Par sievišķību, dzenbudismu, celibātu un laimi. Saruna ar psiholoģi Annu Gammu

 
©No personiskā arhīva

Annas Gammas palīdzību meklē daudzi cilvēki, kuru dzīvi citi mēdz minēt kā piemērus TEDx motivācijas runās. Viņa ir diplomēta pedagoģe, psiholoģe, teoloģe, dzen meistare un personības izaugsmes trenere, izveidojusi un vada institūtu Zen &Leadership. Annas personības raksturojums satur arī neērto daļu, kuru oficiālos CV nemēdz pieminēt – gandrīz 50 gadus praktizējot dzenbudismu, viņa ieguvusi spējas paraudzīties aiz priekškara, kas atdala redzamās pasaules realitāti no tās, kas vairumam paliek apslēpta. Viņa redz dzimtas vēsturi cilvēka ķermenī, saprot vietu enerģētisko lauku un spēj to arī dziedināt. Šobrīd Anna Gamma attālināti vada semināru ciklu sievietēm centrā cilvēka izaugsmei Torņkalns.

Zoom saruna ir nedaudz jocīga - Annas seja ir tuvāk nekā būtu klātienes sarunā. Viņa runā lēni un ļoti precīzi - nepārspīlējot, neizvairoties un bez pieticības. Ja kaut ko nepasaka vārdi, tad atlikums ir skaidrs pēc attieksmes: ir liela muļķība strādāt kā trakai septiņas dienas nedēļā; ir jautri, ka es brīnos, kā celibātā var būt sekss; un ir žēl, ka mēs tērējam laiku, lai risinātu small talk tā vietā, lai stāstītu viens otram savus pieredzes stāstus un ieraudzītu dzīvi, par kuru citādi neuzzinātu.

Pamatvajadzības un laime

-Vai ir arī kādi universāli iemesli, kāpēc cilvēki jūtas nelaimīgi?

Cilvēki kļūst nelaimīgi tad - vai viņi paši to pamana, vai ne -, kad izdzīvo to, kas nav ierakstīts viņu dziļākajā būtībā. Tad viņi apmaldās statusā, funkcijās, lomās un izcili novērtētās darbavietās. Tā bieži notiek, ja cilvēks ir bagāts un visiem šķiet, ka viņam ir brīnišķīgas iespējas. Tādi ļaudis ir noķerti sava lieliskuma slazdā, un tas padara viņus nelaimīgus. Līdz brīdim, kamēr neiedziļināmies savas personības un psihes dziļākajā telpā, mēs nevaram saprast: “Kāpēc es esmu šeit? Kāds ir mans uzdevums? Ko nozīmē mana dzīve?” Var paslēpt šos jautājumus un līdz pat mūža galam izvairīties atbildēt uz tiem. Bet tādā gadījumā būs ļoti grūti satikties ar nāvi.

-Bet neapmierinātība ar savu dzīvi mēdz ik pa brīdim apmeklēt daudzus cilvēkus, un varētu būt grūti saprast, vai tas tiešām liecina, ka kaut kas tiek darīts greizi…

Manā ieskatā, ir divas pamatvajadzības, kuras ikvienam cilvēkam ir jāspēj pabarot, lai mums labi klātos un lai mēs justos mierā paši ar sevi. Tā pirmā ir - es tieku atzīts arī tad, ja man nav sasniegumu. Man ir piemērs no personiskās dzīves. Studiju gados es biju attiecībās ar kādu ļoti bagātu vīrieti. Laiku pa laikam mēs ielūdzām cilvēkus uz vakariņām. Un ik reizi viņam ar to bija problēmas. Viņš vilka ar pirkstu pa iespējamo viesu sarakstu un teica: “Es nezinu, kāpēc viņi nāks. Vai viņi nāks manis dēļ vai arī tāpēc, lai vēlāk varētu palielīties, ka bija pie manis ielūgti.” Tā ir ļoti dziļa vajadzība - būt atzītam un pieņemtam, neraugoties uz visām lietām, kas katram ir šķības un nepareizas.
Otra svarīga lieta ir vajadzība būt piederīgam. Piederības izjūta, ko varam nopirkt par naudu, ir kā dubulta putukrējuma porcija - tā sagāžas. Vai kāds mani uztver nopietni? Vai es esmu piederīgs tālab, ka man ir nauda, ka man ir statuss, ka man ir vārds, vai arī es esmu piederīgs tāpēc, ka esmu es pats?

Strādājot starptautiski, esmu pārliecinājusies, ka šī vajadzība ir universāla, vienalga, vai cilvēks dzīvo Eiropā, Āzijā, Āfrikā vai Amerikā. Tas ir ļoti cilvēciski.

Saskarsmē ar cilvēkiem es mēģinu pieskarties tieši viņu cilvēciskajai būtībai - arī tāpēc, ka šādi brīži man pašai sagādā lielu laimes sajūtu.

-Ko darīt, lai jau jaunībā atklātu, kas mūsos ierakstīts?

Mani vismīļākie klienti ir jauni cilvēki starp 15 un 30, jo viņi vēl nav iestrēguši, viņi ir ļoti godīgi gan pret sevi, gan mani. Viņi ir savā dabiskajā izskatā. Ir jaunieši, kuri nav pazaudējuši pieeju saviem dziļumiem, viņi zina, kurp iet ceļš, pat ja tas iet caur grūtībām. Tādiem vajag tikai pabalstīt muguru vai palīdzēt salāpīt buru, lai atkal var saķert vēju. Vēl ir vesela grupa cilvēku, kuriem ir ļoti laimīga un aprūpēta bērnība un jaunība, viņi varbūt ir mazliet izlutināti, tāpēc īsti nesaprot, uz kuru pusi doties. Viņiem nav bijis jāstāv pie robežas, kas prasītu atbildi, kāds tad es esmu un ko es gribu. Arī jaunieši, kuri studē, daudz ilgāk paliek tādā pusaudža fāzē, bet varbūt nemaz nav slikti, ja 15 gadu vecumā nav jātiek galā ar jautājumu: “Ko es tagad darīšu ar savu dzīvi?” Paliek vairāk laika, lai paraudzītos uz dzīvi, sāktu ar to rezonēt un saklausītu savas dziļākās, patiesās atbildes. Ļoti apdāvinātiem cilvēkiem ir visgrūtāk. Viņiem jāizvēlas starp mākslu, mūziku, biznesu, eksaktajiem priekšmetiem - viņi varētu doties jebkur. Bet tādā nenoteiktībā nav iespējams ilgi dzīvot. Tas, kas viņiem jāsaprot, - viņi netiks galā, ja mēģinās izvairīties no ļoti nopietna darba pašiem ar sevi. Es varētu ieteikt vismaz risināt dziļas sarunas ar vienaudžiem un arī ar vecākiem cilvēkiem, piemēram, es esmu mentore vairākiem ļoti apdāvinātiem jauniešiem.

No personiskā arhīva

Kā iepakot sievišķību

Visdažādākajos līmeņos un kontekstos mēs ļoti nopūlamies iztulkot sievišķību, turklāt šķiet, ka to nemaz nav iespējams iepakot tā, lai visiem ir labi: te feministi būs neapmierināti, te tradicionālo vērtību piekritēji vai kāda cita grupa. Kāpēc tā notiek? Un kāpēc mēs tikpat aktīvi netulkojam vīrišķību?

Pirms 50 gadiem atbildēt uz jautājumu, kas ir sievišķība un kas - vīrišķība, bija daudz vienkāršāk. Tagad vecās nozīmes vairs neder un mums ir no jauna jāatrod, ko tas nozīmē.

Viena daļa sieviešu ir iestrēgušas mammas identitātē. Manas mātes paaudzei vispār nebija citas izvēles, kā vien - apprecēties un bērni. Bērns, mājas solis un kalpošana - tas nozīmēja sievišķību. Tā ir ļoti svarīga sievišķības daļa, bet tikai viena tās daļa! To pārstāv arhetipisks tēls - Bībeles Ieva, visu dzīvo māte un Ādama otrā sieva. Pirmā bija Lilita, un viņa vēlējās īstenot pati savus dzīves plānus.

Šobrīd visā pasaulē aizvien vairāk sāk mosties un izpausties noskaņojums, ko arhetipiski pārstāv Lilita. Izpausties šādā veidā agrāk bija pat bīstami - joprojām ir valstis, kur sievietei ir bīstami uzsākt patstāvīgu dzīvi, sakot, ka bērni nav viņas izvēle un ka viņai ir cits aicinājums, kam kalpot.

Tie ir svarīgi jautājumi, kas kļūst ļoti aktuāli. Protams, vispārcilvēciskās tēmas vienlīdz skar kā vīriešus, tā sievietes, bet Šveicē tieši sievietes daudz neatlaidīgāk grib saprast, kas ir viņu pamatimpulss, kas ir iemesls, kāpēc viņas dzīvo. Jo sievietes patriarhālajā kārtībā ir vairāk cietušas.

Cieš arī vīrieši, tikai dara to klusāk nekā sievietes, kas ļoti skaļi ir lauzušās ārā no tradicionālā priekšstata, kādai jābūt labai sievietei. Vīrieši ir apjukuši. Ir daudzas grāmatas par to, cik grūti vīrietim atrast savu neatkarīgo identitāti un cik ļoti viņam tās pietrūkst situācijā, kad sieviete maina savu iekšējo statusu. Kad viņa iepretim vīrietim vairs nav tikai māte un sieva, kas gludina vīram viņa skaistos baltos kreklus.

Turklāt arī vīrieši cieš patriarhātā, un šīs ciešanas viņiem sagādā sievietes, kas tikpat lielā mērā uztur patriarhātu kā vīrieši. Arī mēs neesam atrisinājušas visas savas problēmas. Ir sievietes, kas ļoti kalpo vīrietim - patriarhālā garā. Bet tikai kādu laiku. Pēc tam viņas šos vīriešus ļoti pazemo. Man nepatīk atzīt, bet es nicinu šādas sievietes - viņu ļaunā izturēšanās neko nemaina, viņas ir šīs nepareizās sistēmas daļa. Jo tikai cieņa var būt instruments, kas palīdz sievietei ar vīrieti nonākt jauna veida partnerattiecībās. Un dažkārt sievietēm jāpavada laiks kopā ar sievietēm un vīriešiem - ar vīriešiem, bet ne jau tāpēc, lai tur arī paliktu, bet lai mācītos iepazīt sevi un atrastu jaunus impulsus dziļākai saskarsmei ar otru dzimumu.

Mana grāmata Skaista, nepieradināta un vieda (Schön wild und weise) runā par to, un par to pašu ir arī semināri, ko vadu Rīgā.

Dzīve pārī, sekss un brīvība

-Bieži vien sievietes ir sarūgtinātas, ka viņu dzīvesbiedri nav ieinteresēti aktivitātēs, kas viņas pašas aizrauj - sākot no jogas nodarbībām vai tango kursiem un beidzot ar meditāciju un pašizziņas praksēm. Vai vienkārši jāsamierinās ar to?

Ja pārī viens iet garīgo ceļu, bet otrs ne - tas ir grūti. Esmu pārliecinājusies, ka, gadiem ritot, rodas dziļa piederības izjūta ar garīgo kopienu un tā var kļūt gandrīz vai par sāncensi partnerattiecībām. Tāpēc ar to jāapietas ļoti piesardzīgi. No otras puses - ikvienam cilvēkam ir viņa spirituālā, garīgā dimensija. Jautājums vienīgi - vai tā ir nomodā. Mēs bieži vien esam tik aplaimoti ar savu jauno pieredzi, ka vienkārši kāpjam savam partnerim pāri - ak, viņš taču neko nesaprot! Bet ir vajadzīga prasme, lai pārī veidotos dialogs, ir jāmācās savstarpēji sarunāties par šīm dziļākajām dimensijām un jāveido psiholoģiska intimitāte. Svarīgi iemācīties izstāstīt otram, kas mani šobrīd nodarbina, kur es esmu nonācis.

Es pati esmu studējusi psiholoģiju un daudzus gadus gājusi pa garīgās atklāsmes ceļu, bet mans partneris sāka vēlāk. Un tad mēs brīvdienu rītus sākām ar sarunu: “Ar ko tu nodarbojies? Kur tu esi nonācis tagad?” Viņš gribēja šo valodu iemācīties. Vienu vasaru, kad man bija pamatīga krīze un es biju aizņemta ar sevi, viņš pēkšņi ienāca manā istabā un gandrīz kliedza: “Man pietrūkst! Man pietrūkst! Tu visu laiku esi nodarbināta ar savām lietām, bet es gribu runāt!”

Viņš nebija vairs ar mieru iztikt bez šīm sarunām?

-Jā, viņš protestēja! Vajag smalku jušanu, lai zinātu, kā iesaistīt partneri. Vīrieši ļaujas kārdināšanai, un mums savi vīrieši tādā veidā arī ir jāiekaro. Sievietēm savi vīrieši ir jāiekārdina, lai viņi vēlas nonākt saskarē ar lietām, kas mūs pašas interesē.

- Cik ilgi jūs esat precēti?

Mēs esam kopā 23 gadus, bet ļoti vēlu apprecējāmies. Es joprojām esmu mūķene - mēs apprecējāmies juridiski. Es daudz ceļoju sava darba dēļ, un viņš ir 12 gadus par mani vecāks. Mēs apprecējāmies pēc tam, kad kādā vasarā viņš divas reizes nonāca slimnīcā, bet es biju Manilā. Ja mēs neesam precēti, es nevaru piezvanīt un teikt, lai man pastāsta, kā viņam klājas.
Vai jūsu laulībā ir arī sekss?

Mums ir celibāta laulība. Es saku, ka juridiski es esmu precējusies, bet, pēc baznīcas likumiem, mūķene. Es iestājos reliģiskā apvienībā, un kopš tā laika - 42 gadus, šobrīd man ir 70 - man nav bijis seksa. Ar vīrieti.

-Kāpēc tāda piebilde - ar vīrieti?

Jo es izbaudu ļoti dziļu, pilnvērtīgu seksualitāti arī bez tā, ka es guļu ar vīrieti. Jo sievietē slēpjas šī dziļā, pilnvērtīgā intīmā pārdzīvojuma iespēja, un ir ļoti, ļoti svarīgi, ka mēs to atklājam. Un tas nav saistīts ar sevis apmierināšanu, mēs to jūtam sevī tāpēc, ka mēs esam dzīvas un seksualitāte ir ļoti dzīvīgs spēks. Ir ļoti svarīgi, ka sievietes zina, ka šis spēks viņās mīt un ir sajūtams arī tad, ja nav vīrieša, kas to uzrunā. Tikai tad tu sāc būt līdz galam brīva un ļauties. Un brīvība man ir ļoti svarīga.

Es daudzus gadus esmu vadījusi kursus sievietēm par šo tēmu, bet arī ar vīriešiem es ļoti atklāti runāju par seksualitāti. Arī viņi grib zināt, kā iespējams iegūt dziļu seksuālu pieredzi ārpus tuvības ar sievieti. Tas ir iespējams, un ir ceļi, kā līdz tam nonākt.

-Cik viegli vai grūti ir to apgūt jeb iemācīties?

Es esmu pārliecināta, ka iekšējs miers iestājās vien tad, ja mēs iegūstam piekļuvi savas seksualitātes dziļajām dimensijām, ekstātiskajām seksualitātes pieredzēm, kas mums kā sievietēm ir pieejamas. Un arī vīriešiem. Un ja mēs viens otram to dāvājam. Kā to var iemācīties? Tas ir ceļojums, kas nekad nebeidzas, jo izmainās mūsu hormoni, mūsu ķermenis mainās, bet mana pieredze liecina - kļūst aizvien labāk. Sievietēm un vīriešiem, kurus tas tiešām interesē, dziļākās seksualitātes pieredze nāk ātri. Tā nāk arī caur seksuālām attiecībām. Tas ir ļoti aizkustinoši, ja tas tā notiek. Bet tas ir arī garīgs ceļš. Man bija 30, kad es sapratu, ka seksualitāte ir arī garīgs ceļš.

-Es tomēr vēlos pajautāt, kāpēc jūs izvēlējāties celibātu?

Tā nav izvēle, tā ir mana būtība. Vecumā starp 20 un 30 es esmu izdzīvojusi ļoti dažādas attiecības. Tie bija neiegrožoti laiki - piederu 1968. gada paaudzei, man divas reizes bija ilgāka kopdzīve, ir arī ļoti dziļa fizisku attiecību pieredze. Tad es sapratu, ka tas nav mans ceļš - pētīt seksualitāti šādā veidā. Man bija jāatrod un jāiet citā virzienā. Lai gan es joprojām turpinu sev uzdot šos jautājumus, un droši vien darīšu to arī tad, kad man būs 80. Un, ja izrādīsies, ka tas nozīmē - jāguļ ar vīrieti -, tad es to darīšu! Tas nav tabu! Kad man bija jānostājas aci pret aci ar ideju dzīvot celibātā, es teicu sev: “Mmm, tiešām? Es? Nē!” Bet es kļuvu laimīga. Atbilde nebija jautājumā: “Kāpēc tā jādara?” Tas ceļš bija ierakstīts manā ķermenī, es tikai paklausīju iekšējiem impulsiem. Tas ir svarīgi - iet savu neatkarīgu ceļu un nemeklēt ārpusē, kā izskatās norma.

No personiskā arhīva

Kopiena, privātums un lūgšanas

-Jūs pieminējāt, ka dzīvojat kopienā. Ko tas īsti nozīmē?

Tā ir garīga kopiena, kas pastāv jau 14 gadus. Mēs piecus gadus īrējam māju Lucernā. Mums ir trīs dzīvokļi, bet uz visiem tikai viena virtuve. Šobrīd mēs tur dzīvojam četri - es, mans vīrs un vēl divas sievietes. Bet reizēm mēs esam pieci vai seši, un dažreiz mums ir viesi. Dzīvot kopienā dažkārt nav viegli, cilvēki kopdzīvē sakrīt viens otram uz nerviem, bet ļoti palīdz kopīga klusēšana. Mēs kopīgi meditējam, un tā mums ir dziļākā kopīgā telpa, kur izlīdzinās visas nesaskaņas. Vienu reizi nedēļā mēs satiekamies un bez aplinkiem izrunājam visas problēmas, sadalām saimniecības darbus. (Neviens nesaņem tik daudz komplimentu, kā tie, kas labi gatavo ēst!)
To varētu saukt par pilsētas klosteri. Vai par dzen kopienu. No cilvēkiem, kas pie mums viesojas ilgāk, mēs sagaidām, ka tie praktizēs klusumu - zadzen.

-Kādas ir jūsu attiecības ar kristietību? Jums ap kaklu ir arī krustiņš…

Es esmu kristīta, bet nepiederu nevienai baznīcai. Ap kaklu man ir krustiņš, ko savulaik dāvināja vecāki. Sākotnēji tas bija ciešanu krusts - vertikāle garāka par horizontāli, bet es lūdzu to pārveidot, lai abas dimensijas ir vienādi garas. Krusts ir ārkārtīgi sens cilvēces simbols, arhetips, kuru var atrast ne tikai kristietībā. Tas simbolizē vienotību starp debesīm, zemi un visām būtnēm. Es esmu piederīga gan kristietībai, gan dzenbudismam, man ir formālas izglītības apliecinājumi abos. Tie ir divi atšķirīgi garīgi strāvojumi, kurus es nemēģinu apvienot - tie veido garīgu dialogu manī. Reizēm tas ir izaicinoši, reizēm - ārkārtīgi auglīgi.

Es katru dienu veltu lūgšanām vairākas stundas - gan dzen tradīcijā, gan kristīgajā. Ir dažādi lūgšanu veidi. Ir kolektīvas lūgšanas - rituāli, ir lūgšanas, kuras mēs izsakām vārdos, un ir lūgšanas, kuras mani pēdējos gadu desmitus fascinē visvairāk, - klusuma lūgšanas. Kad tu esi kluss un bez vārdiem, un klausies, ko Dievs tevī runā. Es reti lietoju vārdu Dievs - tas man joprojām pārāk saistās ar vecām bildēm. Bet tas ir dziļš noslēpums. Neizsakāms.

Ezoterija un dziedināšana

-Latvijā šobrīd ir visai populārs ezoterisks skatījums uz lietu kārtību - daudz tiek runāts par to, ka saslimšanu pamatā ir nepareiza attieksme pret dzīvi un cilvēkiem un ka, mainot uzvedību un domāšanu, cilvēks var pats sevi dziedināt… Kā jūs pret to izturaties?

Katrai reliģijai ir ezoteriskā un eksoteriskā puse. Ezoterija ir ceļš uz iekšpusi, un eksoterija ir ceļš uz ārpusi. Kontemplācija un darbība. Diemžēl ezoterija ir kļuvusi gluži vai par lamu vārdu.

Piemēram, manās dzen nodarbībās vienmēr ir cilvēki, kuriem sāp sirds. Par ko varētu teikt: tas ir kā pasakā par Dzelzs Heinrihu - kad sirds kļūst plašāka, tas var būt sāpīgi. Tomēr ikreiz, kad kaut kas sāp, ir jāiet pie ārsta, un tas ir jāuztver ļoti nopietni! Man bija draudzene, kura to nedarīja, un tad pēc gada mēs tikāmies paliatīvās aprūpes hospitālī. Klasiskā medicīna ir laba, bet tai ir robežas. To pašu var teikt par alternatīvās medicīnas iespējām. Daudzas alternatīvās medicīnas prakses atbalsta atveseļošanās procesus. Es vienmēr apmeklēju arī savu netradicionālās medicīnas ārsti, jo ir simptomi, kuriem klasiskajā medicīnā pat nav apzīmējuma. Man mediķi ir teikuši - bez regulāras meditācijas es sen jau būtu hroniski saslimusi. Es tam ticu, jo meditācija atbrīvo no stresa un aktivizē mūsu organisma spēju pašam sevi atveseļot. Taču mums joprojām ir vajadzīgi ārsti! Dziedināšana un veselība ir fiziski psihiski garīgs process, kur ir klātesoši visi trīs elementi. Man ir klasiska ģimenes ārste, un viņa zina, ka es apmeklēju arī alternatīvās medicīnas speciālistus. Ja viņa protestētu, tad es gluži vienkārši meklētu citu ģimenes ārstu, jo klasiskā medicīna nespēj visu, arī dziedniecība nespēj visu. Bet abas spēj viena otru papildināt. Arī garīgā prakse, lūgšanas nespēj visu. Sarežģītu lietu cēloņi reti ir atrodami tikai vienā dimensijā.