Kā būt laimīgai?

Reizēm bērnībā Lauras vienīgās rotaļlietas bija koki un koku saknes, ziedi, dzīvnieki, akmeņi, grants kaudze un ozols kalna galā. Tieši tur – pie ozola un tā saknēm – viņa jutās vislabāk, bezbēdnībā un drošībā. Jau bērnībā Laura skaidri zināja, ka visi resursi, kas nepieciešami cilvēka eksistencei, ir pieejami dabā – gan arkla izgatavošanai, gan kartupeļu pagraba izveidei, gan mājas uzcelšanai, gan sarunai un izzināšanai.

Nu jau kādu laiku vairs neuztveru migrēnu kā ienaidnieci, kā kaut ko svešu un baisu. Tā ir daļa manas esības, veids, kā organisms reaģē uz iekšienē un ārienē notiekošo, kā funkcionē manas smadzenes. Tā esmu es! Nonākusi līdz šādam secinājumam, sāku meklēt veidus, kā attiekties pret sevi ar lielāku pieņemšanu, mīlestību un laipnību. Vismaz man, Dagnijai, tas bija viens no pirmajiem un svarīgākajiem soļiem ceļā uz mazāk sāpīgāku un harmoniskāku dzīvi.

Es atrados parkā, kad debesis pavērās un sāka aumaļām līt. Ar visu lietussargu pamuku zem koka, taču kājas grima aizvien dziļāk dubļos, zābaki, zeķes un miesa aši vien samirka, bet piles, kas trāpīja sejā vai aizkrita aiz apkakles, tērcītēm vien plūda pār mani.

Viņa ir stipra un drosmīga, jo, pārvarēdama iekšējās bailes, lauza aizspriedumu, ka sieviete nevar būt mācītāja, un par tādu kļuva. Viņa patiešām zina, ko nozīmē dzīve ieslodzījumā – kā mēs šobrīd mēdzam salīdzināt dzīvi ar ierobežojumiem –, jo gandrīz divdesmit gadus ir Iļģuciema cietuma kapelāne. Viņa ļoti labi saprot citu cilvēku sāpes, jo pati izdzīvojusi lielāko zaudējumu, kāds vien sievietei – mātei – var būt. Viņa izstaro tādu neaprakstāmu siltu maigumu un gaišumu. Pavadot pāris stundu viņas tuvumā, šķiet, ka esi... Dieva noglāstīta.

Ja vaicātu, kādas asociācija rodas, izdzirdot vārdu Anna Birmane jeb Anna Panna, domāju, ka vairākums teiktu: Anna ir ārkārtīgi skaisto un garšīgo kūku autore. Īsta svētku burve! Patiesi – Anna arī ikdienā jebkuru maltīti var pārvērst īpašā notikumā. Bet tas attiecas ne tikai uz ēdienu. Viņā nav nekā no pasīvas dzīvošanas – Anna tic, ka viss ir mūsu pašu rokās.

Pinta (vispār oficiāli – Elīza Kauce) ir pierādījums, ka var piepildīt bērnības sapņus un izvirzītos mērķus. Apbrīnoju viņas mērķtiecību. Viņa ir vienīgā latviete, kas vīna pasaulē sasniegusi tik daudz, ieguvusi teju visus iespējamos diplomus – ir gan vīna vēstniece, gan sertificēta someljē, gan vīna tiesnese. Bet nopietnie sasniegumi nav uzlikuši nopietnības masku.

Zita Siliņa vēl pirms pāris gadiem bija prestiža tirdzniecības centra vadītāja, kuru mediji intervēja kā veiksmīgu biznesa sievieti. Taču, kā tas bieži notiek, tā bija tikai ārēji spoža izkārtne. Viņa zina, ko nozīmē toksiskas attiecības un arī palikšana bez prestižā amata. Taču par šo pieredzi savā dzīvē ir pateicīga, jo tas viņu aizveda pie ciguna – enerģētiskās vingrošanas, kas viņu darīja laimīgu. Tāpēc tagad viņa tajā apmāca arī citus.

Daudzus gadus viņu nodarbināja jautājums, kāpēc nekad nav gana. Kāpēc viena sasniegtā virsotne liek ilgoties pēc nākamās, bet panāktais tā arī nerada ilgstošu, paliekošu prieku. Rūta Dvinska. Raidījuma Māmiņu klubs vadītāja, podkāsta Funktieris radītāja un interviju veidotāja, divu meitu māmiņa, sieva. Arī dārzniece savā dārzā un siltumnīcā. “Tikai pēdējo gadu laikā man beidzot ir labi ar sevi,” teiks Rūta. Viņai šis ir iekšēju transformāciju piepildīts laiks.

Finanšu un kapitāla tirgus komisijas vadītāja Santa Purgaile savulaik karjeru sāka, strādādama par sekretāri bankā. Taču viņa nekautrējās atzīt sev un citiem, ka dzīvē vēlas sasniegt daudz vairāk.

Kopš neatminamiem laikiem gredzens ir bijis divu mīlošu siržu savienības simbols – apliecinājums, ka esam gatavi dzīvot mīlestībā un saticībā, priekos un bēdās, veselībā un slimībā, līdz nāve mūs šķirs. Saruna ar juvelieri Arvi Kotinu.

Šo stāstu rakstu, kad jaunajā vārdā oficiāli esmu no 2021. gada 21. februāra. Lai arī jūtos, ka šīs pārmaiņas esmu piedzīvojusi jau ļoti sen. Esmu beidzot pa īstam savās mājās.

Annas Gammas palīdzību meklē daudzi cilvēki, kuru dzīvi citi mēdz minēt kā piemērus TEDx motivācijas runās. Viņa ir diplomēta pedagoģe, psiholoģe, teoloģe, dzen meistare un personības izaugsmes trenere, izveidojusi un vada institūtu Zen &Leadership. Annas personības raksturojums satur arī neērto daļu, kuru oficiālos CV nemēdz pieminēt – gandrīz 50 gadus praktizējot dzenbudismu, viņa ieguvusi spējas paraudzīties aiz priekškara, kas atdala redzamās pasaules realitāti no tās, kas vairumam paliek apslēpta. Viņa redz dzimtas vēsturi cilvēka ķermenī, saprot vietu enerģētisko lauku un spēj to arī dziedināt. Šobrīd Anna Gamma attālināti vada semināru ciklu sievietēm centrā cilvēka izaugsmei Torņkalns.

Fotogrāfes Amalijas Andersones tēls ir kā izkāpis no arābu pasakām, taču zem krāšņajām drēbēm un labi pamanāmām rotām ir jūtīga sirds un arī gana nelokāms raksturs. Sieviete, kura zina, ko grib un kura neļauj sev diktēt noteikumus.

Starp foruma Līdere lektorēm, kas ar saviem stāstiem septembrī iedvesmos tūkstošus, būs arī divi harismātiski vīrieši. Viens no viņiem ir Artūrs Ķirps. Viņš ne tikai teorētiski runā par to, ko nozīmē sadzirdēt savu ķermeni, kā tam varam palīdzēt un pat sadziedēt, bet ir arī pārliecinājies par to savā dzīvē. Artūrs sevi dēvē par dzīvības pētnieku, jo pēta emociju un domu ietekmi uz šūnu bioķīmiju, pašdziedināšanās mehānismus un pārtikas ietekmi uz emocijām un ķermeni, un ir pārliecināts, ka šodienas labsajūta un veselība ir atkarīga no vakardienas domām un darbībām.

Lauku gaiss itin kā saldi biezēja, mudinot elpot dziļāk un priecāties par dzīvi. Šķita, ka dzīvot kļūst vieglāk. Visticamāk, tieši tāpēc abi ar vīru atsaucāmies uz iespēju vasaru pārlaist vecā, zālē ieaugušā lauku mājā, kura pēdējos gadus bija stāvējusi tukša. Gribējās arī tikt prom no pilsētas dzīvokļa, tāpēc pāris mēnešu bez klozetpoda un ūdens sildītāja nešķita nekas traks. Tiesa gan, tobrīd man nebija ne jausmas par jancīgo un enerģisko laucinieku dzīvesstilu, ar ko sastapšos un no kura reizēm vienkārši mukšu prom. Prātā nenāca arī, cik ļoti šī pati lauku pieredze man palīdzēs, kad atgriezīšos pilsētā un cilvēkos.

Aktrises un runas pasniedzējas Zanes Daudziņas dzīvē, šķiet, ir viss, kas nepieciešams labai dzīvošanai – laimīga laulība daudzu gadu garumā, forši pieauguši dēli, piepildīta profesionālā dzīve. Sākoties pandēmijai, realizējies vēl viens Zanes sapnis – dzīve laukos, kur iespējams saplūst ar dabas diktēto ritmu. Zane gan atzīst – idille nepastāv. Lai mēs justos labi, ir jāpieskata savs prāts un emocijas. Tas ir vissmagākais darbs, bet tas arī sniedz visdāsnākos augļus.

Pagājušā gada izskaņā, kad vairākkārt tika pārcelts mans avioreiss uz Rīgu, bet kādā ceturtajā reizē lidkompāniju tukšajās kalendāra ailēs parādījās iespēja rezervēt lidojumu pēc trim mēnešiem, manī beidzot bija apsīkusi vēlme kaut ko plānot. Es biju Gruzijā, un vienīgais, ko patiesi gribēju, bija... apklust.

Jaunais dzīvesveids ir dzīvot mājās vairāk nekā jebkad agrāk. Un gribas, lai ir mājīgi, lai mājās būšana dara laimīgu un priecīgu, vai ne? Nav brīnums, ka viena no tendencēm, kas spilgti iezīmējās pagājušajā gadā, ir aizraušanās ar telpaugiem, īpaši pilsētnieku vidū. Kā augi var palīdzēt justies labāk?

Pētījumi rāda, ka vīrusa laiks Latvijā daudzos radījis bailes un trauksmi, tomēr daļa sabiedrības situāciju uztvērusi kā iespēju. Acīmredzot es vairāk piederu pie pēdējiem, jo vīrusa otrā viļņa ārkārtējo situāciju ar stingrajiem ierobežojumiem nolēmu izmantot kā laiku, lai veiktu terapeitisku ķermeņa attīrīšanos.

Vai zini to izjūtu, kad dzīvei kāds atņēmis krāsas? Pirmo reizi šī apjausma mani apmeklēja nepilnu 30 gadu vecumā. Toreiz sāku iet dabā, rakstīt un publicēties. Šķita, ka dzīve nokārtojas.