Labestības karaļvalsts saimniece Sandra Dzenīte-Cālīte

 
©Dmitrijs Suļžics/F64

Sandra Dzenīte-Cālīte ir Zvannieku mājas dvēsele. Par to nekādu šaubu nav. Viņā klausoties, sevi pieķeru domājam – kā vienā cilvēkā var būt koncentrēts tik daudz gaišuma un vieduma?

- Sandra, šķiet, ka Zvannieku stāsts precīzi atbilst teicienam, ka Dieva ceļi ir neizdibināmi…

Jā, šis stāsts sākās pirms divdesmit gadiem. Es biju Jura (mācītāja Jura Cālīša - aut.) studente, kristīgās draudzes locekle un svētdienas skolas vadītāja. Zvannieku stāsts iesākās gan citā vietā - pie Zvannieku ezera Amatas novadā. Jura draudzes loceklis no Toronto bija atvēlējis ēku, lai mēs skaistā vietā varam organizēt svētdienas skolas nometnes mūsu draudzes bērniem.

Taču tad mēs tikām ierauti notikumā ar mazu bērniņu, kurš bija nonācis ekstremālos apstākļos. Viņa mammīte bija ļoti cietusi. Juris viņu veda uz slimnīcu, bet es un pārējie skolotāji palikām ar bērniņu. Tajā 2001. gadā es neko nezināju par ārpusģimenes aprūpi. Bet mēs vienojāmies, ka mazulītis paliks pie mums tik ilgi, kamēr mammu izlaidīs no slimnīcas un mēs noskaidrosim, kas patiesībā ir noticis. Jau tobrīd bija skaidrs, ka instances neiesaistīsim - tā ir smagā artilērija. Izrādījās, ka 24 gadus vecajai sievietei nav, kur iet. Jaunā māmiņa bija augusi bērnunamā. Redzējām, cik grūti viņai saprast sava piecus mēnešus vecā bērna vajadzības, tāpēc domājām: Dievs mūs šajā situācijā ir nolicis, mēs šeit radīsim mājas un jaunajai sievietei iemācīsim rūpēties par savu bērniņu.

Dzīvojām dramatiskos apstākļos, jo mājiņa nebija paredzēta dzīvošanai ziemā, pēc ūdens gājām uz aku. Bet tad pienāca pavasaris, un vietējā bāriņtiesa lūdza, vai nevaram aizbraukt pie daudzbērnu ģimenes, kas mitinās dziļa meža vidū. Tēvs esot ļoti vardarbīgs, un izskatās, ka bērniem nepieciešama palīdzība. Vēlāk izrādījās, ka turp neviens bez policistiem kāju nav spēris…

-Un jūsu dzīvē sākās jauns cēliens.

Jā. Pie viņu mājām nebija piebraucamā ceļa, divus kilometrus gājām pa mežu: es, Juris un viens no mūsu studentiem. Gājām klusēdami: jo tālāk tikām, jo neomulīgāk kļuva. Tālumā ierējās suns - izrādījās, šādi ģimene saprata, ka tuvojas svešinieki, un tēvs bērniem deva komandu: “Visi mežā!”
Pēc brīža izdzirdējām, ka mums tuvojas tādi kā dzīvnieku rēcieni, un tad no krūmiem iznāca Ikars*. Viņam tobrīd bija septiņpadsmit. Mati kā dredi, nemazgājies. Izrādījās, viņš gulēja lauku virtuvē pie pavarda izraktā bedrē, kurai blakus bija noliktas konservu bundžas: kā dzīvniekam viņam tajās ielēja ēdienu. Tas bija neaprakstāms šoks…

Juris momentā Ikaram sniedza roku. Mēs jau zinājām, ka vecākais brālis ir ar īpašajām vajadzībām, zinājām, kā viņu sauc. Juris teica: “Es esmu mācītājs Juris Cālītis, un tu droši vien esi Ikars.” Puisis paskatījās uz viņu un teica: “Tēta?” Juris lūdza, lai Ikars aizved mūs uz savām mājām, un Ikars gāja pa to taku un mūsu priekšā nolieca katru zaru, kas bija pārliecies tai pāri…

Mājas bija kā pussabrucis šķūnis, sēta tukša, netālu - pie ķēdes piesiets suns. Vēlāk mēs satikām bērnu vecākus. Ja tēvu es redzētu parkā pie Latvijas Universitātes, domātu: profesors! Mamma, dzīves un nabadzības nomocīta, 36 gadu vecumā izskatījās kā pensionāre. Bērni - kareivīgi: viņiem no mums neko nevajagot! Pats šokējošākais bija tas, ka mājās bija 10 mēnešus vecs zīdainis. Bija jūnijs, bērna gultiņa atradās pie karstas virtuves krāsns - meitenīte bija pelēki bāla ar ziliem riņķiem zem acīm. Sev virsū uzrāvusi tēva atstāto izsmēķu bundžiņu, visa pelnos, sačurātā matracītī. Mums bija pilnīgi skaidrs, ka viņa jādabū no turienes ārā.

Kad devāmies atpakaļ, Ikars mūs pavadīja un sēdās līdzi mašīnā. Tā Ikaru aizvedām ar domu, ka mājās sasildīsim ūdeni, nomazgāsim un tad jau, visdrīzāk, viņš atgriezīsies. Taču Ikars palika, un nepilna mēneša laikā mūsu māja piepildījās ar gandrīz visiem šīs ģimenes bērniem.

-Un tā sākās otrā sērija?

Bērni bija kā viena vienība ar ļoti spēcīgu priekšstatu par pasaules kārtību. Viņi mūs satricināja tik tālu, ka mēs sākām apšaubīt, vai vispār kaut ko saprotam. Ar kolēģi Lindu bērniem regulāri organizējām pārgājienus. Jo, lai panāktu, ka grupa tiek saliedēta, ir jāiet ekspedīcijās. Tā vienā reizē nonācām izcirtumā, kas bija kā nosēts ar meža zemenēm. Visi bērni mežonīgā ātrumā lasīja ogas. Piegāju pie savas mīļās 11 gadus vecās Anitiņas un teicu: “Cik tu esi čakla! Tik daudz zemenes atradi!” Bet Anitiņa izvilka kabatas nazīti un teica: “Atkāpies, mauka!” Paskatījos apkārt: visi bērni izcirtumu bija sadalījuši pa sektoriem...

Kad vakarā dabūjām bērnus gulēt, iededzām sveces un domājām: vai šī vispār ir iespējamā misija? Tādu rupjību un agresivitāti nebijām piedzīvojušas. Bet Juris, atbraucis no universitātes un dzirdējis mūsu stāstus, tik noteica: “Bet ko jūs gribat? Bērni ar jums sarunājas savā dzimtajā valodā. Jūs runājat svešvalodā. Ja gribat, lai viņi iemācās jūsu valodu, esiet pacietīgas un pieklājīgas, un ar laiku arī bērni tādi kļūs.”

Katru dienu gājām ekspedīcijās, un, ziniet, šie bērni ir apbrīnojami! Piemēram, reiz Atis sāka ošņāt gaisu: “Baravikas!” Pazuda mežā un pēc brīža iznāca ar baravikām. Mežs bija viņu virtuve, kur pēc ožas vien viņi atrada sēnes un ogas. Eksistenciālā dzīve bija to iemācījusi. Taču bērni bija analfabēti, neviena skola neņēma pretim. Tobrīd tā bija norma: bērni no sociāli smagām ģimenēm tika ievietoti palīgskolās. Mēs kategoriski no tā atteicāmies!

Reiz satiku savu bijušo studiju biedreni, kas ir pasniedzēja Valdorfa skolā. Viņai stāstīju par mūsu Anitiņu, jo apzinājos: ja mēs meitenei nepalīdzēsim, viņa būs Latvijas teroriste, viņa kādu nogalinās vai kaut ko uzspridzinās. Un tā Anitiņa nonāca skolā, kur mācās izredzēto ģimeņu bērni. Tur bija brīnišķīga skolotāja Daiga, kura sacīja: “Mēs visi kaut ko mācīsimies kopā.” Vēlāk šajā skolā gāja jau astoņi mūsu bērni.

-Bet pie jums nonāca arī bērnunama bērni. Zem viena jumta cilvēki ar ļoti atšķirīgu, bet smagu dzīves pieredzi. Kā jūs to visu spējāt apvienot?

Tas bija ļoti grūti. Jo veidojās arī sadursmes starp abu grupu bērniem. Pirmajiem, lai arī viņi bija dzīvojuši smagos apstākļos, bija skaidrs, kas ir ģimene. Mēs ļoti ātri aptvērām, ka, gatavojot garšīgu ēdienu, ar šiem bērniem visu varam sarunāt. Bērnunama bērni ir pilnīgi cita opera. Viņi aug nenormālā sistēmā, kurā viss tiek dots, bet nav paša galvenā - piesaistes. Ģimenē augot, bērns iemācās, ka viņa gribēšana kādam vienmēr kaut maksā: tētis un mamma daudz strādā, un bērns, žēlojot vecākus, savu gribēšanu sāk ierobežot. Bērnunama sistēmas kroplība ir tā, ka tiek radīta ilūzija, ka pieaugušajiem vienmēr ir pienākums ar materiālajām lietām viņus apgādāt. Un, ja kāds saka: “Tev nepienākas!”, bērnunama bērni iemācās to apiet, piemēram, nozogot. Šie bērni ir krietni rafinētāki nekā eksistenciālos apstākļos augušie. Turklāt sistēmas bērni iemācās sevi notrulināt. Viens no mūsu zēniem man stāstīja, ka viņam bijis skolotājs, viens no vecākajiem puišiem bērnunamā, kurš mācījis kļūt stipram. Viss sākas ar fizisku sāpju pārvarēšanu: vispirms ar adatu dur cauri plaukstai. Bērns trenējas tikmēr, kamēr fiziskās sāpes vairs nejūt. Bet vēlāk trenējas, lai neviens viņu emocionāli nevarētu ievainot. Viņš teica: “Esmu gandrīz kā neuzvaramais.”

Kad tu satiecies ar tāda rūdījuma cilvēkiem, ir ko izvērtēt: varam to vai nevaram uzņemties. Šobrīd domāju, ka to vairs nevaram. Jo, kad sākām, man vēl nebija 40 gadu. Man piemīt liels garīgs spēks, bet ar to nepietiek, ir jābūt arī ļoti labā fiziskajā formā. Jo šiem jauniešiem visu laiku vajag izjust nervu kutinošus piedzīvojumus - uz ko tikai neesmu parakstījusies, lai mēs kļūtu par brālību. Lai es taptu viņiem par mammu, nepietiek ar to, ka izvāru bļodiņu zupas, man jāparāda, ka neesmu mīkstā.

Bet, redziet, katrs gadījums ir citāds, absolūti nekas neatkārtojas. Kad mūsu mājās ienāk jauns bērns, es katru reizi skatos, kas tas būs, ko es neprotu. Jo ir taču tā - tas, ko mēs nesaprotam, to arī negribam.

Mums bijušas situācijas, kad mani lūdz pieņemt jaunu bērnu, bet mana komanda saka: “Lūdzu, nedari to, mums tagad ir tik labi!” Jo viss ir saprotams. Kāpēc atkal visu sākt no jauna?! Jo, kamēr tu bērnu nepadari par savējo, kamēr neiekaro viņa uzticēšanos, viss kaut kas var notikt. Tikai brīdī, kad bērnā jau ir siltas emocijas pret mani, varu rēķināties, ka viņš man nenodarīs pāri.

Mums katram ir kādas sarkanās līnijas, kuras neesam gatavi pārkāpt, bet grūto bērnu robežas ir stipri tālu… Un man jābūt tam cilvēkam, kurš ir gatavs iet blakus, garīgi pārkāpt savām līnijām, lai viņu saprastu, sagaidītu mājās un samīļotu. Un teiktu: “Lūdzu, lai tas būtu pēdējo reizi!” Brigaderes Maijā un Paijā Varis ir tipāžs, kurš no brīvas gribas aiziet pie nelabā. Bet kā dabūt viņu laukā? Ja tev ārpusē nav neviena mīloša cilvēka, kurš saka: “Nāc mājās! Mēs tevi gaidām!”, ir grūti no tā izrāpties.

-Sandra, bet visi šie bērni jau nav vienīgie cilvēki, kam sniedzāt palīdzīgu roku. Bija taču arī somālieši!

To vakaru labi atceros: sēdējām pārguruši ar Lindu un Rolandu, jo mums mājās bija divpadsmit dažāda vecuma bērni, tostarp trīs zīdaiņi. Zvanīja Juris: Rīgā parkā sēž septiņi somālieši, nāk nakts, vai varam viņus izguldīt? Brīžos, kad mums šķiet, ka nevaram vairs kājas pavilkt, jauna situācija tomēr liek sapurināties.

Sākās nākamā sērija. Mēs tobrīd jau bijām novārdzināti, jo Juris aizstāvēja homoseksuālu cilvēku tiesības. Gar mūsu māju brauca cilvēki ar kamerām, jo bija palaista ziņa, ka Zvannieki ir homoseksuālistu centrs, ka šeit notiekot orģijas. Somāliešu ierašanās vēl tikai paspilgtināja un parādīja, ka esam šeit nemīlēti. Bija daži inteliģenti cilvēki, kas pagasta iedzīvotājiem pilināja: “Drīz šeit nedzims blondīni!”, “Somālieši šeit var ievazāt neārstējamas slimības...”, “Neviens nezina, vai viņi nav teroristi un slepkavas.” Pagasta aktīvisti bija savākuši trīspadsmit iedzīvotāju parakstus, ka mums no šejienes jāaiziet. Mēs arī paši psiholoģiski bijām ļoti noguruši no tā, ka mums visu laiku jāaizstāvas. Bet - kur lai mēs ejam ar savu lielo baru? Un tad kādu dienu pie mums ieradās tagadējo māju saimnieki: viņi bija sekojuši līdzi visam, kas ar mums notiek. Viņu dēls, kuram piederēja viesu nams, bija miris, un viņi teica: “Nāciet!” Atceros, ka šeit atbraucām un lielie puikas ātri izskrēja pa māju: “Sandra, mēs nezinām kā tu, bet mēs šeit paliekam!” Divu dienu laikā pārcēlāmies, un jau otrās dienas vakarā mūsu pagalmā iebrauca pagasta priekšsēdētāja Valda Zaļaiskalna: “Mīļi aicināti mūsu pagastā!” Viņa vēl vaicāja, vai draugiem no Somālijas kaut kas nav vajadzīgs. Es neticēju savām ausīm. Nāca kaimiņienes, nesa adītas zeķītes. Un tad man zvanīja, ka esam izvēlēti Latvijas lepnumam. Es patiešām domāju: kāds ļauni joko. Jo tajā laikā biju gatava, ka man teiks: “Sandra, tu esi pārkāpusi tādu un tādu likumu, tu esi arestēta.” Tādā spriedzē mēs dzīvojām.

Dmitrijs Suļžics/F64

NO JURA SKOLNIECES PAR CEĻABIEDRI

-Un tad 2006. gadā jūs ar Juri apprecējāties. Kā jūs emocionāli satikāties?

Mēs pa šiem gadiem tik daudzām grūtībām un priekiem bijām cauri izgājuši, ka nonācām pie tā, ka vēlamies būt kopā ne tikai kā mamma un tētis saviem pieņemtajiem bērniem. Bet mūsu satikšanās ir saistīta ar manu iepriekšējo dzīvi.

Man ir četri bioloģiskie bērni. 80. gadu beigās daudzi cilvēki pārcēlās uz dzīvi laukos. Tostarp arī mēs ar manu pirmo vīru. Taču 90. gadu sākumā mana vīra aizrautība ar dzīvi laukos bija pārgājusi - nekādu naudu nenopelnījām. Tāpēc vīrs brauca uz Krieviju un dzina traktorus, ko šeit pārdot. Kad mūsu jaunākajai meitai bija četri gadi, viņš nolēma, ka mums jāpārceļas atpakaļ uz Ikšķili. Es biju latviešu valodas un literatūras skolotāja ar nopietnu stāžu, taču, kad studēju universitātē, mums nemācīja pedagoģiju, un tik daudz man bija skaidrs: iekārta ir mainījusies, un skolā bez pedagoģiskās izglītības es strādāt nevarēšu. Mana mammīte radio bija dzirdējusi runājam Skaidrīti Gūtmani no Kristīgās akadēmijas, viņa uzrunāja cilvēkus, kas augstskolas beiguši padomju sistēmā, un piedāvāja divu gadu ilgu kursu pedagoģijā un psiholoģijā. Tā es nonācu šajā augstskolā, lai gan biju cilvēks, kuram nebija nekādas saprašanas par kristīgajām vērtībām. Mans pasniedzējs bija Juris Cālītis. Viņš runāja tik skaidri un saprotami - viņš satricināja manu līdzšinējo pasaules izpratni: sapratu, ka esmu dzīvojusi bez nopietna garīgā pamata. Vēlāk sāku darboties svētdienas skolā, un tad izvērtās Zvannieku stāsts, kas mainīja mūsu dzīves.

-Bet kur palika jūsu pirmais vīrs?

2000. gadā mūsu ģimenē notika traģēdija: vīru notrieca mašīna. Mani glāba tas, ka man jau bija sava draudze.

Tai laikā no daudz kā tiku dziedināta. Pēc vīra nāves man bija šausmīgi muguras krampji: nevarēju piecelties. Atceros, ka Juris man teica: “Tu uz saviem pleciem nes milzu kartupeļu maisus. Kāpēc tu tos nes?” Kuriozs ir tāds, ka Cālītis toreiz aicināja smagos maisus nomest, bet Zvannieki atnāca ar veselu kravu. Taču, kad sāku kalpot Zvanniekos, manas muguras sāpes tika noņemtas, acīmredzot šī krava bija cita satura. Tā nebija tik smaga kā tā, kas nāca no manas iepriekšējās dzīves ar pašpārmetumiem, vainošanu un nesaprašanu, kā dzīvot tālāk. Viss notiekošais mūs ar Juri pamatīgi sakausēja, un pamazītiņām no uzticīgas skolnieces es kļuvu par uzticīgu ceļabiedru.

Sandra, ko jūs esat sapratusi par mīlestību?

Manā mūžā ir bijuši divi vīrieši. Mans pirmais vīrs ir mans skolasbiedrs, mana pirmā mīlestība. Toreiz gaidīju, kad beigšu vidusskolu, lai tūlīt apprecētos... Šī jaunības mīlestība ir ļoti salda, bet pusmūžā piedzīvotajai ir pilnīgi cits dziļums. Tu vairs neesi gatava pārgalvīgiem izaicinājumiem, kā savos 18 gados...

Pirmā laulība bija mūsu tapšanas laiks. Brīžam bijām uz viena viļņa - tie bija skaisti pacēlumi. Bet tad bija brīži, kad garīgā pasaule mani veda vienā virzienā, bet mans mīļotais vīrs piedzīvoja ko citu. Periods, kad mans vīrs dzina tehniku pāri robežām, bija reketieru laiks. Reiz, dodoties uz Krieviju, viņš man atstāja ieroci: “Tu varēsi aizstāvēt sevi un bērnus.” Skatoties uz to bisi, man bija jādomā: bet kam ir jānotiek, lai es to ņemtu un šautu? Jūs nevarat iedomāties, cik man bija šausmīgi bail.

Vienā reizē mūsu mājās ieradās reketieri - tobrīd vannoju bērnus lauku virtuvītē. Ienāca vīri treniņtērpos un prasīja: “Kur vīrs?” Aicināju iekšā, uzvārīju tēju, pastāstīju, ka nezinu, kad vīrs būs, un ka te dzīvoju viena ar bērniem. Ja viņi vīru neatradīšot, atgriezīšoties…

Tā jaunības mīlestība dod spēku pieņemt, ka mana vīra darbības dēļ mūsu mājās var ienākt cilvēki, kuri man jāšauj nost gadījumā, ja netieku ar viņiem galā… Tikai ar mīlestības spēku to var pārdzīvot.

Kad satiku Juri, es pirmoreiz mūžā piedzīvoju to, cik labi ir būt kopā ar cilvēku, ar kuru nav jāstrīdas, kuram nekas nav jāskaidro, ar kuru nav nekādas liekvārdības, nevienam no mums nav jāsaka: “Es tevi mīlu!”, jo darbi ik uz soļa to apliecina. Tā ir mīlestība, kad esi saticis savu gara radinieku. Un tad it visam, ko piedzīvojam, pāri ir izjūta: cik labi, ka esam kopā!

 
Turpinājumu lasi nākamajā lapā

Ko Tu domā par citu lasītāju komentāriem? Izsaki savu viedokli!