Aktrise Zane Daudziņa: Laimes izjūta ir jāpraktizē

 
©Lauris Aizupietis/F64

Aktrises un runas pasniedzējas Zanes Daudziņas dzīvē, šķiet, ir viss, kas nepieciešams labai dzīvošanai – laimīga laulība daudzu gadu garumā, forši pieauguši dēli, piepildīta profesionālā dzīve. Sākoties pandēmijai, realizējies vēl viens Zanes sapnis – dzīve laukos, kur iespējams saplūst ar dabas diktēto ritmu. Zane gan atzīst – idille nepastāv. Lai mēs justos labi, ir jāpieskata savs prāts un emocijas. Tas ir vissmagākais darbs, bet tas arī sniedz visdāsnākos augļus.

- Zane, ar ko tev saistās laimes izjūta?

Ar izteiktu pacēlumu! Tie ir mirkļi, kad dzīve uzšūpo uz veiksmes viļņa un ir iespējams saķert brīvības, mīlestības, citu cilvēku pieņemšanas garšu. Kad jūties kā mazs smilšu graudiņš, kuru dzīves okeāns ir pēkšņi iznesis virsotnē, lai vari sajust sauli un gaismu. Tāda ir mana laimes izjūta. Es ik pa laikam savā dzīvē to novēroju, bet… Ja nespēju kaut intuitīvi izskaidrot tās cēloni, es kļūstu ārkārtīgi uzmanīga.

Šorīt to izjutu atkal. Kad atvēru durvis, pavasaris burtiski ielauzās mājās (ar Zani runājam pirmajās siltajās maija dienās - aut.). Es atkal sajutos neaprakstāmi laimīga. Bet šādos brīžos es vienmēr momentā nobīstos. Redzi, manā biogrāfijā ir tāds fakts… Laikā, kad manam jaunākajam dēliņam Matīsam bija desmit dienas, mēs abi devāmies pastaigā: bija brīnišķīgs pavasaris, saule spoži spīdēja, bija zilas debesis. Matīsiņš ratos gulēja olu dzeltenā lācītī, basām pēdiņām un smaidīja. Es tobrīd biju septītajās debesīs: man ir piedzimis vesels bērns, un mēs abi staigājam pa saules pielietu ielu. Bet vēlāk izrādījās, ka tieši tajā brīdī, ar autobusu braucot uz darbu, no infarkta nomira mans tētis. Viņam apkārt bija labi cilvēki, kas momentā izsauca ātro palīdzību, tā bija atbraukusi piecu minūšu laikā, bet tik un tā nespēja tēti glābt. Viņam tikko bija palikuši tikai 64 gadi. Un zini, tas kontrasts starp eiforisku laimes un dziļu bedres izjūtu manī joprojām aužas kopā. Es saprotu, ka nevajag sēras visu mūžu vilkt līdzi un tās sasaistīt ar laimes stāvokļiem, bet... Šis ir jautājums, ar kuru man vēl jāstrādā, jo, tiklīdz jūtos ārkārtīgi laimīga, uzreiz tam blakus nostājas vainas izjūta par to, ka nesajutu, kas notika ar tēti, ka nebiju klāt, ka nevarēju notikušo atvairīt un palīdzēt.

Gabriela Garsija Markesa Simt vientulības gados ir kāds tēls - maza meitenīte. Viņa staigā no mājas uz māju, no vieniem radiem pie otriem, sev līdzi staipot maisu ar savu mirušo vecāku kauliem. Tiem mūždien kāds uzgrūžas virsū, un tad sausie kauli nograb... Es tajā saskatu līdzību ar sevi - arī man jāmācās nestaipīt bēdu visu turpmāko dzīvi sev līdzi.

-Droši vien tā ir lielākā dzīves māksla - pieņemt gan skaisto, gan sāpīgo.

Tā tas ir, sāpes iedod mums atskaites punktu un veido arī mūsu emocionālos dziļumus. Sāpīgais nav jānobēdzina, tomēr svarīgi ir laimes brīžos nenobīties un negaidīt bēdu, kas varētu nākt. Man šķiet, ka dzīvē vispār viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir mācīties konstanti no sevis izravēt bailes, jo tas ir visdestruktīvākais spēks pasaulē. Pat kari sākas no bailēm - parasti pirmais uzbrūk tas, kurš vēlas pārvarēt savas iekšējās šausmas.

Lauris Aizupietis/F64

-Kad tu savā dzīvē apzināti es kāpusi bailēm pāri?

Zini, vislielāko drosmi man prasīja stāšanās aktieros. Es šo sapni loloju no divpadsmit gadu vecuma. Bet biju tik bikla, ka man bija grūti noticēt, ka tas varētu kādreiz realizēties. Līdz ar to man bija vēl paralēlie sapnīši jeb plāns B un C. Piemēram, es domāju, ka varētu būt rekvizitore, kas uz skatuves noliek visus nepieciešamos priekšmetus, - šādi es būtu teātrī un tuvu klāt īpašajiem cilvēkiem.

-Tik pieticīgi! Kas tevi atturēja no uzdrošināšanās piepildīt savu patieso sapni?

Man bija šausmīgi bail no apsmiekla. Tagad domāju - pilnīgi bezjēdzīgas iedomas! Nu, nebūtu par mani neviens no man svarīgajiem cilvēkiem briesmīgi ieņirdzis. Draugi un radi droši vien aiz muguras būtu līdzjūtīgi parunājuši - redz, kā Zanīte safantazējās, gribēja būt aktrise, bet nekas nesanāca. Taču neviens nebūtu bakstījis manā vātī. Manī pašā bija nepārliecinātība, un ar to arī bija jātiek galā.

Kad man jau bija 24 gadi, es Dānijā strādāju par aukli un tieši tai laikā sapratu, ka mans vilciens aiziet: vai nu tagad, vai nekad. Atgriezos Latvijā apņēmības pilna mēģināt. Lai par mani smejas, lai rāda ar pirkstu, lai ņirgājas! Man vienalga, jo tā ir mana pēdējā iespēja.

Sākotnēji stājos režisoros, jo šķita bezjēdzīgi 25 gadu vecumā domāt par studijām aktieros - parasti tad izlido jau pirmajā kārtā, jo esi par vecu. Taču, saprotot, ka režijas nodaļā uzņems tikai divas meitenes un ka, iespējams, es nebūšu starp viņām, lūdzu atļauju tomēr piedalīties arī iestājeksāmenos aktieru kursā. Protams, tāds gājiens uzreiz pievērš uzmanību. Atceros, ka Pēteris Krilovs man sacīja: “Juris Rijnieks ir tevi jau pamanījis, bet, lai viņš tevi vēl labāk atcerētos, ej un pasaki viņam labdien.” Tā es, paņēmusi līdzi draudzeni, stāvēju Kultūras akadēmijas pagalmā, gaidot, kad Juris iznāks uzpīpēt. Kad viņš iznāca, es viņu pasveicināju! (Smejas.) Šādi sākās mans stāsts par nonākšanu savā sapņu profesijā.

Mārtiņš Zilgalvis/F64

-Parasti bailēm kāpt pāri palīdz piedzīvotie bedres periodi, kad saproti: īsti jau nav ko zaudēt. Ko tu piedzīvoji Dānijā?

Es ļoti labi atceros savu zemāko punktu… Dānijā biju aukle mazai meitenītei un vienlaikus man vajadzēja uzturēt kārtību trīsstāvīgā savrupnamā - tīrīt to, slaucīt putekļus, visai ģimenei mazgāt, gludināt un locīt veļu. Beržot dāņu podus, es skumji domāju: vai tā mana dzīve paies? Saimnieki, pie kuriem strādāju, bija ar mani līdzīgā vecumā. Viņi savā starpā plēsās kā suns ar kaķi: mikroklimats nebija diez cik labs, un attiecīgi viņi arī īsti nepievērsa uzmanību tam, vai māja ir iztīrīta vai nav. Tu dari savu uzdevumu, bet nesaņem novērtējumu un nejūti arī gandarījumu. Piedzīvojot diskomfortu, es sajutu savu iekšējo dzinuli - man dzīvē ir paredzēts kas pilnīgi cits.

-Un savam iekšējam dzinulim ir jāseko.

Obligāti! Tad arī skaidri izjutu, ka citu cilvēku smiekli vai nievas vispār nav nekas! Tas ir kā lietus, kas nolīst un pāriet. Dubļus tu izbrien un noskalo, un tavas kājas atkal ir tīras. Līdz ar to ir bezjēdzīgi bīties. Turklāt, kad tu kāp savām bailēm pāri un tev sāk izdoties, tu piedzīvo gluži iracionālus pacēluma stāvokļus. Kad uzzināju, ka esmu uzņemta aktieros, biju pie krustmātes Lēdurgā: bija augusts, es bridu pa pļavu, lasīju puķes un jutos neizsakāmi laimīga. Domāju, ka tik eiforisku izjūtu dēļ ir vērts iet grūtībām cauri. Tas ir jādara visu mūžu. Man bija vajadzīga milzīga drosme, lai 51 gada vecumā saņemtos veidot vēl trešo monoizrādi - cerībā, ka kāds to skatīsies un ka man pietiks fizisko resursu izturēt slodzi. Jo izrāde bija ļoti dinamiska, ar dejas elementiem. Rudenī izrādi nācās spēlēt divas reizes dienā: knapi attopies, kā jāspēlē jau nākamā izrāde. Bet es to varēju! Tā ir tiešām brīnišķīga izjūta, kad saproti: esmu vēl jauna un stipra.

Zini, kas bija pēdējais, kas prasīja drosmi? Izdevniecībai Zvaigzne ABC publicēšanai es atdevu savu pagājušajā gadā rakstīto dienasgrāmatu. Bet dienasgrāmata taču ir tik intīms moments… Tagad domāju: tas taču bija viens pilnīgi ārprātīgs solis. No otras puses, sev atgādinu, ka man jādomā un jādzīvo ārpus rāmjiem. Tas vienmēr atmaksājas. Jā, tas ir bailīgi, bet ir jāatver jaunas durvis.

Man gan uzreiz arī jāsaka, ka es nesitos tur, kur durvju nav. To es sapratu jau 14 gadu vecumā. Tur, kur mani negribēja, es negāju. Kinoaktieru studijā savulaik mani paņēma tikai kandidātos. Par to kārtīgi noraudāju un sev pateicu: es tur neiešu! Arī, kad paliku uzreiz aiz strīpas, stājoties režisoros, Pēteris Krilovs aicināja: “Nāc pie mums kā brīvklausītāja!”, izlēmu - nē, es to nedarīšu. Jo aktieros iestājos budžeta grupā - es iešu tur, kur durvis man ir atvērtas.

-Un tev durvis atvērās, arī lai izlemtu par labu dzīvošanai laukos.

Jā, to izmantoju pandēmijas laikā, kad dzīve norit attālināti, un šo lēmumu nenožēloju ne sekundi! Kā man te patīk! No rītiem, vēl pidžamā esot, pieeju pie loga un redzu divas graciozas dzērves - kā tādi pelēki Latvijas flamingo tās ganās pa pļavu -, divas gaigalas peld pa dīķi, pāri dārzam pārlido divi kraukļi - visi pavasarī ir pa pāriem, visi čupojas. Pa dienu izstaigāju dārzu - mazie diļļu matiņi spraucas laukā no zemes, plūmes un bumbieres zied. Kur skaties, ir plašums, acis neatduras mūrī. Mana dzīve nav apstājusies - es rakstu savu promocijas darbu, turpinu attālināti pasniegt lekcijas Kultūras akadēmijas studentiem.

-Domāju, ka mūsdienu cilvēku tipiskākās bailes ir bailes nokavēt, nepamanīt kādu iespēju, palaist to garām. Tas droši vien arī attur pieņemt tik kardinālus lēmumus kā pārcelties no pilsētas uz laukiem.

Esmu pārliecinājusies par vienu: jo es mazāk izmisīgi peldu dzīvei pakaļ, jo vairāk dzīve nāk pie manis. Kad tu pārstāj dzīvot noteiktos rāmjos, tu kļūsti atšķirīgs, jocīgāks un līdz ar to arī citiem interesantāks. Nav jābaidās no tā, ka tāpēc, ka sāksi dzīvot laukos, citi no tevis novērsīsies, neviens nebrauks vai nezvanīs. Zvani pirmā! Pasaule tepat vien ir.

Mārtiņš Zilgalvis/F64

-Kas tev palīdz uzturēt ticību rītdienai?

Smags, metodisks darbs pašai ar sevi. Tiešām! Paļāvība sevī ir jākultivē, tāpat kā bailes ir jāšķūrē no sevis prom.

Es diezgan apzināti praktizēju ticību: mācos ieraudzīt un pateikties par to, kas man ir dots. Kad baiļojos par savējiem, es veidoju tādu kā sirds tiltiņu, piedomājot par dēliem, Vilīti, mūsu mammām. Es ticu, ka viss notiek uz labu, un brīžos, kad man tā nešķiet, sev atgādinu, ka es neredzu pilno bildi, ka acīmredzot piedzīvotās sāpes man ir vajadzīgas. Es jau neesmu ne ar ko citādāks cilvēks - arī mani grauž citu naidpilnā intonācijā izteikti aizskaroši vārdi, un es kā kaķis mācos tos aizkasīt ciet...

Atceros, ka, filmējoties Annā pie Aloiza Brenča, man bija paredzēts sarežģīts tuvplāns - skatienā bija jāietver visdažādākās emocijas. Neveiksmīgi nospēlēju, tāpēc uz mani dusmojās gan operators, gan arī režisors uzšņāca nepatīkamus vārdus. Kā es raudāju! Man likās, ka gribu mirt. Sēdēju savā istabiņā, kad pēkšņi atvērās durvis un ienāca Lilita Ozoliņa, Ināra Slucka un Indra Burkovska. Katrai rokās bija sarkana roze. Viņas man teica: “Zane, mums visām tā ir bijis, mēs visas esam publiski kritizētas. Tici - tas nav pasaules gals.” Viņas man mācīja, ka vajag sevi ielikt tādā kā kapsulā, lai kliedzēja teiktais tevī nerezonētu. Arī mana kolēģe Ruta Vītiņa mācīja, ka sāpes, ko izraisījis kāds notikums, ir jāiztēlojas kā plīvurs, kas aiz tevis velkas. Iedomājies, ka liels nazis to nocērt nost! Kamēr vien jūties slikti, vizualizē, kā tas asmens cērt. Šādas tehnikas ļoti palīdz, bet - ar to ir jāstrādā, iztēle ir jādarbina.

Lauris Aizupietis/F64

-Mūs jau nomāc ne tikai citu cilvēku kritika. Mēs taču pašas sevi protam šaustīt vēl nežēlīgāk, nekā to dara apkārtējie.

Protams! Kā es to saprotu! Piemēram, reizēm, klausoties radio un izdzirdot kādu vērtīgu skaidrojumu par bērnu audzināšanu, esmu piedzīvojusi arī ļoti rūgtus mirkļus, kas satricinājuši līdz asarām. Ir situācijas, kuras atceros un domāju: kāda es biju muļķe! Bet laiks ir aizgājis. Bērni ir izauguši, un to laiku vairs nevar pagriezt atpakaļ. Taču es sev to esmu noformulējusi šādi: es nevaru izlabot pagātni, bet varu attiecības ar bērniem kopt tagad. Nevis ilgi viļāt savu atskārsmi par vainu pagātnē, bet piezvanīt un pajautāt tagad, kā bērniem iet. Viņiem, kuriem savulaik esmu arī pāri nodarījusi ar savu temperamentu, spontāno reakciju, nezināšanu, nevaļu.
Man tuva ir doma, ka par attiecībām ar bērniem ir atbildīgi vecāki. Tas nozīmē konfliktsituācijās nenēsāties apkārt ar savu atstumtības izjūtu vai aizvainojumu, bet paspert pirmajai solīti pretim. Attiecības līdz ar to veidojas brīnišķīgas.

Gods kam gods, es arvien retāk raudu aiz aizvainojuma, jo apvainoties, sevišķi uz bērniem, ir pēdējais stulbums. Arī tā ir izvēle - apvainoties vai ne. Atceros, ka pēdējoreiz tas notika tieši pirms gada Māmiņdienā. No rīta kā labā meitiņa biju izgājusi dārzā, saplūkusi savai māmiņai skaistu pušķi, uzklājusi svētku brokastu galdu. Un tad no savām istabām iznāca mani čaļi… Viņiem nebija nekādas saprašanas, kas par datumu… Uzzinājuši par Māmiņdienu, viņi tik noteica: “Nu tad apsveicam!” Man tas krājās un krājās, un tad vienā mirklī sacīju, ka iziešu pastaigāties. Gāju pa mežu un raudāju: kādus esmu dēlus izaudzinājusi, viņu sievas taču būs nelaimīgas, viņi nedāvinās viņām puķes. Sajutos tik slikta un reizē tik bēdīga mamma. Mājās atgriezos, asaras rīdama. Bet man pretim nāca mani puiši ar pieneņu pušķīšiem un pastkarti Tu mums esi vismīļākā un labākā mamma.

Man šķiet, ka ģimenē ļoti svarīgi ir rituāli. Esmu tā, kas mēģina visus savilkt kopā uz ģimenes viesībām, praktizēju jubileju rītus ar apsveikuma dziesmām. Pusaudžu vecumā dēlus tas riktīgi besīja: kāpēc savā dzimšanas dienā ir agri jāceļas, lai ietu brokastīs?! Bet, kad tu apsēdies pie skaisti klāta galda starp saviem mīļajiem, tad raisās vissirsnīgākās sarunas.

-Zane, tu jau daudzus gadus esi kopā ar savu vīru. Vai tu esi sapratusi ilgas un laimīgas kopdzīves noslēpumu?

Mūsu gadījumā tā ir ļaušana otram dzīvot savu dzīvi. Mēs viens otru nekur nevelkam, gana daudz laika pavadām vienatnē vai savos darbos. Taču brīžos, kad esam līdzās, mums ir daudz iekrājušos jautājumu, ko gribas pārrunāt.
Par laimi, mēs neapprecējāmies spontānā jūtu apdullumā, bet diezgan rafinēti viens otru apskatījām un izrēķinājām plusus un mīnusus. Uz lapas gan tos nerakstījām. (Smejas.)

Domāju, ka kopdzīve vienmēr ir stāsts par otra pieņemšanu. Vilim ļoti nepatīk, ka es šos jautājumus cilāju publiski. Viņš ir atteicies no visām dueta intervijām, un man tas ir jārespektē, nevis jāapvainojas: redz, viņš negrib publiski pateikt ko labu par mūsu ģimeni, par mani. Jā, viņš negrib. Un, ja tā padomā, kam man to vajag? Es taču tāpat jūtu, ka mani mīl!

Katrai monētai ir divas puses, katram ir dīvainības, nepilnības. Un tas pat ir forši. Kādreiz iedomājos, ja es tāda, nepilnīga, dzīvotu ar ideālu vīrieti… Kāpēc lai viņš mani tādu gribētu?

-Psihoterapeiti runā par to, ka laulības saglabāšana ir atkarīga no prasmes strīdēties. Tavās senākās intervijās lasīju, ka strīdi ir tev sāpīgs jautājums: bērnībā tu ļoti pārdzīvoji, ka gan komunālajā dzīvoklī, gan arī laukos tuvējie kaimiņi skaļi skandalējās.

Ja tu pajautātu mūsu bērniem, viņi teiktu, ka mēs ar Vili nestrīdamies vispār. Un tas nav melots, jo es esmu no konfliktiem bēgošs cilvēks. Es visu mūžu labāk uzgriežu muguru un aizeju prom, lai pēc tam pirmā skrietu atpakaļ - atvainoties, pielabināties, meklēt kādu saķeres punktu.

Mana skolotāja Dzintra Mendziņa man savulaik uzdāvināja bulgāru domātāja Pētera Donova grāmatu Noteiktas kustības. Man ezoteriskā dzīves uztvere nav līdz galam pieņemama, tomēr šajā grāmatiņā ir daudz labu domu. Atceros, ka pirms gadiem kādā reizē, kad biju par kaut ko apvainojusies, staigāju šurpu turpu Vilim garām. Bet viņš to pat nepamanīja! Sēdēja, ieurbies avīzē. Iegāju otrā istabā, raudāju un dusmojos, un nesapratu, kā man rīkoties. Atšķīru minēto grāmatiņu, un tai lapā bija ieraksts: “Sāc ar sevi!” Es iegāju virtuvē un Vilim vienkārši pajautāju: “Ko tu tur lasi?” Kā viņš nopriecājās! Viņš izdzirdēja labvēlīgu intonāciju, un starp mums sākās saruna, viss izlīdzinājās. Jo ne jau visi cilvēki zina, kā jēdzīgi reaģēt uz otra apvainošanos. Tāpēc var izvēlēties nereaģēt vispār.

Nedrīkst cilvēks būt augstprātīgs un sevi turēt svarīgā tronī. Es par sevi neesmu īpaši augstās domās, tāpēc man ir diezgan viegli kāpt pāri īstiem vai iedomātiem pāridarījumiem. Es labprāt izlīgstu, bet es arī saprotu, ka ne visiem ir tāds raksturs.

Vēl man šķiet svarīgi, un tas attiecas uz dzīvi kopumā - ka mēs nemācāmies tikai no sāpēm, ciešanām vai kļūdām, bet sekojam arī kādai iedvesmojošai personībai, kas kļūst par mūsu skolotāju. Man tāds ir Vims Hofs - pēc viņa aprakstītās metodes jau trīs gadus veicu elpošanas vingrinājumus un eju aukstā dušā vai peldu mūsu lauku dīķī katru rītu neatkarīgi no gadalaika. Es jūtu, ka tas mani stiprina. Mūsos ir daudz lielāks fiziskais un psiholoģiskais resurss, nekā to apzināmies, un tas ir mūsu uzdevums atraisīt šos dotumus.

Mārtiņš Zilgalvis/F64

***

Daudziņas ieteikumi

Kā atstāt par sevi labu iespaidu, publiski uzstājoties.

Pirmais iespaids par runātāju veidojas pirmajās 20-40 sekundēs, un to klausītāji maina nelabprāt. Lūk, ieteikumi, ko ņemt vērā, publiski uzstājoties!

  • Iepriekš padomā, kādu tevi vēlas redzēt auditorija. Tavai ārienei jāatbilst konkrētā pasākuma formātam.
  • Piedomā, lai apģērbs un frizūra, kā arī apavi būtu labā kārtībā. Izvairieties no rakstaina apģērba. Ja šaubies par tērpa izvēli, ģērbies atturīgi un klasiski.
  • Pirms kāp uz skatuves, elpo dziļi un mierīgi. Tas palīdzēs mazināt satraukumu, nomierināt sirdsdarbību un apgādāt smadzenes ar skābekli, lai uzstāšanās laikā vari skaidri domāt.
  • Runas laikā pastāvīgi uzturi acu kontaktu ar auditoriju. Uzsmaidi cilvēkiem!
  • Atceries, ka stalta stāja rada labu iespaidu uz skatītājiem. Šādi klausītāji vairāk koncentrēsies uz tevis teikto. Savukārt mierīga, dabiska pozu maiņa liecinās, ka jūties droši.
  • Stāvi taisni ar seju pret klausītājiem!
  • Runā ar pārliecību!
  • Gādā par to, lai tava runa ir dzirdama un skaidra!