Dzīvības pētnieks Artūrs Ķirpis: Galvenais, lai sievietei mirdz acis
Starp foruma Līdere lektorēm, kas ar saviem stāstiem septembrī iedvesmos tūkstošus, būs arī divi harismātiski vīrieši. Viens no viņiem ir Artūrs Ķirps. Viņš ne tikai teorētiski runā par to, ko nozīmē sadzirdēt savu ķermeni, kā tam varam palīdzēt un pat sadziedēt, bet ir arī pārliecinājies par to savā dzīvē. Artūrs sevi dēvē par dzīvības pētnieku, jo pēta emociju un domu ietekmi uz šūnu bioķīmiju, pašdziedināšanās mehānismus un pārtikas ietekmi uz emocijām un ķermeni, un ir pārliecināts, ka šodienas labsajūta un veselība ir atkarīga no vakardienas domām un darbībām.
-Ja tev rīt būtu jākāpj uz foruma Līdere skatuves, ko tu teiktu sievietēm?
Pēdējā laikā pie manis uz konsultācijām biežāk nāk sievietes un skumji redzēt, ka... viņām it kā ir viss, bet acis nedeg. Viņas sasniegušas vecāku izvirzītos mērķus, ir piepildījušas ambīcijas pēc karjeras, ieguvušas statusu, mānīgo materiālo laimes stāvokli - uz papīra viss ir, bet iekšā ir skumjas un tukšums. Tuvojas 40-50 gadu vecums, un nonākušas pie atziņas - tas nav bijis tas, kas dara laimīgu. Ko tālāk?
Viss ir saistīts - acis ir dvēseles spogulis, un dvēseles pamatizpausme ir būt brīvai un radīt. Ja sieviete tā dzīvo, viņai mirdz acis, viņa skatās spogulī un smaida, viņai ir arī laba veselība, un tad manu palīdzību nevajag. Tāpēc šodienas aktualitāte ir saprast, kāpēc tev nemirdz acis, un galvenais jautājums, ko sev uzdot: ko man pašai īsti gribas, kas man patīk? Skumji, ka bieži uz šo it kā vienkāršo jautājumu nevar atbildēt. Sievietei ir smagi gadiem vilkt šo vīrišķo vektoru - koncentrēties tikai uz mērķi un ar zobenu iet kaujā. Tam ir savs ieguvums, jo sieviete, kas apzinājusi savu vīrišķo aspektu, daudz ātrāk spēj nonākt pie harmoniska stāvokļa, bet, lai tas notiktu, vajadzētu arī attīstīt sevī radošumu, ļaušanos, bērnišķīgumu, neziņu - jo sievišķā enerģija ir arī neziņa un paļaušanās.
Sievietei jāsaprot, ka pati svarīgākā atbildība ir pret sevi. Ne pret bērniem, ne pret vīru vai kolēģiem, bet pret sevi. Atbildība atrast un realizēt savu talantu, prasmi un caur to gūt dzīves iedzirkstījumu. Jo tas ir vienīgais, kas tiek pasargāts no krīzēm. Viss pārējais var nobankrotēt vienā dienā, tas rada bailes un stresu, bet prasmi neviens nevar atņemt.
-Kā atrast savu prasmi?
Atcerēties sevi bērnībā, kas patika tā, ka tevi nevarēja atvilkt mājās? Bērnībā mēs pie savas izpausmes pievilkāmies dabiski. Bieži cilvēki ar savu lietu aizraujas hobiju līmenī. Ierosinu: ieej savā You tube vai Google kanālā un paskaties skatījumu, meklējumu vēsturi. Jo cilvēki seko līdzi, skatās to, kas viņus interesē, iedvesmo. Jāpavēro, ko skatoties pazūd laiks un telpa. Kad esi tajā tā iegrimusi, ka otrs modina: kur tu aizskatījies?
Kad cilvēks sakārtojis savu fizisko ķermeni, atguvis atpakaļ savu radošo izpausmi, kas palīdzēs arī citiem, viņam būs atbalsts no augšas, kosmosa, Visuma - kā nu to katrs sauc. Jo tas ikvienam cilvēkam iedevis prasmi un atbalsta to, kurš to realizē un pieredz. Tad, kad sākam to praktizēt dzīvē, viss notiek pa dienām, pa stundām. Taču jāatceras, ka mērķis vai uzdevums nedrīkst kaitēt nevienai dzīvai radībai. Jo viss notiek mijiedarbībā. Kad kaut ko savā dzīvē vēlies sasniegt, svarīgi pajautāt - ko no tā iegūst citi cilvēki, sabiedrība? Ja tas palīdz kaut dažiem, tā īstenošanai būs atbalsts no augšas un jebkas var kļūt un kļūst par biznesu. Patiesībā jau uzrakstot atlūgumu, sievietes enerģija izmainās. Protams, ir uztraukums - kas būs tālāk? Bet savā klientu lokā esmu vairākkārt pārliecinājies - ja darīsi savu lietu, atbalsts būs, viss sakārtosies.
- Tas izklausās vienkārši, bet ir bail spert šo soli. Bail, ka nesanāks.
Līdz izoperēs ginekoloģiju... un pēc tam slimos vēl. Tad apstāsies un izdarīs. Jo katram ir savs limits. Katram pienāk tas brīdis. Kāpēc to sagaidīt - tas ir cits jautājums. Ceļš pie veselības un laimes ir vienkāršs - uzdodot jautājumu sev: kas es esmu, kas man patīk, ko es pati vēlos, ko es vēlos pieredzēt, iemācīties? Vai es esmu laimīga? Vai man mirdz acis? Nav svarīgi, kur tu esi un ar ko, bet tas, kā tu jūties. Jo visas cilvēces pamatuzdevums tagad ir pateikt stop un pateikt jā sev. Tā vienmēr notiek: upuris pats pasūta agresoru, lai viņš spiež uz galvas tik stipri, tik sāpīgi, lai vienkārši nespētu tās pārmaiņas neizdarīt. Tad atlūgums vienkārši izsprāgst.
-Slimības var būt agresors?
Jā. Man ļoti žēl to ķermeņu... Jo ne visas puķes atdzīvojas, kad tās beidzot sāk laistīt, un diemžēl arī ķermeni var novest tik tālu, ka tas vairs netiek atpakaļ. Kad man uzmetas pumpa, es atceļu darbu, jo gribu saprast, ko es nokavēju, jo man to vajadzēja sajust pirms tam. Es mīlu savu ķermeni, tāpēc iedziļinos tā dotajos signālos. Kad cilvēkam jau ir onkoloģija vai kāda cita nopietna slimība, tas nozīmē, ka viņš gadiem nav redzējis stop zīmi, nav redzējis ātruma ierobežojuma zīmes, bet tik turpinājis traukties. Tad dzīvē jāveic izmaiņas ne vairs par 90 vai 180 grādiem, bet par 360 grādiem (vairākkārt), lai ķermenis un augšā noticētu - jā, cilvēks saprata. Dzīve dod otrās iespējas. Ja arī tad nesaprot, tad... varbūt nākamajā dzīvē.
Ķermenis ir pašregulējoša sistēma, kas vienmēr tiecas uz veselību, ja mēs radām attiecīgus apstākļus. Teikšu rupji, piedod, mēs esam tā aizd**** sevi ar stimulantiem - ar kafijām, cukuriem, kazomorfīniem - , ka nedzirdam sevi. Vasarā rīkošu divu dienu gavēšanu mežā, nakšņosim ar tukšiem vēderiem, un esmu pārliecināts, ka dalībniekiem atnāks nepieciešamās atbildes. Nevis prasīs man, ko un kā darīt, bet paši sapratīs. Tas notiek tad, kad nonākam vienatnē, klusumā, tukšu vēderu, bez ārējiem kairinātājiem, pie dabas. Ja cilvēks pagavē gan fiziski, pāris dienas neko neēdot, gan mentāli, piemēram, izstājas no sociālajiem tīkliem, viņā mostas empātija, atnāk atbildes un rodas idejas.
-Vai jāgavē arī tad, ja ikdienā ievēro pašlaik populāro pārtraukto gavēšanu, piemēram, neēd 18 stundas, sešas ēd?
Ikdienā ķermenis nes ārā to miskasti, ko uzņemam ar uzturu tagad, bet rezerves, kas sakrātas gadu laikā - ne, tam ķermenim nav enerģijas. Tāpēc tad, kad gavējam ilgāk, sāp galva, ir grūti, jo beidzot ķermenis var iznest to lielo miskasti. Domāju, ka viena brīvdiena ķermenim nedēļā ir jādod, būtu ieteicams pagavēt divas trīs dienas mēnesī, jo pārstartējas imunitāte. Tas ir labs rīks pret novecošanu.
-Kāpēc tik svarīga ir dabas klātbūtne šajos procesos?
Ķermenis mums ir dabas dots, mēs visu laiku sinhronizējamies ar to. Es mēdzu teikt: daba izmazgās, ja vien neesam substanču ietekmē, pārstresojušies vai neturpinām nemitīgi domāt par darbu, nerunājam pa telefonu. Daba aicina - skaties uz mani, uz koku, uz puķīti. Tad, kad nevis vienkārši esam dabā, bet sarunājamies, mijiedarbojamies ar to, viss izmainās. Interesanti - kad cilvēks sāk vērot sevi, sāk pamanīt arī izmaiņas dabā. Un otrādi - cilvēki, kas sāk rūpēties par dabu, sāk labāk saklausīt arī savu ķermeni. Daba māca pieņemšanu. Dabā viss ir nedaudz haotisks un asimetrisks, mēs taču nesakām, ka kaut kas aug nepareizi, nepārmetam kokam, ka tas ir šķībs. Mūsu senči ne tikai dzīvoja saskaņā ar dabas cikliem un mēness fāzēm, bet pielūdza dabas garus. Jo zināja, ka dievišķais ir mūsos un dabā, nevis debesīs. Zeme mūs baro, mēs esam daļa no zemes, tāpēc esam šajā matēriskajā plānā. Kad apskatām sēkliņu, mēs neredzam koku, saknes, augļus, bet zinām, ka, iestādot zemē, tas izaugs. Kāpēc meklēt dievišķo debesīs? Ne velti arī agrāk jauniešus pēc atbildēm sūtīja dabā. Mēs tikai tagad meklējam atbildes gudrās grāmatās, semināros un raidījumos. Daba ir tradīcija, no kuras viss ir cēlies, pārējās visas ir cilvēka radītas. Gribi zināšanas, atbildes? Ej dabā, pie pirmavota. Nemaz nevajag braukt uz īpaši smalkiem retrītiem. Šis laiks ir piemērots, lai atrastu atbildes sevī, beidzot noņemtu no riteņa palīgriteņus. Tas, ka mēs visu laiku paļaujamies uz kādu, ir parazitēšana. Patiesībā visas zināšanas, kas nākušas iekšā bez impulsa pieprasījuma, ir piesārņojums. Dažkārt cilvēki salasās gudras grāmatas, apmeklē seminārus un uzzina tik daudz, ka sākas iekšējs konflikts, pat depresija. Cik daudz tu esi atklājis sevī, caur sevi, vai esi atbildes meklējis citur, ārpusē. Jo viss, kas ir informācija, ir cita cilvēka interpretācija, cita cilvēka redzējums. Pirms atkal dodies uz kārtējo semināru vai retrītu, pajautā sev - kāpēc es to mācos, vai man to vajag? Ja vajag, tad - kāpēc. Ja nezini, tad to nevajag. Pats esmu samaksājis tūkstošus par kursiem, kurus pametu pēc dažām stundām, jo dzīvē daudz jau esmu mācījies to, kas nav mans, un pēc tam dabūt to laukā no sevis ir ļoti grūti.
-Teici - daba cilvēkā mostas, kad noņemti ārējie kairinātāji. Kas tie ir?
Pirmais noteikti steiga - cilvēki skrien. Ieejot sistēmas ekonomiskajā režīmā, cilvēkam ļoti grūti apstāties, viņš visu laiku domā par rītdienu, par nākotni, nepamana to, kas notiek blakus. Otrs - stimulanti. Cigaretes, alkohols, cukurs, kafija, viss, kas kairina nervu sistēmu. Cilvēki tā mēģina iegūt dopamīnu, aizbēgt no sevis, aizmirsties. Ja nav dzīvē gandarījuma, tad meklējam to mākslīgi, sevi sastimulējot un sakairinot. Kad cilvēks pieēdas, viņš neko vairs nejūt. Tas taču ir zināms - kamēr gremo, nedzīvo dzīvi... Vēl bailes par to, ka esam mirstīgi. Tiklīdz cilvēku aizvelk prom no garīguma, atņem mākslu, mūziku, socializāciju, pieskārienus, kas noticis pēdējā gada laikā, un ieslēdz baiļu stāvokli, viņam uzreiz rodas vēlme meklēt informāciju, kas apdraud dzīvību, tas mums ir gēnos. Tāpēc medijos vairāk pelna ne jau ar gaišo un skaisto. Gluži tāpat kā ir placebo (kas ir zinātniski pierādīts) - izveseļoties caur ticību -,ir arī nocebo - saslimt caur ticību. Ja es palaidīšu informāciju un bildi ar kādu slimību un atkārtošu to katru dienu televīzijā, cilvēkiem ķermenī sāksies manis izdomātā slimība, pret kuru varēšu pārdot medikamentus. Tas strādā uz abām pusēm. Tāpēc ar informāciju, kurai sekojam līdzi, jābūt ļoti uzmanīgiem. Sociālā vide mūs ietekmē vairāk, nekā domājam.
-Tāpat kā uzturs, par ko tu ļoti daudz runā, citējot Hipokratu, ka visas slimības rodas no zarnām.
Orgāni saņem divu veidu pārtiku - to, ko mēs ēdam, un to, ko mēs domājam. Abi tos baro, bet abi var izraisīt problēmas. Piemēram, ja pamani starp uzacīm pumpu, tas liecina, ka aknām kaut kas nepatīk. Kas tām nepatīk - dusmas vai alkohols? Kurš ir prioritāri vainīgs? Vai es nemāku izreaģēt emocijas, turu daudz sevī? Tad metas pumpas, gluži tāpat kā tad, ja ēdu daudz cukura un dzeru vīnu. Par uzturu var runāt daudz, bet galvenā problēma - cilvēki nemāk ēst: ēd ātri, daudz un vēlu. Būs uzlabojumi, ja pamainīsi kaut šīs trīs lietas. Cilvēks var ēst pat par 80 procentiem mazāk un būt vesels, priecīgs, enerģisks. Ja vien nav jāizveseļojas no kaut kā, nevajag ievērot diētas, jo tā ir darīšana pāri organismam. Bet zelta ieteikums ir - iet gulēt ar tukšu vēderu. Zinot, ka pārtika kuņģi pamet četru piecu stundu laikā pēc maltītes, pēc pieciem pēcpusdienā nevajadzētu vairs ēst. Tiem, kas iedzer kaut vai glāzi vīna astoņos vakarā, pa nakti tiek izjaukts harmonisks hormonu darbs. Ja mērķis ir nomest lieko svaru, tad pēc pulksten pieciem neuzņemot nekādu pārtiku un alkoholu, viss notiks dabiski bez diētām, vienkārši klausoties dabas ritmos. Ja guļam, tad guļam, un ļaujam gulēt iekšējiem orgāniem.
Nākamais solis - izslēgt no uztura produktus, ko mēs nespējam pilnvērtīgi sagremot, un tos, kas kairina nervu sistēmu: balto miltu, rauga, piena produkti, kafija, alkohols, saldumi.
-Tu tiešām nekad neapēd picas gabaliņu vai neiedzer glāzi vīna, kuru kardiologi pat iesaka? Pat biezpienu ne?
Apēdu. Kad gribu, apēdu. Kādreiz vajag. Kad cilvēks uzskata, ka viņš kaut ko nedrīkst, viņš nav brīvs. Es neesmu sev neko aizliedzis, turklāt zarnu trakts ir jātrenē, tāpēc tam iedodu no visa pa druskai, lai neatslābst. Es ēdu un dzeru visu, bet jautājums - cik bieži? Reti. Es ļoti mīlu savu ķermeni, tas ir mans darba instruments. Tas mani klausa, katru dienu nes uz priekšu. Tas ir tīrs un labs, negribu un nevaru tam darīt pāri.
Ja tie ir svētki, jā, tad ir jābauda. Jautājums - kāpēc to darām? Gribam izjust garšu? Tad jā. Bet kāpēc mēs ēdam vienu kūkas gabalu pēc otra, ja otrs gabals garšo tieši tāpat kā pirmais?! Tā ir vēlme kaut ko aizštopēt. Tāpat ar glāzi vīna. Kāpēc? Ar kādu emociju es to glāzi paņemu? Ar dzīvesprieku, svinot dzīvi, vai bēgot no dzīves? Tā ir liela atšķirība. Kad es ar večiem ziemā dodos bļitkot, mēs uz ledus iedzeram glāzi šņabja, bet neviens tur nepiedzeras.
-Uzturs tiešām ir pārāk plaša un sarežģīta tēma, es gribētu atgriezties pie sievietes dzirkstošajām acīm. Teici, ka jāattīsta radošums. Kā to panākt?
Atgriezieties pie sava iekšējā bērna. Ko dara bērns? Viņš nejautā, bet ļaujas impulsam - ķēpā seju, krāso, iet un pieredz. Ir teiciens: “Dievs augšā pieņems visus bērnus.” Runa jau ir nevis par maziem bērniem burtiskā nozīmē, bet par pieaugušajiem, kuri var lēkāt pa peļķēm un būt traki un neprātīgi. Vēro bērnus, spēlējies līdzi! Nekas jauns nav jāizdomā. Traki, ka jau bērnībā vecāki bērnu apstādina, sakot: “Izbeidz, kā tu uzvedies? Tā nav pieņemts, tā nedrīkst.” Tādā veidā tiek apspiesta radošā enerģija un bērna impulsi, kas vēlāk dzīvē ļoti traucē. Es ar lielāko prieku ar savu dēlu ļaujos visām šīm bērnišķīgajām izpausmēm. Paglezno vai kaut vai pamētā akmentiņus. Var kādreiz aiziet uz improvizācijas teātri, tur nevari nebūt radošs. Vai padejot, kur vīrietis vada, tas māca ļaušanos un pieņemšanu, sajust impulsus. Nav tāda vecuma, kad bērna prieku nevarētu atgūt.
-Tu teici, ka svarīgākais jautājums ir saprast, kas es esmu. Man šķiet, tas ir arī stāsts par patiesu sevis pieņemšanu.
Tikai tad, kad mēs saprotam, ka mūsos ir visi aspekti, ka mums ir arī kreisā roka, ne tikai labā, kļūstam patiesi brīvi savā pieņemšanā. Kad beidzam vērtēt un tiesāt, tikai tad varam kļūt patiesi brīvi savā dzīvē.
Kad sieviete saka: “Es nekad nebūšu tāda kā mana māte”, tad... labāk viņai pārdzimt un mēģināt būt laimīgai nākamajā dzīvē, jo katrā no mums ir daļas no mūsu vecākiem. Un, ja mēs spējam pieņemt viņus, tikai tad mēs spējam pieņemt paši sevi. Tik, cik tu ļoti pieņem sevi, tik pieņemsi viņus abus. Es arī varu godīgi atzīt, ka attiecībās ar mammu ir gājis ļoti transformējoši mums abiem, jo katrs pasauli redzam citādi, bet tas nemaina to, ka es viņu ļoti mīlu. Vecāku rūpes bieži ir balstītas uz viņu pašu bērnībā gūto pieredzi, un viņu mīlestības izpausme var būt caur pašu pieredzētām bailēm. Es tagad pamanu savu vecāku prasmes un talantus, jo tas viss ir arī manī. Jo mana sievišķā daļa ir mana mamma, tātad manī arī ir viņas prasmes, kuras tikai es vēl neesmu sevī atklājis. Tikai pēdējā gada laikā esam sakārtojuši attiecības, apzinājuši viens otra robežas un varam veidot attiecības jaunā kvalitātē.
-Mēs bieži mēdzam pie teju visām nelaimēm vainot vecākus un slikto bērnību. Tad saprotu, ka ceļš uz laimi ir... piedot vecākiem.
Piedošana ir īstais vārds. Jo durvis uz laimīgām attiecībām atveras caur piedošanu. Un - piedot sev. Jo, piedodot vecākiem, mēs piedodam sev, piedodot sev - piedodam vecākiem. Mēs esam trio. Noliegt vecākus, noliegt savu dzimtu - tas ir noliegt sevi. Ja bērnam ir slikta bērnība, tas nozīmē, ka viņam iedots vislielākais potenciāls, kurš gaida savu atklāšanu. Es uz šīm lietām skatos no dvēseles prizmas. Pat tik smagos gadījumos kā seksuāla izmantošana. Jo, iespējams, tas ir mazās meitenītes ceļš uz to lielo sievieti, uz dziednieci, uz dievieti - ja viņa spēs piedot lielāko pāridarījumu, viņa spēs piedot visai pasaulei un mācīs piedošanas mācību citiem. Ja viņai nebūtu tādas pieredzes, viņa nezinātu, ko tas nozīmē - piedot. Tāpēc ir teiciens - celiet pieminekļus saviem sitējiem. Tiem, kas dara pāri. Jo tie aktivizē iekšējo potenciālu.
-Noslēgumā es gribu tev pajautāt, no kurienes tu vispār esi tāds uzradies, kā tu līdz šim visam nonāci?
No Alūksnes puses, no Latvijas mazākā pagasta, dziļiem laukiem. Esmu uzaudzis, darot lauku darbus - siena talkas, kartupeļu talkas, meža talkas... Tāpēc manas saknes ir dabā. Bērnībā aizrāvos gan ar sportu, gan mūziku. Tās ir abas smadzeņu puslodes - viena tendēta vairāk uz mērķi, sasniegumiem, otra - uz mākslu, ļaušanos, radošumu. Un, protams, dzīves pieredze... ir dzīvots un būts tuvu nāves slieksnim. Man tagad ir 33 gadi, 23-25 gadu vecums bija lieli transformācijas gadi, kuros es ļoti lūzu un augšāmcēlos. Liktenīgā 2017. gada avārija. Tā mainīja manu izpratni par ķermeni. Saku, ka jebkura izglītība ir kā plosts, kas man palīdz pārcelties pāri. Man ir bakalaura grāds veselības aprūpē ar kvalifikāciju “fizioterapeits”. Maskavā un Sanktpēterburgā studēju viscelāro un rekonektīvo frekvenču terapiju, kas ļauj strādāt visos līmeņos - fiziskajā, emocionālajā, mentālajā un garīgajā. Šīs zināšanas man palīdzēja piekļūt ķermenim, sāku uzdot jautājums - kāpēc tā? Kāpēc vienā dienā dienā cilvēks redz, otrā - ne? Kas ir mainīgais faktors? Ko darīji tajā dienā? Ko ēdi, ko domāji? Ejot tam visam cauri, sapratu, cik daudz ir liekās informācijas, kuru var laist vaļā, lai ienāk jaunais. Katru dienu sev saku, ka neko nezinu, jo tā atļauju ienākt jaunajam. Nezināšana ļauj paplašināties, zināšanas ierobežo. To ir grūti atzīt, ja ir liels ego un lepnība, gribas teikt, ka zini visu, ka esi ģēnijs.
Patiesībā svarīgi ir uzdot godīgi sev jautājumus. Vai es jūtos šeit labi, un vai man ir interesanti? Sev katru dienu uzdodu šo jautājumu, jo nespēju nodzīvot dienu, ja man nav interesanti. Bet,lai būtu interesanti un laimīgi, - pie tā ir jāstrādā katru dienu. Jāveido plāns. Gaidīt, ka labā diena atnāks un pēkšņi viss notiks? Nē! Mēs esam slinkas būtnes. Es vispār esmu pārsliņķis. Ja es neplānoju savu prieku, savu laimi, ko es darīšu, kur iešu, tas pats no sevis nenotiks.
-Kā var saplānot laimi?
Darīt to, kas patīk, plānot, kur gribas atpūsties, ar ko. Laimes stāvoklis tiek veidots.
***
Artūra avārijas un dziedināšanās stāsts*
“Šī bija pirmā reize dzīvē, kad biju pārliecināts, ka šodien ir zemes dzīves beigas. Roka karājās ādā, kājas zem motora, stūre vēderā. Kušete, kas gulēja bagāžniekā, bija ietriekusies mugurā. Rezultāts: skaista seja, kreisā elkoņa locītavas vaļējs, šķembains lūzums ar nervu bojājumiem. Sirds kontūzija, abu kāju nervu bojājumi un krustenisko saišu plīsums. Locītava bija pilnībā sadragāta šķembās. (..)
No katras ēdienreizes ēdu pa karotei, dzēru propolisa šķīdumu, tualetē skaitīju lūgšanas (programmēju šūnas uz sadzīšanu) un visu laiku jutu milzīgu pateicības sajūtu (neapzināti). Pēc nedēļas mana seja bija pilnībā atjaunojusies, kas bija neticami. Interesanti, ka man nebija pat mazākās šaubas, ka viss izdosies, lai gan prognozes nebija spīdošas.
Vienā dienā sakrita daudz emociju un salūzu savā spēkā. Nākamajā dienā roka bija uzpampusi un ļoti sāpīga. Sāpēja viss. Un es dzīvē sapratu emocijas - domu vibrācijas milzīgo spēku. Es sapratu, ka es pats spēju apzināti vadīt savus dzīšanas procesus. (Un ne tikai savus!) Tad sāku ar acīm ciet vingrot un iztēloties, ka esmu pilnīgi vesels. Izrādās, ka šūnas reaģē arī, ja kustības ir mentālas! Rehabilitācija bija paredzēta 1-1,5 gadi, bet jau pēc 2,5 mēnešiem man bija pirmais pieraksts darbā, un septembrī aizbraucu līdzi olimpiešiem uz pasaules kausiem Ķīnā [Artūrs ir Latvijas šorttreka izlases fizioterapeits - red. piez.]. Kad pēc 8 mēnešiem taisīja rentgenu, kaulu saauguma līnijas nevarēja diagnosticēt. Mistika, bet varbūt pilnīgi dabisks process?
Tie nav brīnumi, bet gan spēks un spējas, kas ir katrā no mums. Vajag tikai noticēt, ka dziednieks mūsos katrā jau ir ielikts! Viss, par ko mēs domājam, - tiek izmainīts. Viss, kam mēs pieskaramies, - tiek izmainīts! Spēks ir mūsu nodomā - ik brīdi, lai ko mēs domātu un darītu! Viss mainās no brīža, kad izdarām izvēli būt par upuri un cietušo vai ņemam dzīvi savās rokās un darām!”
*(no Artūra Ķirpa Facebook lapas)