajag svinēt.

- Bet zemākajā punktā grūti saņemties kaut ko svinēt.

- Arī man tā ir bijis. Bet es atkal varu teikt - vajag ļauties. Domāju, katram ir kaut viens cilvēks, kas vēl tev labu. Tad ļaujies kaut tam vienam - ka viņš drīkst tevi sveikt, drīkst sagādāt pārsteigumu, izcept kūku, atnākt pie tevis izdzert kopā kafiju vai aizvest pastaigāties. Tu jau no tā gūsi labās emocijas. Iesaku ļauties, pat ja negribas neko svinēt. Jo noslēgties... Tad tu tur ar savu zemo enerģiju paliec. Dzimšanas diena nav stāsts par balli ar ārišķīgām dekorācijām, nē, tas ir stāsts par mīlestību un dalīšanos. Labāk ļauties mīlestībai, nevis noraidīt to.

Ģirts Ozoliņš/F64

- Tu bieži piemini savu Dvīņu dabu, tā ir ļoti duāla?

- Jā, Dvīņu daba mani ļoti ietekmē. Vienmēr mēdzu uzsvērt, ka mana patiesība ir mainīga, jo šodien ir tā, bet rīt, kad apstākļi būs citi, arī domāšu citādi. Esmu tāda divdabe.

Manī dzīvo divas sievietes, un astroloģiskā zīme to pierāda. Viena ir labāka, otra - negantāka. Viena ir superjūsmīga, ar izsaukuma zīmi katra teikuma beigās! Es patiešām ļoti jūsmoju un protu novērtēt arī mazās lietas. Vakar arī - pārnācu mājās nogurusi, turpināju strādāt pie datora un tad pamanīju fantastisku saulrietu. Vienalga, lai cik steidzami bija darbi un cik slikta pašsajūta, gāju uz terases, lai vērotu un apbrīnotu to. Bildēju un jūsmoju, kā dažādos rakursos gaisma mainās. Brīnumaini! Sajūsminos par pirmajiem ziediņiem, bērnu zīmējumiem, saulainu dienu, vīriešu uzmanību. Citiem šī mana jūsmināšanās var pat šķist kaitinoša.

Bet otra sieviete manī ir pilnīgi pretēja - atskabargaina, asa. Protams, mācos to kontrolēt, jo tas ir cilvēka uzdevums - sevi savaldīt. Tomēr nevaru apgalvot, ka man vienmēr izdodas. Manī ir dēmoni. Ja man vai man tuviem cilvēkiem nodara pāri, varu būt tik nejauka, ka maz neliekas. Citi apstulbst - jaukā Gundega tā var izdarīt? Jā, var. Pēc tam pati brīnos, kur manī tāds negantums. Bet varbūt tā ir aizsargreakcija, sevi tā sargāju.

- Katram cilvēkam ir sava ēna, tikai negribam to pieņemt, redz - tu spēj.

- Vienmēr uzsveru - neesmu nekāds eņģelis. Drīzāk esmu velns ar spārniem. Velniņš, kas izdarīs, kā vajag, bet tā dziļākā doma tik un tā ir izdarīt kaut ko labu, nevis sliktu. Ne velti manas mīļākas puķes ir rozes, arī tās ir duālas kā es - smaržīgas un sievišķīgas, bet ar saviem ērkšķiem var sadurt.

- Man šķiet, ka tev arī ir svarīgi gadskārtu svētki, tradīcijas.

- Jā, ļoti, jo man tie ir kā pieturpunkti, sazemēšanās. Es kā gaisa zīme pārsvarā esmu pa gaisu, bet lidojums sagādā prieku tikai tad, ja ir, kur veiksmīgi piezemēties. Tradīcijas ir kā saknes, kas rada drošības izjūtu. Es nolaižos, sazemējos, lai atkal varu pacelties un lidot. Šie gadskārtu svētki ar tradīcijām ir tie, kas dzīves līkni atkal paceļ uz augšu.

- Tev svarīgi nodot šīs tradīcijas meitām?

- Jā, bet neizvirzu to par mērķi. Esmu par to, ka viņas tajā ieliek savu redzējumu, veido savu formu. Man nevajag, lai viņas dara tieši tā kā es. Galvenais viņām nodot svarīgākās vērtības: mīlestība, darbs, ģimene, daba.

- Kā tu meitas audzini?

- Pārstāvu viedokli, ka bērnus nevajag īpaši audzināt, bet ļoti, ļoti mīlēt. Otrs - rādīt piemēru. Ja es pati kaut ko nedaru, nevaru to prasīt no viņām.

Es negaidu, lai meitas piepilda kaut kādus manus sapņus vai gaidas... Nē, nē. Lai pašas izvēlas un iet savu ceļu. Galvenais, lai būtu laimīgas un nedarītu otram ļaunu.

- Tu mēdz teikt, ka iznēsāt un piedzemdēt dvīnes ir tavs lielākais varoņdarbs. Viņu ienākšana bija emocionāls pārdzīvojums.

- Manas mīļās cukurpaciņas. Meitiņas piedzima priekšlaicīgi, un sevi par to ilgi vainoju, jo es pilnmēnesī kaila gulēju pie loga bez aizkariem. Apaļais, spožais mēness spīdēja tieši uz lielā vēdera. Vēlāk uzzināju, ka grūtnieces tā nedrīkstot gulēt, tas varot izraisīt priekšlaicīgas dzemdības. Ar mani tieši tā arī notika, pilnmēness naktī man sākās straujas dzemdības, pēc kurām ar mazulītēm nokļuvām Bērnu slimnīcā.

Bet dvīnes ir mans lielākais varoņdarbs. Sākot jau ar grūtniecību, kad ar lielo vēderu nevarēju ne pieliekties, ne naktī pagriezties. Un tad ārstēšanās pa divām slimnīcām. Kā es cīnījos, lai man būtu piens! Visi teica, ka tas nav iespējams, bet es caur sāpēm, sakostiem zobiem dabūju pilīti pa pilītei, ko ar pipetīti viņām barojām. Katra piena lāse zelta vērtē. Laikam mātēs tādos brīžos, kad jācīnās par bērna dzīvību, parādās pārcilvēciskas spējas. Katru dienu lūdzos, jo nezināju - vai meitiņas ēdīs, vai izdzīvos, vai viss būs labi ar veselību. Šis laiks mani ļoti norūdīja un dāvāja ticību. Paldies Dieviņam, ka meitenes ir veselas, gudras, mīļas...

Starp citu, mana profesionālā karjera uzplauka tieši pēc dvīnēm. Domāju tāpēc, ka šajā sarežģītajā posmā es pati sev daudz ko pierādīju - varēju ar to visu tikt galā. Patiesībā katrs panākums, kad es kaut ko izdaru, stiprina ticību sev un paaugstina pašapziņu. Audzē spārnus.

- Pēc dvīņu dzimšanas radīji Lielo iedvesmas grāmatu.

- Stāvot pie meitu inkubatoriem intensīvajā terapijā, redzēju to ārkārtīgi lielo mīlestību, kādu bērniem sniedz ārsti un māsiņas, kas tur strādā. Māsiņas brīvajā laikā adīja un tamborēja mazulīšiem zeķītes, rūpējās un loloja viņus. Bet, ko labu un vērtīgu varu izdarīt es? Man bieži jautā ieteikumus svētku svinēšanā, tā nu apkopoju gadu gaitā izlolotās idejas un izdevu grāmatu, kas bija pirmā tāda veida grāmata Latvijā. Man bija divi mērķi: visus ienākumus no grāmatas pārdošanas ziedot Bērnu slimnīcas neonataloģijas nodaļai, un otrs - ka kāds no grāmatas iedvesmosies un sarīkos svētkus, lai iedvesmotu tālāk citus. Ja nu viesu vidū būs arī kāds ārsts, viņš nākamajā dienā ar lielāku iedvesmu dosies uz darbu operēt, līdz ar to glābjot vēl vairāk bērniņu! Tā labais vairojas, es tam ticu.

Dmitrijs Suļžics/F64

- Interesanti, ka viena no būtiskajām epizodēm tavā dzīvē, ko piemini savās lekcijās, arī saistās ar mazu sirsniņu glābšanu.

- Tikko biju atnākusi uz Rīgu, mācījos Natālijas Ābolas televīzijas kursos, vajadzēja filmēt savu pirmo sižetu. Tā kā tobrīd risinājās labdarības akcija mazo sirsniņu glābšanai, nolēmu filmēt profesoru Lāci, kurš bērniņus operēja. Aizbraucu ar kameru uz slimnīcu, stāvu pie profesora durvīm un nesaprotu, kā man to interviju dabūt - ne es esmu žurnāliste, ne pārstāvu kādu raidījumu, esmu tikai nepieredzējis skuķītis, kuram dots uzdevums. Spilgti atceros sajūtas, kā skatos uz rokturi un prātoju - ja es saņemšos un to nospiedīšu, es varbūt interviju dabūšu, bet, ja nenospiedīšu, varu iet uzreiz prom, un man būs kauns pašai no sevis. Bija ļoti lielas bailes, bet es saņēmos un iegāju iekšā.

Man šķiet - ja es toreiz nebūtu to rokturi nospiedusi un pie profesora Lāča iegājusi, nebūtu dabūjusi fantastisku interviju, kas ne tikai ļāva beigt šos kursus kā labākajai, bet es arī daudz ko dzīvē nebūtu sasniegusi. Jo vienmēr, kad man jāspiež rokturis smagām durvīm, es to atceros. Ja nospiedīšu, kaut kas būs un notiks, ja ne - palikšu un stāvēšu, vēlāk nožēlodama, ka to neizdarīju. Jo, kad esi nospiedusi rokturi un iegājusi, - atpakaļceļa vairs nav.

- Tev pieder teiciens, ko citē pat izlaidumos: “Mazliet aizbraucis jumts paver vairāk zvaigžņu”.

- Es tiešām tā domāju, bet lieku uzsvaru uz mazliet. Jo tad tu ieraugi citu redzeslauku. Otra man tuva atziņa - nekas nav mūžīgs, bet mūžīgs ir šis mirklis, ja to noķer un iemūžini savā sirdī. Tā es cenšos dzīvot. Tāpēc neprātoju ne par pagātni, ne nākotni, bet dzīvoju šeit un tagad. Ja ir saulriets, es to ķeru tagad, savā Rīgas dzīvoklī, nevis atceros skaistus saulrietus pie okeāna vai domāju, ka vajadzētu aizbraukt to izbaudīt pludmalē. Man ir svarīgi, lai šī diena, šis mirklis ir foršs. Zini, pat tad, kad ir slikti, es esmu tur, tajā mirklī. Nav jau tā, ka man visa dzīve svētki, ir man gan bēdas, gan nelaimes. Bet arī tad apzināti pieņemu to situāciju. Atceros laiku slimnīcā - es nedomāju par to, ka pirms dažām dienām biju Itālijā, kur saņēmu augstāko godalgu, neuztraucos par Ziemassvētkiem un projektu, bet priecājos, ka man atnesa garšīgas pusdienas un ka varēju lasīt grāmatu, kuru sen gribēju. Protams, pārdzīvoju par mājiniekiem un kolēģiem, bet pieņēmu situāciju, kāda tā ir. Tas patiešām ļoti palīdz.

- Man atliek vien novēlēt tev daudz laimes dzimšanas dienā. Tikai vispirms jānoskaidro, kas tev ir laime?

- Laime ir piedzīvot neizskaidrojamu mirkli vispārākajā pakāpē un dalīties tajā ar sev tuviem cilvēkiem un pasauli.