Intervija ar mācītāju Rudīti Losāni. Izgaismota

 
©Ieva Andersone

Viņa ir stipra un drosmīga, jo, pārvarēdama iekšējās bailes, lauza aizspriedumu, ka sieviete nevar būt mācītāja, un par tādu kļuva. Viņa patiešām zina, ko nozīmē dzīve ieslodzījumā – kā mēs šobrīd mēdzam salīdzināt dzīvi ar ierobežojumiem –, jo gandrīz divdesmit gadus ir Iļģuciema cietuma kapelāne. Viņa ļoti labi saprot citu cilvēku sāpes, jo pati izdzīvojusi lielāko zaudējumu, kāds vien sievietei – mātei – var būt. Viņa izstaro tādu neaprakstāmu siltu maigumu un gaišumu. Pavadot pāris stundu viņas tuvumā, šķiet, ka esi... Dieva noglāstīta.

- Manuprāt, mums visiem šobrīd vajag nedaudz ticību brīnumiem. Jūs savā dzīvē esat to piedzīvojusi, un saprotu, ka tas arī bija sākums jūsu attiecībām ar Dievu.

- Kad netiekam galā ar problēmām, mēs meklējam, kas var palīdzēt, un tā notika arī ar mani. Taisnība ir teicienā - Dievs mums īpaši pieskaras caur bērniem. Mans dēls Mikus, kam pašam jau divas meitiņas, piedzima priekšlaikus, diagnozes bija dramatiskas, ārsti nedeva nekādas cerības, biju izmisumā. Tas bija Atmodas laiks, 1989. gads, manās rokās nonāca Literatūra un Māksla, kur pa visu lapu bija nodrukāta Tēvreize. Tas bija pagrieziena punkts. Kā kārtīga mamma darīju visu, ko ārsti teica, gājām uz dažādām procedūrām, papildus katru rītu un vakaru skaitīju Tēvreizi, lūdzu, lai kāds iejauktos šajā procesā - dēla slimībā. Pēc gada nomainījās ģimenes ārste. Jau pirmajā vizītē viņa izbrīnīti pētīja biezo pacienta kartīti, tad Miku, kurš gulēja uz kušetes, un jautāja, vai tas patiešām ir tas pats bērns. “Viņš taču ir pilnīgi vesels!” Tā bija zīme, ka ir kāds augstāks spēks, kas var iejaukties tavā dzīvē un pagriezt visu uz labu, kas var saremontēt neremontējamo.

Bet nav tā, ka Dievs kā tāds labais tētis vienmēr pasniegs tikai saldo ēdienu un brīnumus, jo attiecības ar Dievu domātas ne jau tādēļ, lai tev klātos labi, bet lai tu garīgi augtu, veidotos. Teoloģijā ir teiciens - Imago Dei (Dieva tēls) -, jo mēs visi esam radīti pēc Viņa tēla un līdzības, bet dzīves laikā ar savu egoismu to totāli samaitājam. Attiecības ar Dievu ir garīgi transformējošas - dažkārt Viņš tev uzreiz palīdz, bet dažkārt māca tev pašai kaut ko radīt, veidot, samierināties ar zaudējumiem. Saprast, ka nāve nav zaudējums, bet šīs dzīves realitāte. Jā, tā mūsos rada vislielāko šoku, it sevišķi, kad nomirst tuvi cilvēki vai tas notiek pēkšņi. Ir lietas, ko tu nevari ne pārveidot, ne izslēgt, tev jāsaprot, jādomā par to, jāizvērtē. Nāve nav nelaime, tas ir notikums, ar kuru jāsamierinās. Kaut kā noslēgums, bet arī - kaut kā jauna sākums. Katram zaudējumam ir vērtība. Pienāk brīdis, kad tu jūties nevis kā tāds bērns, kas no Dieva kā labā tēta kaut ko gaida, bet kā Viņa līdzstrādnieks. Es tā jūtos un mācos līdzi strādāt. Jā, šo trīsdesmit gadu ilgajās attiecībās ar Dievu bijušas ļoti dažādas pieredzes.

Ieva Andersone

- Neesat bijusi uz Dievu dusmīga vai apvainojusies?

- Visbiežāk dusmojos, braucot ar mašīnu. Atminos situāciju, kad visu aizkaitinājumu, kas bija manī, uzspiedu uz gāzes pedāļa un ietriecos priekšā braucošajā mašīnā. Bet tā iemācījos, ka nedrīkstu uz cilvēkiem dusmoties, jo tad pieļauju daudz kļūdu. Mācos neļauties dusmām, protams, tas ir grūti, it sevišķi, strādājot cietumā, bet es cenšos. Vispirms jāapzinās, ka manī tās ir un man ar tām jātiek galā, jo tad, kad aizkaitināta, tavs skatiens uz dzīvi ir ļoti šaurs, ierobežots un truls. Jāpārslēdz domāšana, lai neļautos šīm negatīvajām emocijām. Kāpēc cilvēks dusmojas? Visbiežāk tas ir egoisms, ka kaut kas nenotiek pēc tavas gribas. Jāpadomā - bet varbūt tas, ko vēlies, ir nepareizi, nevis tas, kas notiek? Varbūt gudrāk pieņemt situāciju, iziet tai cauri - un pēc tam, iespējams, piedzīvosi arī to, ko gribi?

Par dusmām uz Dievu... Kad 2004. gadā nomira mana meita, es nevarēju nedz padusmoties, nedz paraudāt. Šķita, ka iekšēji viss ir aizsists ciet. Man pat bērēs nebira asaras, pirmo reizi raudāju deviņus mēnešus pēc meitas aiziešanas. Sapratu teicienu: “Vislielākajās ciešanās sieviete vairs neraud, bet vīrietis sāk raudāt.” Bet es neteiktu, ka dusmojos uz Dievu, es biju tādā kā iekšējā tuksnesī. Atskatoties saprotu: kaut arī fiziski ar savām ciešanām un sāpēm biju viena, mani pavadīja Dieva klātesamība, siltums, mīlestība, citādi es tādu zaudējumu neizturētu, mātēm tas nav praktiski iespējami. Bet pēc gada mani uz gājēju pārejas notrieca mašīna. Mammai slimnīcas traumatologs bija teicis: “Jūsu meitu eņģeļi uz spārniem nesuši, jo šādās situācijās (mašīna brauca ar ātrumu vairāk nekā 50 km/h) reti kāds izdzīvo, bet jūsu meitai pat lauzts nav nekas.” Man bija smadzeņu satricinājums, vairāki zemādas asinsizplūdumi, jutos kā piekauta. Tad gan man dusmas uznāca: kāpēc Tu šo ļauj? Iekšēji pagriezu Dievam muguru: es ar Tevi nerunāšu... Bet es tā vairs nevarēju, jo tāda iekšējā saruna ar Dievu man ir nepārtraukti. Neesmu reliģioza, es neskaitu dramatiskas lūgšanas, tikai pirms gulētiešanas - Tēvreizi. Neuztveru Dievu kā briesmīgu cerberi, kas man jāpielūdz. Es Viņu uzveru kā līdzās ejošu, mīlestības un labestības pilnu, kas grib, lai es topu arvien labāka.

Saprotiet - ticība nav piedalīšanās kādos ārējos rituālos, ticība ir tavas dzīves centrs. Es ticu šai garīgai realitātei, ar kuru man ir mīlestības pilnas attiecības. Kā tas izpaužas? Es patiešām jūtos mīlēta un pieņemta. Un nevis tāpēc, ka mani pieņem kādi konkrēti cilvēki, - tā ir eksistenciāla sajūta. Nekad neesmu jutusies vientuļa. Man šķiet, ka par mani visu laiku kāds rūpējas, gluži kā labā laulībā vīrietim vajadzētu rūpēties par sievieti.

Kāpēc Dieva klātbūtne tiek salīdzināta ar gaismu? Jo cilvēks visu laiku tiek izgaismots - ne jau lai mirdzētu kā lampiņa, bet lai nemitīgi varētu sevi iepazīt, mainīt, lai to gaismu nepazaudētu, jo tas notiek ātri vien. Kaut vai pieminētās dusmas - tā ir visīstākā tumsa. Reizēm, kad esmu viena mājās un sadusmojos, ieskatos spogulī un sev saku: “Redzi, Rudīt, tu izskaties briesmīgi! Tāpēc, ka dusmojies.” Ļoti laba metode. Tas, kā tu iekšēji domā par pasauli, - tas ir tavs skaistums vai neglītums. Vari nogrimēties, kā gribi, bet, ja tev iekšienē būs sliktas, tumšas domas, nekāda kosmētika tevi neglābs.

- Bet kāpēc dzīves jēgu un Dievu cilvēki visbiežāk sāk meklēt krīzes brīžos?

- Arī evaņģēlijā teikts, ka cilvēki Dievu atradīs nevis skaistajā, bet neglītajā. Tā tas notika manā un pārsvarā visu cilvēku dzīvē. Tā Dievs ir izvēlējies atklāties - caur neglīto, caur nepatīkamo. Īstā, patiesā satikšanās ar Dievu sirdī ir tajā neglītajā, ko es nevienam nevaru pastāstīt, to varu izkliegt tikai uz augšu.

Ieva Andersone

- Bieži esmu dzirdējusi: esmu ticīga, bet uz baznīcu neeju.

- Jā, arī mans dēls ir tuvās attiecībās ar Dievu, bet uz baznīcu neiet. Manuprāt, baznīcas tradīcija netiek klāt jaunā cilvēka domāšanas veidam un vajadzībām, jo jaunā paaudze dzīvo pavisam citā laikā, bet baznīca stingri turas pie savām tradīcijām, gadsimtiem aprobētām vērtībām. Domāju, baznīcai tas ir diskomforts, jo draudzes pilnas ar cilvēkiem gados, izņemot tās, kur jauni, progresīvi mācītāji. Manuprāt, šādi Dievs māca arī baznīcai kaut ko pārkārtot. Ir jāmaina tas, kā izprotam baznīcas tradīciju. Jo stāsts ir nevis par tradīciju, bet par ticību. Patlaban ir divas vides: baznīcas un ārpus tās. Izskatās, ka baznīca grib kļūt ļoti ekskluzīva un pareiza, bet tas tā nav. Tie, kas iegājuši baznīcā, nebūt nav tie pareizākie. Mēs visi esam vienādi, pēc Dieva tēla radīti. Jā, mums ir jāatjauno līdzība ar Dievu, bet tas jau arī nenotiek rituālos, bet tikai tad, ja pa īstam tici, tevi šī transcendences klātbūtne visu laiku veido un tu tai klausi.

Redzot, ka mēs neesam nacionāli viendabīga kultūra, iespējams, arī baznīca savās aktivitātēs var piesaistīt dažādas mākslas un kultūras aktivitātes, līdzīgi kā es praktizēju Mirjamā, apvienojot praktisko teoloģiju ar mākslu, un arī savos dievkalpojumos. Piemēram, mums Cīravā bija ļoti skaists Vasarsvētku dievkalpojums. Tas risinājās Imanta Kalniņa 80 gadu jubilejas nedēļā, tāpēc uzaicināju pāri no Liepājas, Austras bērniem, padziedāt Imanta Kalniņa dziesmas, arī dievkalpojumu sasaistīju ar tēmu par garīgumu padomju Latvijā, kad baznīcas tika apkarotas, taču garīgums mūsu tautā ieplūda tieši ar mūzikas un dzejas starpniecību. Redzēju, kā šī laicīgā un garīgā apvienošana burtiski atspirdzināja draudzi. Caur garīguma prizmu mēs varam paskatīties uz visām lietām. Nav tādas noteiktas kultūras tēmas, ko baznīcā drīkst ienest, bet citas ne. Nav tādas garīgas vai negarīgas mūzikas. Piemēram, man patīk džezs. Kāpēc? Jo tur ir kolosāla brīvība, pēc kuras ilgojamies. Ja Jēzus dzīvotu šajā laikā, Viņam noteikti patiku džezs. Esmu par to pārliecināta. Arī blūzs, kas nāk no afroamerikāņu kultūras, melnādainajiem, kas gadsimtiem bijuši apspiesti, - dziesmās izskan viņu ilgas pēc brīvības. Padomju laikos šāda mūzika bija aizliegta, jo cilvēks kļūst brīvs, to klausoties.

- Jūs pieminējāt brīvību. Forumā Līdere runājat par sievietes ceļu uz iekšējo brīvību - tas jums nebūt nav bijis viegls. Pirms diviem gadiem jūs pretēji tam, ka Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca (LELB) sievietes neordinē par mācītājām, to izdarījāt ārpus Latvijas. Kur jūs ņēmāt tādu drosmi - nostāties pret valdošo uzskatu? Mūsdienās, kad runā par vienlīdzību, baznīca ir gandrīz vienīgā, kur sieviete nevar ieņemt tādu pašu amatu kā vīrietis.

- Tas bija iekšējais aicinājums, kas deva drosmi. Jā, reliģiskajā vidē sievietes brīvība ir apspiesta, sieviete tur ir sekundāra. Tā kā pēc Satversmes valsts ir šķirta no baznīcas, nedz valsts, nedz sabiedriskās organizācijas tur neko nevar mainīt. Tā diemžēl ir, ka pašlaik Latvijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā, kurā 1975. gadā ordinēja pirmās trīs sievietes mācītājas, 1993. gadā arhibīskaps Jānis Vanags vienpersoniski to aizliedza un 2016. gadā LELB Sinodē pat 75 procenti nobalsoja, ka pieteikties mācītāja ordinācijai var tikai vīriešu dzimuma pārstāvji, kaut visā pasaulē 93-94 procentos luteriskajā baznīcā ordinē sievietes.

Protams, ikvienai ir bailes, it sevišķi, ja ir dominējošie viedokļi: kā tad es tagad runāšu pretī?! Taču jātiek tām pāri. Ja esi iekšēji dziļi par to pārliecināta un visu kritiski izvērtējusi, sāc teikt. Un tu ne tikai pārveidosi savu dzīvi, bet arī tuvāko sabiedrību, jo tās lielās atklāsmes mums parādās kā mazi notikumi, mazas uzdrīkstēšanās - kā mazi strautiņi, kas var kļūt par lielu upi. Bet var arī nekļūt. Cilvēki visi gribētu, lai viņu domas būtu kā lielas upes, lai viņi būtu svarīgi un vareni. Tomēr tā jau nav - reizēm būsi tikai strautiņš, kas būs iekustinājusi to domu. Kad no šīs pasaules aiziesi, citi to tavu domu nesīs tālāk, lai tā kļūtu par upi. Tā lielās idejas ienāk pasaulē - ar sīku strautiņu. Kaut arī tajā brīdī uz vispārējā fona varbūt izskatīsies pavisam īpatna, kādam varbūt lūzere, bet, ja tev ir tā iekšējā pārliecība, ticība, tad tiec pāri tām bailēm un ej, saki, dari. To izdzīvoju arī pirms divpadsmit gadiem, kad mani uzaicināja vadīt Latvijas Luterāņu sieviešu teoloģu apvienību (tagad to divus gadus nevadu). Ārēji man to visu nevajadzēja, nojautu, ka pielēju eļļu ugunij, bet, visu pārdomājusi, sapratu: man tas jādara, jo esmu pārliecināta - sieviete var būt mācītāja. To pateicu arī kādā intervijā, ko publicēja internetā, un tai bija vairāk nekā simts nežēlīgu un iznīcinošu komentāru. Kad tos lasīju, domāju: kāda laime, ka tieši tobrīd esmu Amerikā, ka man nav jāiet pa ielu, neviens man neuzbruks.

Protams, tajā brīdī gribēju sarauties maza, pazust, uztraucos, kā tas būs, ka viss velsies man pāri, bet labi, ka prombūtnē varēju visu salikt pa plauktiņiem. Sapratu - bet ko tad es biju iedomājusies, ka publiski aizstāvēšu sieviešu ordināciju un mani pieņems atplestām rokām?

Nē. Tātad - ja es esmu spērusi šo pirmo soli, man jāiet arī tālāk. Tagad jau neviena vien sieviete ir ordinējusies, tiesa, organizācijā LELB pasaulē, bet vēsturiski tā ir tā pati baznīca. To dibināja bēgļi, kas pēc Otrā pasaules kara devās uz dažādām valstīm. Kaut juridiski šķirtas, sirdī man tās ir viena un tā pati baznīca. Tieši tāpat kā ticu, ka sieviete var būt mācītāja, ticu, ka pienāks brīdis, ka abas šīs baznīcas apvienosies.

Runājot par līderību, prātā nāk Roberts Grīnlīfs (Robert Greenleaf), kas ASV administratīvās krīzes laikā, kad ļoti daudz ierēdņu bija atsvešinājušies no tautas, tāpēc sākās nemieri, uzrakstīja eseju Līderis kā kalps. Tā tik ļoti uzrunāja Amerikas sabiedrību, ka no esejas pārtapa grāmatā un pat izveidojās kustība, vēlāk pat Grīnlīfa skolas. To galvenā doma bija - ja gribi būt līderis, tev jābūt kalpam. Tas ir jāsaprot visiem: lai kāds līderis tu būtu - ģimenē, darba kolektīvā vai sporta komandā -, šis talants, šīs dāvanas, harisma tev doti ne jau tādēļ, lai vadītu no augšienes, izmantojot savu varu, bet lai tu kalpotu tiem cilvēkiem, kam esi līderis. Tā es saprotu līderību, tāda es gribu būt, tāda es cenšos būt, mācos būt. Katra situācija mums liek kaut ko iemācīties.

Ieva Andersone

- Mums visiem ļoti daudz māca beidzamie divi gadi.

- Man šis laiks nesagādā nekādas grūtības, esmu iemācījusies dzīvi izdzīvot ieslodzījumā un būt brīva. Kad sāku tur strādāt, iekšēji daudz ko nevarēju pieņemt, piemēram, ka mani kontrolē. Manī bija pretestība, kad lika atvērt somu, jo sievietes soma - tā taču intīma zona! Bet iemācījos - tā ir tāda vieta. Viņi taču nepārbauda manu somu ziņkārības dēļ, tādi ir noteikumi. Man šķiet, daudzi pretojas ierobežojumiem un arī vakcīnām ne jau tāpēc, ka tam visam neuzticētos, bet tāpēc, ka ir uzspiests. Šādi apstākļi mums reāli parāda to, ka esam kopiena, nevis indivīdi - katrs par sevi. Dzīvojot kopienā, reizēm no kaut kā jāatsakās. Galvenais šajā situācijā ir saglabāt pašcieņu un cieņu pret otru cilvēku.

Šis vīruss ir... kā reiz kāds katoļu priesteris teicis par nāvi - mistagogs un pedagogs. Jo tas darbojas mistiski, nav izskaidrojuma, kāpēc viens saslimst ar visu vakcināciju, otrs - bez vakcīnas - ne, kāpēc jauns cilvēks nomirst, bet astoņdesmit gadus veca kundzīte ar cukura diabētu izdzīvo. Kā arī pedagogs, kas māca apstāties, sakārtot savu dzīvi, atpūsties, padomāt par savu veselību, attiecībām, līdzcilvēkiem, cik tas viss ir trausls un dārgs.

Šādi Dievs mums arī māca, ka Viņu var atrast ne tikai baznīcā. Pērn daudzi sūdzējās, ka nevar aiziet uz dievkalpojumiem, baznīcas līderi uztraucās, ka tiek laupīta iespēja lūgt Dievu. Nē! Nevis tiek liegta iespēja lūgt Dievu, bet Dievs māca, ka Viņu var atrast savās mājās, savā sirdī. Jāpārorientējas no Dieva, kas ir baznīcā, rituālos, uz Dievu, kas ir tavā sirdī.

- Vai darbs cietumā jums daudz ko iemācījis?

- Cietums ir ļoti laba vide, lai ietu cauri dziļam garīgās izaugsmes procesam. Tur nevari tēlot gudru teoloģi vai cienījamu mācītājkundzi, kas runā frāzēs, tur neviens tevi tādu nepieņems. Tur ir kā kara vai krīzes apstākļos - tev ir reāli cilvēkam jāpalīdz. Un nevis tādam, kas nāk sūdzēties, ka dzīvesbiedrs dzer vai bērni neklausa, bet stāsta, ka noslepkavojis divus bērnus vai civilvīru vai līdzdarbojies nežēlīgā slepkavībā, kura tiek detalizēti izklāstīta. Pirmajā brīdī gribas no tā norobežoties, bet tev jāpalīdz! Tur patiešām vajadzīga liela ticība un paļaušanās, ka tas, ko redzi, tā nav pēdējā instance, ir kaut kas vairāk. Tā sāc savā dzīvē reāli ielaist to dievišķo klātbūtni, to transcendenci, jo tu kā cilvēks ar šādiem jautājumiem netiec galā.

Arī ikdiena ar manām Mirjamas meitenēm mani ir pamatīgi izrīvējusi. Mēs praktiski dzīvojam kopienā, mācāmies attiecības realizēt, ņemot talkā sapratni, piedošanu, mācāmies savaldīties, nedarīt otram pāri, ja ir notikuši konflikti, cenšamies tikt galā pašas, mācāmies atvainoties. Varētu teikt - garīgās skolas pirmā klasīte. Ja gribu, lai viņas to visu pieņemtu un censtos tā dzīvot, man pašai tādai jābūt. Jāmācās piedot, neturēt ļaunu, runājot neaizskart otru, nepazemot. Es arī pieļauju kļūdas un tad domāju - kā lai tieku ārā no šīs situācijas? Milzīgs prieks, kad izdodas savu kļūdu labot.

- Jūs ar tādu mīlestību sakāt - manas meitenes.

- Agrāk es viņas tā nesaucu. 2004. gadā, kad nomira mana meita, viena no brīvībā esošajām Mirjamas meitenēm atsūtīja īsziņu, izsakot līdzjūtību par meitas aiziešanu mūžībā un piebilstot, ka Dievs šī zaudējuma vietā man ir atstājis daudz meitu cietumā. Tajā brīdī es to nespēju pieņemt. Kā? Man ir viena meita! Kā es varu šīs sievietes savā sirdī ielikt tajā vietā, kur ir mana meita? Bet Dievs dara savus darbus, reizēm pravietojumi nāk no cilvēkiem, no kuriem neesi to gaidījis. Pagāja gadi, un es sāku viņas saukt par savām meitenēm, meitām. Manīju, ka arī darba rezultāts ir daudz labāks. Man ir prieks pie viņām iet. Un redzu - viņām arī prieks mani satikt, viņas burtiski atžirgst. Es viņām esmu īpaša.

- Ne velti par jums uzrakstīto grāmatu sauc Sieviete, kura maina likteņus.

- Tas ir milzīgs gandarījums - redzēt, kā sievietes mainās. Varbūt ir pārāk skaļi teikt, ka es mainu. Ticu, ka Dieva klātbūtne caur mani aizsniedz tās sievietes. Dievs mani ir izvēlējies par instrumentu šajā sieviešu cietumā, lai Viņš mainītu viņu likteņus. Kā 16. gadsimtā Dievs izvēlējās Luteru, lai ar viņa starpniecību mainītu visu Eiropu. Tā Dievs izvēlas konkrētus cilvēkus, tā maina pasauli.

- Jūs esat īpaša ar to, ka esat turējusi rokās ne tikai pašas sarakstītās grāmatas, bet arī par jums sarakstīto. Kādas ir izjūtas?

- Briesmīgas. (Smejas.) Starp citu, tieši šorīt paņēmu to rokās pašķirstīt. Kopš tās iznākšanas ir jau pagājis vairāk nekā gads, tikai tagad to spēju pieņemt. Kad man izstāstīja šo ideju, aptuveni mēnesi manī risinājās iekšējie konflikti, pārdomas, vai piekrist. Jo šķita - tagad par mani uzrakstīs visu, bet es negribu, ka par mani visu zina. Arī Zālamans teicis: “Tikai nejēga izkrata visu savu sirds saturu.” Bet vai tas būs godīgi, ja par mani rakstīs grāmatu, bet neuzrakstīs visu? Vai rakstīs tikai labo, kas arī nav tiesa, es neesmu tikai laba? Un tad Skrundā kādā pasākumā pie manis pienāca sieviete ar saņurcītu žurnālu Tikšanās, kurā pirms daudziem gadiem biju sniegusi interviju, stāstījusi arī par savas meitas zaudējumu. Viņa par to pateicās, jo tieši šī saruna viņai palīdzējusi izdzīvot pēc traģēdijas savā dzīvē. Sapratu - jāpiekrīt, jādalās savā pieredzē, jo kāds cilvēks, kas piedzīvojis ko līdzīgu, spēj ar manu stāstu identificēties un piedzīvot dvēseles dziedināšanu.

- Daudzas sievietes ar jums var identificēties, jo piedzīvojušas šķiršanos. Nesen tapušajā videointervijā portālā Santa jūs atzināt, ka “tā cena, ko es samaksāju, palikdama viena, bija tā vērta”. Jo jums bija svarīgi, lai bērniem saglabātos labas attiecības ar tēvu, un tas izdevās.

- Šī intervija ir vēl viens pierādījums, ka Dievs dara lielas lietas, lai vienam mazam cilvēkam kaut ko pateiktu... Kad tā parādījās internetā, tajā pašā vakarā piezvanīja klusi raudošs dēls un pateica, ka viņa tētis, mans bijušais vīrs, nomiris... Sapratu - lielas lietas notiek, kaut kas pārbīdās un tu esi kā mazs skuķītis, kas iet pa viļņiem, nezinot, kur tie tevi iznesīs. Kāpēc man vajadzēja to teikt? Tajā brīdī man vajadzēja to pateikt ne jau sabiedrībai, bet lai mans dēls to dzird, lai zina, ko es domāju par viņa tēti. Šī frāze dēlam būs kā baterija visai dzīvei. Lai gan mēs izšķīrāmies pirms trīsdesmit gadiem, es aizbraucu uz bērēm, jo dēlam tas bija svarīgi. Piegāju klāt bijušā vīra sievai, izteicu līdzjūtību un teicu: “Jums bija lieliska laulība, tāpēc tev ir lielas ciešanas. Mikum ļoti patika pie jums braukt, un tas būtu sirsnīgi, ja viņš joprojām varētu tevi apciemot.” Man nebija grūti atzīt, ka viņiem bija laba laulība. Ja es nebūtu iemācījusies būt kalps, es to nevarētu, būtu greizsirdīga, ka cita sieviete ir labāka par mani. Tāda ir dzīve kopā ar Dievu - kad redzi, ka vari izdarīt to, ko bez Viņa nevarētu.

***

Daži fakti par Rudīti Losāni:

# Iļģuciema cietuma kapelāne. Tur izveidojusi cietuma resocializācijas programmu Mirjama, par ko uzrakstījusi doktora disertāciju;

# ordinēta Latvijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā pasaulē (LELBP), kalpo Kurzemē, Cīravas draudzē;

# saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeni;

# studējusi kultūras un mākslas zinātnes, pēc tam teoloģiju;

# dzejniece, četru dzejoļu krājumu autore;

# bērni Mikus un Marika (mirusi 22 gadu vecumā), mazmeitas Olīvija un Milāna, vedekla Aļona;

# par viņu uzrakstīta grāmata Sieviete, kura maina likteņus;

# foruma Līdere 2022 lektore.