Esmu četru bērnu mamma. Divi šobrīd ir pusaudži, bet jaunākie – gandrīz piecus un pusotru gadu veci. Vai esmu laimīga? Vai laiks, ko esmu veltījusi, ziedojusi, reizēm atņēmusi un zagusi viņiem, ir darījis mani laimīgu? Vai ir kāda pareizā recepte, kā audzināšanā ievērot tieši tās laika proporcijas, kas vajadzīgas, lai mamma būtu laimīga? Un smaidīga.
Domāju, tādu recepšu nav. Ir tikai mūsu pieredze un haoss. Tie abi būs noteikti. Haoss, ko rada bērni, ir lielākais skolotājs. Iespējams, kādu ģimeni tas piemeklē uzstājīgāk, citiem veicas un viņi turpina savu sakārtoto, prognozējamo un kontrolēto dzīvi. Jā, varbūt tas vienmēr neizpaudīsies kā haoss, bet brīdis, kad tavs mazais sārtvaidzis pateiks tev nē!, visticamāk, pienāks, un palēnām pat viskontrolējošākā mamma sapratīs, kāpēc ir teiciens, ka bērni ir mūsu lielākie skolotāji.
Par laimi, mani skolotāji bijuši ne tikai bērni. Esmu iedvesmojusies no viedām daudzbērnu mātēm, kuras uz jautājumu, kā tu tiec galā ar savu lielo saimi, atklāti atbild: “Nekā. Es netieku galā!” To esmu paturējusi prātā brīžos, kad licies: bērni ir nasta, nevis laime. Ļauties plūsmai un būt pateicīgai par šo dāvanu - veseliem, skaistiem un gudriem bērniem. Tā ir mācība, ko cenšos sevī paturēt arī noguruma pilnajās dienās vai tad, kad pašai šķiet, ka esmu sliktākā mamma pasaulē. Katram manam bērnam ir savas spējas, talanti, uzskati, un, ak, jā, tie reizēm ir kardināli pretēji tiem, kas šķiet pieņemami man vai vīram. Un tomēr tam pa vidu jāspēj atrast laimīgos brīžus. Iespējams, man tie ir tad, kad saprotu, ka tas, kas mani tracina, kaitina, izved no pacietības un liek nolaist rokas, ir daļa no lielās laimes. Tā ir normāla dzīve, kurā dzīvojam un cits citu pārbaudām, mācām un arī iedvesmojam kļūt vēl labākiem. Vai tas izdodas? Tad, kad atgādinu sev, ka, neraugoties uz to, ko domā vecmāmiņas, psihologu grāmatas un astroloģiskās kartes, tā NAV MANA VAINA un tas ir normāli, ka:
= aizķeros aiz pusotru gadu vecā bērna, un viņš ietriecas durvju stenderē un dabon punu, kam seko skaļš brēciens pa visu māju, kas traucē lielajam brālim klausīties svarīgās sporta ziņas;
= mans pusaudzis stāsta, kā viņam gāja skolā, bet es sen vairs nedzirdu detaļas par to, kurš aiz kura sēdēs jaunajā klasē, jo plānoju, vai un ko sanāks pagatavot vakariņās;
= četrarpus gadus vecais bērndārznieks, vēl tuvojoties pusnaktij, turpina skatīties ekrānā multenes, bet, kad desmito reizi viņam saku, ka rīt agri jāceļas, viņš atbild: “Es gribu ēst!”;
= dodoties ciemos tīrajās svētku drēbēs, bet vēl neizejot no mājas, bērns ir atradis šokolādi un nosmērējis ne tikai muti, bet arī balto kreklu;
= kad atgriežos no treniņa un atrodu mājās dzīvus un veselus bērnus, ko pieskatījuši vecākie brālis un māsa, bet mazais ir līdz ausīm apkakājies un nosmērējis grīdu sev apkārt un ratus;
= kad tikko esi notīrījusi un nomazgājusi apkakājušos bērnu, viņš ar tīrajām drēbēm pieiet pie ūdens krāna dārzā un sāk jautrāko no spēlēm Šļakstos no galvas līdz pēdām;
= tikko noslēgusies diskusija ar meitu, kāpēc vecāki nevar nopirkt visas tās botas un krekliņus, kas ir mugurā iemīļotajai Instagram zvaigznei, kad atskan jautājums: bet vai uz Ziemassvētkiem uzdāvināsi man AppleWatch?;
= saklausījusi tuvojamies vīra auto un laimīgi pukstot sirdij, ka tūlīt, tūlīt viņš, saprotot, cik esi nogurusi, pārņems bērnu audzināšanas un apmazgāšanas stafeti, dzirdi, ka pirmie vārdi no viņa ir: “Tu neko šodien neesi izdarījusi?”
Es mīlu savus bērnus pat tad, kad viņi man kož, uzmin uz kājas, runā pretim, neredz un nedzird mani un apgalvo, ka esmu sliktākā mamma pasaulē.