Pētījumi rāda, ka vīrusa laiks Latvijā daudzos radījis bailes un trauksmi, tomēr daļa sabiedrības situāciju uztvērusi kā iespēju. Acīmredzot es vairāk piederu pie pēdējiem, jo vīrusa otrā viļņa ārkārtējo situāciju ar stingrajiem ierobežojumiem nolēmu izmantot kā laiku, lai veiktu terapeitisku ķermeņa attīrīšanos.
Strādāšana no mājām un turēšanās pie mājas režīma nozīmēja, ka nebija ēdienu un dzērienu kārdinājumu pieņemšanās un komandējumos. Nevarēju arī noiet no ceļa, apmeklējot kafejnīcas vai restorānus. Nebija arī jāuztraucas par to, ka vājuma dēļ būtu grūti tikt līdz kādam darba randiņam vai pasākumam, jo viss notika no mājas biroja. Turklāt ciemiņu neuzņemšana arī nozīmēja, ka varēju šo režīmu izdzīvot mierīgi, neuztraucoties par to, vai attīrīšanās procesā mans ķermenis izdala neierastas smaržas, kā tas mēdzot būt. Šo apsvērumu dēļ jaunā gada pirmais mēnesis man šķita ideāli piemērots laiks šim eksperimentam, kas gan iekrāsoja šo laiku kā pilnvērtīgi izdzīvotu, gan neļāva kurnēt par nogurumu no ārkārtējās situācijas noteikumiem.
Ierosme veikt ķermeņa attīrīšanos man radās, klausoties māsas pieredzē, kas Buhingera metodi (Veidota, pamatojoties uz vācu ārsta Oto Buhingera (1878-1966) izstrādāto terapeitiskās badošanās koncepciju. Viņš bija viens no pirmajiem, kas sistemātiski novēroja un dokumentēja badošanās ietekmi dažādu slimību ārstēšanā. - Red. piez.) bija izmēģinājusi un atzinusi par labu esam. Viņa man arī deva visas norādes gan par ēdienkarti, gan kustībām, kā arī to, kā, iespējams, mans ķermenis varētu reaģēt. Man atlika vien saplānot kalendāru un ķerties klāt.
Plānojot laika grafiku, ņēmu vērā divus faktorus. Pirmkārt, menstruālo ciklu, lai gavēšana - grūtākais attīrīšanās posms - neiekrīt laikā, kad ķermenis jau tā strādā izaicinošākā režīmā. Otrkārt, ikgadējie personiskie svētki (vārda un dzimšanas diena), lai uz tiem es jau esmu pēcattīrīšanās režīmā un varu sev mierīgi atļaut tādus gastronomiskus priekus kā mammas ceptā medus kūka. Netiku to ieplānojusi, bet pieredze ļāva novērtēt arī to, ka gavēšanas pirmās trīs dienas iekrita brīvdienās, jo tās bija visgrūtākās un zemāks enerģijas līmenis prasīja lielāko daļu laika pavadīt ar grāmatām un filmām.
Pirmās piecas attīrīšanās dienas radinājos atteikties no tā sauktajiem smagajiem ēdienkartes elementiem - kafijas, gaļas, jūras veltēm, olām, miltu izstrādājumiem, alkohola un saldumiem. Šajā laikā arī ierobežoju trekno elementu - eļļas, sviesta - izmantošanu un pēc iespējas mazāk ēdu arī piena produktus.
Atlika fokuss uz dārzeņiem un augļiem. Ēdu tos svaigus un tvaicētus, salātos un zupās, ogu kokteiļos uz ūdens bāzes. Pie dažām maltītēm liku klāt biezpienu, sēklas. Retā reizē dārzeņus papildināja rīsi. Pēdējā sagatavošanās dienā palutināju sevi ar mocarellu, lai simboliski atvadītos no šāda veida ēdiena uz nākamajām 10 dienām.
No kofeīna atradinājos pakāpeniski - sākumā divas ikdienišķās kafijas aizstāju ar melno tēju, tad pārgāju uz zaļo tēju un visbeidzot paliku pie zāļu tējām. Laimīgā kārtā tās man mājās ir pašas plūktas, tāpēc bija iespēja variēt, lai neapnīk viena garša. Turklāt krājumos bija arī pelašķu tēja, kas bija svarīga aknu atbalstam gavēšanas laikā.
Šajā laikā es rūpīgi piedomāju, lai šī eksperimenta dēļ nerastos pārtikas atkritumi. Noēdu pēdējās olas, sierus un gaļu pārcēlu uz saldētavu. Apzināju arī iekšējās pārtikas rezerves nākamajiem attīrīšanās procesa posmiem - augļus un dārzeņus no mammas dārza.
Pirmās sagatavošanās dienas bija salīdzinoši vieglas, lai arī smadzenēs bija iekodēts, ka brīvdienās drīkstu ļaut sev ko treknāku, piemēram, biezpiena plācenīšus brokastīs vai kādu našķi ar vīna glāzi pie filmas. Pēc tam jau palika grūtāk, jo garākās darba dienās prasījās ogļhidrāti, ar kuriem es mēdzu sevi palutināt - makaronu ēdieni vai kāds deserts. Lai novirzītu domas no ēdiena, izmantoju pārbaudītu triku - pēc vakariņām mazgāt zobus, lai nav vilkmes uz virtuvi, un dzert daudz ūdens un zāļu tēju. Bieži vien ķermenim patiesībā vajag šķidrumu, nevis pārtiku.
Novēroju, ka paasinās uzmanība uz ēdienu. Ar ilgām noskatījos uz picu seriālā Grejas anatomija, pelmeņu paku kāda garāmgājēja rokās un sajutu kotlešu smaržu no piemājas parkam piegulošās Staburadzes ēdnīcas logiem. Lai nebūtu pārāk grūti, atteicos no iecienītā ēdienu gatavošanas sacensību raidījuma Mani virtuves noslēpumi skatīšanās.
Pēc sagatavošanās dienām sekoja divas atslodzes dienas, kur atteikšanās no smagajiem produktiem bija vairāk reglamentēta. Piemēram, brokastīs zāļu tēja ar ābolu vai bumbieri, pusdienās 50 grami rīsu un 200 grami tvaicētu dārzeņu (tā patiesībā ir laba izmēra porcija!), vakariņās dārzeņu zupa vai divi vārīti kartupeļi ar zaļo lapu salātiem ar nedaudz eļļas.
Šajās dienās man sāka sāpēt galva, jo es vairs ķermenim nedevu dienišķo kofeīna devu. Pirmajā dienā galvassāpes mazinājās pēc garas pastaigas, kas jāveic katru dienu, lai palīdzētu ķermenim ar atbalstu muskuļiem un temperatūras uzturēšanu. Bet vakarā tās atgriezās ar lielāku jaudu. Attīrīšanās process nozīmē arī atteikšanos no medikamentu lietošanas, tāpēc dzēru ūdeni, gāju gulēt un pamodos ar nedaudz jocīgu sajūtu galvā. Tā gan uzreiz pārgāja brokastīs, kad ķermenis saņēma nākamo barības devu. Pirmajā atslodzes dienā manā ikdienas rīta meditācijā rūca vēders, bet otrajā dienā jau ne.
Atslodzes dienās arī sagādāju visas pēdējās lietas turpmākajiem attīrīšanās posmiem, lai pārtikas veikalos nav kārdinājums norauties no ķēdes. Šajā laikā arī izvārīju divu veidu dārzeņu buljonus gavēšanas dienām.
Klāt grūtākais - piecas dienas bez barības.
Brokastīs speciāla attīrīšanās tēja, ko var nopirkt aptiekās un dažos veikalos. Pusdienās - 250 mililitru dārzeņu buljona, kas ir vārīts bez taukvielām, gaļas vai zivīm, un, protams, tiek ēsts bez dārzeņiem. Ēdu to ar karoti, lēnām, kā zupu. Vakariņās - 250 mililitru atšķaidītas ābolu sulas (sulas un ūdens proporcija 1:3). Ik pa stundai vai biežāk, ja ķermenis to prasīja, dzēru ūdeni un zāļu tējas. Pēcpusdienā enerģijai - tēju ar svaigu ingvera sakni.
Šajā posmā bija svarīgi atbalstīt ķermeni un tam palīdzēt. Pirmajā, trešajā un piektajā gavēšanas dienā dzēru speciālo aptiekās iegādājamo tēju pret aizcietējumiem, lai palīdzētu iztīrīt zarnas, kurās kaut kas bija, par spīti tam, ka barība netika uzņemta.
Lai atbalstītu aknas, dzēru pelašķu tēju un pēcpusdienā arī liku pie aknām pelašķu tējas kompresi. Vakarā gāju vannā ar sāli, lai palīdzētu no ķermeņa izvadīt šķidrumu. Lai nereibtu galva no vājuma, vakarā tējai pieliku karoti medus.
Sāku sapņot par ēdienu. Nenoturējos un instagramā saskatījos recepšu fotogrāfijas.
Manā pieredzē apstiprinājās, ka pati grūtākā ir trešā gavēšanas diena. No rīta cēlos ļoti vārga. Tāds bezspēks, ka nevarēju nosēdēt meditācijā. Lai arī spēka nebija, gāju stundu garā pastaigā - kā katru dienu. Kopš atslodzes dienām ķermenim kļuva arvien aukstāk - vilku siltākas drēbes un zeķes, bet tik un tā bija sajūta, ka kaut kur mājās stāv atvērts logs. Pastaigas palīdzēja sasildīties un trešajā gavēšanas dienā arī atgūt enerģiju. No sākuma gāju nelieliem soļiem un lēnā tempā, bet vēlāk jau kļuvu spriganāka un raitāka. Pastaigas laikā grūtums pārgāja un bija sajūta, ka esmu pārkāpusi pāri lielākajam izaicinājumam.
Ceturtajā gavēšanas dienā jutu lielu enerģijas pieplūdumu. Daudz paveicu. Visu dienu gandrīz vispār nedomāju par ēdienu. Šķiet, jau esmu pieradusi pie tā, ka 250 mililitri buljona ir pietiekami lielas pusdienas. Vakarā pat noskatījos vairākus Mani virtuves noslēpumi raidījumus - tik droša jūtos par to, ka nebūs grūti. Protams, es tomēr ļoti ilgojos pēc gavēšanas posma beigām.
Piektajā dienā atkal bija nedaudz grūtāk, nedaudz zemāks enerģijas līmenis. Aizgāju līdz pārtikas veikalam pēc dažiem sīkumiem nākamajām dienām un palutināju sevi ar vajadzīgo itāļu maltītei pēc attīrīšanās posma beigām, tā teikt, svinībām. Ēdiens gandrīz konstanti ir manā fokusā, nevilšus par to sanāk runāt ar ģimeni, draugiem, kolēģiem.
Trīs dienas ļoti pakāpeniski un lēni atkal satikos ar ļoti ierobežotām barības grupām - atkal ar fokusu uz dārzeņiem, šķiedrvielām un minimāliem piena produktiem. Tos gan svarīgi nelietot jau pirmajā atgriešanās dienā, jo ķermenis ir atradis no ēdiena un to nedrīkst šokēt.
Pirmās dienas brokastīs - attīrīšanās tēja. Pusdienās - ābols! Tas būtu pārspīlēti teikts, ka šis ābols bija garšīgākais ābols pasaulē. Taču tas noteikti man bija līdz šim visvairāk novērtētais un gaidītākais ābols. Lai ķermenim nebūtu pārslodze, to bija svarīgi ēst ļoti lēni - aptuveni 15 minūtēs -, sagrieztu mazās šķēlēs un rūpīgi sakošļājot. Vakariņās - 300 gramu svaigu dārzeņu - paprika, gurķis, kālis, saldais kartupelis, tomāti, selerija, avokado, zaļumi.
Otrajā dienā kā lielus svētkus gaidīju jau pamatīgākas brokastis: neliela porcija (250 ml) ūdenī ar nelielu piena piešprici vārīta četru graudu biezputra ar mellenēm un sagrieztu bumbieri. Pusdienās - divi vārīti kartupeļi ar zaļo lapu salātiem un eļļas piešprici. Vakariņās - ķirbju biezzupa uz ūdens (ne piena produktu) bāzes.
Trešajā dienā satikos jau ar vairāk piena un graudu produktiem - brokastīs bija muslis ar bezpiedevu jogurtu un ogām no saldētavas. Pusdienās - pie vārītajiem kartupeļiem biezpiens ar skābo krējumu un sīpollokiem. Vakariņās - divi rudzu graudu krekeri ar biezpienu un avokado, saldajā - 150 gramu bezpiedevu jogurts ar divām tējkarotēm linsēklu, vienu tējkaroti smiltsērkšķu sulas un vienu tējkaroti medus.
Šo posmu es ļoti izbaudīju. Kā bērns priecājos par katru maltīti un citā gaismā izbaudīju arī gatavošanas procesu. Fiziski arī ļoti labi jutos. Ķermenis mierīgi reaģēja uz atgriešanos ēdienu pasaulē.
Divas dienas veltīju, lai pakāpeniski atgrieztos pie smagākiem pārtikas produktiem.
Rītos attīrīšanās tējas vietā sāku dzert zaļo tēju un vēlāk - melno tēju. Pusdienās - 50 grami rīsu ar 200 gramiem tvaicētu dārzeņu. Vakariņās - trīs rudzu graudu krekeri ar biezpienu, avokado un ābolu. Pa dienu biju noslēpojusies, tāpēc atļāvu sev to pašu saldo, ko iepriekšējā vakarā.
Otrajā dienā atkal bija četru graudu biezputra, bet nu jau pieliku vairāk piena. Pusdienās un vakariņās - dārzeņu zupa ar rudzu graudu krekeri. Lielāko daļu šīs dienas pavadīju ziemas burvībā un pusdienas ēdu vēlā pievakarē, taču dzēru tēju un izsalkumu nejutu - nebija arī sajūta, ka jāskrien pārtikas veikalā pēc enerģijas.
Raksta tapšanas mirklī esmu nodzīvojusi piecas dienas pēc attīrīšanās procesa beigām, un, protams, tas ir pārāk īss laiks, lai varētu vērtēt ilgtermiņa ietekmi. Taču jau šajā nedēļā esmu pamanījusi šķietami sīkas, bet, manuprāt, būtiskas izmaiņas savā ikdienā.
Protams, attīrīšanās procesam bija kvantitatīvi izmērāmi rezultāti - šobrīd svari rāda zaudētus četrus kilogramus (pēc gavēšanas tie bija 5 kg). Taču man būtiskākas ir kvalitatīvās izmaiņas.
Esmu iemācījusies vēl vairāk novērtēt ēdienu. Jau vairākus gadus es praktizēju pateicības izteikšanu pirms katras maltītes, piedomājot par zemes resursiem un cilvēku darbu, kuru dēļ mans galds ir klāts. Taču nu šis novērtējums ir jaunā līmenī. Tāpēc arī citādi redzu gan maltītes pagatavošanas, gan baudīšanas procesu. Piemēram, kad bija laiks pirmajai kafijas krūzei pēc 17 dienām bez tās, es vairs negribēju to gatavot parastajā metodē, ātri aplejot biezumus krūzē. Prasījās vērīgāku pieeju - kafiju, kas pagatavota tā sauktajā franču presē. Kafija arī šķita kā vesels ēdiens, un pirmās pāris dienas pēc attīrīšanās brokastīs neko citu neprasījās.
Tāpat tagad es pastiprināti pievēršu uzmanību maltīšu vienkāršībai, lai tajās nav pārāk daudz dažādu garšu, kas pārņem cita citu vai sacenšas savā starpā. Piemēram, sviestmaizei ar sieru pietiek ar ceptām olām un zaļo lapu salātiem, nevis arī avokado un mazsālītu lasi. Vēl vairāk arī piedomāju pie sabalansētas ēdienkartes. Ja zinu, ka brīvdienās būs kāds gaļas ēdiens un kūka, tad darbdienās turos pie veģetārām un vieglākām maltītēm. Tas gan nenozīmē, ka es nepalutināju sevi ar sen kārotajiem un sev apsolītajiem makaroniem ar tomātu mērci un parmezānu, vai neļāvu sev garas darba dienas beigās pamieloties ar nelielu saldējuma porciju ar ogām. Tas arī nenozīmē, ka man nerodas kārdinājums ieskatīties virtuvē, kad visādus gardumus gatavo manā iecienītajā televīzijas raidījumā. Es vienkārši uzdodu sev jautājumu, vai man tiešām gribas ēst vai arī tas ir kāds pirmsattīrīšanās laika ieradums. Parasti tas ir otrais variants un ķermenim patiesībā vajag ūdeni vai zāļu tēju.
Esmu sapratusi arī, ka manam ķermenim tiešām nemaz nevajag tik daudz. Izrādās, ka brokastīs pietiek arī ar vienu ābolu vai bumbieri ar dažām mandelēm. Ieklausoties ķermenī, esmu apzinājusi arī jaunas lietas, kas man garšo un negaršo, piemēram, ka man negaršo svaiga selerija vai olu kultenis, bet man garšo ceptas olas ar mīkstu dzeltenumu.
Šādus secinājumus varēju izdarīt tikai tāpēc, ka attīrīšanās procesā gluži dabiski biju vērīgi gatavojusi maltītes un vērīgi tās arī baudīju, klausoties ķermeņa signālos par sāta sajūtu. Bez pieejas, ka maltītēm ir jābūt pēc iespējas īsākām, lai varētu skriet pie citām lietām. Bez uzmanības novēršanas, bez ekrāniem vai žurnālu lasīšanas, vai vairāku lietu paralēlu darīšanu. Tāpēc iznāk, ka attīrīšanās process man ir ļāvis padziļināti mācīties arī maltīšu gatavošanā un baudīšanā pielietot tos pašus instrumentus, ko praktizēju ikdienas meditācijā. Ar klātbūtni tajā, kas ir, un klausīšanos ķermenī. Tāpēc esmu apņēmusies šādu procesu izdzīvot regulāri - vienu reizi gadā.
