Vienīgā latviete, kas vīna pasaulē sasniegusi tik daudz - Elīza Kauce jeb Pinta

 
©No personīgā arhīva

Pinta (vispār oficiāli – Elīza Kauce) ir pierādījums, ka var piepildīt bērnības sapņus un izvirzītos mērķus. Apbrīnoju viņas mērķtiecību. Viņa ir vienīgā latviete, kas vīna pasaulē sasniegusi tik daudz, ieguvusi teju visus iespējamos diplomus – ir gan vīna vēstniece, gan sertificēta someljē, gan vīna tiesnese. Bet nopietnie sasniegumi nav uzlikuši nopietnības masku.

Mēs sēžam kādā Rīgas parkā uz soliņa, sarunājamies un slepeni iedzeram glāzi baltvīna. Jā, atzīšos, mēs pārkāpām likumu, bet - tā eleganti. Lēnām izgaršojot, no stikla glāzēm. Pudele paslēpta grozā, kas pārklāts ar zīda paladziņu. Mēs baudām satikšanos, sarunu, burvīgo atvasaras dienu, jo Pinta vairākkārt teiks, ka tieši tādi mazie mirkļi, kurus izbaudām, ir dzīves jēga. To viņa iemācījusies Itālijā, kur dzīvo un strādā jau vairāk nekā desmit gadus. Turp viņu aizveda... varētu teikt - mīlestība, tikai mīlestība pret vīnu.

-Tikko noskatījos pirms trīs gadiem filmēto raidījumu Sapnis par Eiropu, kad tu dzīvoji un strādāji Toskānā, populārā fotogrāfa Olivjēro Toskāni vīna darītavā. Kas pa šiem gadiem mainījies?

Esmu atkal atgriezusies Toskānā. Smejos, ka pat gribēdama netieku no šīs vietas prom, jo ik pēc diviem gadiem gribas ko citu, aizbraucu, bet nepaiet gads, kad atkal esmu atpakaļ. Šī palikšana nebija plānota, es atbraucu ciemos pie draugiem, lai pārdomātu, ko darīt tālāk, bet sākās kovids. Tika atcelti visi lidojumi, es netiku atpakaļ, līdz ar to iesprūdu labākā drauga ģimenei piederošajā vīna darītavā. Un, tā kā es tur viesojos ilgāk, nekā ierasti draugus apciemojot, pamazām sāku rosīties, palīdzēt viņu biznesā. Viņiem ir trīs darbības virzieni - Montepulciano vīna darītava, Toskānas bioloģiskais džins Ginepraio un Drunk Turtle amforu, kur raudzēt vai izturēt vīnus, ražošana. Es esmu labā roka visos šajos uzņēmumos.

-Tu strādā ar labāko draugu? To parasti neiesaka.

Tam ir labā un sliktā puse. Varam būt atklāti un godīgi viens pret otru, bet tajā pašā laikā varbūt trūkst respekta, jo viņš it kā ir mans priekšnieks, bet - arī labākais draugs, ko esmu redzējusi ļoti dažādās dzīves situācijās. Es ļoti pārdzīvoju, ja kaut kas nesanāk, jo pārdzīvoju ne tikai par savu darbu, uzņēmumu, bet arī par draugu. Visas emocijas izdzīvoju sakāpināti - gan labās, gan sliktās. Mēs iepazināmies 2010. gadā, kad sāku studēt Florencē universitātē (Università degli Studi di Firenze), un visus šos gadus esam bijuši ļoti tuvi. Varbūt tam tā bija jānotiek - jāizmet tāds loks apkārt, lai tagad atgrieztos tajā pašā pilsētā. Interesanti, vai ne? Maldies pa pasauli, meklē, bet pēc desmit gadiem esi tieši tajā pašā punktā ar tiem pašiem cilvēkiem, ar kuriem tas viss sākās. Tagad esmu no Itālijas laukiem pārvākusies atpakaļ uz savu pilsētu - uz Florenci.

No personīgā arhīva

-Kas bija pa vidu?

Kad saņēmu maģistra grādu, mīlestības dēļ pārcēlos uz Dubaiju, jo tur sāka strādāt mans itāļu puisis. Gadu braukāju Dubaija-Londona (biju sākusi mācības, lai iegūtu augstāko titulu vīna pasaulē Master of Wine)-Milāna-Rīga, līdz pārvācāmies uz Milānu. Sākumā gadu dzīvoju tur, tad trīs gadus Olivjēro vīna darītavā Toskānā, kam sekoja gads Parīzē, kur darbojos šampanieša nozarē, un tagad atkal esmu te.

-Vai vari nedaudz ieskicēt, ko tu vispār dari, kas ir tava profesija?

Vienmēr saku, ka daru visu. Vīna darīšana patiesībā ir tā pati lauksaimniecība. Ja tev ir rudzu lauki, tu taču nesēdi tikai birojā, domājot par pārdošanu, tev ir jākontrolē, jāuzrauga visi procesi no A līdz Z. Esmu direktore menedžere, kas kontrolē, lai visi procesi tiktu veikti atbilstoši, jo orientējos visā - sākot no zemes, vīnogulājiem līdz pārdošanai. Maza kontroliere, kas visur iejaucas, lai nodrošinātu vislabāko kvalitāti.

-Tev ir Latvijai netipiska nodarbošanās. Saprotu, ka tas tēva biznesa ietekmē, jo viņš importēja vīnus.

Tēvam palīdzēju kopš 14 gadu vecuma, sākumā tulkoju etiķetes, un man bija 17, kad tēvs paņēma līdzi uz Veronu uz prestižāko vīna izstādi Itālijā Vinitaly. Vēl tagad atceros tās izjūtas - vēroju vīriešus uzvalkos, kas tā eleganti glāzēs virpuļoja vīnu, inteliģenti runāja, un tad dzima pārliecība: es gribu būt daļa no šīs pasaules. Man bija skaidrs: lai es būtu kā viņi, ir ļoti daudz jāmācās, daudz kas jāzina. Redz, vispār es sākumā gribēju būt māksliniece, man padevās zīmēšana, patika tā izpausties, bet vecāki to īsti neakceptēja kā nākotnes profesiju, tāpēc pēc vidusskolas gribēju mācīties par vēstures pasniedzēju, bet tajā pašā laikā man vienmēr patikuši cipari un ekonomika, tāpēc iestājos Stradiņos studēt biznesu. Visi kursadarbi bija par un ap vīnu, jo tolaik strādāju tēva uzņēmumā, regulāri braukāju uz Itāliju, tika darīts viss iespējamais, lai pēc tam iestātos Florencē maģistrantūrā.

Man šķiet, ka vīna pasaule apvieno visas šīs manas intereses. Tur ir vēsture, māksla, arī politika, ekonomika - viss, kas mani vienmēr aizrāvis.

Vispār to, ka dzīvošu Itālijā, es zināju jau 11 gadu vecumā. Ar vecākiem bijām Sanmarīno, kas pat nav Itālija, bet tās ieskauta, un tur pie robežas, uzkāpjot pilī, paveras fantastisks skats - vīnogu un olīvu lauki. Turklāt tas bija augusts - burvīgs laiks Itālijā. Stāvēju tur un ar savu princeses attieksmi, ko joprojām neesmu zaudējusi, teicu: “Es tur dzīvošu.” Tāpēc arī kopš vidusskolas braucu uz Itāliju mācīties valodu, bet augstskolas laikā vasarā ­- uz Florenci strādāt. Gatavojos dzīvei tur.

-Tu teici, ka atgriezies Florencē, jo tā ir vieta, kur esi vispriecīgākā. Vai tiešām tikai vieta var darīt priecīgu?

Jā, domāju, ka jā. Lai gan esmu pilsētas meitene, man ļoti patīk lauki. Protams, man tas bija izaicinājums - strādāt, dzīvot saimniecībā laukos un darīt reālu darbu. Ja vajadzēja - braucu ar traktoru, baroju lopus, jo saimniecībā bija gan Toskānas melnās cūkas, gan zirgi, piedalījos ražas vākšanā. Tas ir ļoti fascinējoši, jo uzreiz redzi rezultātu. Bet, atgriežoties Florencē, pirmajā dienā septiņos no rīta, kad pilsēta vēl guļ, gāju uz vilcienu, lai brauktu uz biroju, un jutu - es smaidu. Jo vienkārši... katra šūna liecina, ka esi savā vietā. Jā, ir vietas, kur viss ir tā vieglāk, kur ir sajūta, ka viss izdosies. Nav sevi jāpārliecina, jāpierunā. Protams, Florence man ir īpaša pilsēta, jo saistās ar daudzām pozitīvām atmiņām, te es pirmo reizi vidusskolā atbraucu viena pati. Es skatos apkārt uz visu to kultūrvēsturisko mantojumu un domāju - un es te varu dzīvot! Vienalga, lai kā man patiktu Londona vai Parīze, tās nevar dot tādu enerģiju.

No personīgā arhīva

-Bet tev ir iekšējais dzinulis kaut ko mainīt, neiestigt rutīnā.

Es vienmēr esmu gribējusi vairāk, tālāk, bet galvenais - lai man ir interesanti. Jo diemžēl lietas un cilvēki man ātri apnīk, ja nenotiek nekāda attīstība. Rutīna man ir nesaprotams jēdziens. Visu laiku vajag jaunus iespaidus. Nesen atcerējos bērnību, cik labi bija, ka netikām nemitīgi izklaidēti, ja bija garlaicīgi, vajadzēja pašiem kaut ko izdomāt. Un viena no manām bērnības atmiņām ir, kā es laukos šūpojos šūpolēs, man pie rokas vecs portfelis, taču savās fantāzijās iedomājos, ka esmu biznesa sieviete un šoferis mani vadā uz mītingiem. Šī pārliecība “es valdīšu pār pasauli” man ir jau kopš bērnības.
Vienīgā rutīna, kas man ir, - kā kārtīgam itālim vismaz divas reizes dienā ēst normālas pusdienas un vakariņas. Pēc panikas lēkmēm ārsti ieteica sakārtot vismaz ēšanas režīmu.

-Tev nav svešas panikas lēkmes?

Strādājot pie Olivjēro, biju iegājusi režīmā, ka man viss ir jāizdara, viss ir jāvar. Biju uzlikusi sev ļoti augstas prasības, nospraudusi mērķus, ko konkrētā laika periodā gribēju sasniegt. Es esmu tāds kontrolfrīks - visām lietām jābūt tā, kā esmu iztēlojusies, un panākušu to, vienalga - brīvdienas vai vēli vakari. Ja es būtu itālis, es nebūtu izdarījusi ne pusi no tā, ko tur paveicu. Protams, vienā brīdī salūzu. No stresa sāka viss tirpt - rokas, pat seja. Un tas bija pašas radīts stress, jo ne jau viņi to no manis prasīja. Taču tad sapratu, ka jāšķiras, ka esmu sevi visu atdevusi uzņēmumam, izdarījusi visu, ko biju solījusi.

-Tipisks latviešu sievietes sindroms - izdzīt sevi.

Jā, es laikam darba dēļ atdotu visu. Jo man šķiet, ka darbs ir vienīgais, kas man padodas. Viss pārējais - attiecības, draudzēšanās, ģimenes dzīve - tas man nav saprotams, jo tur... nav loģikas. Darbā izvirzi mērķus, saproti, kas jādara, lai tos sasniegtu. Darbs man vienmēr bijis kā tāda drošā vieta. Bet es mācos strādāt mazāk. Vismaz ne sestdienās, svētdienās un pēc vakariņām. Protams, ar draugiem strādājot, to ievērot ir grūtāk, bet jāmācās, jo it kā šķiet - tas nekas, ka brīvdiena, es jau varu to izdarīt, tas būs ātrāk un vienkāršāk nekā to paskaidrot citam. Tomēr jāmācās pateikt nē, jācīnās ar sevi, lai atkāptos to soli atpakaļ.

-Tieši gribēju vaicāt, kādi bijuši grūtākie brīži, jo nez vai viss nācis viegli.

Ļoti smagi bija pirmie studiju mēneši. Kursā bijām 13 cilvēki, es biju visjaunākā, un, lai studētu universitātē, man bija diezgan slikts valodas līmenis. It kā runāju ļoti labi, izturēju visus iestājeksāmenus, interviju, bet viens ir parunāties, un pavisam kas cits - klausīties par bilances veidošanu vai vīna darīšanu itāļu valodā. Es pilnīgi visu pierakstīju - kā nu tos vārdos saklausīju - un pēc tam ar vārdnīcas palīdzību tulkoju. Jo bija jau arī latvietes lepnums, lekcijās sēdēju ar ļoti pašpārliecinātu sejas izteiksmi, it kā visu saprotu. Bet pēc tam mājās viena pati zubrījos, jo nebija jau arī draugu, kas palīdzētu. Sēdēju, raudāju un jutos vientuļa, bet, kā jau parasti, bija kursa ballīte, iedzērām vīnu un sadraudzējāmies. Tā tas viss lēnām aizgāja.

-Kad viena raudāji, negribēji braukt atpakaļ?

Nē, nē, nekad nav bijusi tāda doma. Es varu atbraukt te ciemos, man prieks to darīt, bet parasti pēc pirmā veikala apmeklējuma, kur es ieeju un priecīgi saku: “Labdien!”, bet man atbild ar sejas izteiksmi, kur var nolasīt: “Ko tev vajag?!”, es saprotu, ka šī nav vieta, kur varētu būt un dzīvot priecīgi.

-Kas ir tā lielākā atšķirība?

Dzīves baudīšana. Man šķiet, latvieši to īsti nemāk. Tāda izjūta, ka te visu laiku vajag cīnīties, ciest. Tev nav jābūt miljonāram, lai varētu izbaudīt dzīvi un mazos mirkļus. Nav jāiet ar pelēku seju un attieksmi, ka kāds mani noteikti gribēs apčakarēt. Man tas traucē. Nezinu, vai tas ir padomju mantojums - uztraukšanās, ko kaimiņš teiks un ka visi uz tevi skatās. Patiesībā neviens neskatās. Es nemāku dziedāt, bet tik un tā, ja gribu, dziedu. Es gribu priecāties, es gribu smieties un gribu, lai cilvēki man apkārt ir smaidīgi, lai ir prieks satikties. Man šķiet tas ir ļoti svarīgi - nevis noklusēt savas emocijas, bet smaidīt un smieties.

-Ko nozīmē baudīt dzīvi?

Esmu ar draugiem runājusi ar to, ko mēs vecumdienās gribētu atcerēties par savu dzīvi. Daudziem tie ir kādi panākumi karjerā, citiem - uzcelta māja vai bērni. Bet es gribu atskatīties un redzēt, ka esmu forši pavadījusi laiku. Jā, daudz smējusies. Es negribu uzcelt vēl vienu Eifeļtorni, mani neinteresē sadzemdēt bērnus, lai kāds tālāk nestu manu vārdu, es gribu atcerēties mirkli, piemēram, kā rītausmā basām kājām gāju pa Brīvības ielu izdzert kafiju. Spēt mazos, ikdienišķos brīžus pārvērst fantastiskos. Lai rīta kafija ir skaistā krūzē, ja sēdi mājās, lai ir skaists mājas tērps. Tā man ir dzīves baudīšana. Man nevajag, lai kāds ved uz Kilimandžāro, un tikai tad es būšu baudījusi dzīvi. Nē. Mazie puzles gabaliņi (katrs ar savu stāstu), kas salikti kopā, veido lielo, skaisto bildi.

No personīgā arhīva

-Un vīns ir dzīves baudīšanas komplektā?

Itālijā vīns ir daļa ikdienas, pārtikas produkts, ko dzer pie maltītēm. Manuprāt, vīns kā kaut kas ļoti īpašs ir ārpus valstīm, kur to ražo. Itālijā cilvēki to pērk vietējās darītavās vai paši taisa. Vīna industrija cenšas to padarīt par kaut ko īpašāku.

-Bet vai tava profesija nav tāda... kas kaitē veselībai? Jo ļoti daudz tiek runāts par to, ka no alkohola vajadzētu atteikties. Jo nav drošas devas.

Nav, piekrītu. Jebkāda alkohola deva ir kaitīga cilvēka organismam. Alkohols ir slikts, alkoholu nevajadzētu lietot, bet... tas ir tāpat kā ar smēķēšanu un citām lietām. Tu kā pieaudzis cilvēks apzinies, kādu risku uzņemies. Varbūt tāpēc izvēlies nevis lētāko, bet labākas klases alkoholu, kad zini, no kā un kā tas tiek ražots. Varbūt lieto mazākās devās, pie ēdiena vai piedomā, lai pēc katras vīna glāzes izdzer divas ar ūdeni. Bet es neteiktu, ka tāpēc manam darbam ir negatīva piegarša. Mēs visi esam pieauguši cilvēki. Mēs varam izvēlēties - kad, ko, cik daudz. Ja mēs visi vienā dienā atteiktos no vīna, arī industrija pielāgotos, tagad arvien vairāk tiek ražoti bezalkoholiskie dzērieni. Bet nez vai visi kļūs tik veselīgi. Zini, man šķiet, ka cilvēkiem pat patīk mazliet sev darīt pāri. Manuprāt, tā ir izvēle, ko lietot - nervu zāles, narkotikas, cigaretes vai alkoholu. Jo kaut kā ar to ikdienas stresu jātiek galā. Mēs reti kurš esam tik spēcīgi, lai neko no nosauktā nelietotu un tik un tā katru dienu būt priecīgi. Kaut ko parasti izmantojam, lai tiktu galā ar tiem tarakāniem, kas dzīvo galvā. Es no visa uzskaitītā izvēlos glāzi vīna, nemelošu. Tā ir mana izvēle. Protams, vīns atbrīvo, ja dzer burbuļus (un tas nenozīmē dārgu šampanieti), tad vispār ir nedaudz svētku izjūta.

Zini, man pirms nedēļas nomira oma, viņa jau bija vēlajos astoņdesmit, pēdējie gadi slimības nomocītajā ķermenī nebija viegli. Un es aizdomājos, ka labāk nomirstu jauna, bet izbaudot visu. Dzīve ir jādzīvo, jo tā ir tikai viena. Pat ja ticam reinkarnācijai, tik un tā - tā nebūs tā pati dzīve.

-Bet nav taču iespējams priecāties visu laiku!

Protams, nav. Es mazāk uzticos cilvēkiem, kas nemaz nedzer alkoholu un kafiju (izņemot savu labāko draudzeni - kafijas nedzērāju), bet mani ļoti biedē cilvēki, kas visu laiku smaida. Tu runā ar tādu smaidīgu cilvēku, lai gan redzi, ka viņa acis nav priecīgas, bet viņš taču grib būt tas vienmēr pozitīvais, kuram viss forši! Nē, nē, man žēl to cilvēku, jo viņiem noteikti ir daudz iekšēju problēmu, kurām netiek pāri. Es esmu par visu veidu emocijām - gan dusmām, gan raudāšanu. Izdusmojies, izraudies un tad atkal smejies - tad priekam ir jēga. Tā ir daļa no emociju varavīksnes, nevaram visi nepārtraukti smaidīt un priecāties, tas nebūtu normāli, ņemot vērā to, kas nemitīgi notiek mūsu dzīvē, bet, lai kas notiktu, - censties piecelties un atkal smieties. Kaut pats par sevi. Man pašai ir bijusi depresija, zinu, ko tas nozīmē, esmu arī lietojusi antidepresantus, es to pazīstu. Tāpat kā to, ka var pēc tam skaļi no sirds smieties.

Minēji, ka izkļūt no depresijas palīdzēja arī Instagram konta radīšana.
Pašā sākumā tās bija diezgan nekvalitatīvas bildes, pārsvarā bildēju pašas gatavoto ēdienu vai skatus no sava balkona. Tādējādi es meklēju un atradu iemeslu, lai katru dienu varētu sev atbildēt, kāpēc šī diena tomēr bijusi forša. Man šķiet - jo es sliktāk jūtos, jo vairāk cenšos atrast labās lietas un publicēt tās. Man tas nostrādāja kā terapija. Jo viens ir šīs lietas atrast, uzrakstīt dienasgrāmatā, bet otrs - parādīt, izlikt tur ārā, publiski apliecināt - jā, šodien notika kaut kas labs. Un ir jēga iet uz priekšu.

-Tavs konts ir ne tikai par vīnu, bet arī par grāmatām. Spriežot pēc tā, cik bieži publicē, jāsecina, ka daudz lasi.

Mums mājās vienmēr bijusi istaba ar grāmatām, ko saucām par bibliotēku, mamma vienmēr ļoti daudz lasījusi. Es tā nopietni grāmatu pasaulei pieslēdzos ap gadiem 11, kad bija iznākuši Brigitas Blobelas romāni. Tagad, apsverot to saturu, domāju, ka 11 gadus vecam bērnam tā nebija gluži piemērotākā literatūra, bet tomēr - tā tas sākās. Ik pa brīdim gan ir bijuši posmi, ko saucu par lasīšanas bloku, kad vienkārši nevar ielasīties nevienā grāmatā. Bet pārējā laikā lasu ļoti daudz. Man nav televizora, ik pa laikam paskatos kaut ko Netflix, lai gan arī filmas skatos ļo-o-oti reti, noteikti vērtīgāk izlasīt grāmatu, nevis noskatīties pēc tās motīviem uzņemtu filmu. Mums ar mammu un brāli ir ģimenes lasāmklubiņš. Katru gadu vienojamies, cik grāmatas izlasīsim (šogad - 77 grāmatas, biju sarēķinājusi, ka tās ir aptuveni 85 lapaspuses dienā), piecas no tām ir “obligātās”, ko iesakām cits citam. Tad mēs par tām apspriežamies, kā patika, kas patika, kā katrs saprata. Tas ir ļoti interesanti, jo lasīšana balstīta uz katra pieredzi. Tā kā mēs arī esam trīs paaudzes, mūsu skatījumi uz notikumiem atšķiras. Jā, grāmatas mūs vieno, jo neesam ģimene, kas regulāri sazvanītos vai sarakstītos ar jautājumiem: “Kā tev iet?” Mēs runājamies caur grāmatām, informējam cits citu par jaunumiem.
Es uz savām grāmatām esmu greizsirdīga - nedod dies, ka tu manās mājās paņemsi kādu grāmatu, ko es vēl neesmu atvērusi, un sāksi lasīt. Varam būt ienaidnieki uz mūžu. (Smejas.) Man jābūt pirmajai, kas to izlasa. Es grāmatas pērku visu laiku. Vīns un grāmatas ir teju vienīgais, kam tērēju naudu, jo šopings, kosmetologi, frizieri - tas mani neinteresē.

-Ko un kādā valodā tu pārsvarā lasi?

Es cenšos lasīt oriģinālvalodā vai labākajos tulkojumos. Man ļoti patīk Āzijas autori, bet es nemāku ne korejiešu, ne japāņu valodu, esmu atradusi labākos tulkojumus, piemēram, nekad nelasu angļu tulkojumus no Āzijas vai skandināvu valodām, jo tie ir nekvalitatīvi, tādi - sarunvalodas līmenī, kad pazūd dziļums. Skandināvus vai igauņus parasti lasu latviešu valodā, Āzijas autorus cenšos lasīt itāliski, pārējos - oriģinālvalodā: franču, angļu, krievu. Varu lasīt sešās valodās. Es cenšos paralēli lasīt četru piecu stilu grāmatas katru savā valodā. No žanriem man ļoti patīk stāsti, biogrāfijas, izzinošā literatūra, jo esmu ļoti zinātkārs cilvēks. Šobrīd mana top tēma ir smadzenes un atkarības. Ar lubu literatūru neaizraujos, romāni ar laimīgām beigām nav man. Reizi gadā kā atslodzi pēc smagas grāmatas varbūt nopērku kādu vieglo romāniņu, bet diemžēl bieži vien tas viss šķiet tik banāli, ka pārņem izjūta - es šķiežu savu laiku. Protams, patīk tādas psiholoģiski smagas grāmatas, laikam sirdī esmu mazohiste. Man ļoti patīk japāņu literatūra; šobrīd ļoti daudz labu grāmatu ir no Dienvidkorejas, it sevišķi vēsturiskie romāni, kas ir ļoti interesanti, jo mums vēsturē to nemācīja - par karu, par Mandžūriju -, turklāt papildus iepazīstu arī viņu tradīcijas, kultūru. Mans mīļākais autors ir Haruki Murakami. Viņa grāmatas ir bauda manam prātam. Murakami iepazinu un iemīlēju pirms desmit gadiem ar Norvēģu koku. Kad to grāmatu lasīju, visu laiku iekšā bija tāds kā satraukums, gribējās pēc iespējas ātrāk padarīt visus darbus, lai atkal var pieķerties lasīšanai. Tā ir bauda, kad ko tādu lasu. Savukārt ir arī tādi autori, kas daudziem patīk, bet es nesaprotu, piemēram, Voneguts. Tāpēc ārpus ģimenes klubiņa es izvairos ieteikt grāmatas, ko lasīt, jo tas ir ļoti privāti.

No personīgā arhīva

-Tu esi Latvijā tikai uz pāris nedēļām, bet atrodi laiku, lai konsultētu sava vīna darīšanā kādu... klosteri.

Tas ir ļoti iedvesmojošs stāsts. Māsa Ksenija, kura mani uzrunāja, pati pašmācības ceļā ir iemācījusies visu par vīnogu audzēšanu - kādā zemītē, kā stādīt, kā vīnogulājus potēt, visu dara pati bez jebkādām priekšzināšanām. Tik, cik lasījusi, tik, cik internetā redzējusi! Kad pirmo reizi viņas apciemoju, vīnogulājus bija apsēdušas lapsenes, tāpēc klostera māsas no agroplēves bija sašuvušas katram vīnogu ķekaram maisiņus, lai lapsenes ogas neapēd! Katram! Teicu - tas ir kā japāņu dabas brīnums! Kad novāc ražu, katru odziņu no ķekara noņem, notīra, lai izspiestu kvalitatīvu, tīru sulu. Prieks skatīties. Protams, tas nav salīdzināms ne ar šardonē vai rislingu, bet - tas ir kvalitatīvs produkts. Braukšu tagad degustēt, kāds sarkanvīns sanācis.

-Un vai tev pašai būs savs vīns, savs vīna dārzs?

Jā. Sākumā varētu uztaisīt savu zīmolu. Pērn jau pamēģināju, gribēju savus burbuļus, bet kvalitāte nebija tik laba, lai liktu savu vārdu. Bet - būs.