Fotogrāfes Amalijas Andersones tēls ir kā izkāpis no arābu pasakām, taču zem krāšņajām drēbēm un labi pamanāmām rotām ir jūtīga sirds un arī gana nelokāms raksturs. Sieviete, kura zina, ko grib un kura neļauj sev diktēt noteikumus.
Mēs tiekamies agrā pavasarī neilgi pirms Amalija dodas uz Ēģipti - viņai kā svaigu gaisu vajag jaunus iespaidus. “Ja mājas sienu ir par daudz, cilvēks iekšēji sapelē. Bet es negribu kļūt par nīgro latvieti. Es ceļoju, krāju iespaidus un mājās atgriežos ar pateicības izjūtu. Katrreiz man šķiet, ka pat mūsu mikrorajonā zāle smaržo!” saka Amalija. Izvēles brīvība ir tā, kas Amalijai nepieciešama visvairāk.
-Amalij, tu strādā starptautiski - ir iznākušas vācu pavārgrāmatas ar tavām fotogrāfijām, tu esi radījusi patiešām krāšņus darbus. Kā tu nonāci līdz savam aicinājumam?
Man ir divas augstākās izglītības. Latvijas Kultūras akadēmijā studēju audio un vizuālo mākslu jeb visu par un ap kino, savukārt Latvijas Universitātē pabeidzu grafiskā dizaina nodaļu. Patiesībā pēc abu augstskolu absolvēšanas īsti nezināju, ko vēlos darīt. Taču, beidzot universitāti un veidojot bakalaura darbu (ar savām fotogrāfijām es ilustrēju pasaku grāmatu), izjutu fotografēšanas vilinājumu. Man patika arī izdomāt tērpus, fonu, veidot dažādas detaļas, lai fotogrāfijā radītu noteiktu noskaņu.
Taču pa vidu bija maldīšanās posms. Gadu nostrādāju kinostudijā, no kuras mani izmeta. Kad pabeidzu otru augstskolu, staigāju pa aģentūrām, bet neviens darbā neņēma. Vienā no tām man sacīja: tavs portfolio izskatās pārāk radošs, nedomāju, ka tu vari strādāt darbu, kurā uz vietas jābūt no astoņiem līdz pieciem. Es toreiz domāju: “Protams, ka varu!” Man ļoti gribējās to darbu. Tagad saprotu, ka potenciālais darba devējs manu būtību redzēja labāk, nekā to apzinājos pati.
-Tad tu sāki fotografēt kāzas.
Jā, un tas bija šausmīgi. Kāzu fotografēšana ļoti izsūc enerģiju - katru nedēļas nogali biju noskrējusies, nenormāli pārgurusi. Kāzās nākas strādāt kā reportāžas fotogrāfam - nemitīgi ir jāķer mirklis. Bet mana būtība ir citāda - es vēlos strādāt savā tempā.
Sliktu pēcsajūtu radīja arī tas, ka daudzi pāri, kas mani kā fotogrāfi aicināja uz savām kāzām, manā mājaslapā publicētos paraugus pat nebija apskatījušies. Vēlāk izrādījās, ka daudziem nepatīk mana bilžu apstrāde. Bet, ja esi darbā ieguldījusi daudz laika un enerģijas, bet klientam rezultāts nepatīk, tas ļoti uz leju novelk pašapziņu.
Otra mana lielā sāpe bija arī cilvēciskuma trūkums. Jā, bija forši pāri, bet bija arī tādi, kurus šodien uz ielas ieraugot, šermuļi pārskrien. Piemēram, bija gadījumi, kad pēc oficiālās kāzu daļas, kad viesi sēžas pie svētku galda, man paziņo: jaunais pāris negrib, lai tu ar viesiem atrastos vienā telpā. Man jāiet uz citu telpu, kamēr viesi paēd. Šodien es vienkārši pateiktu, ka es braucu prom, bet to nevarēju izdarīt sava ceļa sākumā.
Vēlāk es apzinājos arī to, ka man nav viegli strādāt ar cilvēkiem, jo īpaši sievietēm, kas uztraucas, vai bildē neparādīsies dubultzods vai resns vēders. Tā pamazām nonācu līdz ēdienu fotogrāfijām un sajutu, ka tas ir virziens, kurā vēlos darboties: produkti nekustas un neizsaka pretenzijas. Tiklīdz saproti, ko vēlies, tā iespējas atnāk.
-Kuri ir bijuši tavi pārsteidzošākie projekti?
Vislielākais prieks strādāt ir tad, ja klients ļauj brīvi izpausties. Pārsteidzošākais noteikti bija brauciens uz Beirūtu, kur klientam no Saūda Arābijas veidojām krāšņu fotosesiju ar dažādiem pārtikas produktiem. Toreiz vietējās krāmu bodītēs meklējām dažādas “pērles”, lai radītu arābu pārpilnības noskaņu, strādājām milzu foto studijā, kas pilna ar rekvizītiem. Tur patiešām varēju izpausties. Lai gan darba process fiziski ļoti nogurdināja, emocionāli tas savukārt pacilāja.
Iedvesmojoša ir arī sadarbība ar vācu izdevniecību - ir iznākušas jau piecas pavārgrāmatas ar manām fotogrāfijām.
-Pašlaik daudzu cilvēku darba dzīvi ir nobremzējusi pandēmija. Kā tevi ir ietekmējis šis laiks?
Es turpinu strādāt - fotografēju klientiem Latvijā dažādu ēdienu un produktu bildes. Taču klientu vairs nav tik daudz kā pirms pandēmijas. Tāpēc esmu sākusi vairāk gleznot.
Šajā laikā man ir ļoti grūti iedvesmoties no citiem cilvēkiem. Jo daudzi jūt bailes - no vīrusa, no nākotnes. Bet bailes neļauj dzīvot, neļauj radīt. Ir tāda izjūta, it kā pasaule būtu satinusies segā, gulētu dīvānā un teiktu: “Lieciet mani mierā!” Zinu, ka ir daļa cilvēku, kas izbauda šo laiku. Jo agrāk viņi nonstopā skrējuši. Man savukārt ir ļoti svarīgi, ka es varu apstāties tad, kad pati to gribu, nevis kad man kāds cits norāda.
-Parasti izvēles brīvība ir ļoti svarīga cilvēkiem, kuri iepriekš jutušies apspiesti. Vai tas ir stāsts arī par tevi?
Jā, esmu ar to uzaugusi. Bērnībā mamma par mani nemitīgi satraucās, uzpasēja: “Labāk sēdi mājās, jo šeit ir droši, neej bīstamajā pasaulē!” Bet manī tas izraisīja pretreakciju. Tas ir iemesls, kāpēc šodien es vairs neiekļaujos nekādos rāmjos.
Gadiem ilgi man ir prasīts: “Kad tu beidzot atradīsi normālu darbu?” Man ir uzsvērts, cik svarīga ir finansiālā stabilitāte. Arī tas, ka vajadzētu iegūt maģistra grādu. Tiklīdz es šos padomus dzirdu… Zini, es labāk tad kļūstu par klaidoni! Vārds “stabilitāte” manī izraisa tādu pašu reakciju kā vērsim sarkana lupata. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šī brīža situācija pasaulē jau to ir pierādījusi: nekādas stabilitātes nepastāv. Ja kāds domā, ka savā dzīvē ir atradis kaut ko stabilu, tas nozīmē tikai to, ka viņš ir ļoti apdraudētā situācijā: viņš nespēj strauji reaģēt uz pārmaiņām, pasaule mainās ātrāk. Mēs ar vīru uz dzīvi skatāmies tā: ja vajadzēs, varam dzīvot mazā meža būdiņā. Galvenais tikai, lai tajā ir malkas krāsns.
Kad ar vīru strādājām Beirūtā, novērojām milzīgus kontrastus - glamūrīgiem veikaliem ar skaistiem skatlogiem blakus bija pussabrukušas ēkas ar ložu cauršautiem logiem. Šobrīd politiskā situācija Beirūtā ir kļuvusi vēl vairāk nokaitēta, tur ir reāla krīze - lielai daļai mājokļu ir atslēgta elektrība, no bankām nav iespējams izņemt naudu: pat ja tev kontā tā ir, reāli pie naudas netiec. Tad par kādu stabilitāti var runāt? Taču, kad tur strādājām, redzējām, ka iedzīvotāji braukāja ar lielām, dārgām mašīnām, dzīvoja smalkās villās… Pagājuši pāris gadi, un viss ir mainījies.
-Kas tev rada drošības un paļāvības izjūtu?
Es teikšu tā: ir forši apzināties, ka mēs ar vīru varam dzīvot kā mežoņi. Mūsos šāda iespēja paniku nerada. Mēs tieši bēgam no saistībām. Nesen viens lielveikals piedāvāja veidot katalogu ar viņu preču fotogrāfijām. Tā ir mūsu darba specifika, mēs veidojam šādus katalogus! Bet viņiem bija noteikums: slēdzam oficiālu līgumu, ka vairāku mēnešu garumā būs jāstrādā katru otro nedēļu. Mēs atteicāmies. Mēs esam uzticami, ja kaut ko apsolām, tad izdarām. Bet mēs nezinām, ko vēlēsimies pēc diviem mēnešiem, tāpēc negribam parakstīt ilgtermiņa līgumus, kas mūs ierobežos. Mums patīk būt brīvmāksliniekiem: kad gribam, tad strādājam, bet, kad negribam, tad sēžamies auto un braucam mēnesi ilgā ceļojumā vai pazūdam Latvijas laukos. Ja mums būtu projekts, kur ik pēc divām nedēļām jāfotografē, tas nebūtu iespējams. Mēs neesam gatavi upurēt savu brīvību.
-Brīvmākslinieks nekad nevar paredzēt, kad būs nākamais projekts un vai būs iespēja nopelnīt naudu...
Es saprotu,par ko tu runā, bet… Ir jāveido uzkrājumi. Un es to iemācījos jau pamatskolas laikā. Kad biju maza, tētis katru dienu man deva piecdesmit santīmus pusdienām. Pusdienas maksāja 35 santīmus, bet 15 santīmi palika pāri. Ja šo atlikumu iekrāj, mēneša beigās sanāk visai liels cipars... Taču tolaik mamma sistemātiski no mana maka šo atlikumu izņēma, sakot: “Tu vēl esi maza, naudu tev kāds var atņemt.” Man tas nepatika, tāpēc somā iešuvu dubulto kabatu, kur noglabāju pāri palikušos santīmus. Bet mammai sacīju, ka pēc pusdienām apēdu arī kādu bulciņu. Pateicoties mammai, jau no bērnības esmu uzaugusi ar domu: nauda no mana maka var pazust. Tāpēc ir jāveido uzkrājums. Starp citu, kad toreiz sakrāju savus pirmos piecus latus, es tos noglabāju, neiztērēju konču pirkšanai. Un tā tas ir arī šodien - mēs lielāko daļu nopelnītās naudas atliekam. Kad to tiešām vajag, ir, kur paņemt.
-Tu sacīji, ka ar vīru jau tagad dzīvojat vienkāršu dzīvi.
Jā, mēs nopelnīto naudu nenotriecam. Abi dzīvojam mazā vienistabas dzīvoklītī mikrorajonā. Mūsu virtuvē ir padomju laikos ražota plīts: tā vēl kalpo, un mēs to izmantojam, nevis tērējam naudu jaunai. Tāpat mēs braucam ar vecu mašīnu - mums nevajag jaunāku un šikāku. Ēdam vienkāršu ēdienu, bet, ja kaut ko ļoti sagribas, tad to arī varam atļauties. Mēs paši savu dzīvi menedžējam, nevis priekšnieks vai nauda.
-Cik liela loma tava dzīvesveida izvēlē ir vīram?
Ļoti liela, kopā esam jau vairāk nekā desmit gadus, kopā arī strādājam - vīrs ir uzņēmies menedžera darbu. Domāju, ja ir sakārtota privātā dzīve, tu vari būt nestabils savās darba attiecībās. Un mums ir ļoti laimējies - esam satikušies divi cilvēki ar līdzīgu pasaules redzējumu. Nevienam no mums nav vajadzīga stabilitāte tādā nozīmē kā patstāvīga dzīvesvieta vai darbs.
Mēs abi kopā esam izauguši arī drosmīgā attieksmē pret dzīvi un darbu. Piemēram, no citiem fotogrāfiem esam dzirdējuši vārdus: “Mēs nevaram teikt, ko domājam, jo tad klientus pazaudēsim.” Bet, ja pastāvi uz savu, beigās arī klients ir apmierināts. Ir jātrenē drosme, nevajag būt vārgiem. Tā nav pareiza attieksme domāt, ka klients ir kungs, bet tu - vergs. Ja tev ir ideja, kā var darīt savādāk un labāk, tas ir jāsaka, nevis jābaidās, ka tevi tagad slānīs…
-Amalij, bet pastāsti, kā tu panāci, ka tavu dzīvi neietekmē tavas mammas bailes no pasaules? No vecākiem mēs neapzināti daudz ko pārmantojam.
Kā bērns es biju ļoti pakļāvīga - kā mamma teica, tā es darīju. Bet jo vairāk pieaugu, jo vairāk man gribējās dzīvi piedzīvot. Taču mani nekur nelaida: “Tu vēl esi maza, tev nav dzīves pieredzes.” Manī tas izraisīja protestu - kāpēc domājat, ka esmu tik nevarīga? Līdz pilngadībai es vispār neko nepieredzēju. Taču vēlāk no vecākiem daudz slēpu. Mana draudzene dzīvoja Liepājā, un es pie viņas sāku braukāt ar stopiem. Tas bija mans izaicinājums pārliecināties, ka pasaulē ir daudz labu cilvēku. Šādi es trenēju spēju paļauties uz sevi un savu intuīciju. Bija gadījums, kad stopēju, dodoties uz Ventspili. Piebrauca liels buss, un tajā pilns ar pusmūža vīriešiem. Bet es viena pati. Atceros, kā sekundes desmitdaļā noskenēju visas četrdesmitgadnieku sejas un starp tām ieraudzīju vienu pusaudzi - tātad viņš ir dēls vienam no vīriešiem. Tai brīdī sapratu, ka viss būs kārtībā, man pāri nedarīs. Izrādījās, ka šie vīrieši ir zemessargi, kas brauc mājās no mācībām. Taču ir bijuši gadījumi, kad saprotu: auto nekāpšu. Tā es trenēju spēju paļauties uz savu intuīciju, kas man vēlāk noderēja, arī savu biznesu uzsākot. Jo loģiski taču šķiet - kāds naivums ir domāt, ka ar ēdiena fotografēšanu spēšu sevi uzturēt! Arī mans brālis ir skeptiski jautājis: “Cik ilgi ar šādu nodarbošanos domā izvilkt?” Bet tad ieslēdzas tas pats princips, kas stopējot, - nezinu kā un cik ilgā laikā, bet kaut kā galā es nonākšu.
-Saprotu, ka drošību un ērtības tu nemeklē nevienā dzīves jomā. Sacīji, ka jūs abi ar vīru varētu dzīvot arī kā mežoņi. No kurienes tevī tāda pārliecība?
Jo mēs tā bieži dzīvojam, braucot ceļojumos. Vienu gadu pieteicāmies būt par mājas pieskatītājiem Itālijā Alberobello pilsētiņā. Un kad jau bijām pusceļā, saņēmām īsziņu no saimniekiem: “Nebrauciet, mājai izgāzta siena un nozagts sildītājs.” Bija janvāra vidus… Bēgļi, kas acīmredzot gribēja māju izlaupīt, bija izgāzuši durvju aili... Mēs pa tumsu ar riteņiem turp tomēr aizbraucām. Apstākļi diezgan ekstrēmi - vannas istabā izlauzta durvju aile, ārā snieg. Bet mājā tikai viena studijas tipa istabiņa, kuru nevarēja apsildīt. Bet tāpat apmetāmies tur uz trim nedēļām. Pa dienu braukājām ar riteņiem un šādi sasildījāmies, bet vakarā, atgriežoties mājās, ātri ielīdām guļammaisā.
Tāpat pa Itāliju ceļojām ar stopiem, bet nakšņojām zem tilta. Toreiz liku bildes Instagram un mana brāļasieva brīnījās: “Kur viņiem tik daudz naudas, lai aizbrauktu uz kūrortu Nicā?” Jā, mēs izbraukājām ļoti skaistas vietas, bet viņa apskatījās tikai bildes, neizlasīja rakstīto, ka guļam kā bomži zem tilta...
Ceļojumu laikā mēdzam arī uz vietas pastrādāt gadījuma darbiņus. Šādā veidā Itālijā apmetāmies muižā ar lielu baseinu. Pusi dienas daiļdārzā griezām krūmus, otru pusi braukājām apkārt. Ēdiens mums bija nodrošināts. Un atkal cilvēkiem no malas šķita - kā viņi to var atļauties. Mēs ar vīru smejamies, ka esam iemācījušies apčakarēt sistēmu.
Pirms diviem gadiem ar auto ceļojām pa Norvēģiju. Gulējām savā mašīnā - visparastākajā bulkuvāģī. Tas nav pilnais komforts, bet šādi nauda ceļošanai pietiek ļoti ilgi. Mēs bieži no paziņām dzirdam, ka viņi arī gribētu tikpat bieži braukāt pa pasauli. Mēs sakām: “Bet dariet tā! Jums taču auto ir!” Un tad mums atbild: “Ā, bet tas jau ir bez komforta, nē, tā mēs negribam.” Jā, mēs esam ceļojuši apstākļos, kad divas nedēļas nav iespējams nomazgāties. Esam iemanījušies mazgāties degvielas uzpildes staciju un kafejnīcu tualešu izlietnēs. Mēs varam samierināties ar tādu diskomfortu, ar kādu vairākums cilvēku nesamierinās. Bet tāpēc arī jebkādas iespējamās pārmaiņas mūs uztrauc mazāk nekā vairākumu.
Mūsu ceļojumi ir kā avantūras. Esam kāpuši Tatros, nezinot, kur paliksim. Lietū esam viscaur izmirkuši un tā pārsaluši, ka pirksti kļūst nejutīgi - nevaram telti uzbūvēt, un tad sākas panika… Bet visa šī pieredze beigās izrādās pozitīva: tu audzē pārliecību, ka tik un tā tiksi ar visu galā, vai arī uzkrāj pieredzi, ko nākamo reizi darīt citādi.
-Parasti tik brīvi dzīvi var vadīt, kamēr nav bērnu. Vai jūs no domas par bērniem esat atvadījušies vai tas ietilpst jūsu nākotnes plānos?
Pagaidām vēl par to nedomājam. Man šķiet, ka ir lietas, ko nevajag plānot.
Nesen viena mana draudzene, kurai arī ir 36 gadi, sacīja, ka gaida bērnu, jo ir apsvērusi, ka vēlāk jau var būt par vēlu. Arī viens mans draugs sacīja: “Visiem manā vecumā bērni jau ir, man šķiet, ka man arī vajag.” Bet es negribu dzīvot pēc principa visi dara tā. Kad sajutīšu, tad arī būs.
-Man šķiet, ka tevī ir lieli kontrasti: tava ikdiena ir ļoti vienkārša, taču tavs publiskais tēls ir pilnīgi pretējs. Krāšņās drēbes un rotas it kā nojauc pēdas par to, kāda esi kā cilvēks un kādu dzīvesveidu izvēlies.
Tas atnāca eksperimentu veidā, tā bija kā spēle ar savu tēlu. Studiju laikā man bija ļoti grūti par sevi stāstīt, iziet auditorijas priekšā. Tāpēc pievienojos Improvizācijas teātrim - tas man ļoti daudz deva, es pārstāju baidīties no skatuves. Atceros, ka studiju laikā arī pasniedzēja ieteica: “Ja ir grūti uzstāties, iejūties kādā tēlā.” Tas tiešām strādā. Tolaik vēl tik koši neģērbos, bet kopš tā laika sapratu: ja man no kaut kā ir bail un šķiet, ka es kaut ko nevaru izdarīt, tad es iejūtos kādā tēlā. Košās drēbes ir drosmīgās Amalijas tēls.
Esmu dzirdējusi cilvēkus sakām: “Es nevarētu neko tādu uzvilkt, jo tad visi uz mani skatītos.” Bet tur jau tā lieta, ka cilvēki skatās uz maniem karekļiem, auskariem vai šalli, bet neskatās man dvēselē. Šodien esmu saģērbusies vienkārši. Taču, ja es ausīs būtu ielikusi lielos auskarus, aplikusi kādu diadēmu, mūsu sarunas laikā tu pētītu šīs lietas, bet neskatītos man acīs. Aiz drēbēm es slēpju savu nedrošību. Jo arī man vajag drosmi.
