Visiem noteikti nav nepieciešama vētra, lai iztīrītu galvu, izventilētu plaušas un piepildītu sevi ar jaunu enerģiju. Vienam pietiek ar rāmu, iepriekš paredzētu pūsmiņu, citam vajag pēkšņu brāzmu, kas... kā nākusi, tā arī nozudusi.
Atceros, kā jaunībā kopā ar draugiem tumšā novembra vakarā sēdāmies automašīnā, lai dotos uz Bolderāju skatīties vētru. Tāda pārgalvība piederas jaunībai. Mūsu trakulīgos, nenobriedušos un apjukušos prātus vilka uz nezināmo - uz vēja valstības epicentru un dabas stihijas - gaisa - vārtiem. Vai ar vēja izpūstu galvu mēs atgriezāmies dzīvē skaidrāki, mierīgāki, citādi? Varbūt.
Vēji nav nekas cits kā gaisa plūduma dažādas formas, ātrums un izpausmes. Katrā dzīves gājuma posmā mūs vada citi vēji. Pats pirmais, ar ko ienākam dzīvē, ir ieelpa. Un tieši elpa, tās mierīgums vai straujums - kā kurā dzīves brīdī un situācijā - ir kā mūsu dzīves vārti. Ieelpa. Un izelpa. Mēs ienākam un izejam. Aizejam. Elpošana ir tik būtiska arī tad, kad mūsu dzīves rimto rāmumu izjauc kādi neplānoti un nevēlami šķēršļi, tad mums apkārtējie saka: “Elpo dziļi un nomierinies!” Raizēšanās aprimst tad, kad atjaunojas mierīgais elpas ritms. Arī priekā mums aizraujas elpa - jā, tā ir strauja, bet arī spēcinoša un iedvesmojoša. Elpa - tas ir gaiss, kas mīt mūsos. Tiklīdz katrs būsim ielaiduši vēju sevī, tā sadraudzēsimies arī ar to vēju, kas pūš no ārpuses.
Par to, kā elpa jeb gaiss izmantots tautas ārstniecībā, raksta Ieva Ančevska savā grāmatā Latviešu dziedināšanas tradīcija. Pirmām kārtām gaiss izmantots dziedināšanā, veicot tādas darbības kā pūšana un appūšana. Bet ne tikai: “Ar gaisu un elpu saistīta arī skaņa, kas gan agrāk, gan tagad izmantota dziedināšanā. Mierinošas melodijas palīdz remdēt sāpju sajūtas un nomierina satrauktu prātu. Šīs senās tradīcijas atskaņas redzamas, mātei mierinot satrauktu vai slimu bērnu. Bieži vien viņa gluži intuitīvi sāk dungot kādu nomierinošu melodiju un viegli šūpot mazuli. Tā ir zemapziņā pārmantota atmiņa no senās tradīcijas par skaņas un dziesmas dziedinošo spēku. Mūsdienās par to veikti dažādi pētījumi, uz kuriem balstoties attīstīti pat vairāki skaņu un mūzikas terapijas virzieni.”
Par to, kā ārstēt sevi un apzināties vēja nozīmi veselā miesā, runāts senākajā no pierakstītajām medicīnas mācībām - ājūrvēdā. Vata jeb vējš mīt visos cilvēkos, jautājums ir, cik lielā mērā. Vēja enerģija ķermenī atbild par visu veidu kustību - asinsriti, limfas atteci. Tāpēc tā ir tik svarīga! Ja vējš pārņem ķermeni vai gluži pretēji pazūd pavisam, tad atbilstoši seno indiešu mācībai ar veselību nav un nebūs labi. Kustība būs par strauju vai apstāsies. Kā var manīt vēja kustības traucējumus? Kā uzsver ājūrvēdas speciālisti, tādi cilvēki kļūst gan tiešā, gan pārnestā nozīmē nestabili, pārāk kustīgi un steidzīgi, viņiem ir straujš pulss. Raksturīgi, ka šādiem cilvēkiem ir daudz ideju, ko viņi līdz galam neīsteno. Arī miegs ir nemierīgs, jo pat guļot vēja cilvēki ir aizņemti. Viņi ēd neregulāri un to, kas pagadās, cīnās ar aizcietējumiem, vēdera pūšanos. Tradicionālās vēja slimības ir tās, ko Eiropā sauc par nervu slimībām, kā arī ādas slimības. Vatas cilvēki ir vēsi, jo viņiem ir slikta asinsrite. Pastāv uzskats, ka lielākā daļa supermodeļu ir vatas. Ja vēja enerģija ķermenī ir līdzsvarota, cilvēks ir vesels, bet, tiklīdz vēji pūš uz vienu vai otru pusi, vata var ciest no baiļu lēkmēm, aizcietējumiem un bezmiega.
Lai saglabātu līdzsvaru, iesaka:
Senie jūrnieki izmantoja buras, lai uztvertu vēju un varētu kuģot. Lauksaimnieki savulaik izmantoja vējdzirnavas, lai maltu graudus un sūknētu ūdeni. Savukārt mūsdienās arvien vairāk izmanto vēja turbīnas, lai no vēja plūsmas iegūtu elektroenerģiju. Iedvesmojušies no senajiem buriniekiem, uz saviem dēļiem kāpj vindsērfinga un kaitsērfinga cienītāji. Kā vieni, tā otri baidās palaist garām vēju, jo tikai tad, kad tas pūš, darbojas viņu buras.
Vējš ir dabas resurss, kas pastāvēs, kamēr vien spīdēs saule. Saule zemes virsmu sasilda nevienmērīgi - kaut kur gaiss tiek uzsildīts, kaut kur ne. Saules apspīdētajās vietās gaiss uzsilst un ceļas augstāk. Lai aizpildītu tukšumu, siltā gaisa vietā ieplūst vēsāks gaiss, kas šajā vietā tiek uzsildīts un arī sāk celties augstāk, lai tā vietā atkal ieplūstu vēsāks gaiss. Tas ir nebeidzams process. Un tik ilgi, kamēr vien pūtīs vējš, cilvēki to izmantos savā labā. Pēdējo desmit gadu laikā vēja turbīnu skaits ir palielinājies, tomēr tā joprojām ir tikai neliela daļa no pasaulē iegūtās enerģijas.