arrow_downwardKā būt laimīgai?

No apmulsušas jaunas sievietes, kura neredzēja jēgu dzīvei un vakaros sevi mierināja ar ceptām siermaizēm, viņa kļuva par tādu, kura izveidoja jaudīgāko sevis pilnveidošanas skolu, kas palīdz piepildīt sapņus un dzīvot laimīgāk. Tas nebija viegls un īss ceļš. Bet katrs klupiens, puns un sasitums bija tā vērts. Tāpēc tagad viņa palīdz citiem iet šo ceļu, lai tas būtu vieglāks un saudzīgāks. LAURA DENNLERE. Oficiāli – Uguns skolas radītāja un vadītāja. Taču es gribētu teikt – laimīga sieviete, kuras mērķis ir palīdzēt pēc iespējas vairāk cilvēkiem sasniegt savu virsotni – būt laimīgiem.

Gribēju sarunu ar sievieti, kuras aicinājums un sirdsdarbs ir palīdzēšana citām sievietēm. KATRĪNA PURIŅA-LIBERTE lieliski atbilst šim uzstādījumam. Desmit gadus kā dūla bijusi līdzās daudzu sieviešu brīnumainajā notikumā, bet nu kļuvusi par ārsti rezidenti ginekoloģijā, piepildot savu bērnības sapni. Turklāt ar saviem ierakstiem viņa gan iedvesmo, gan izglīto daudzas sociālo tīklu lietotājas.

Veselīgs dzīvesveids vienmēr ir bijusi manas esības aktualitāte. Studiju laikā padziļināti meklēju informāciju par uzturu, tajā esošajiem vitamīniem un mikroelementiem, iepazinos ar dažādām interesantām teorijām un ieteikumiem veselīgu ēšanas paradumu izveidē. Steidzos tos ieviest dzīvē, katru jaunatklāto diētu uztverot kā risinājumu visām problēmām. Jāteic, katra diēta tiešām deva rezultātus, bet diemžēl tie bija īslaicīgi, kam sekoja smaga atkrišana atpakaļ vecajos ēšanas paradumos, ar uzviju atgūstot kilogramus. Katrs dzīves posms nāk ar savu pārliecību, un es biju nolēmusi, ka ēšanas paradumu maiņa ir mans glābiņš, ticot, ka, izvēloties pareizo režīmu, es sakārtošu savu svaru.

Tu zini to sajūtu, kad riebjas viss - vīrs ne tā audzina bērnus, draudzene piečakarē, un mīļais darbs kļuvis bezjēdzīgs un nepaveicams... un tad pēkšņi pasaule ap tevi atkal mainās! Saule spīd spožāk, apkārtējie ir brīnišķīgi cilvēki, bet viss, ko dari, iet no rokas kā pa diedziņu. Vai tiešām pasaule mainās? Vai tomēr tu pati?

Kas tev pirmais nāk prātā, dzirdot vārdu savienojumu - jēgpilna strīdēšanās? Pieļauju, ka kādai šis virsraksts varētu likt saraukt uzacis un aktivizēt automātisko reakciju - "strīdi nav vajadzīgi, labāk no tiem izvairīties!", vai arī "strīdā es tikai aizstāvu savu taisnību", "strīds neko jēdzīgu nevar iedot" un tamlīdzīgi.

Par ELĪNU EIDMANI, Ogres uzņēmēju, kura šobrīd vada pašmāju ražojumu veikalu tīklu Latvijas pērles, varētu uzrakstīt vismaz triloģiju – tik aša, strauja, izlēmīga un daudzpusīga viņa ir. Sarīko ziedojumu vākšanu vājdzirdīgā Andra mājas būvniecībai, sapulcina entuziastus aukstuma peldētāju grupai, kā arī rūpējas par Latvijā tapušā dizaina ražošanu un nonākšanu veikalos ne tikai savās, bet visas nozares interesēs. Atzīdama, ka laime ir mirklis un māka apstāties, viņa pati nav tik viegli apturama. Ledus auksts ūdens ir vienīgais, kas spējis pieradināt karsto uguns meitu.

No 26. februāra visās preses tirdzniecības vietās ir nopērkams žurnāls “Kā Būt Laimīgai” pavasara numurs!

Pliekana dzīvošana nekad nav bijusi manā garā, tāpēc liels bija pārsteigums, kad pelēkā janvāra rītā mana roka sniedzās pēc rāma izskata grāmatas "Kārtības maģija". Pēc brīža es sēdēju bibliotēkas kafejnīcā, nespējot atrauties ne no grāmatas, ne no vēlmes izmēģināt tajā sniegtos mājas kārtošanas ieteikumus. Tas bija pirms diviem gadiem, un toreiz man nenāca ne prātā, ka kārtošana var kļūt par terapiju – tādu kā rokenrolu pašai ar sevi –, kurā dzimst spēks dzīvot tā, kā esi vēlējusies, bet allaž baidījusies, atlikusi vai samierinājusies.

Jo vecāka kļūstu, jo skaidrāk apzinos, ka gadi ir tikai ciparu virknējums. Protams, nezinu, kā būs pēc pieciem, desmit vai divdesmit gadiem, bet šobrīd katru savu dzimšanas dienu gaidu ar prieku. Patiešām uzskatu, ka viss ir galvā, it sevišķi - kreņķi par vecumu. No vecuma nav jābaidās, bet vecumam ir jāgatavojas. Gan psiholoģiski, gan fiziski.

Juris Rubenis daudziem ir dzīves skolotājs, kurš nemāca, bet rāda ceļu, kas jāiet katram pašam. To, ka no viņa varu mācīties arī es, uztveru kā lielu dāvanu, bet mūsu sarunu gada noslēguma gaisotnē - lā veidu praktizēt tā saukto dziļo klausīšanos, cenšoties ļauties plūsmai un būšanai šeit un tagad.

Tikko Kristīne Virsnīte ir atgriezusies Latvijā pēc satraucošā divu mēnešu ceļojuma Rīga - Dakāra - Rīga, kurā kopā ar visu ģimeni automašīnā apceļoja Āfriku. Savukārt žurnāls "Kā būt laimīgai" Kristīni uz sarunu aicināja īsi pirms gadu mijas.

Tikko Kristīne Virsnīte ir atgriezusies Latvijā pēc satraucošā divu mēnešu ceļojuma Rīga - Dakāra - Rīga, kurā kopā ar visu ģimeni automašīnā apceļoja Āfriku. Savukārt žurnāls "Kā būt laimīgai" Kristīni uz sarunu aicināja īsi pirms gadu mijas.

Viņas vizītkartē rakstīts: reputācijas vadības uzņēmuma Lejiņa & Šleiers vecākā partnere. Vēl viņas vārds asociējas ar tādiem projektiem kā Digital Freedom Festival un Oratore. Meita, māsa, sieva, uzņēmēja, biznesa partnere – visi šie apzīmējumi ir par viņu. Sevi viņa nebaidās nosaukt par feministi. Rozā kedās ieautās kājas šūpodama, sarunas laikā nolako spilgti sarkanus nagus, pieskaņotus tikpat sarkanām lūpām. Lieliem, skanošiem auskariem ausīs viņa salauž visus stereotipus par biznesa sievietēm. Jo tāda ir Dagnija Lejiņa.

Viņas smaids katru rītu modina daudzus. Pie tā ir tik pierasts, ka kļuvis jau par ieradumu un bez tā nevar iesākt dienu – gluži kā bez rīta kafijas. Viņas skaistās dabas fotogrāfijas Instagram iedvesmo tūkstošus, jo tā ir iespēja kopā ar viņu ceļot, izzināt un iepazīt dabu un pasauli. Nokļūt vietās, kur pašas neesam saņēmušās aizbraukt. Piemēram, sagaidīt saullēktu purvā uz sup dēļa.

Dažādas aptaujas liecina, ka dāņi ir viena no vislaimīgākajām nācijām Eiropā. Kur slēpjas dāņu laimes atslēga? Vienā vārdā – hygge, lai gan nav viegli viennozīmīgi paskaidrot, ko tas nozīmē. Ar vārdu hygge apzīmē gaisotni un pieredzi, nevis lietas. Tas nozīmē būt kopā ar tuviem un mīļiem cilvēkiem. Tā ir mājīguma un drošības izjūta. Prieks un miers. Iespēja justies omulīgi. Hygge ir labsajūta, ko var radīt ikviens.

Esmu četru bērnu mamma. Divi šobrīd ir pusaudži, bet jaunākie – gandrīz piecus un pusotru gadu veci. Vai esmu laimīga? Vai laiks, ko esmu veltījusi, ziedojusi, reizēm atņēmusi un zagusi viņiem, ir darījis mani laimīgu? Vai ir kāda pareizā recepte, kā audzināšanā ievērot tieši tās laika proporcijas, kas vajadzīgas, lai mamma būtu laimīga? Un smaidīga.

Pateicības diena šogad tiek atzīmēta 28. novembrī. Pēdējos gadu desmitos arī mūsu svētkos un tradīcijās – ar filmām, internetu, medijiem un iepirkumu centriem – ienākusi amerikāņu kultūra. Šķiet, visi zina, ka novembra beigās ir Pateicības diena, oficiāla brīvdiena, kad lielās amerikāņu ģimenes sabrauc kopā no plašās valsts malu malām, lai ēstu tītaru ar dzērveņu mērci.

Ar aromterapiju līdz šim pārsvarā biju saskārusies tikai pirtī, kad pirtnieki pēra ar smaržīgajām ievziedu, ceriņu, liepu un citām slotiņām. Kopā ar karstumu – šķita, ka slotiņas atveras un smarža vienkārši norauj jumtu. Taču tas bija viens vakars mēnesī, un pirtis ir atsevišķs stāsts. Savukārt līdz šim lasītās publikācijas par aromterapiju tai piegāja no otras puses – kādus aromātus izvēlēties konkrētas problēmas risināšanai. Šķiet, visi jau zina, ka pret bezmiegu jālieto nomierinošā lavanda vai gripas laikā – dezinficējošais tējas koks. Ko gan vēl jaunu par aromterapiju varētu noskaidrot? Bet nebiju aizdomājusies, ka tā ir krietni dziļāka un nopietnāka. Kad kosmētiķe Ieva Meliņa sarunā atklāja, ka aromterapija palīdzēja viņai atrisināt vairākas emocionālās problēmas un mainīt dzīvi, man, protams, vajadzēja to izmēģināt un izprast. Ļaut ožai atklāt manas vājības, iekšējās problēmas un arī fizisko problēmu cēloņus. Lai gan biju diezgan skeptiska – kā gan deguns var to atklāt? Bet... tas bija kārtējais un viens no aizraujošākajiem ceļojumiem sevī, kas man atkal lika paskatīties uz sevi no malas. Jo tests vienmēr ir unikāls – nav divu vienādu. Testa rezultāti noliek fakta priekšā, uzrādot problēmas, ar ko jāstrādā. Tie parāda, kas gulst manā zemapziņā. Un – ar ko esmu gatava strādāt. Vismaz manā gadījumā tas bija pārsteidzoši precīzi. Pastāstīšu, kā tas notika, ko es par sevi uzzināju un kādas izmaiņas pamanīju jau pēc mēneša.

Dziedāt un dziedināt Mēdz teikt, ka mēs, latvieši, esam dziedātāju tauta, tomēr zinu daudzas, kas tad, kad jāsāk dziesma, kautrīgi novēršas un skatās uz blakus stāvošo: “Ko tad es? Es jau nu gan neprotu TĀ dziedāt, lai kāds manī klausītos…” Vai jādzied pareizi, lai sāktu dziesmu draugu lokā? Un ko vispār tas nozīmē? Vai dziesma var dziedēt arī tad, ja nedziedam gluži pēc notīm? Kā dziedināt sevi dziedot?

Vai laimei ir garša, un kāda tā ir? Protams, salda! Domāju, ka par to šaubu nav nevienam, vai ne?