Ledus avotu karaliene ar silto sirdi Brigita Mironova

 
©Lauma Kalniņa

Viņa jau vairākus gadus ir līdzgaitniece cilvēkiem, kas mēģina sākt peldes ledus aukstā ūdenī. Brigita Mironova - Ledus skolas dibinātāja un pārdošanas trenere. Ja būtu jāraksturo ar vienu pašu vārdu, ko Brigita iedvesmo, es teiktu - drosmi. Ne tikai nodarbošanās dēļ, bet tāpēc, ka viņa runā par savas dzīves notikumiem, par kuriem lielākā daļa cilvēku klusē vai stāsta anonīmi. Bet, ziniet, kas ir apbrīnojamākais? Brigita nav upuris - katru traumatisko notikumu viņa spējusi pārvērst pieredzē, kas rāda tālāko ceļa virzienu, lai dzīve kļūtu labāka.

— Brigita, tu esi dalījusies ļoti sāpīgos personiskos notikumos. Vai esi radusi atbildi, kāpēc tevntas bija svarīgi?

Es sapratu, ka atklātība man palīdz būt tādai, kāda esmu. Atklātība atbrīvo.

— Par to runā psihoterapeiti: ja kaut ko vēlamies no apkārtējiem slēpt, mums jāizliekas, bet izlikšanās prasa lielus iekšējos resursus.

- Es tam pilnīgi piekrītu. Piemēram, mans lielais skelets, ko no apkārtējiem slēpu, bija bulīmija - es gadiem cietu no ēšanas traucējumiem. Reiz par to izstāstīju Ugunsskolas vadītājai Laurai Denlerei, un viņa mani aicināja šo faktu pateikt grupas meitenēm, ar kurām apmeklēju mācību
programmu. Tā bija grupa, kurā jutos droši, un man nebija ļoti grūti to izdarīt. Taču tad Laura aicināja par bulīmiju pastāstīt arī publiski intervijā. Kā?! Visi uz mani skatīsies un domās, ka esmu neriktīga! Tādas domas man bija prātā. Turklāt man tuvie cilvēki - draugi, vecāki - šo faktu nezināja. Kā lai viņiem to izstāstu?! Bet, zini, kas notika? Es sapratu, ka, pasakot skaļi un atzīstot to, kas man sāp, es varu no tā atbrīvoties. Man gan bulīmija nebija sistemātiski visu dzīvi, bet ar uzplaiksnījumiem.

Lauma Kalniņa

— Slimība aktivizējās brīžos, kad emocionāli juties slikti?

Jā, šādi sevi atsāpināju no grūtām emocijām. Reiz apmeklēju semināru par ēšanas traucējumiem, un tur dzirdētais manī rezonēja. Tajā stāstīja, ka bulīmija bieži vien ir veids, kā nomākt sāpes, ko radījušas bērnībā piedzīvotās traumas. Ar laiku ēšanas traucējumi izstrādājas kā reflekss: šādi tu neapzināti sevi mierini. Brīdī, kad izvem ēdienu, tu atbrīvojies no pretīgas izjūtas, kas ir tevī. Kad dzirdēju šo skaidrojumu, izplūdu asarās, jo es sapratu patieso cēloni, kāpēc bulīmija manā dzīvē ir bijusi.

— Vai vari par to izstāstīt?

Piecu gadu vecumā mani seksuāli izmantoja kaimiņu onkulis. Es par to nevienam nestāstīju - viņš man to bija piekodinājis, un, kā zināms, labi
bērni pieaugušos klausa. Ar mani notika tas, ko bieži stāsta psihoterapeiti - traumatiskie notikumi tika izstumti no apziņas. Šī pieredze bija aizmirsta, pareizāk sakot, norakta. Kad man bija 25 gadi, es apmeklēju Līderisma akadēmiju. Todien bija meditācija, kuras beigās mēs tikām aicināti atgriezties bērnībā. Es pēkšņi atcerējos pilnīgi visu... visās detaļās - man bija sajūta, ka mani ar nazi pārgriež uz pusēm. Kad par to runāju ar mammu, viņa atcerējās, ka mani toreiz veda uz slimnīcu, jo čurāju asinis.

Ārsti noteica diagnozi - nieru iekaisums. Neviens neiedomājās, ka iemesls bija cits. Tas, ka šī pieredze gadiem bija izstumta no manas apziņas, nenozīmē, ka tā neietekmēja manu dzīvi. Vairs neatceros sākumu, kad piedzīvoju pirmās bulīmijas epizodes, bet ar to sadzīvoju
ilgstoši. Tikai strādājot ar sevi personiskās izaugsmes virzienā, sāku apzināties, ka man tas reāli traucē dzīvot, ietekmē pašapziņu, garastāvokli.

— Kas bija tavas dzīves pagrieziena punkts?

Zini, es savu dzīvi varu dalīt divās daļās: pirms un pēc šķiršanās no vīra. Jo tikai pēc piedzīvotā bedres perioda es spēju daudz ko novērtēt, piemēram, apraudāties no prieka par to vien, ka esmu dzīva, ka varu sēdēt savā dārzā un priecāties par visu, kas apkārt. Ričards Rors runā par kritienu augšup: tu saņem sitienu, nokrīti, bet pēc tam sāc redzēt lietas daudzās dimensijās. Jo dimants spīd, kad to slīpē, un ar cilvēku ir tāpat: viņš spēj mirdzēt tikai tad, kad ir piedzīvojis grūtības. Tās liek ieraudzīt dziļumu.

— Šķiršanās bija tavs kritiens augšup?

Viennozīmīgi. Ar vīru kopā biju kopš 16 gadu vecuma. Kad man bija 18, piedzima mūsu dēls. Viņš mani sazemēja kapitāli, jo citādi ar savu enerģiju būtu aizšāvusies sazin kur! (Smejas.) Dzīvē patiešām nekas nenotiek tāpat vien. Arī mans bijušais vīrs ir brīnišķīgs tētis bērniem. Viņš mani mīlēja laikā, kad bijām kopā, viss bija labi. Tomēr pēc šķiršanās sapratu, ka daudz ko nebiju novērtējusi, viņu uztvēru kā pašsaprotamu.

— Bet kas īsti notika?

Vienā jaukā dienā viņš vienkārši pazuda no manas dzīves. Tas notika emocionāli ļoti trauslā laikā - es gaidīju mūsu trešo bērnu. Tagad, skatoties atpakaļ, zinu, ka bijušais vīrs man ir pasniedzis lielāko dāvanu, jo man vajadzēja šo pieredzi, kad šķita: es varu aiziet no šīs dzīves burtiskā nozīmē. Ja tas nebūtu noticis, es nebūtu tik stipra, cik esmu šobrīd. Bijušais vīrs
dzīvo 50 metru attālumā no mums, viņam ir jauna jauka ģimene, mums ar viņa sievieti ir brīnišķīgas attiecības, un mēs varētu būt pat labākās draudzenes, ja vien nebūtu šī situācija. (Smejas.)

— Bet kā bija tad, kad viņš aizgāja un tu zem sirds nesi jaunāko dēlu?

Tas bija kā pliķis sejā. Jo viņš sacīja, ka grib padzīvot atsevišķi, bet patiesībā aizgāja pie citas sievietes. Daudz ko nebiju redzējusi, un, atskatoties atpakaļ, domāju, kā es varēju būt tik naiva un nepamanīt acīmredzamas lietas! Bet es ļoti uzticējos.

Kad viņš aizgāja, es iepazinos ar saviem tumšākajiem personības nostūriem. Nekad nebūtu domājusi, ka es varu piedzīvot tik lielas dusmas, tik lielu agresiju, ka es varu tā ārdīties. Izmisums bija milzīgs. Tobrīd mājās man bija divus gadus veca meita un dēls pusaudzis. Bet visvairāk mani plosīja apziņa, ka trakās emocijas, ko piedzīvoju, jūt arī mans nedzimušais bērns. Man bija šausmīgi bail par viņa veselību. Tagad zinu, ka mēs šeit neesam vieni, ka ir kas augstāk stāvošs, kas mūs sargā. Puisīti gaidot, es nevarēju ieēst, nevarēju gulēt, dzīvoju izmisumā, bet viņš piedzima pilnīgi
vesels. Es nesapratu, kā tas ir iespējams ar tādu grūtniecības pieredzi.

Zini, kas ir interesanti? Sākotnēji biju domājusi, ka dēlam būs cits vārds, bet, viņam piedzimstot,atnāca vārds Matīss. Pēc kāda pusgada es noskaidroju tā nozīmi: tulkojumā no grieķu valodas ‘Dieva dāvana’.

— Paliekot viena ar trim bērniem, tu droši vien ieraudzīji arī savu spēku.

Par laimi, man bija aizmugure - mani vecāki. Tobrīd sajutu, cik ļoti viņi mani mīl un balsta. Tas bija ļoti dziedinoši. Bet tīri praktiski man pašai bija jātiek galā, un es sapratu, ka mēs, sievietes, esam daudz spēcīgākas nekā par sevi domājam. Tiklīdz mums kāds ir blakus, mēs ātri varam kļūt vājas, bet, ja ir nepieciešams tikt ar dzīvi galā pašām, mēs to varam.

— Tu teici, ka tev ar bijušo vīru ir labas attiecības. Bet kā tu tiki pāri dusmām un aizvainojumam par viņa nodevību? Nav taču viegli ko
tādu piedot!

Manī bija neiedomājamas dusmas, un dusmās var iestrēgt, bet pats trakākais jau ir tas, ka ar tām mēs indējam pašas sevi. Es meklēju palīdzību. Torņakalna luterāņu baznīcā apmeklēju semināru par šķiršanos, kur lektore stāstīja par emocijām un šķiršanās posmiem, kuriem būs
jāiziet cauri, lai notiktu transformācija. Jo no salauzta cālēna ir jāpārvēršas par ērgli, kas var atkal lidot. Bet tas ir milzīgs darbs ar sevi. Tajā laikā es ļoti daudz raudāju, līdz konvulsijām. Lai cik tas šķistu grūti, es regulāri gāju uz baznīcu, liku svecītes par vīru un aizlūdzu par viņu. Brīžiem likās, ka tas man rauj dvēseli laukā. Tik grūti to bija izdarīt, bet es darīju un lūdzu. Man šī prakse bija atbrīvojoša, jo tā palīdzēja pārslēgties no agresijas, dusmām un vēlmes vainot otru uz vēlējumu - lai viņam viss ir labi. Tas mani atbrīvoja. Bet, protams, tas nenotika uzreiz, tas bija ilgs process divu gadu garumā ar dažādiem kritieniem pa vidu.

Sākums mums bija traks, ar bijušo vīru gadu nekomunicējām. Mēs pat tiesājāmies. Tas bija drausmīgi. Tā notiek ar cilvēkiem, kuri nekādi nevar atrast kopīgu valodu. Un tādēļ cieš visi. Lielā mērā šo situāciju mainīja mana spēja bijušo vīru palaist un sākt dzīvot savu dzīvi, neuzskatot, ka viņš ir nelaimes sakne, bet es - upuris. Rezultātā es biju spējīga ar viņu sākt komunicēt konstruktīvā veidā. Nu mūsu attiecības ir draudzīgas, mēs esam vecāki, kas spēj sadarboties un radīt stabilu un paredzamu vidi bērniem, dalot rūpes uz pusēm.

— Tu esi minējusi, ka pēc piedzīvotās seksuālās vardarbības bērnībā smagi cieta tava seksualitāte. Vai šķiršanās to neiedragāja vēl vairāk?

Patiesībā notika pretēji. Tikai pēc šķiršanās es satikos ar savu seksualitāti. Jo ar vīru sagāju kopā, vēl būdama pusaudze. Kad apprecējāmies, es pieņēmu, ka tuvībai pārī ir jābūt, neiedziļinoties, ko tas patiesībā nozīmē. Kad paliku viena, es mācījos būt godīga pret sevi - atzīt to, kas man patīk un kas nepatīk. Es lielu daļu savas dzīves dzīvoju, seksuālās attiecības uztverot kā pienākumu. Bet tagad es saku: tas nav mūsu pienākums. Mācījos
izbaudīt procesu, ļauties, sajutu, ka tuvība ir kas ļoti skaists un ļoti baudāms.

— Saki, kas ir tava zelta atslēdziņa brīžos, kad tev patiešām ir ļoti grūti?

Tās ir aukstās peldes! Atceros, ka mani tās vilināja jau laikā, kad gaidīju meitiņu. Tiklīdz mazā piedzima, bija skaidrs, ka pamēģināšu. Tajā
dienā bija ļoti auksti, viss sasnidzis un man bija jāiegremdējas āliņģī. Zini, es uzreiz iemīlējos tajā procesā un sajūtās. Sākotnēji tas notika kopā ar citiem ziemas peldētājiem, es piedalījos svētdienas koppeldēs, arī sacensībās. Bet tad kādā brīdī atdalījos un turpināju pati. Kad man bija trakie laiki, viens no maniem ļoti lieliem atbalsta punktiem bija tieši ziemas peldēšana, jo tā ļoti liek sakontaktēties ar sevi, savu ķermeni. Kad tu ieej aukstā ūdenī, tas ir restarts visam - smadzenēm, dvēselei, ķermenim. Arī citiem saku: ja ir kāds liels smagums, depresija, neziņa, grūtas emocijas, iekāp āliņģī! No tā izkāpsi jau cita. Viss iepriekš justais būs nodzēsts! Ziemas peldes ir milzīgs resurss. Kad mēs nonākam ledainā ūdenī, mēs nokļūstam dzīvībai bīstamā situācijā, un mūsu ķermenis ieslēdz programmu izdzīvot: simpātiskā nervu sistēma,
asinsspiediens, pulss organismā darbojas uz maksimumu. Tā ir augsta stresa situācija, kad grūti ieelpot! Taču, ja šajā brīdī tu fokusējies uz elpu, to ievelc dziļi vēderā, ķermenis atslābinās. Situācijā, kurā vajadzētu sākties panikai, tu panāc mieru un atslābumu, un tas palīdz dzīvē kopumā. Tā aukstā pelde pārvēršas par foršu trenažieri, kas nostiprina ne tikai imunitāti, bet arī gribasspēku, darīšanas un drosmes muskuli.

— Vai tev ir bijusi situācija, kad šīs peldes tevi teju izglābušas?

Jā, vienu reizi atceros pavisam konkrēti. Kad jaunākajam bērniņam bija četri mēneši, es biju iekritusi depresijā: manī bija milzīga apātija, es nespēju pat roku pacelt. Bija novembris, laukā - lietaina diena, kad jau pēcpusdienā krēslo. Meitiņa bija bērnudārzā, es viena mājās ar mazo dēliņu. Bija ļoti slikti, bet vienā brīdī sajutu, ka jābrauc uz Kaļķugravas avotiem. Noklunkurēju tur lejā ar visiem ratiem, novilku drēbes, iekāpu ūdenī. Grūti izstāstīt tās sajūtas: es iepriekš biju kā bezjūtīgs radījums, kas notriekts gar zemi, bet pēc peldes pat nesapratu, kas tikko notika? Pēkšņi atkal bija viegli, šķita, ka man noņemts smagums, kas neļāva elpot. Tas bija kas ļoti spēcīgs. Tāpēc es saku - aukstā peldēšanās ir dziļš, garīgs resurss, ko tu vari paņemt no dabas un kas neko nemaksā. Tas bija mans pagrieziena punkts, pēc kura atsāku regulāras peldes, un šobrīd jau vairs nevaru iedomāties savu rītu bez tās.

Lauma Kalniņa

— Sacīji, ka aukstās peldes trenē drosmes muskuli. Tavējais ir pamatīgi uztrenēts — tu pieņēmi lēmumu aiziet no stabila, labi apmaksāta darba. Tu biji gatava atteikties no zināmas drošības, lai pati būtu sava laika saimniece.

Zini, es gadiem ilgi sapņoju par to, ka gribētu darbus darīt sev ērtā laikā, lai varu bērnus pavadīt un sagaidīt no skolas. Agrāk tas bija mans sapnis, pašlaik - realitāte. Iepriekš strādāju apdrošināšanas nozarē labā amatā, saņēmu labu algu. Jo šī māja, kurā dzīvoju, ir uz kredīta, man ir bērni un līdz ar to arī atbildība - kā jau lielākajai daļai cilvēku. Bet es sapņoju par to, ka varētu katru dienu nebraukt uz Rīgu, nesēdēt sastrēgumos, nemitīgi neskriet. Bet, protams, tu nevari vienā dienā aiziet no darba un cerēt, ka viss pats no sevis atrisināsies, taču tu vari palaist šo domu un tad ceļu uz savu mērķi būvēt pa ķieģelītim vien.

Taču man bija posms, kad mērķis jau sasniegts, es varēju iet prom no darba, bet man bija bail pieņemt lēmumu. Es sēdēju uz diviem krēsliem. Tajā laikā ar vēzi nomira mana tuva draudzene un manī parādījās trauksme: ir jāpārbauda veselība. Ārsts man atklāja priekšvēža pārmaiņas dzemdes kakla šūnās. Tas bija brīdinājums: neskrien vairs, piebremzē! Manuprāt, šādas ziņas ir ļoti nopietnas ceļa zīmes, kas liek saprast: darbiem un aizņemtībai nebūs nekādas jēgas, ja nomirsi. Bet es gribēju būt blakus bērniem, kamēr viņi pieaug. Zini, ko esmu sapratusi? Lai cilvēks sajustos tiešām laimīgs, viņam ir jāpiedzīvo brīži, kad viņš aptver, ka var nomirt. Jo tikai tad tu spēj novērtēt
to, ka tu dzīvo, un pieņemt izsvērtus lēmumus.

— Ar ko tu pašlaik nodarbojies?

Viens no maniem regulārajiem darbiem ir Ledus skola - tā ir mana sirdslieta cilvēkiem parādīt, ko sniedz aukstās peldes. Tajā redzu lielu jēgu. Tāpat es esmu pārdošanas trenere, vadu apmācības. Trešā lieta - ar draudzeni šajā pavasarī iegādājāmies zīmolu Glam Vibes, kas ir stāsts par dabiskajiem ziediem un sūnām, kas stabilizēti tā, lai mūžīgi saglabātos svaigi. Ar tiem var dekorēt mājas un birojus, veidot pat veselas sienas! Esmu pilnīgi pārliecināta: lai mēs būtu garīgi veseli, nosvērti un laimīgi, mums ir jāiet dabā. Bet, ienesot dabas materiālus savās mājās, mēs arī varam nonākt atpakaļ pie sevis.

— Brigita, tava dzīve ir apliecinājums tam, ka pēc dziļām bedrēm nāk labie laiki, ka dzīve var brīnišķīgā veidā mainīties. Tev šobrīd ir arī jaunas attiecības.

Tā ir. Es četrus gadus bija viena. Ar manu vīrieti mēs satikāmies tinderī, kas ir brīnums, jo šķiet, ka tā ir vieta, kur iespējams tikai pačatot. Es tur biju
tikai divas nedēļas, un var teikt, ka savu cilvēku satiku ar pirmo piegājienu. (Smejas.) Bet sāls ir tajā, ka viņu satiku laikā, kad jutos ļoti laimīga. Manī nebija vairs tās tukšuma izjūtas, ka varu būt laimīga tikai attiecībās. Es priecājos par to, kā dzīvoju, ka man ir forši bērni, ka viss ir
superīgi. Acīmredzot šī enerģētika saved kopā ar īsto cilvēku. Jūnijā tinderī izveidoju profilu, man nāca vēstules, bet es pat neatbildēju, negribējās tam laiku tērēt. Bet tad saņēmu ļoti pieklājīgu, ar lielu cieņu uzrakstītu vēstuli angļu valodā. Tas piesaistīja manu uzmanību, un es atbildēju. Tā mēs sarunājām satikties. Mans vīrietis ir pa pusei vācietis, pa pusei soms, bet viņš Latvijā dzīvo jau desmit gadus. Mūsu attiecības pakāpeniski izauga, jau divus gadus dzīvojam kopā. Šā gada 7. jūlijā bija plānotas kāzas, bet kovids patraucēja. Tomēr kāzu kleita skapī stāv un gaida.

— Tagad, visticamāk, tu attiecības spēj patiešām novērtēt.

Protams! Dzīve ikdienā jau tāpat ievelk, bet attiecību kvalitāti es vispār nevaru salīdzināt! Ir kāda dvēseliskā stīga, kad tu vienkārši jūti, ka tas ir tavs cilvēks. Un tas nav pašsaprotami. Es sen atpakaļ dzirdēju vārdus, ka sievietes lielākais uzdevums ir spēt celt savu vīru savās acīs. Jo mums ir viegli otrā atrast trūkumus, nevis ieraudzīt labāko, kas viņā ir. Bet tikai tad, ja saredzam labo, tas vairojas. Tā ir taisnība.

— Tu smejot teici, ka esi laimīga par katru cilvēku, kurš ledalizējies. Vai tavs vīrietis arī ir kļuvis par auksto ūdeņu peldētāju?

Protams! (Smejas.) Mans vīrietis saka, ka tas ir vienīgais veids, kā būt šeit un tagad. Un es viņam piekrītu. Mums pagalmā ir baseins. Tajā sēžot, mēs redzam debesis, dzirdam apkārt esošās skaņas, redzam to, kā mūsu kļava izskatās pavasarī, vasarā, rudenī un ziemā, un katrreiz sajūtam, ka
dzīve notiek tagad.

 

Ko Tu domā par citu lasītāju komentāriem? Izsaki savu viedokli!