Vaira Vīķe Freiberga: Lai dzīve būtu dzīvojama
Šķiet, ja Latvijā ir kāds cilvēks, kas citus spēj motivēt, sapurināt un likt noticēt, ka esam stiprāki, nekā mums pašiem šķiet, tad tā ir bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Traumas ir pārdzīvojamas un pārvaramas – bez mazākās šaubīšanās uzsver prezidente. Un to apliecina viņas pašas pieredze.
- Šobrīd dzīvojam īpatnējā laikā. Kā jums šķiet - kāda būs pasaule pēc Covid-19 un ko tas nozīmē katram no mums individuāli?
- Es mēģinu pēc iespējas aptvert visus tos daudzos paziņojumus pasaulē, kas par šo tēmu parādās. Domas dalās par to, kāda tā mūsu pasaule būs. Vieni cer, ka pēc iespējas drīz tā atgriezīsies vecajās sliedēs, bet otri uzsver, ka šis savā ziņā ir apokaliptisks notikums, rūgta mācība un brīdinājums cilvēcei, ka mēs nedrīkstam atgriezties vecajās sliedēs, mums jāizdara secinājumi un jāmaina dzīvesveids.
Arī katram individuāli ir jābūt gatavam uz neparedzamo, tajā pašā laikā cilvēkiem sev jāiestāsta, ka nedrīkst uztraukties, pārdzīvot un situāciju katastrofizēt arī brīdī, kad katastrofa tiešām notiek. Dzīvi var salīdzināt ar braucienu uz dēļa pa jūras viļņiem - tev jāmēģina noturēties un nenokrist. Jebkurā krīzē cilvēkam ir ārkārtīgi svarīgi koncentrēties pašam uz savu garīgo līdzsvaru, ieviest nepieciešamās korekcijas, lai ikdienas dzīve arī nenormālos apstākļos varētu ritēt pēc iespējas normalizētā veidā.
- Kā parūpēties par sevi emocionāli, ja ik dienu dzirdam daudz satraucošas informācijas?
- Nevajag katastrofizēt un savā prātā domāt: ir slikti un būs vēl sliktāk. Nav tā, ka pasaulē būtu parādījies jauns fenomens - slimība un nāve -, kas agrāk nebūtu redzēts. Ir parādījusies tikai jauna slimība un jauns nāves iemesls.
Mums jāsaprot, ka nekādos apstākļos - ir pandēmija, vai tās nav - mēs nedrīkstam šausmināties un domāt par ļaunām lietām, kas ar mums varētu notikt. Diemžēl dzīvē ir bezgalīgi daudz iespēju, kā kaut kas var noiet greizi. Ja mēs sāksim baidīties par teorētiski iespējamo, tad dzīve vairs nebūs dzīvojama. Mēs nemitīgi atrodamies trauslā līdzsvarā starp paredzamo un neparedzamo. Bet, par laimi, spēja reaģēt uz neparedzamo ir iebūvēta mūsu psihē no laika, kad mūsu sensenajiem senčiem katru dienu bija jābūt modriem pret meža zvēru uzbrukumiem un visdažādākajām nelaimēm.
- Jūs esat izdzīvojusi krietni sūrāku pieredzi - kara laiku un bēgļu gaitas. Ko jūs teiktu cilvēkiem, kas pašlaik jūtas nobijušies šībrīža nestabilajā situācijā?
- Tas, kas notiek šodien, nav salīdzināms ar kara apstākļiem. Ticiet man, mēs dzīvojam grandiozā luksusā. Bumbas uz galvas mums nekrīt...
Kara beigās, kad mēs ar vecākiem jau bijām Vācijā, uzlidojumi notika katru nakti. Stādieties priekšā: katru nakti ir trauksme, skan sirēnas (to skaņa vien sit pa nerviem!), tu skriešus steidzies uz tuvāko patvertni. Publiskajās nekad vietas nepietiek, tāpēc tu skrien kaut uz kartupeļu pagrabiņu un tur bezspēcīgs sēdi stundām ilgi. Tu dzirdi, kā bumbas svilpdamas nāk lejā… Man tolaik bija septiņi gadi, un es lūdzu Dievu, lai tikai nenotiek tā, ka es palieku dzīva, bet mamma nomirst, jo es kā bērns nevarēju iedomāties, ko bez mammas iesākšu. Lūdzu Dievu, ja tā bumba uzkrīt, lai nosit uz vietas, jo mani šausmināja doma tikt apraktai dzīvai vai ievainotai un ilgi mocīties sāpēs tumsā.
Tāpēc šodien mums katram jāsaprot, ka mēs esam privileģētā situācijā. Neviens no mums negribētu atrasties Sīrijā vai jebkurā citā aktīvas karadarbības zonā. Nesāksim domāt, ka esam pēdējie nabadziņi, tas ne tuvu tā nav! Katru dienu kaut kur pasaulē notiek karš. Mums ir jābūt pateicīgiem savam liktenim, ka mēs tik labi dzīvojam.
- Cilvēkam visbriesmīgākā ir bezspēcības pieredze. Kā kara laiks ietekmēja jūs?
- Es vienkārši to pārdzīvoju.
Pirms gadiem tika izdota Agates Nesaules grāmata Sieviete dzintarā, kurā autore savas dzīves nelaimīgumu saista ar bērnībā piedzīvotajām kara traumām. Vēlāk viņa gan atzinās, ka viss aprakstītais nebija viņas personīgā pieredze. Autore no citiem dzirdētos šausminošos nostāstus pierakstīja sev, kas, pirmkārt, nav godīgi, un, otrkārt, es kā psiholoģe nepiekrītu viņas secinājumam, ka pēc grūtiem pārdzīvojumiem cilvēkam obligāti paliek trauma uz mūžu. Posttraumatiskā stresa sindroms, protams, ir un zināmas sekas tas atstāj, tomēr ar pareizo pieeju un paņēmieniem tās ir pārvaramas. Šīm sekām nav cilvēks jāpadara rīcības nespējīgs un totāli nelaimīgs.
Pēc grāmatas izlasīšanas uzrakstīju rakstu trimdas latviešu avīzē, kurā aicināju ar savu pieredzi dalīties cilvēkus, kuri kā mazi bērni pārdzīvojuši kara šausmas, bet spējuši tām tikt pāri un tālāk dzīvot normālu un pat laimīgu dzīvi. Jo manī bija un ir dziļa pārliecība, ka cilvēkiem no dabas ir dots sīkstums, kas palīdz atrast veidus, kā tikt pāri traumatiskai pieredzei un turpināt savu dzīves ceļu. Un tam man ir skaists pierādījums - vienpadsmit liecības! Ja manā ceļā nebūtu nākuši daudzi pienākumi, es tās būtu centusies publicēt. Kāda liecība bija no vīrieša, kurš piecu gadu vecumā pārdzīvoja amerikāņu masīvo Drēzdenes bombardēšanu ar degbumbām. Kad viņš ar mammu iznācis no patvertnes, puisēnam bija jākāpj pāri sava vienaudža sadegušajam līķim. Un ielas ar izkusušu asfaltu bijušas pilnas ar to cilvēku līķiem, kuri nebija paguvuši nekur patverties. Puisēns bijis sastindzis šausmās, bet māte viņam teikusi: “Dēliņ, šis ir karš, un karā notiek briesmīgas lietas, bet tā nav normāla dzīve. Mēs atgriezīsimies normālā dzīvē, un tad atkal būs labi.”
Manā pieredzē... kad tās bumbas krita, es dzīvoju no dienas uz dienu. No rīta iznācām no pagraba un skatījāmies: blakus mājas drupas vēl kūp… Bet tu ievelc dziļi elpu un dzīvo tālāk. Nākamajā naktī atkal mamma mani samiegojušos vilka laukā no gultas un mēs skrējām uz pagrabu. Dzīvojām no momenta uz momentu, no viena soļa uz nākamo. Ir jāpieņem situācija un jādara labākais, ko tajā brīdī var darīt. Visbriesmīgākais - ja vecāki krīt histērijā. Jo bērnam ir svarīgi, lai blakus ir pieaugušais, uz kuru var paļauties. Tāpēc arī šodien tiem, kuriem ir mazi bērni, jāturpina dzīvot pēc iespējas normāli un jāmēģina neizrādīt atklāta stresa pazīmes. Minētais puisītis, kas piedzīvoja bombardēšanu Drēzdenē, varēja atgriezties normālā dzīvē, jo viņam bija mamma, kas mierīgi turēja viņa rociņu…
- Tomēr stress ir tik dabiska izpausme neskaidros apstākļos. Kā sevī atrast mieru?
- Ja sākas reāla panikas lēkme, paņemiet papīra tūtu, uzlieciet to sev uz sejas un elpojiet tai tūtā, kamēr tur sakrājas oglekļa dioksīds: galva mazliet noreibs, un fizioloģiski panika apstāsies.
Otrs veids, kā nomierināties, ir dziļa elpošana. Velciet elpu un skaitiet lēnām līdz septiņi (vai cik nu spējat), tad tikpat ilgi elpu aizturiet un tikpat lēnām to izpūtiet! Tad kādas trīs elpas velciet normālā ritmā un atkārtojiet ar dziļo elpu vismaz trīs reizes! Ļoti vienkārši un ļoti efektīvi.
Dziediet! Kaut dušā! Jo arī dziedāšana atbrīvo, pat ļoti.
- Vai ir kāda mūsu tautas gudrība, ko varam izmantot brīžos, kad jūtamies slikti?
- Mūsu senčiem bija labs risinājums - viņi darbojās no rīta līdz vakaram un darīja to dziedādami. Viņiem nebija laika sēdēt un sūkstīties - augu dienu teciņiem vien bija jāskrien. Pie skalu gaismas garos ziemas vakaros sievietes darināja rokdarbus, vērpa, auda, vīrieši greba karotes, darbarīkus. Šodien pašiem trauki un darbarīki nav jārada, taču pret depresiju joprojām labākās zāles ir darbošanās vai kaut kā jauna iemācīšanās. Kad cilvēks darbojas, viņam nav laika par sevi pīkstēt un vaidēt. Pati darbošanās novērš domas no nelaimīgām sajūtām.
Nevajadzētu sev ļaut arī ieslīgt pašnožēlā - tas ir slidens ceļš. Vārdi “liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādama” nav tukša klišeja, tā sevī ietver tautas gudrību, kā iegūt izturību. Mēs varam tā īsti koncentrēties tikai uz ko vienu. Ja apziņa ir piepildīta ar prieku, negatīvās domas netiek klāt. Tās jāuztver kā meža zvēri, kas grasās uzbrukt. Gluži kā agrāk cilvēkam vajadzēja saglabāt modrību, lai viņš nekļūtu par upuri meža zvēriem, modernajam cilvēkam jābūt modram pret savām domām. Tām ir milzīgs spēks gan negatīvā, gan pozitīvā nozīmē.
- Jūs esat pētījusi ne tikai latvju dainas, jums ir arī doktora grāds psiholoģijā. Kā jums šīs zināšanas pašas dzīvē ir palīdzējušas?
- Kad strādāju klīnikā ar pacientiem, mans uzdevums bija diagnosticēt, kas cilvēkam kaiš, un noskaidrot, kā amerikāņi saka, “kas viņiem liek tikšķēt”, tas ir, kas ir viņu galvenais psiholoģiskais dzinējspēks. Vēlāk visu mūžu, darba situācijās satiekot kādu cilvēku, jau pēc īsas sarunas nojautu, kāda tipa cilvēks otrs ir. Manā prātā šie algoritmi darbojas automātiski. Līdz ar to man ir bijis vieglāk atrast kontaktu.
Bet vērtīgākā mācība, ko guvu šajā darbā: “Ieklausies citos!” Ja man būtu jādod kāds padoms, es teiktu tā: “Kultivējiet sevī pozitīvas izjūtas, esiet atvērti citiem, mācieties paust savas jūtas! Bet pats svarīgākais - klausieties un uzklausiet citus, ja gribat viņus saprast!”
- Psihologi ir novērojuši, ka globālu krīžu laikā vīrieši ir tie, kas aktīvi rīkojas sākumā, taču ar laiku, ātri neatrisinot problēmu, zaudē spēkus un atmet cerības, kurpretim sievietes ir cīnītājas ilgtermiņā. Vai jūs piekrītat tam, ka arī šis laiks būs sieviešu līderu laiks?
- Nesen mums bija attālināta Madrides kluba valdes sēde, kurā viena no mūsu biedrēm priecājās, ka šībrīža krīzē var labi redzēt, ka sievietes vadošos posteņos politiskajā līmenī ir spējīgas atbildīgi un izlēmīgi rīkoties. Man personīgi par to nekad nav bijušas nekādas šaubas! Vēl gan sievietes nav pārņēmušas pasauli, bet ar katru gadu pasaulē tiek ievēlētas vairāk prezidentes un premjerministres.
- Vai jums ir atbilde, kāpēc sievietēm nevajadzētu baidīties pašām no sava spēka? Gadiem ilgi dzirdam pārmetumus: jo stiprākas kļūst sievietes, jo vīrieši top vājāki.
- Nu ziniet, ja vīrietim ir jābaidās par savu potenci tikai tāpēc, ka viņam blakus ir sieviete, kura ir kompetenta un labi dara savu darbu, tad man tāda vīrieša žēl, jo tas nozīmē, ka viņa spēja būt vīrietim ir ļoti trausla. Un ne jau sieviete viņam to vīrišķību var atņemt, ja viņam tāda ir. Tā ir šausmīgi muļķīga doma! Varbūt pie vainas ir Vecā Derība, kas stāsta, ka Dievs Ievu radīja no Ādama ribas, lai noliegtu sievietes kā dzīvības devējas lomu. Man tas šķiet pretīgs veids, kā formulēt cilvēces pirmsākumus, neraugoties uz to, ka tā ir alegorija un simbolika.
Ir jānoraida ideja, ka sieviete var būt par sievieti tikai tik, cik vīrietis viņai dod savu atzinību, apbrīnu vai iekāri. Ja tā notiek, tad viņa ir nožēlojama. Vīrietis ir cilvēks, un sieviete ir cilvēks. Katram no viņiem ir pieejams dievišķais spēks, kas ir katrā no mums, - bioloģiski noteiktais mantojums, arī pieredzes noteiktais mantojums. Šeit nav nekāda savienoto trauku principa: lai viens kļūtu stiprāks, otram jāpaliek vājākam. Tā ir šausmīgi kaitīga ideja.
- Jūs augāt un arī studējāt laikā, kad sabiedrības vairākums uzskatīja, ka izglītība un arī augsti amati ir vīriešu sfēra. Kas jums palīdzēja iet savu ceļu, ar to nerēķinoties?
- Redziet, mana mamma savulaik formulēja, ka es esot bijis spītīgs bērns. Es gan pati atceros, ka vēlējos būt rātns un paklausīgs bērns, tomēr ļoti agri arī apzinājos pati savu gribu un savu pārliecību un pieaugot biju gatava iet savu ceļu. Diemžēl es piedzīvoju situāciju, kad, visdrīzāk, savu personisko traumu dēļ mana mamma apzināti vai neapzināti bremzēja manu tieksmi pēc turpinātas izglītības. Tas notika brīdī, kad sāku iet tālāk par to, kas viņai jaunībā bija iespējams. Mani tas pārsteidza un sāpināja, jo es ļoti gribēju darīt mammai prieku.
Manai mammai daudz bija liegts toreizējo apstākļu dēļ - viņas tēvs ieguva zemi (deviņpadsmit ar pusi hektāru lielu jaunsaimniecību), bija jāaudzina seši bērni. Neapskaužama situācija, kurā, protams, arī apdāvinātus bērnus nebija iespējams sūtīt tādā skolā, kādu viņi būtu pelnījuši. Es pūlējos, lai sasniegtu to, kas mammai bija liegts, un domāju, ka viņa priecāsies. Mamma saprata, ka teorētiski viņai būtu jāpriecājas, bet sirdī viņai tas kremta, un tur viņa neko nevarēja darīt. Mamma salīdzināja savu bērnību un jaunību ar manējo un tajā brīdī, kad es gāju tālāk par viņu, kļuva, maigi izsakoties, neatbalstoša. Tu kā bērns sagaidi, ka mamma grib tev to labāko, ka atbalstu saņemsi līdz mūža galam... Tā ir pieaugšanas krīze, kad tu konstatē, ka - mammai, tēvam, vīram vai sievai, lai cik viņi tev tuvi būtu, - viņu intereses nav absolūti identiskas tavām interesēm. Tev kā autonomai būtnei ir visas tiesības un pat nepieciešamība domāt par sevi, par to, kas ir tavs sirdsbalss aicinājums, kas ir tavs dzīves uzdevums.
Esmu pārliecināta, ka vislabākais skolotājs cilvēkam ir paša intuīcija. Jo mūsu dzīves uzdevums ir ieprogrammēts zemapziņā, tāpēc ir ļoti būtiski sekot savai sirdsbalsij, par spīti tam, ko saka citi tev apkārt. Arī tad, ja tuvs un mīļš cilvēks, no kura vēlies sagaidīt atbalstu, tev to nedod, ir jācīnās pretim. Jo sirdsbalss ir autoritāte numur viens. Gluži tas pats attiecas uz sabiedrībā izplatītiem dzimumu lomu stereotipiem. Nevajag akli tiem pakļauties, bet tikai iet savu ceļu.
- Jums ir bijis jāturas pretim arī jūsu mammas draudzeņu pārliecībai, ka vīru nedabūsiet, jo esat tam par gudru.
- Tādus komentārus dzirdēju agrā bērnībā. Paldies Dievam, jau četru piecu gadu vecumā man bija tik daudz prāta, lai saprastu, ka tas ir totāli idiotiski. Jo šī apgalvojuma doma ir tāda, ka pasaulē gudru vīriešu trūkst! Vai tad visi vīrieši ir muļķi, ka viņiem jābaidās no gudras sievietes?! Goda vārds, man četru gadu vecumā tas bija tikpat skaidrs kā tas, ka deguns ir uz sejas. Es brīnījos par pieaugušajām dāmām, ka viņas var tik muļķīgi runāt.
- Laiki ir mainījušies, un mūsu vidū ir daudz līderu sieviešu, tomēr jāatzīst, ka viņas tiek vērtētas nesaudzīgāk, vīriešiem joprojām tiek piedots vairāk.
- Sievietēm nekas netiek piedots! Tas ir likums! Bet tam ir izskaidrojums, jo tikai pēdējos gadsimtos ar lielām grūtībām sievietes ir izkarojušas zināmas tiesības. Cīņa nebūt vēl nav galā, tā ir jāturpina! Piemēram, izcilā angļu rakstniece Džeina Ostina tā arī neapprecējās. Viņas mīļotais vīrietis gaidīja mantojumu no sava tēvoča, kas, iepazinies ar Ostinas jaunkundzi, teica, ka viņa ir mantojuma medniece, avantūriste bez pūra un nav jaunekļa cienīga. Vēl sliktāk - sieviete, kas raksta romānus, ir zemu kritusi. Tāda attieksme pret talantīgām sievietēm bija vēl 19. gadsimta Anglijā.
Krimas kara laikā (1853-1856) smalkā angļu dāma Florence Naitingeila radīja jaunu profesiju - medicīnas māsa. Līdz tam karalaukā ievainotos kopa un zaldātu fizioloģiskās seksuālās vēlmes apmierināja prostitūtas, kas sekoja armijai. Florence Naitingeila bija pirmā, kas apmācīja medicīnas māsas, ar kurām viņa strādāja kara hospitālī. Florence Naitingeila nebaidījās no sabiedrības aizspriedumiem, bet radīja cienījamu profesiju sievietēm, kas neskaitāmiem karavīriem glāba dzīvību.
Doma, ka sieviete nevar būt prezidente vai premjere, vai skolas direktore, ir pēdējās muļķības. Kāpēc gan viņa nevar? Vai viņa pazaudē sievišķību? Piedodiet, viņa neiet uz skaistumkonkursu, viņa iet vadīt valsti! Tātad prasībām jābūt citām. Problēma ir tā, ka cilvēki sagaida, lai sieviete būtu gan prezidente, gan skaistumkaraliene, gan sieva un mamma. Bet sieviete vadošā amatā ir jāvērtē tikai un vienīgi pēc viņas kompetencēm un spējām. Interesanti, ka žurnālisti brīvi runā par “sarkanmataino prezidenti”, bet nekad ne par “plikpauraino ministru prezidentu”. Pret abu dzimumu līderiem jābūt vienādām prasībām un vienādai attieksmei.
Vienlīdzība, līdztiesība ir trausla puķīte, ko mums jāturpina kopt.
- Vienlīdzība ir ļoti svarīga arī ģimenē. Jūs neesat slēpusi, ka jums ar vīru ir laimējies - esat atbalstījuši viens otru kopdzīves laikā. Ko jūs novērtējāt savā vīrā, kad iepazināties, un ko - pašlaik?
- Ļoti spilgti atceros vienu epizodi. Tobrīd studēju un man bija divi daļēja laika darbi divās privātās meiteņu vidusskolās, kur mācīju spāņu valodu. Viena no tām atradās 70 kilometru attālumā no Toronto, turp vienmēr braucu ar autobusu, un ikdienā tas nebija viegli. Pienāca Ziemassvētki, skola rīkoja balli ar banketu un dejām, un es tiku aicināta ierasties ar savu pavadoni. Mēs ar Imantu jau sagājāmies, bet uz pasākumiem vienmēr viņš aicināja mani, es tādu soli nebiju vēl spērusi, negribēju izrādīt pārāk lielu pieķeršanos. Bet pavadoni man šoreiz vajadzēja, un, lai arī sapratu, ka tas būs signāls, ka no manas puses tomēr ir kāda interese, Imantu uzaicināju. Mēs uz balli aizbraucām. Tā beidzās vēlu, pāri pusnaktij, un mums bija jātiek atpakaļ uz Toronto. Imantam, kurš arī bija students, mašīna bija veca grabaža, un tā ņēma un ceļā apstājās. Biju pieradusi - ja, ar vecākiem braucot, auto palika uz ceļa, sākās lielie uztraukumi: “Ko tagad darīsim? Kas tagad būs?” Bet Imants bez vārda izkāpa laukā, pacēla auto vāku, paknibinājās, atkal mierīgi vāku nolaida, iesēdās mašīnā, pagrieza aizdedzes atslēgu. Kaut kas nograbēja, un auto atkal sakustējās. Tas viss notika vienā vēsā angļu mierā, bez jebkādiem “Ak, šausmas, ko tagad darīt?!”. Es pie sevis nodomāju: cik tas ir patīkami, ka tad, kad uznāk kāda krīze, cilvēks reaģē tik mierīgi. Man tas ārkārtīgi gāja pie sirds.
Pašlaik Imants daudz strādā. Nemitīgi palīdz man, mazdēlam, meitai ar datoru lietām. Arī saimnieciskās lietas kārto viņš. Ikdienas rūpes Imants mums apbrīnojamā veidā ir noņēmis. Un atkal jau visu izdara vēsā angļu mierā. Viņš mums ir absolūti stingrs balsts.
- Un Imants nav licis jums šķēršļus karjerā!
- Tur man tiešām laimējies! Imanta labākajam draugam laulība izjuka brīdī, kad bērni bija paaugušies un sieva sadomāja atsākt studijas, lai iegūtu vispirms maģistra un tad doktora grādu. Mans vīrs mani vienmēr ir atbalstījis. Bet tā gan arī bija noruna jau no paša sākuma. Mūsu kopdzīves laikā bija tikai viens brīdis, kad Imants izteicās: “Es taču tev mājās jau palīdzu vairāk, nekā mani kolēģi to dara savās mājās.” Un tad es jautāju: “Bet vai taviem kolēģiem arī ir sievas, kas strādā pilna laika darbu?” Bija tādi momentiņi, kad man vajadzēja to atgādināt, bet visā visumā Imants man ir bijis neatsverams atbalsts visa mūža garumā.
- Žurnāla nosaukums ir Kā Būt Laimīgai. Vai jums ir kāds padoms, kā mums tapt laimīgākām?
- Galvenais - neuzlikt sev par pienākumu būt laimīgai. No Dieva puses, tikai to ne! Aizmirstiet par laimi un vispār par to nedomājiet! Izlasiet Kārļa Skalbes Laimes meklētāju! Centrālais tēls pasakas beigās nonāk tumšā alā, kur uguns nesilda un kurā visu laiku jābaro izkāmējis vilks, citādi viņš pašu aprīs. Vilks ir simbols tam, ko indieši sauc par kāmām: mūsu iekārēm, iegribām, iedomātām nepieciešamībām.
Jūsu kāmām nekad nepietiek un nekad nepietiks. Ja būsiet izkāmējušas pēc laimes, jūs būsiet kā tas vilks, kas nav piebarojams. Par viņu ir jāaizmirst. Ir jādzīvo sava dzīve rimti un mierīgi, nekārojot pēc laimes un nemēģinot skriet tai pakaļ. Un tad Laimīte mierīgi un klusi pati pienāks jums klāt.