Vai zini to izjūtu, kad dzīvei kāds atņēmis krāsas? Pirmo reizi šī apjausma mani apmeklēja nepilnu 30 gadu vecumā. Toreiz sāku iet dabā, rakstīt un publicēties. Šķita, ka dzīve nokārtojas.
Taču pirms pāris gadiem bezkrāsu izjūta atgriezās. Šoreiz labā ziņa bija tā, ka es vairs nebiju viena un manam vīram ienāca prātā ideja, par ko es viņu gribēju izlikt ārā no mūsu sūri grūti iekoptā mājokļa Latvijā. “Klau, laižam dzīvot uz Gruziju!” vīrs toreiz ierosināja. “Aha, tu varētu gan, bet es, es tā nevaru!” pukojos, labi apzinādamās, ka man vienkārši ir bail doties nezināmajā. Latvijā bija šķietami drošas, dienu no dienas iemītas takas, saistošs darbs un potenciāli projekti. Tad atjēdzos, ka it nekas netraucē tam, lai es pilnībā strādātu no mājām, tātad - patiesībā manas mājas varētu atrasties jebkur, kur ir labs un ātrs internets. Un Gruzijā tāds ir, tāpat kā hipsteri, kofīšopi un lēta dzīvošana. Apjautu, ka dažreiz ir vērts parēķināt, nevis aizplīvurot acis ar emocijām, un devos vīram līdzi.
Ja iepriekš būtu zinājusi, ka uz mēnesi būs jāpaliek vispār bez mājām, jāmitinās šauros ūķos un visu laiku jātur acis vaļā, lai netiec apkrāpts, es, visticamāk, nekur nebūtu devusies. Taču tieši sūrajos un nesakārtotajos dzīves apstākļos es piedzīvoju pārtapšanu. Man, protams, būtu labpaticis kaut ko mācīties un saprast par šo dzīvi, nesteidzīgi malkojot smūtiju kūrortā ar baseinu un palmām, taču tā vietā nācās svīst, skatīties tieši acīs, bļaut skaļāk nekā jebkad (rādot nopietnu ģīmi), uzgriezt muguru un aiziet
(neatskatoties) sarunas karstākajā brīdī. Laiks jaunajā vidē ar Kaukāza kalnieni fonā ir bijis grūts, jo vajadzēja gan atrast savu vietu zem saules, gan pastāvēt par sevi, nerunājot par tādu nieku kā iezemiešu neprognozējamā daba, kas mijas ar sīkām nejēdzībām un šmuci, ar ko jāsaskaras, tiklīdz nonāc fasādei otrā pusē. Tas viss ne mirkli nav ļāvis beigt brīnīties. Tad tu aptver, ka šis ir filigrāns, ārkārtīgi poētisks un patieso iedabu atverošs ceļojums, kam ne tuvu nestāv klāt slavenais 800 kilometru Spānijas svētceļnieku ceļš Camino de Santiago del Norte. To, starp citu, mēs ar vīru nogājām kādu brīdi pirms pārcelšanās uz Gruziju, itin kā būtu nojautuši, ka
īstais svētceļojums vēl priekšā. Pieredze, ko nesusi pārcelšanās, mani ir gan iedrošinājusi, gan norūdījusi, taču būtiskākais — tā ir devusi labas mācības. Tās stiprina un mudina uziet unikālus rakursus, lai aizvien no jauna aptvertu, cik vienreizīgs, garšīgs un krāsains ir šis brīdis.
Pirms došanās uz Gruziju tīmeklī uz mēnesi bijām rezervējuši gaumīgu divistabu dzīvokli Tbilisi vecpilsētā. Kad ieradāmies, divu istabu vietā bija viena un... bez loga. Toties bija parkets, trokšņaini kaimiņi, cigarešu dvinga. Un spinātu pārdevējs, kas, ieaudzis zaļajās buntēs, mēdza iegriezties pagalmā un apgādāt mūs ar vitamīniem. Tie gan neatsvēra krāmīgos apstākļus, kuros bijām attapušies. Ne toreizējā Tbilisi dzīvokļa saimniece, ne arī citi gruzīni, no kuriem īrējām mitekļus vēlāk, savu īpašumu nepilnībām
netaisījās pievērst ne kripatiņu uzmanības. Pa to laiku daudzi sastaptie gruzīni par savu pienākumu uzņēmās brīdinoši pamācīt, ka “te, Gruzijā,
vajag jumtu”, ar to vedinot uz domām, ka bez uzticama pavadoņa, kam neapšaubāmi jābūt vietējam gruzīnam, labu galu neņemsi. “Mūsu
cilvēki ir visādi, nekad nevar zināt,” es tiku pamācīta, tajā pašā laikā esot spiesta nerimstoši klausīties šīs zemes populārāko mantru: “Mēs, gruzīni, esam labi cilvēki, vai ne?” Kad šie teksti manī sāka atbalsoties kā tukša skaņa, pamanīju, ka esmu nokļuvusi tādā kā nākamajā līmenī. Tagad vai katra sieviete teicās esam mana mamma, bet vīrieši uzņēmās tēva lomu, pa laikam spiežot uz jūtām par jumta tēmu. Kad viena no mammām savā veikaliņā nenocietās un par minerālūdeni paprasīja dubultcenu un viens no tētiem vienā jaukā dienā sagribēja īres maksu par diviem mēnešiem uz priekšu, atjēdzos, ka mana pašsajūta ir svarīgāka par vārdiem un solījumiem, kas, būdami skaisti un aizkustinoši, pārsvarā balansēja uz dziļas emocionalitātes un sirds plosīšanas robežas, - galu galā es nebiju ieradusies te, lai izputētu. Nolēmām sameklēt mājas, kur saimnieki esam paši, un atbrīvoties no jumtiem. Bijām pamanījuši, ka jumtu shēma ir elementāra: tie gādā par sevi, izliekoties, ka gādā par tevi.
Mutuļojoša dzīvīguma un pastkartīšu ainu pārpildītajās Tbilisi ielās es sāku pamanīt, cik stīva esmu un cik ņirboša, itin kā mani apgāzt griboša ir pasaule visapkārt. Kaut kas nelīmējās kopā. Tad notika tā, ka dzīvesvietas meklējumi mūs izmeta no Tbilisi. Mēs nokļuvām laukos: gan kalnu ciematos, kur ļaudis mīt vasarās, jo ziemas ir pārāk bargas, gan ražīgu ieleju miestos, kur, virspusēji paraugoties, šķiet, ka nekas nenotiek un pa ceļiem lielākoties klaiņā govis, zirgi un cūkas, ne cilvēki. Taču tieši šādā vidē es jutos vislabāk. Pie vainas bija bagātīgā, cieši klātesošā dabas dvesma un vienkāršie laucinieki sastrādātām, platām rokām. Divas vasaras esmu pavadījusi iemīļotajā ciematā sešu stundu brauciena attālumā no galvaspilsētas.
Tieši tur piedzīvoju, kā manī atgriežas stabilitāte - tā ieplūda manī caur bezgalīgi gariem rītiem, kuros jākurina plīts, caur ciemošanos pie kaimiņiem un kopīgu smiešanos, caur lēnu un garu mijiedarbību ar dabu.
Atveroties dabai - upei, jūrai, kokiem, debesīm un dienvidu naktīm -, izjutu, ka tā nekad nestāv mierā: tā mainās, čabinās, grabinās, plūst, norimst, atkal ceļas,
veļas... Un tā visu laiku. Otrajā lauku vasarā novēroju, kā it viss notiekošais (jo tā nebija sevišķi daudz), atstāj manī nospiedumus gluži kā herbārijā. Man pat nekas sevišķs nebija jādara. Toties - kas par baudu! Taisu ēst, ar visu savu būtību izgaršojot katru, pat vissīkāko kustību un smaržu. Likās, ka pasaule, kas atradās ārpus manis, bija uzplaukusi arī manī. Beidzot pēc
neskaitāmu gadu klejojumiem riņķī apkārt es baudīju mirkli tādu, kāds tas ir, - bez aizdomām, bez satricinājuma, bez vērtējuma, bez plivināšanās līdzi un bez vēlmes šo brīdi kaut kā īpaši iekonservēt. Izbaudot kaut vienu šādu mirkli dienā vai nedēļā, es jūtos piepildīta, brīva un, pats galvenais, dzīvespriecīga. Īsi sakot, baudai vajag tevi tagad, nevis kaut kad drīzumā.
