Pliekana dzīvošana nekad nav bijusi manā garā, tāpēc liels bija pārsteigums, kad pelēkā janvāra rītā mana roka sniedzās pēc rāma izskata grāmatas "Kārtības maģija". Pēc brīža es sēdēju bibliotēkas kafejnīcā, nespējot atrauties ne no grāmatas, ne no vēlmes izmēģināt tajā sniegtos mājas kārtošanas ieteikumus. Tas bija pirms diviem gadiem, un toreiz man nenāca ne prātā, ka kārtošana var kļūt par terapiju – tādu kā rokenrolu pašai ar sevi –, kurā dzimst spēks dzīvot tā, kā esi vēlējusies, bet allaž baidījusies, atlikusi vai samierinājusies.
Runājot un domājot par to, kādas lietas tev pieder, nevar sakārtot māju. Arī mantu pārcilāšana vai pārlikšana citā vietā neskaitās. Ir tikai viens variants, kā ievest kārtību mājās uz visiem laikiem, - un tā ir iedziļināšanās. Tīņa gados mēdzu piepelnīties, palīdzot mammai grāmatvedei veikt inventarizācijas lauku veikalos. Mēs tās saucām par inventūrēm. Tās notika pa nakti, kamēr bode ciet, un manā atmiņā saglabājušās ar sinemātisku noskaņu. Mums bija pildspalvas, sagrafētas lapas, kalkulatori un našķu pauzes. Uzskaitījušas visas mantas, pierakstījušas lapas pilnas, gaismiņai austot, mēs braucām mājās. Mamma stūrēja, un mēs aizvien mazliet bažījāmies par meža zvēriem, kas varētu izskriet uz ceļa.
Lūk, arī mājas kārtošana ir tāda kā inventarizācija - iedziļināšanās tūre, kas ved cauri visām mantām, kas ir mūsu rīcībā. Veikala inventarizācija ir vajadzīga, lai pārbaudītu faktisko stāvokli un salīdzinātu to ar grāmatvedības datiem, un ar kārtošanu ir līdzīgi: mērķtiecīgi aptverot, šķirojot un organizējot iedzīvi, rodas saprašana par to, kāds ir patiesais lietu apjoms mūsu mājās un kāda ir šo mantu ietekme pār mums. Tādā veidā ar kārtošanas palīdzību var analizēt savu dzīvi. Taču būtiskākais iedzīves sistematizēšanas ieguvums ir skaidrs, ilūziju neaizmiglots skatījums. Visticamāk, tieši par šo klāro skatu, kas tiek uzpulēts, kārtojot vai tīrot māju, mēdzam teikt, ka esam sakārtojušas galvu. Savā ziņā tā arī ir, jo tad, kad beidzas maldīšanās savās mantās, izzūd arī vēlme maldīties pa dzīvi. Vēl jāpiemin, ka doties šajā lietu un sevis izziņas tūrē ir aizraujoši, jo galvenajā lomā esam mēs pašas. Turklāt nav vajadzības bažīties, ka uz šo lomu pēkšņi varētu pretendēt kāda cita - smukāka, jaunāka vai talantīgāka dāmīte. Nē! Šis ir tavs stāsts, tava lielā un vienīgā mājas kārtošana. Protams, līdzīgi kā manās atmiņās par inventūrēm un meža zvēriem arī kārtošanas tūres līkločos var uzrasties tādi momenti, kad gribas pabaidīties. Šos brīžus visbiežāk izraisa tās mūsu īpašumā esošās lietas, kurām esam vai nu ļoti pieķērušās, vai paslēpušas tās mājas tumšākajā kaktā. Taču sastapšanās tieši ar šīm mantām piešķir kārtošanas procesam dzīvīgumu un asumu. Lai izkultos cauri sveikā, būtnei, kas kārto māju, jāsāk izmantot savas superspējas - jākoncentrējas, jāuzticas sev un jāieklausās savās izjūtās. Tāds, lūk, ir kārtošanas tūres terapeitiskais aspekts, kurā pašizziņas instrumenti ir mūsu mantu arsenāls.
Labums no it visām mūsu rīcībā esošajām lietām ir arī šāds: tiklīdz sākam tās šķirot un organizēt, ir jāsāk izdarīt izvēles. Jānosliecas par simtiem un tūkstošiem jā vai nē samērā īsā laikā, proti, kamēr sakārtojam māju. Izlemjot, kura manta paliks, bet no kuras šķirsimies, mēs trenējam spēju pieņemt lēmumus ne tikai priekšmetu čupā, bet arī dzīvē. Turklāt, lai uzturētu kārtošanas tūres tempu un tā neaprautos pusceļā, svarīgi ir izlemt zibenīgi un nešaubīgi. Tādā veidā tiek uzaudzēti muskuļi arī konkrētākai un spēkpilnākai dzīvošanai ārpus mājas, un mēs pašas kļūstam godīgas un brīvas savās izvēlēs. Tā mājas sakārtošana, par kuru šobrīd runāju, ir patiešām vienreizēja pieredze ar mērķi sakārtot savu dzīves telpu uz visiem laikiem. Otras tādas iespējas nebūs. Tiesa gan, arī vajadzības kārtot vairs nebūs. Uzskatu, ka ir vērtīgi vienreiz par visām reizēm ievest kārtību savās mājās, pārmaiņas pēc klausoties nevis citos, bet savā sirdsbalsī. Tādā gadījumā gan mājai, gan it visam citam, ko radām fiziskajā plānā, ir potenciāls atspoguļot mūsu iekšējo pasauli tādu, kāda tā ir - īsta un nesamākslota. Mūsu mājas vienmēr ir tādas, kādas esam mēs pašas, un, ja esam neapmierinātas, tad savas telpas sakārtošana ir universāls līdzeklis cīņā pret šo nesaskaņu - vienalga, vai juceklis ieviesies dzīvesvietā, attiecībās vai domās. Mājas kārtošana ir konkrētu darbību kopums - sistēma, kuras ietvaros jārīkojas. Tāpat kā ikvienai mūsu aktivitātei arī kārtošanai ir sekas. Kārtošanas gadījumā sagaidāma transformācija.
To, ka man vajadzētu kaut ko sakārtot, pirms pāris gadiem pat nenojautu. Toties zināju, kavēlos dzīvot vienkārši, un sapratu arī, ka tāpat vien no zila gaisa tas nenotiks. Vienkāršība manā skatījumā bija kas līdzīgs ceļojumam, kad tava vienīgā bagāža ir ceļasoma ar apzinātu un pietiekamu mantu un finanšu līdzekļu apjomu. Biju novērojusi, ka vislielākā neapmierinātība manī parādījās, kad pēc ilgākas prombūtnes atgriezos mājās. Visvairāk es nevēlējos apkalpot visas mantas, kas pēkšņi bija manā priekšā. Mājās priekšmetu bija daudzkārt vairāk nekā ceļojuma somā, un tie atradās ne tikai dzīvoklī, bet arī pagrabā un darba vajadzībām īrētajā birojā. Bet visbūtiskākais bija fakts, ka šīs mantas man bija apnikušas, jo liela daļa bija vecmodīgas vai neērtas. Tomēr, neraugoties uz visu iepriekš minēto, es nesāku revīziju. Es pārcēlos uz lielāku dzīvokli, un neilgi pirms tam, kad provinces bibliotēkā mana roka sniedzās pēc kārtošanas rokasgrāmatas, es biju attapusies trīsreiz lielākā platībā, kas aizvien bija piebāzta ar manām vecajām mantām. Pirms pārcelšanās iztēlojos, ka jaunajā mājvietā varēšu
vingrot. Taču vietu, kur izritināt jogas tepiķīti, tā arī nevarēju izbrīvēt. Tā nebija tā vienkāršā dzīve, pēc kuras biju izslāpusi. Sākot Kārtības maģijas lasīšanu, es nevilcinoties liku lietā vai visus šajā bestsellerā izklāstītos mājas kārtošanas ieteikumus. Tiesa gan, burkānus es tā arī nesāku uzglabāt stateniski (kā to darīja grāmatas autore). Kad pēc mēneša vajadzēja atdot grāmatu bibliotēkā, es biju izķidājusi lielāko daļu mantu un apguvusi grāmatā izklāstīto metodi. Kārtošanas sistēmas pamatprincipi bija tik elementāri, ka manuālis tāpat vairs nebija vajadzīgs. Vēl pēc mēneša ne tikai dažas vietas, bet māja kopumā sāka izskatīties tā, ka jutos gandarīta. Vingrošanas paklājiņš tagad atradās viesistabas centrā, bet es pati sāku aprast ar domu, ka varu būt galvenā persona ne tikai savās mantās, bet, šķiet, arī dzīvē. Tā radās doma izmēģināt kārtošanu arī citās mājās. Nojautu, ka pašmāju sabiedrība neizcelsies ar nasku durvju atvēršanu mērķtiecīgai kārtošanas tūrei. Lai gan nebiju sertificēta mantu organizētāja, jutos par sevi pārliecināta. Pēc profesijas esmu žurnāliste un kino režisore un kārtošanā vilku paralēles
ar to, ko biju darījusi visu dzīvi - uzdevusi jautājumus, meklējusi atbildes un iedziļinājusies detaļās. Dažās mājās ziņa par kārtības ieviešanu rada atbalsi. Novēroju, ka cilvēki, tāpat kā es agrāk, balstījās nevis profesionāļu, bet sakopšanas pašdarbnieku - draugu, radu un paziņu - padomos. Bieži kārtošana tika jaukta ar tīrīšanu, bet cilvēku mājās valdīja pašu izdomāta, vienmēr stingri noteikta kārtība. Visās mājās kārtošanas sistēma darbojās. Cilvēki ar sajūsmu uztvēra mājas kārtošanu nevis pa istabām, bet pa grupām (apģērbi, grāmatas, dokumenti u. c.). Viņi sēdās savu mantu kaudzēs, svieda lupatas pa gaisu, ārdījās un plosījās, smējās un lūdzās pēc kafijas pauzēm, mēģinot saprast, ko paturēt un ko izmest. Pēc tam viņi rimās, locīja, sistematizēja, un daži teica, ka jūtas kā meditācijā. Bieži saņēmu zvanus par šķiršanos no mantām, tās allaž bija prieka pilnas balsis, kas klāstīja par ugunskura sakuršanu un liekā sadedzināšanu, par šķūnīša nojaukšanu, ūtrupes sarīkošanu pagalmā vai lietu šķūrēšanu uz labdarības noliktavu, kad tevi pa ceļam pārtver draudzene un visu labāko pagrābj sev. Taču kārtošanas gars, kas visās mājās iesākumā bija tik pompozs kā Jaungada apņemšanās, palēnām izčākstēja. Cilvēki teica, ka viņiem trūkst laika, jo viņi gribēja darīt kaut ko citu - aktuālāku. Tā izplēnēja arī mana apņemšanās ievest kārtību citās mājās. Biju laimīga, ka bija izdevies sakārtot savējo, un pārcēlos uz dzīvi Gruzijā. Bija pagājis gads kopš brīža, kad sakārtoju savu māju. Neķerot
kreņķi, saliku iedzīvi čemodānā un iekāpu lidmašīnā uz Tbilisi. Līdzi biju paņēmusi būtiskāko: mīļu cilvēku blakus, darbu, kas sagādā prieku, un pārliecību, ka tikpat vienreizēja kā kārtošanas tūre ir arī mana dzīve. Tagad saprotu, ka mana kārtošanas pieredze bija kā spēriens pa pakaļu, lai beidzot sāktu ieviest skaidrību arī citur: finansēs, digitālajā vidē, darbā, attiecībās un projektos. Izpētot savas saistības un bieži vien arī atbrīvojoties no tām, es varēju pietuvoties dzīvesveidam, ko uzskatu par vienkāršu.
Lai gan mājas tīrīšanai un spodrināšanai piemīt tikumības slava, to pašu nevar teikt par kārtošanu. Sabiedrībā, kurā cilvēku uzvedību diktē lietas un autoritātes, kārtošana samērā bieži tiek uzskatīta par ekstrēmu izdarību, bet šķiršanās no mantām tiek asociēta ar zaudējuma sāpēm. Lai vienreiz un uz visiem laikiem ievestu kārtību mājās, vajag gan laiku, gan uzmanību, tieši šos pašus resursus mēs lietojam ik reizi, kad slaukām putekļus vai mazgājam grīdu. Starp citu, ja mājās valda kārtība, tīrīšana vairs nesagādā agrākās pūles. Kārtības maģijas autores, japāņu izcelsmes kārtošanas guru Marijas Kondo izveidotā metode paredz paturēt mājās tās lietas, kas sagādā prieku. Tomēr visvairāk šī kārtošanas tūre saistīta ar koncentrēšanos. Pamēģini tūlīt! Satver rokās lietu*, kas atrodas tuvumā. Sajūti to, patausti un izčamdi - tās izmēru, formu, tekstūru. Vai tā ir silta vai vēsa? Paskaties uz šo mantu, aplūko, izpēti, pasmaržo. Un tagad godīgi atbildi uz jautājumu: vai šī lieta rada manī iekšēju prieku? Vai es jūtos labi un priecīgi kopā ar šo mantu? Ja atbilde ir jā, tad šī lieta ir tā vērta, lai ieņemtu cienīgu vietu mūsu mājā un dzīvē. Ja atbilde ir nē, Kondo iesaka mantai pateikt paldies par kopā piedzīvoto un atvadīties no tās uz visiem laikiem. Iekšējā prieka izjūta ir pirmais un, iespējams, būtiskākais kārtošanas ieguvums, uz ko varēsim paļauties arī tad, kad tūre būs beigusies. Ir cilvēki, kas, šķiroties no mantām, vēlas atvadīties kā īpaši - ar vēstuli vecajam paklājam, piemēram. Lai gan radoša, tomēr šāda pieeja pieļaujama vien tad, ja neietekmē kārtošanas gaitu.
Gremdēšanās atmiņās patērē mūsu laiku un enerģiju, turklāt drīzāk aizvedīs uz vīna bāru nekā mudinās uz kārtošanu. Tāpēc Kondo iesaka ar sentimentu apveltītajām mantām pievērsties tūres beigās, kad ir uzkrāta pieredze kārtošanā. Bet kārtošana būs vēl efektīvāka, ja spēsim iztēloties sajūtu, kas valdīs mūsu miteklī, kad tajā būs ievesta kārtība. Paturēta prātā, šī nojauta būs kā dzinulis, lai kārtošanu nepamestu pusratā. Kondo izstrādātā receptūra paredz, ka mantas tiek kārtotas pa grupām un secīgi. Tās ir: apģērbi, grāmatas, dokumenti, elektronika, virtuves piederumi un citas. Jūtīgajām lietām - tādām kā fotogrāfijas, atmiņu klades, ģimenes relikvijas - uzmanība tiek pievērsta tūres noslēgumā. Tad, ja vēl vispār ir aktuāli, var rakstīt vēstuli gan paklājam, gan doties uz vīna bāru. Cilvēki vienmēr intuitīvi zina, kas ir sensitīvās lietas, kuras viņi tik ļoti baidās pazaudēt, ka pat nesāk kārtot. Uztraukumam nav pamata - kārtošanas tūre neliek šķirties no tā, kas mīļš. Gluži pretēji - šajā procesā varam novērtēt, vai savām mantām tiešām esam tik ļoti pieķērušies, kā mums šķiet. Praktiski kārtošana notiek tā: ņem vienas grupas mantas un saliek vienuviet - parasti čupā vai kaudzē. Tad ņem katru priekšmetu rokās un saklausa sevī atbildi uz jautājumu: “Vai šī lieta man rada prieku?” Ja prieks rodas, manta paliek mājās, ja - ne, tad saka tai: “Atā!” Esmu novērojusi, ka cilvēkiem ļoti patīk mantu locīšana - arī zeķu un zeķbikšu. Bez tam ļaudis labprāt velta laiku tam, lai atrastu piemērotu vietu ikvienam savam priekšmetam. Šāda motivācija rodas, jo pēkšņi ir izdevies ieraudzīt savas lietas itin kā jaunā gaismā. Tā, piemēram, zeķu salocīšana un izkārtošana kastē var kļūt par meditatīvu darbību, gluži kā mandalas veidošanu, kurā kaste kalpo par ietvaru, bet zeķu raksti un krāsas veido mākslas darbu. Apceres vērta ir arī lietu stateniskā uzglabāšana. Novietojot vertikāli portatīvo datoru, planšeti vai pat sērkociņu kastīti, var mainīties visa dzīve. Bet gluži kā atmošanās ir brīdis, kad pašas uz savas ādas izjūtam, ka, pārvaldot savas mantas, esam sākušas pārvaldīt savu dzīvi.
*Nav aizliegts izmēģināt arī uz dzīvām būtnēm
***
