Rūta Dvinska intervijā KBL: Tikai pēdējo gadu laikā man beidzot ir labi ar sevi
Daudzus gadus viņu nodarbināja jautājums, kāpēc nekad nav gana. Kāpēc viena sasniegtā virsotne liek ilgoties pēc nākamās, bet panāktais tā arī nerada ilgstošu, paliekošu prieku. Rūta Dvinska. Raidījuma Māmiņu klubs vadītāja, podkāsta Funktieris radītāja un interviju veidotāja, divu meitu māmiņa, sieva. Arī dārzniece savā dārzā un siltumnīcā. “Tikai pēdējo gadu laikā man beidzot ir labi ar sevi,” teiks Rūta. Viņai šis ir iekšēju transformāciju piepildīts laiks.
-Rūta, vai esi sapratusi, kas tev ir nepieciešams labai dzīvošanai?
Zini, es godīgi varu sacīt, ka tikai pēdējos gados, kad man jau ir trīsdesmit ar astīti, es tiešām sāku izjust dzīves garšu. To trīsdesmitgadnieki bieži saka, vai ne? Bet tieši tādas ir manas šī brīža izjūtas - es izbaudu gan ikdienu ar vīru, bērniem un mūsu plašo ģimeni, gan to, kā es pati jūtos. Man beidzot ir labi ar sevi. Pagājušā gada novembrī piedalījos kādā izaicinājumā par pašapziņas celšanu. To uzzinot, man tuva draudzene atrakstīja, ka viņa savā lokā nezina nevienu pārliecinātāku cilvēku par mani, tāpēc viņa nesaprot, kam man tas vispār ir vajadzīgs? Tobrīd es skaidri ieraudzīju, cik liela ir šķirtne starp to, kā mani redz no malas citi un kā es pati jūtos iekšēji.
Es noteikti neesmu nepārliecinātākais cilvēks pasaulē brīžos, kad man ir jādara savs darbs, - es apzinos, ka to protu darīt. Taču gadiem ilgi es nespēju sevī rast mieru, es nejutos droši šajā pasaulē. Un stāsts nav par nedrošību darbā, bērnu audzināšanu vai citām manas dzīves lomām. Bet par nespēju būt labai savās, ne citu acīs. Tikai pēdējā laikā tas mainījies. Un tā ir ļoti laba sajūta.
-Kas tev palīdzēja uz sevi sākt raudzīties ar pieņemošāku skatu?
Pirms pusotra gada sāku iet terapijā. Teorētiski man tas nebija jādara - neviens no malas man nenorādīja, ka man būtu kādas problēmas, arī pati nejutu neizbēgamu vajadzību kaut ko sevī labot, bet… Mani nepameta izjūta, ka es vairs netieku galā ar to, kas notiek manā galvā: es tik daudz ko biju saklausījusies un salasījusies, bet, kad piezagās eksistenciālie jautājumi, uz tiem atbildes nespēju rast. No visām pusēm sagrābstītās teorijas nespēju salikt pa plauktiņiem.
To daudzi teiks: ejot terapijā, sākumā kļūst vēl sliktāk, bet tad palēnām tu sāc kārtot jautājumus un saproti, ka patiešām visas atbildes ir meklējamas bērnībā. Man ļoti palīdzēja tas, ka es sapratu cēloņu un seku sakarības. Dzīvot šeit un tagad, protams, ir jauki, bet man to ir vieglāk izdarīt, ja es zinu iemeslus, kas manī izraisa noteiktas emocijas un reakcijas. Starp citu, tas man ir palīdzējis arī citus cilvēkus labāk saprast un nenosodīt par viņu izvēlēm. Terapijas rezultātā manī ļoti mazinājās kategoriskums. Agrāk uz dzīvi un cilvēkiem es raudzījos melnbaltās kategorijās kā pusaudzis! Bet tas dzen purvā un traucē dzīvot priecīgi un dzīvi tvert vieglāk. Manā dzīvē beidzot ienākušas arī citas krāsas.
-Sacīji, ka terapija tev palīdzēja ieraudzīt cēloņu un seku sakarības. Par ko ir stāsts?
Esmu vecākais bērns ģimenē un, cik vien sevi atceros, esmu centusies nopelnīt atzinību. Man ir šķitis, ka pat mīlestība ir jānopelna ar panākumiem. Un man tie bija - es uzvarēju daiļrunas konkursos, dejoju pirmajās rindās, gāju mākslas skolā un spēlēju klavieres. Pa vidu paķēru arī ādas apstrādes un kristīgās mācības pulciņus. Neviens man to nelika, neviens nedzina, bet es uzņēmos arvien ko jaunu un visur man bija jābūt labākajai. Es ļoti labi mācījos arī skolā.
Mani vecāki nekad neteica: “Mēs tevi mīlēsim, ja tev būs deviņnieks latviešu valodā.” Protams, nē. Man patiesībā bija laimīga bērnība. Tomēr mani nepameta izjūta, ka nekad nav gana, ka man par mīlestību un atzinību ir jācīnās.
-Dažkārt jau vecākiem nekas nav jāsaka, viņi ar savu piemēru bērnus māca.
Jā, mana mamma bieži sacīja, ka naudiņu var nopelnīt, tikai smagi strādājot, ka sava vieta ir jāizcīna. Mani vecāki tiešām ļoti daudz strādāja, neviens uz paplātes viņiem neko klāt nav pienesis. Šie priekšstati veidoja arī manu pasauli.
Darbā patiesi sava vieta ir jāizcīna, taču ģimenē vajadzētu būt izjūtai, ka esi laba tāda, kāda esi. Tāpēc savām meitenēm es katru vakaru pirms gulētiešanas saku: “Jūs esat perfektas tādas, kādas esat, Doriņ un Grietiņ!” Ticu, ka cieņu pret savu un cita darbu, kā arī vēlmi darīt var iemācīt ar savu piemēru vien - nekas pat nav jāsaka.
-Sevī ko neapjaustu ieraudzīt mums nereti palīdz bērnu piedzimšana. Kādā intervijā tu sacīji, ka, piedzimstot jaunākajai meitiņai, tu raudāji par to, ka viņa vairs nebūs jūsu vienīgais bērns. Kā tev šķiet, vai asaras bija par tevi pašu bērnībā?
Mana terapeite par šo jautājumu mani tirdīja visu laiku! Bet manī nav atmiņu par laiku, kad piedzima brālis, un saka jau, ka zemapziņa izdzēš no apziņas to, kas bijis pārāk grūts vai nepatīkams. Brāļa piedzimšana noteikti ir labākais, ko mani vecāki varēja sagādāt. Es viņu mīlu bezgalīgi, bet… Viņš piedzima, kad man bija pieci gadi, un līdz pat padsmitnieces gadiem es nesapratu, kāpēc vecākiem tas bija vajadzīgs? Kāds labums no tā, ka viņš ir? Mēs tikai kasāmies.
Atceros, kad jau biju slimnīcā un drīz bija jādzimst jaunākajai meitiņai, es tiešām gauži raudāju par to, ka Grieta tūlīt vairs nebūs vienīgais bērns. Tikko piedzimusi, Dora daudz gulēja, un mēs ar Grietu varējām spēlēties smilškastē un dārzā. Es redzēju, cik viņa ir priecīga, bet man bira asaras…
-Ko vēl meitenes tev likušas saprast par sevi pašu?
To, ka man vissarežģītākās emocijas ir dusmas. Man bērnībā visu laiku teica, lai mēs ar brāli nestrīdamies. Tagad es saprotu, kā mammai rauj jumtu nost šie mirkļi, kad bērni ir gatavi viens otram acis izskrāpēt par kaut kādu lācīti. Zinu, ka tas nav forši, bet kādreiz arī es, tāpat kā mana mamma, saku: “Meitenes, viss, pietiek! Es vairs nevaru!”
Kad meitenes sasitas, esmu piefiksējusi, ka mans brālis viņām saka: “Nekas, pacieties!” Es tad parasti iebilstu: “Nevajag teikt, lai ciešas. Ja sāp, ir jāraud.” Pretējā gadījumā emocijas tiek nobloķētas, bet to, ko esi nobloķējis sevī, tu nespēj pieņemt arī citos. Tāpēc arī man, kad meitenes dusmojas un strīdas, ir ārkārtīgi grūti.
-Dusmas pēc būtības ir milzu resurss, kas cilvēkam dots, lai spētu sevi aizstāvēt. Vai tu esi jutusi, ka tādēļ, ka slāpē dusmas, tev ir bijis grūti nosargāt savas robežas?
Jā, bet kļūst labāk. Varu minēt piemēru. Tikko piedalījos filmēšanā, kurā bija iesaistīta milzu komanda ar daudzām vienībām. Bija viena nodaļa, kuras darbinieces izturējās tā, it kā visa pasaule būtu viņām parādā. Dienas laikā sekoja replika pēc replikas, tostarp arī manā virzienā, un, kad visa kā jau bija par daudz… Vēl pirms gada es būtu kaut ko nobubinājusi zem deguna vai kādam pažēlojusies, bet šajā reizē es tik pārliecinoši pateicu, ka attieksmi veido attieksme, ka es nevaru uzņemties atbildību par viņu nebūšanām, bet es uzņemos atbildību par savām robežām: ar mani šādi runāt nevar! Un tajā brīdī tas nāca viegli. Man bija ļoti svarīgi to pateikt. Noteikti ir momenti, kad tas vēl neizdotas tik veiksmīgi, bet esmu ceļā uz to.
-Tu sacīji, ka kopš bērnības esi ļoti dzinusies pēc panākumiem. Vai arī tu piedzīvoji klasisko mūsdienu cilvēku problēmu, kad ārēju sasniegumu it kā netrūkst, bet prieka un piepildījuma izjūtas tā arī neizdodas gūt?
Jā, un es godīgi varu teikt, ka šis nav līdz galam atrisināts jautājums. Jā, es jūtos priecīga par to, ko esmu izdarījusi, bet… Tikko ar vīru bijām uz multfilmu Dvēseles. Tajā ir stāsts par to, ka tu nepārtraukti dzenies pēc kaut kā, jo tev šķiet: tiklīdz būsi sasniedzis jaunu virsotni, tu jutīsies labi, tu būsi uzvarējis dzīvi. Taču, kad dzīvei pienāk gals, tu saproti, ka esi kļūdījies. Jo dzīve ir par šodienu, par to, ka mēs šobrīd abas sēžam pie Ķīšezera, ir fantastiska diena, spīd saule un pūš vējš: ir vienkārši forši te būt. Tikai pēdējos gados es apzināti cenšos noķert feinos mirkļus un izbaudīt būšanu šeit un tagad. Jo iekšēja piepildījuma izjūtu nerada sasniegumi. Jā, es par tiem papriecāšos divas dienas, bet pēc tam atkal gribēšu iet tālāk un kāpt augstāk… Nekad nebūs gana. Tas nav slikti, ja vēlies šai pasaulē kaut ko pēc sevis atstāt, bet ir labi zināt, ka iekšējais trauks jāpiepilda ar jaukām ikdienas izjūtām. Tad iestājas līdzsvars.
Kaspara [Rūtas vīrs Kaspars Dvinskis - aut.] vecmamma, kurai ir 84 gadi, ir teikusi, ka viņa nožēlo tikai dažas lietas savā dzīvē. Viņai nav žēl par to, ka nav strādājusi vairāk vai nav ieguvusi vēl kādu izglītību, bet viņa nožēlo tos brīžus, kad nav dzīvojusi pilnu krūti, un ka viņai ir tikai viens bērns, ka viņa klausījās apkārtējos un neriskēja.
Kaspara vecmamma dzīvoja laikā, kad ģimenei bija jātiek galā ar māju un saimniecību. Viņa mums stāstīja, ka drīz pēc tam, kad bija piedzimusi Kaspara mamma, pie viņiem organizēja siena talku. Kādā brīdī virtuvē ienāca viņas mamma: “Kur ir pusdienas divdesmit talciniekiem?” Kaspara vecmamma taisnojās, ka viņai zīdainis uz rokām un autiņi nav mazgāti, bet viņas mamma atbildēja: “Tas nav nekāds attaisnojums, tu esi mājas saimniece, tev tas bija jāizdara!” Protams, tie bija citi laiki.
-Vai domā, ka laiks, kurā dzīvoja vecvecāki, bija smagāks par to, kurā dzīvojam šobrīd?
Nē, tikai šodien ir cits grūtums. Man šķiet, ka tikpat smagi, kā savulaik cilvēki strādāja ar rokām, mēs strādājam ar galvu: mentālā slodze šodien ir milzīga. Mūsu vecmammas nepaspēja laikā pagatavot pusdienas, bet mēs nepaspējam vakaros sakārtot savas domas.
-Domu sakārtošana ir stāsts par apzinātāku dzīvošanu. Kādos brīžos tev tas izdodas?
Zini, es esmu sapratusi, ka prātu var trenēt tāpat kā ķermeni. Un to man iemācīja terapija. Piemēram, viena brīnišķīga prakse - ja prātā ienāk kāds slikts scenārijs, kas varētu notikt, uzreiz tam pretim liec ko priecīgu. Ar laiku šādi savu prātu var uztrenēt tiktāl, ka brīžos, kad viss patiesi ir lieliski, tu automātiski to sāc piefiksēt. Ir epizodes, kuras spoži atceros. Piemēram, esmu ar meitenēm siltumnīcā: viena norauj tomātu, otra - gurķi, bet es stāvu turpat blakus ar kafijas krūzi rokās. Tik vienkāršs brīdis, bet tik skaists! Un tādu nav mazums! Tas ir stāsts par apzinātu dzīvošanu, kad esi šeit un tagad, un piefiksē to, ka ir labi.
Nesen kristījām bērnus, un, kad gājām baznīcā, iedomājos - mēs šeit pat ar Kasparu pirms pieciem gadiem laulājāmies un nekā no tā, kas mums ir tagad, vēl nebija… Bet tagad mums jau ir divas meitenes. Arī tas bija ārkārtīgi skaists brīdis.
-Pie attiecībām ar vīru vēl atgriezīsimies, bet es gribēju tev pavaicāt, kāpēc jūs - jauna ģimene - izlēmāt dzīvot tavu vecāku mājā Siguldā, kur šobrīd mitinās četras paaudzes? Daudzi jauni pāri raujas prom no vecākiem, lai veidotu paši savu pasauli.
Attiecību sākumā mēs ar Kasparu dzīvojām Rīgā. Taču, kad pieteicās vecākā meita, sapratām, ka negribam dzīvot Stabu ielas 5. stāva mansarda dzīvoklī bez lifta. Esmu par slinku, lai dzīvotu Rīgas centrā ar bērniem, to var darīt uzņēmīgākas mammas, kuras gatavas katras brīvdienas krāmēt mantas mašīnā, lai ar bērniem dotos dabā, bet katru vakaru izdomāt spēles un ko citu, lai bērnus nodarbinātu. Tas nav man. Savukārt es ar meitenēm visu laiku varu būt dārzā - pati vide piedāvā visdažādākās iespējas ko darīt. Nekas nav speciāli jāizdomā.
Tajā, kā dzīvojam, es redzu lielu pievienoto vērtību: mūsu meitenes aug kopā ar vecvecākiem un vecvecmāmiņu, cilvēkiem, kuri viņas mīl tikpat stipri kā mēs. Jo, protams, mēs varējām pirkt dzīvokli un dzīvot atsevišķi. Bet mēs izvēlējāmies šo ceļu ar visu to, kas tam nāk līdzi.
Mēs gan nedzīvojam zem viena jumta: mitināmies savā mājas daļā un pie vecākiem pa ēkas iekšpusi mēs nevaram nonākt, tam jāizmanto ieeja no dārza puses. Līdz ar to mēs varam nesatikties, kad negribam, un satikties, kad gribam. Bet, protams, ka būšana ikdienā tik tuvu blakus rada dažādas situācijas, tostarp, strīdus. Dažkārt kāds no mums kaut ko norij, citkārt mēs kā itāļu ģimenīte kārtīgi izkasāmies. Es jau zinu, kā tēvs reaģēs pēc strīda: paies divas minūtes, un viņš sāks runāt tā, it kā nekas nebūtu bijis. Mani tas kaitinās, un es atkal mēģināšu uzsākt sarunu no jauna. Mamma savukārt ilgi staigās apvainojusies. Bet pa vidu būs Kaspars, kurš mīļā miera labad paņems meitenes un dosies pašūpoties. Ja vēl mājās ir brālis ar draudzeni! Meitenēm viņi ir Dieva vietā, un skaidrs, ka būs spēles un jautrība, bet tas neizslēdz to, ka viņš ir mans brālis un mēs savā starpā kasāmies. Tas nekas, ka vienam ir 32 un otram 27 gadi. Jo viens nejēdz nopļaut zāli, bet otrs nejēdz pajautāt palīdzību... Tieši tik klasiski. Bet es mīlu arī šo ikdienu. Jo kaut kas ļoti skaists ir dzīvošanā lielā saimē. Dzimta iedod baigo spēku, aizmugures un drošības izjūtu.
Bet zini, es nedomāju, ka šeit dzīvosim visu mūžu. Mēs gribētu pārcelties uz dziļākiem laukiem, bet arī pie vecākiem - pie Kaspara vecmammas un mammas Vabolē. Ļoti vēlos, lai pēc gadiem, kad meitenes jau varēs dzīvot patstāvīgi, mēs savu dzīvi varētu kārtot tur. Un, ja mēs pārcelsimies, tad noteikti turp pārcelsies arī mani vecāki! Uzcels savu būdiņu blakus! Tas ir pilnīgi skaidrs!
-Tev Siguldā ir savas vistas un siltumnīca, kurā audzē gurķus un tomātus. Tai pašā laikā tu esi arī ļoti sievišķīga: tev raksturīgas arī augstpapēžu kurpes un skaistas kleitas. Varbūt tāpēc man grūti tevi iedomāties dziļos laukos. Kāpēc tāda ideja?
Manī ir dažādas šķautnes, un visas savā starpā labi sadzīvo. Es, starp citu, arī pati savulaik gaidīju, kad izkristalizēsies kaut kas viens, piemēram, kad manā skapī būs vairs tikai klasiskas žaketes un bikses ar buktēm vai kad man būs skaidrs, kā es sevi gribu parādīt sabiedrībā, bet tagad saprotu, ka nekas mākslīgi nav jārada. Man patīk basas kājas vasarā dārzā un augstpapēžu kurpes uz kādas kafejnīcas terases piektdienas vakarā.
Bet atbildot uz jautājumu... Es neesmu cilvēks, kurš piepildījumu spēj just no tā vien, ka atrodos dabā. Siguldā netrūkst, kur pie dabas būt! Bet tas nav mans aicinājums! Mans stāsts par laukiem nav par būdiņu mežā, kur apkārt čivina putni. Tas ir stāsts par saimniekošanu. Man gribas darīt. Kaspara mamma ir biteniece, viņa tur vairāk nekā divdesmit bišu saimes. Tāpat viņai ir pietiekami liels dārzs. Viņa nav tā iejūgusies darbos kā savulaik Kaspara vecmamma. Saimniecība kalpo viņai, nevis otrādi. Tai pašā laikā tā ir krietni lielāka nekā mums Siguldā. Un arī man gribas saimniekot.
Ir cilvēki, kas saka, ka nevar mierā nosēdēt, tāpēc brauc ar kartingiem, lec ar gumijām. Es tajā neatrodu jēgu. Es tagad skatos, kā cilvēki Ķīšezerā brauc ar supiem. Es arī varētu kādu apli izlaist, bet… Labāk es šeit notrimerētu lazdu. Kad tu saimnieko savā vidē, tu ļoti ātri ieraugi rezultātu. No saujas zirņu izaug pilna vaga…
-Tu vadi raidījumu Māmiņu klubs, tev ir savs podkāsts Funktieris. Tajā taču arī iespējams redzēt rezultātu!
Bet es to neredzu. Vismaz ne raidījumā. Nevar teikt, ka darbs televīzijā nav paliekošs - ieejot Youtube, var redzēt visus raidījumus no 2010. gada, kad es sāku strādāt… Bet tas nav nekas sataustāms. Turklāt televīzijā ir grūti saņemt atgriezenisko saiti - es visus šos gadus esmu filmējusies pretim vienai kameras acij... Tāpēc man vajag rokas zemē iebāzt un savu gurķi un tomātu izaudzēt.
Jebkurš raidījums, kurā esmu darbojusies un darbojos joprojām, ir arī stāsts par strādāšanu kādam citam. Es izdaru savu darbu un nesaku, ka tā neesmu es, kuru redzat raidījumā, un tomēr - es spēlēju pēc noteikumiem. Sākot jau ar to, kā izskatos, un beidzot ar to, kas man ir jāsaka. Es neesmu gājusi pati pret sevi, bet raidījumos nav dzirdams mans viedoklis. Bet es vēlējos veidot dziļas sarunas un ne tikai ar cilvēkiem, kuriem ir bērni, - tāpēc tapa Funktieris. Tas arī man pašai pavēra plašāku redzesloku. Podkāsta dēļ gan daudzi man raksta labus vārdus - es saņemu tik svarīgo atpakaļsaiti.
Redzi, kad pārcelsimies uz laukiem, podkāsts noteikti paliks. Jo šīs abas puses - gan saimniekošana, gan garīgais darbs - man ir svarīgas. Un tās ir apvienojamas.
-Vēl viena svarīga dzīves joma ir attiecības. Jūs ar Kasparu šķietat ļoti harmonisks pāris. Kā tu domā, vai cilvēki satiek savu īsto vai tomēr attiecības ir darbs un, pārī dzīvojot, ir jāiemācās kļūt viens otram par īstajiem?
Noteikti attiecības ir darbs! Mani vecāki laulībā ir 33 gadus, viņi sagāja kopā, mācoties 8. klasē: var sacīt, ka viņi ir kopā visu mūžu. Un es neticu tam, ka tas notika tāpēc, ka pusaudžu gados viņi satika savu īsto... Viņi ir kopā, jo ir pratuši attiecības kopt, nav padevušies grūtībām, bet meklējuši risinājumus. Arī mums ar Kasparu ir šis pats stāsts - mēs veidojam attiecības, apzināti pie tām piestrādājam. Drīz brauksim ceļojumā bez bērniem, divatā. Jo nekas pats no sevis nenotiek, šādi brīži ir jāieplāno. Kaut vai vakaros jāaprunājas, lai dzirdētu, vai otrs cilvēks vispār vēl runā ar tevi vienā valodā. Ļoti ātri to var pazaudēt. Bija mirklis, kad arī es sapratu, ka mūsu attiecības ir palaistas pašplūsmā. Tad ierosināju, ka vismaz reizi mēnesī uz diennakti mums no mājas ir jāizraujas. Jo pretējā gadījumā ir tikai viens vāveres ritenis. Un kur nav laika otram, tur sākas pārmetumi… Ir tik viegli palaist garām šādus brīžus, kad atkal jāatgriežas vienam pie otra, jāsadzird otrs.
Mēs ar Kasparu esam izauguši par komandu, šādas izjūtas man noteikti nebija laikā, kad precējāmies. Jo mēs apprecējāmies brīdī, kad bijām pilnīgi traki viens pēc otra: mums vēl bija rozā briļļu periods. Bet pēc laika sākās reālā dzīve. Ar vienu bērnu, otru, ar mājas piebūves celtniecību. Šo gadu laikā esmu iepazinusi tādas Kaspara rakstura šķautnes, kuras nepazinu, kad satikāmies, bet viņā nav mainījušās tās kvalitātes, kuru dēļ es gribēju viņu precēt. Manuprāt, pieslīpēšanās otram notiek ļoti ilgi, jo mainās pati dzīve, apstākļi.
-Rūta, man šķiet, ka tu daudz no tā, ko esi vēlējusies piedzīvot savās attiecībās, darbā, ikdienā, esi piepildījusi vai esi ceļā uz to. Bet ko tu sev patiesi gribētu novēlēt turpmākajos gados?
Mieru. Jo tā man visvairāk trūcis. Pilnīgi asaras acīs saskrēja…