Pārcelšanās uz Gruziju: Ar vienu kāju svētceļojumā

 
©Valters Šverns

2.lapa

Valters Šverns

TAS NEKAS

Ir tādi gruzīnu maršruta autobusiņi - t. s. maršrutkas -, kurās var apdauzīt galvu. Cilvēks, kas apdauzījies, parasti pavēršas pret pasažieriem un nobļaujas: “Tas nekas, sīka vienība!” Šāda rīcība raksturīga vietējiem, kuri prot iespraukties busiņā ar vairākām tarbām pie katras rokas, lai gan visus maišeļus nemaz nevar pastiept. Taču arī tāds zaļš gurķis kā es, kurš godīgi aizņem knapu maršrutkas sēdvietu, jo kāda kundzīte allaž piebīdās
klāt un mīļi satver manu roku, nav pasargāts no galvas apdauzīšanas. Kāpjot ārā no busiņa, esmu vairākkārt apsitusies. Patīkami nav, tomēr nav arī
traģēdija. Turklāt, atgādinot sev, ka tas nekas, ir pat jautri: pieaudzis, it kā pieklājīgs cilvēks, bet pierē puns.

Skolojoties maršrutkās, esmu sapratusi, ka tas nekas princips ir parocīgs ne tikai tad, ja runa ir par puniem. Gluži dabiski tas nekas ieviesies manā dzīvē, un es to lieku lietā, kad vajag kaut kā reaģēt.

Piemēram, kā justies, ja zupa sanākusi par šķidru, kaut zini, ka labāka garša ir tumīgai? “Tas nekas,” es sev saku. Kur dēties, ja iemīļotā kafejnīca slēgta, bet tu tā biji sataisījusies uz kafiju un kūku? “Tas nekas.” Ko darīt, ja zobārstu, pie kura nolikta vizīte, nevar sazvanīt un kabinets slēgts? “Tas nekas.” Ikdienišķi soļi nepazīstamos apstākļos mēdz sašķobīties biežāk nekā labi zināmā vidē. Tomēr tieši sīkumi, kas nesanāk, man ir atklājuši, cik mierinoša ir sajūta, kad tā vietā, lai ceptos, cik viss slikti, tu gluži vienkārši pačuksti sev: “Tas nekas.” Esmu novērojusi, ka rezultātā enerģija paliek manā pusē, nevis aizplūst haotiskos virzienos, draudot sabojāt garastāvokli. Uz Gruzijas ielām visai tipisks ir skats, kad bērniem kaut kas noiet greizi: tie mīksti apgāžas vai noveļas un tad ļepato pie vecākiem vai vecvecākiem, kas paņem mazo nelaimes čupiņu klēpī, samīļo, papūš pušumus un piekārto izspūrušos matos. Tā izpaužas tas nekas princips darbībā. Turklāt šādu labvēlīgu un nenosodošu attieksmi var vērst ne tikai pret citiem, bet arī pret sevi. Gruzijā būt labam cilvēkam nozīmē, ka citi runā labu. Taču labestība pret sevi parasti nesākas ar uzslavām no citiem, tā sākas ar klusu sevis pieņemšanu, un tas nekas, ja līdz šim viss bijis otrādi.

ROBEŽU NOTEIKŠANA DĀVĀ BRĪVĪBU

Es esmu boss mūsu mitekļa virtuvē. Atbildu par maltīšu sagatavošanu, jo man vienkārši vislabāk garšo pašas taisīts ēdiens. Mans rūpals ir arī galveno pārtikas produktu sagāde. Apzināti uzņēmos šo iespēju sarūpēt mums ēdamo, jo mani saista gruzīnu tirgus: tas ir efektīvs balagāns, un to izjūtu kā platformu, kurā stiprinās tādas prasmes kā oža, garša, rēķināšana līdzi un atjautība. Tā kā man ir brīva vaļa izvēlēties, ko mēs šodien (un citas dienas) ēdīsim, tad no tirgus ņemu visu, ko tas man sniedz, - daždien izvēlos dārzeņus pēc krāsas, bet citudien meņģējos ar tirgotājiem, cenšoties saprasties gruzīnu mēlē. Tad es kaut ko saputroju, un izvēršas jautrība. Gruzīnu ļaudis ir tendēti uz prieku, gatavi izbaudīt ik prieka šalti,
un šajā ziņā mums saskan. Tā nu es nāku mājās ne tikai ar produktu pilnu mugursomu, bet arī ar tirgū sasmeltu dzīvessparu. Jāpiebilst, ka vēl nesen tirgum gāju garām ar līkumu, jo baidījos no milzīgā mudžekļa, kurā kaut ko atrast likās par grūtu un ilgu. Redziet, es nebiju noteikusi robežas. Nebiju sakārtojusi tās ne mājās, ne darbā. Kad definēju robežas attiecībā uz savu darba laiku, mainījās viss. Man pēkšņi parādījās laiks, ko sākumā pēc inerces notriecu, pētot citu dzīvi sociālajos tīklos un lasot stāstus un romānus, kas
arī bija par citiem cilvēkiem. Taču ir tā, ka tad, kad tu sāc noteikt robežas, tu sāc pamanīt, ko, kad un cik daudz dari. Pamazām citu dzīvju vietā sāka izgaismoties manējā. Tad arī aptvēru, ka tieši tirgus nenopulētie vaibsti, aiz kuriem mājo Gruzijas un kaimiņzemju sulīgums, ko jāiemācās uziet, ir
tas, kas man vajadzīgs. Pārstāju iet uz bezpersoniskiem veikaliem, tā vietā nesteidzīgi šļūkāju pa tirgus ejām šurpu turpu, izokšķerējot visus kaktus, sākot ar augļiem un audumu baķiem un beidzot ar vistām un gaiļiem, līdz spēju tirgus teritorijā orientēties. Palēnām apjautu, ka skaidras robežas ir tāda pati cilvēka pamatvajadzība kā apģērbs, jo tās aizsargā. Arī tirgus ir apjozts ar
sētu un pa nakti tiek apsargāts. Gan tirgum, gan cilvēkam aizsardzība sniedz iespēju funkcionēt uz pilnu klapi. Nedomāju, ka virtuozitāte un meistarība rodas mokās, drīzāk tā rodas tur, kur ir labi noteiktas robežas. Starp citu, Gruzijā jāņem vērā arī klaiņojošie suņi, un arī tie neslinko ar savu teritoriju iezīmēšanu.

PIEREDZOT DZĪVI, ES PIEREDZU SEVI

“Tu, ko, nopietni? Man jāzvana, lai aizietu ciemos?” ar sašutuma pilnām acīm manī ir vērusies gan kaimiņiene Eka, gan citi gruzīni, uzzinādami, ka Latvijā biju paradusi vai nu īpaši pieteikties uz ciemošanos, vai gaidīt, kad mani uzaicinās. “Nāc, kad gribi!” un “Nāc atkal!” ir teksti, ko saka šejienieši. Nezvanīt pa telefonu, bet pie durvīm Gruzijā ir tikpat pašsaprotami kā ielaist
savās mājās viesi bez iepriekšēja pieraksta. Spontāna ciemošanās nu ir kļuvusi arī par manas dzīves sastāvdaļu, kad sanāk ciešāk iepazīties
gan ar kultūras atšķirībām, gan savas personības iezīmēm. Tā, piemēram, nepazīstamu ļaužu virtuvēs esmu pamanījusi, ka esmu runātīga, - un man patīk, kā skan mana balss un virknējas domas. Vēl esmu atklāta, kas it kā ir labi, taču tā parasti ir nesaudzīga un tieša atklātība, uz ko nebiju spējīga, līdz nesāku iet ciemos, iepriekš neplānojot. Nokļūstot ārpus sev zināmām teritorijām, kur valda jauni, vēl neizzināti noteikumi, savu aktualitāti zaudē daļa agrāko paradumu, tostarp tie, kas nogludināja raksturu. Pēkšņi tu saproti, ka neviens tev neliedz būt tādai, kāda esi - nevis paimeitiņa, par kādu esi centusies sevi pataisīt, bet gan gogo (‘meitene’ gruzīnu valodā) - ar plandošām rokām, labu gaumi un idejām, kas ir gan oriģinālas, gan reālas. “Wow!” tā es šad un tad klusi vai skaļi izsaucos pati par sevi. Tā ir neierasta, toties pacilājoša attieksme pret sevi. Esmu arī pamanījusi, ka tad, kad neizliekos, tas kļūst redzams apkārtējo acīs, smaidos un siltajā attieksmē. Savukārt tas, ka tagad esmu lietas kursā par sava rakstura stiprajām pusēm,
noder brīžos, kad par sevi vajag pastāvēt. Mans kaimiņš Giga reiz man vēlēja tā: “Dzīvo, kā gribi!” Tas ir vēlējums, pie kā turos, taču dažreiz
nākas saskarties ar pretspēku. Asajos un melnumus atsedzošajos dzīves mirkļos es jūtu, cik varonīgi par mani cīnās iekšējā kavalērija - mans raksturs, pasaules izjūta un redzējums. Secinu, ka Latvijas gludo ainavu, kas manī sēž kopš bērna kājas, nu ir papildinājušas Kaukāza kalnu spices, - un tas ir neizstāstāms pieredzējums, jo mīlestība irlielāka par vārdiem.