Kas tev pirmais nāk prātā, dzirdot vārdu savienojumu - jēgpilna strīdēšanās? Pieļauju, ka kādai šis virsraksts varētu likt saraukt uzacis un aktivizēt automātisko reakciju - "strīdi nav vajadzīgi, labāk no tiem izvairīties!", vai arī "strīdā es tikai aizstāvu savu taisnību", "strīds neko jēdzīgu nevar iedot" un tamlīdzīgi.
Bieži mūsu domas un reakcijas uz strīdiem ir saistītas ar to, kā mēs esam iemācījušies konfliktēt vai nekonfliktēt attiecībās ar vecākiem, draugiem un skolotājiem. Turklāt mums visiem ieslēdzas kādas automātiskas reakcijas, kuras pat nepamanām, ja nepievēršam uzmanību tam, kā es pats rīkojos strīda laikā. Kāds varētu teikt, kādēļ gan man tas ir nepieciešams?
Līdz šim mierīgi dzīvoju, par to nedomājot, un nav ko vairot tādu negatīvu lietu kā strīdēšanās! Taču strīdi var kalpot pašizaugsmei, ja vien esam gatavi ieklausīties un paanalizēt savu uzvedību un reakcijas. Turklāt negatīvu nokrāsu tiem piešķiram mēs paši, jo lielākā daļa cilvēku piedzīvo ne īpaši patīkamas sajūtas strīda laikā. Lai strīds kalpotu par iespēju augt un attīstīties, ir svarīgi ievērot dažus priekšnoteikumus.
Saskaņā ar Gotmana institūta datiem 69 procenti attiecību konfliktu sakņojas individuālajās cilvēku atšķirībās, tāpēc nav atrisināmi. Ja mēs pieņemam, ka atrisināmo un neatrisināmo strīdu attiecība ir 70/30, tad ir svarīgi saprast, ka mums ir jāattīsta empātija un pieņemšana pret šīm mūsu individuālajām atšķirībām. Jāsāk katram pašam ar sevi. Ja es spēju pieņemt sevi tādu, kāds es esmu, ar visām savām labajām un - vēl jo vairāk - ne tik labajām īpašībām, tad man ir vieglāk saprast un pieņemt arī otru. Visbiežāk pieņemt savas labās īpašības nesagādā grūtības, ja vien tās apzināmies, nekoncentrējamies tikai uz negatīvajām un neieslīgstam pašpārmetumos. Taču daudz grūtāk mēdz būt sadzīvot ar tām savām šķautnēm, kas pašiem vai sabiedrībai liekas ne tik pieņemamas. Tad ir vērts paskatīties, kas tieši man tajās ir tik grūti akceptējams. Bieži vien iejūtīga attieksme pret savām rakstura īpašībām un izpausmēm ir jau solis pretī otra pieņemšanai, un tas savukārt var uzlabot attiecības. Lai būtu mazliet vieglāk sadzīvot ar tām rakstura šķautnēm, kas līdz šim ir sagādājušas raizes un pašpārmetumus, var izmantot tehniku, kas palīdz saskatīt, ko pozitīvu man dod šī iezīme. Piemēram, ja es nevaru pieņemt to, ka mēdzu būt slinka, tad, apdomājot šīs īpašības pozitīvos aspektus, var nākties atzīt, ka tā man dažreiz ļaujneiespringt un baudīt brīdi. Vai arī palīdz nebūttik ļoti prasīgai pret citiem.
Mēs visi esam veidojušies attiecībās ar citiem cilvēkiem un ņemot vērā apkārtējo sabiedrību. Arī uzskatus par to, kādām būtu jābūt lieliskām
attiecībām, mēs esam noskatījuši ārpus sevis. Kad mēs domājam par attiecībām un to, vai tajās ir vieta strīdiem un kādiem tiem jābūt, vērts palūkoties uz tiem uzstādījumiem, kas mājo mūsos. Jo principā viss, kas sākas ar “jābūt”, ir kaut kas, ko esam pieņēmuši par “pareizību” no kāda. Vai tas būtu tēvs vai māte, skolotājs, kolēģis, draugs vai guru. Paši mēs varbūt nemaz tā īsti līdz galam vairs šiem uzstādījumiem nepiekrītam, bet automātiskajās reakcijās vēl joprojām īstenojam. Ir vairāki priekšnoteikumi veiksmīgai strīda norisei, kurus pēc vairāk nekā 40 gadu ilgiem pāru pētījumiem savā grāmatā Septiņi veiksmīgas laulības principi uzskaitījis Džons Gotmans.
1
Lai arī kā mums liktos, ka pazīstam otru un zinām, ko viņš domā, mēs neesam otrs cilvēks! Nevienā situācijā nav tādas objektīvas realitātes vai vienas īstās patiesības - vienmēr ir divas subjektīvas realitātes. Tāpēc ir svarīgi mēģināt atcerēties, ka strīda mērķim vajadzētu būt izzināt un izprast otra pozīciju, nevis panākt sava viedokļa uzvaru. Ja es pieturos pie savas pārliecības, ka man ir taisnība, tad otras puses viedoklis automātiski kļūst par nepareizo, un konflikts ir neizbēgams. Tādējādi mēs pārvēršam konfliktus par maču, kurā viens uzvar un otrs zaudē. Ja mēs domājam par mums KOPĀ kā pāri, tad svarīgi ir nevis uzvarēt, bet gan stiprināt mūsu kopējo spēku kā pārim! Lai būtu iespējams izprast otra pozīciju, daudz vairāk jāieklausās otrā un jāmēģina saprast, nevis jānorāda uz visiem iemesliem, kāpēc mans viedoklis ir pareizais. Lai to varētu īstenot, ir jāatmet vēlme pārliecināt un jāattīsta vēlme uzklausīt vienam otru. Kļūstiet par sava veida izmeklētājiem savās attiecībās! Uzdodiet jautājumus otram, nevis pastāviet uz sava viedokļa pareizību. Uzklausiet otru, nevis lai atbildētu, bet gan lai uzzinātu un sadzirdētu. Daudziem pāriem tas ir izaicinājums, neievainot partneri un savā starpā nekonkurēt par to, kuram ir taisnība. Lai to būtu vieglāk praktizēt, ir svarīgi sarunas sākt ar vārdu “es”, nevis “tu” vai frāzi “tev jāizdara”. Tā vietā, lai uzreiz norādītu uz otra darbībām, var mēģināt sarunā koncentrēties vairāk uz “es vēlētos…”, “es būtu pateicīga/-s, ja…”. Spēja risināt konfliktu no “es vēlētos”, nevis “tev jādara” pozīcijas ir prasme, ko ieteicams attīstīt, ja ir vēlēšanās strīdēties jēgpilni.
2
Konfliktos mēs bieži vien sagaidām, ka otrs mūs ar savu atbildi vai rīcību nomierinās, apstiprinās mūsu emociju atbilstību vai izlabos situāciju tā, lai mēs justos labāk. Gadījumos, kad mūsu gaidas netiek attaisnotas, konflikts mēdz kļūt vēl lielāks vai arī nonāk strupceļā, un nekāds risinājums nav iespējams. Taču patiesībā mēs katrs pats esam atbildīgs par savām emocijām. Ja tās traucē risināt konfliktu, vienmēr ir iespējams paņemt pauzi. Par to vērts aprunāties ar partneri brīžos, kad neatrodaties konfliktā un varat vienoties par zīmi vai kādu signālu, ka jums ir nepieciešams paņemt pauzi, lai nomierinātos un varētu atgriezties pie jautājuma apspriešanas jau mierīgākā noskaņojumā. Šajā gadījumā var nākties pārkāpt vienu no uzstādījumiem,
kas mēdz skanēt mūsu galvā: “Nevajag iet gulēt dusmīgam.” Dažreiz varbūt pat tieši vajag! Lai spētu no rīta piecelties jau ar mierīgāku noskaņojumu, kas dos iespēju daudz produktīvāk apspriest sasāpējušo jautājumu. Taču pat tad, ja emocijas ir noplakušas un nav vairs tik saasinātas, svarīgi ir atgriezties pie situācijas apspriešanas, nevis izlikties, ka nekādas sarunas nav bijis. Kad emocijas norimušas, vieglāk ieraudzīt situācijas sausos faktus un skaidrāk saskatīt konflikta būtību. Turklāt tad mums ir vieglāk palikt pieaugušā pozīcijā, nevis atkrist sava iekšējā bērna stāvoklī un nespēt konfliktēt no pieaugušā pozīcijām. Katram no mums ir savi paņēmieni, kā mēs sevi nomierinām situācijās, kuras ir emociju piesātinātas, taču vēlams, lai tie būtu veselīgi. Šeit var noderēt gan elpošanas vingrinājumi, gan vienkārša pastaiga vai kāda cita fiziska aktivitāte. Lai vēl vairāk izprastu savu emociju cēloņus, pēc konfliktiem ir vērts paanalizēt, kas tieši manī tika aizskarts, ka es tā reaģēju. Bieži vien, veicot šādu savu reakciju analīzi, var novērot kādas likumsakarības. Tāpat ikdienā ir svētīgi atrast laiku sarunai par to, kādai vajadzēja būt diskusijai, lai tā nenonāktu līdz konfliktam. Kas radīja konfliktu? Piemēram, “Man likās, ka tu man uzbrūc, es jutos neaizsargāts, pārprasts”. Kādi apstākļi veicināja konflikta eskalēšanos? Piemēram, “Mēs bijām izsalkuši un noguruši” vai “Mēs atlikām šo jautājumu, līdz tas sasniedza sprādzienbīstamu situāciju”.
3
Kad mēs esam nomierinājušies un apzinājušies konflikta būtību, jāsaprot, ko darīt tālāk. Un šis ir īstais brīdis, lai mēģinātu vienoties jeb nonākt pie kompromisa. Ļoti bieži cilvēkiem liekas, ka kompromiss liks zaudēt pašiem sevi un ir grūti saskatīt izdevīgumu šajā situācijā, taču kompromiss ir tāda vienošanās un tāda risinājuma atrašana, kas der abiem partneriem. Ja mēs fokusējamies uz to teritoriju, kurā varam rast kompromisu, nevis uz visiem tiem jautājumiem vai veidiem, kā mēs nepiekrītam viens otram, ir vieglāk rast risinājumu.
***
Jaunais žurnāla "Kā būt laimīgai" pavasara numurs jau pieejams preses tirdzniecības vietās.
